No šodienas kinoteātros skatāma jaunākā filma sērijā Latvijas filmas Latvijas simtgadei – filma Bille, kas tapusi pēc Vizmas Belševicas tāda paša nosaukuma daļēji autobiogrāfiska romāna motīviem. Filmas režisore atzīst, ka stāsts par mazo septiņgadnieci Billi, kuras bērnība pagājusi diezgan trūcīgā strādnieku ģimenē pagājušā gadsimta 30. gadu Latvijā, kura vēlāk kļuva par rakstnieci un vairākas reizes tika izvirzīta Nobela prēmijai literatūrā, nav filma bērniem, bet ģimenēm, jo stāsta centrā ir «bērna, talantīga bērna un pieaugušo attiecības. Tas nav ātrs, smieklīgs, pozitīvs stāsts jeb produkts izklaidei, bet – ir ko padomāt gan pieaugušajiem, gan bērniem».
- Cik sena ir ideja par šo filmu?
- Kopš deviņdesmito gadu vidus, kad šī grāmata tika pirmo reizi izdota. Kā izlasīju, tā arī sapratu, ka gribu to filmēt.
- Pagājis gadsimta ceturksnis, līdz beidzot varējāt realizēt savu ideju.
- Tā nu tas ir. Tika uzrakstīti pirmie projekti un, šķiet, 2003. gadā saņemts finansējums, ar ko tika samaksāts šā darba autorei Vizmai Belševicai. Jo atļauju filmēt - gan cilvēcisko, gan oficiālo - es jau biju saņēmusi, bet man bija patīkami, ka varējām par to arī samaksāt.
Pēc tam jau bija skaidrs, ka šāda tipa filmai nebija jēgas pretendēt uz finansējumu, jo kino nozarei kopumā tas bija niecīgs. Kad izsludināja simtgades filmu konkursu, bija skaidrs, ka nu sniegsim Billes projektu, ideja bija gatava, tā nebija jāizdomā.
DOKUMENTĀLĀS filmas Dubultā dzīve. Sekss un PSRS filmēšanas laikā kopā ar kinodokumentālistu Ļevu Ščeglovu / Publicitātes foto: Jānis DEINATS
- Kas Billē bija tas īpašais, ka to gribējās filmēt, lielisko literāro darbu izstāstīt kino valodā.
- Pirmais - lasot grāmatu, man bija sajūtas, kas ļoti radniecīgas manai bērnībai, manai sapņu vīziju pasaulei. Otrs - mana vecāmāte bija ļoti laba stāstniece, un šis stāsts ļoti sakrita ar viņas stāstiem par bērnību un jaunību, lai gan viņa ir vecāka par Belševicu. Trešais - izaicinājums, jo grāmatā Belševicas valoda ir ļoti sulīga, ko it kā vizuāli nevari parādīt, bet lasot sajūti kā atmosfēru, tā smaržu. Izaicinājums - mēģināt sajūtas un atmosfēru iedzīvināt, tas man likās svarīgs. Projekts kopumā - riskants, bet ne bailīgs.
- Kā filmas ideja ir transformējusies?
- Pamatīgi. Ir bijusi ideja veidot melnbaltu filmu, viscaur brūni tonētu, gluži kā vecas fotogrāfijas. Mana pirmā spēles īsfilma Sarmītes (2001), kur galvenajā lomā arī bija maza meitenīte, bija melnbalta, bet tad es sapratu, ka diez vai melnbalts variants būs labi pilnmetrāžas filmai, ka skatītājam tas varētu būt nomācoši un apnicīgi, jo - kas īsfilmā ir efekts, diez vai ir tas pats pilnmetrāžas filmā. Skaidrs, ka es uzreiz zināju, ka mēs īpaši piedomāsim pie toņu paletes, vizuālās estētikas.
- Romāns tomēr ir tik blīvs, ka ir ļoti svarīga tā līnija, ko izvēlējāties. Tātad - kuru līniju izvēlējāties?
- Bille ir nosaukta par romānu, bet īstenībā tas ir skaistu noveļu apkopojums. Līdz ar to scenārija rakstīšana nebija viegla - «izvilkt dramaturģiju», kurā galvenajā lomā, ja tā var teikt, ir bērna iekšējā pasaule. Man bija ļoti svarīgas mātes un meitas attiecības, bērna un pieaugušo attiecības, talantīga bērna un pieaugušo attiecības. Jo talantīgāks ir bērns, jo vairāk un lielāki viņam ir kompleksi par to, ka ir citādāks, ka redz pasauli citādāk nekā pārējie. Nesaprašanās ar sev vistuvāko pieaugušo pasauli - tas man bija svarīgi. Arī tāpēc, ka mēs šo filmu veidojam šodien, mūsdienu skatītājam, un tā ir lieta, kas man šķiet aktuāla arī šodien.
FILMAS režisore Ināra Kolmane filmēšanas laukumā kopā ar galvenās lomas atveidotāju jelgavnieci Rūtu Kronbergu / Publicitātes foto: Jānis DEINATS
- Talanta nospiešana uz ceļiem?
