Atraktīvais multimākslinieks Roberts Gobziņš (51) sarunā ar Andri Kiviču atklājis, kā padomju laikā mēģinājis izvairīties no dienesta padomju armijā.
Kad Robertam Gobziņam palika 18, viņam tāpat kā daudziem vienaudžiem pienāca laiks pildīt padomju pilsoņa pienākumu – doties dienēt armijā. Bet to nu viņš nepavisam nav vēlējies, viņu vairāk interesēja mūzika, diskotēkas, kuras viņš vadīja jau kopš 15 gadu vecuma. Lai izvairītos no dienesta, Roberts iestājies augstskolā, jo toreiz studentus armijā nesauca. «Iestājos, kur pagadās – pāri ielai aizgāju uz Rīgas Tehnisko universitāti,» atceras Roberts. Taču pēc gada likums mainījies un armijā nācies doties arī studentiem. «Un tad es muku,» viņš turpina. «Bet vienreiz skatos – pie mājas piebrauc «bobiks» ar miličiem, es tad mājas otrā pusē pa logu aizbēgu. Pēc tam atnācu, padomāju, paklausīju, ko citi teica, ka tik un tā savāks, labāk, lai pats eju un piesakos. Un tad aizgāju un teicu: «Tas esmu es, jūs pie manis bijāt, es nebiju.» Roberts armijā ātri novērtējis situāciju, sapratis, ka viņam tur nekas nepatīk, un devies pie vietējā kluba vadītāja ar ierosinājumu izveidot orķestri. «Tā sakot, lai puiši soļo mūzikas pavadībā. Un tā mēs pāris mēnešu laikā uztaisījām orķestri, un tad jau viss bija kārtībā.» Jautāts, kā Roberts atceras armijas laiku, viņš atbild: «Es pa šiem diviem gadiem būtu varējis izdarīt daudz ko vairāk. Lai gan tur viss bija vienkārši – tas ir labi un tas ir slikti. Orķestris bija īpaša kasta.»