- Arī talanta nepamanīšana. Billes mamma dzīvo ar apziņu, ka viņai dzīvē absolūti nav paveicies nevienā jomā, un tajā viņa vaino visus citus un diemžēl arī bērnu. Gan apzināti, gan neapzināti. Arī mūsdienās bieži, apkalpojot savu bērnu praktiskās vajadzības, vispār nepamana, kas viņam svarīgs. Teiksim, stiepj uz pulciņu, kurā liek dejot, lai gan viņš grib zīmēt un varētu to darīt fantastiski. Nebūtu jau jēgas tikai reanimēt 30. gadu pasauli, ja nevari tajā ielikt kaut ko dziļāku.
- Pagājušā gadsimta 30. gadu pasaules reanimēšana filmā sanākusi padrūma. Lielā daļā sabiedrības valda stereotips, ka Ulmaņlaikos gan viss bija skaisti un labi, Latvija bija pārtikusi un izglītota labklājības valsts.
- Šajā filmā mēs redzam Vizmas Belševicas bērnību. Arī mūsdienās ir diezgan daudz ne tik pārtikušu ģimeņu, un nav teikts, ka šajās ģimenēs bērni ir mazāk talantīgi. Drūmums... Mēs esam paņēmuši no grāmatas daudz humora un smieklu caur asarām. Belševicas romānā jau nav nekāds tingeltangels vai Sniegbaltīte rozā bruncīšos. Turklāt šī nav filma bērniem, bet filma ģimenei, iespējams, pieaugušajiem pat vairāk nekā bērniem. Būtu labi, ja skatītāji būtu lasījuši arī romānu vai to izlasītu pēc filmas noskatīšanās.
- Ko deva filmēšana teju vai autentiskos apstākļos?
- Sajūtu, ka mēs esam uz pareizā ceļa. Meklējot filmēšanas vietas, mēs apskatījām arī citas iespējas, bet bijām priecīgi strādāt Vārnu ielā, tieši tajā mājā un tieši tajā pagalmā, kur dzīvoja mazā Vizma Belševica. Mājas saimniece bija tik pretimnākoša, ka tieši blakus bijušajam Vizmas dzīvoklim filmas uzņemšanas vajadzībām drīkstējām divus dzīvokļus burtiski nojaukt un izbūvēt kā mazus filmu paviljonus.
Tas, kā uzvedās mājas iedzīvotāji, bija vienkārši fantastiski. Viņi mūs «pacieta» dienu un nakti, un uzvedās ļoti klusu savos dzīvokļos. Piemēram, ir reāls stāsts par to, ka filmēšanas laukuma kaimiņi savos dzīvokļos skatījušies Panorāmu, bet, izdzirdot komandu Uzmanību, kamera!, nogrieza skaņu un, atskanot Stop!, skaņu televizoram atkal uzgrieza. Milzīga pietāte.
FILMAS Bille uzņemšanas laukumā. Centrā - Billes tēva atveidotājs aktieris Artūrs Skrastiņš / Publicitātes foto: Jānis DEINATS
- Kā atradāt galvenās lomas atveidotāju?
- Mums bija ļoti nopietnas proves, no pēdējām 100 meitenēm es sāku izvēlēties pati, un jau no pirmā acu uzmetiena Rūta Kronberga man likās ļoti... Runājoties viņa nesteidzās, atbildēja savādāk, nebija ļoti droša, bet pietiekami atturīga un kautrīga, īpatnēji kodīja lūpas. Kad viņai kaut ko jautāja, viņa mācēja tā dziļi paskatīties. Viņas zīmējumi atšķīrās. Varbūt, ka vizuāli es biju iedomājusies citādāku meiteni, bet iekšēji man bija sajūta, ka šis ir īstais bērns. Kolēģi teica, vai tikai viņa nav par biklu, bet man bija klikšķis. Tieši tāpat kā par aktieriem - bija skaidrs, ka gribu strādāt ar Elīnu Vāni, Artūru Skrastiņu un Lolitu Cauku - galveno trijnieku, kas ir ap Billi.
- Naudu kopražojumiem grib daudzi, ne visi to iegūst. Kā jums izdevās šo filmu izveidot par kopražojumu starp Latviju, Lietuvu un Čehiju? Lietuvieši un čehi jau nezina ne romānu Bille, ne Vizmu Belševicu.
- Uzskatu, ka Bille ir pietiekami nacionāls projekts, bet tā ir - šī filma ir kopražojums. Čehiem patika scenārijs un pati ideja - īsais posms bērna dzīvē, ka viņš iekšēji attīstās. Lietuviešiem arī patika filmas ideja, turklāt viņu valsts simtgades kino projektos nebija nevienas filmas ar vēsturisko fonu, kur galvenajā lomā būtu bērns. Tā nav izteikta bērnu filma, bet - ģimenei. Pašlaik Eiropā šādas filmas kļūst aktuālas, vismaz to sapratu, runājoties ar ārzemju kolēģiem. Tas nav ātrs, smieklīgs, pozitīvs stāsts jeb produkts izklaidei, bet - ir ko padomāt gan pieaugušajiem, gan bērniem.
Visā filmas veidošanas procesā man bija svarīgs neitrālu skatītāju viedoklis, piemēram, manu čehu kolēģu viedoklis. Un saņēmu ļoti labas atsauksmes, es jutos saprasta un guvu pārliecību, ka Bille uzrunās ne tikai latviešus. Ceru, ka arī mūsu sabiedrības daļa, kas runā krieviski, ies uz šo filmu, jo romāns arī ir tulkots krieviski.
- Jums atbilde - kā tādā ģimenē un tādā vidē augošs cilvēkbērns var nesalūzt?
- Jau sen kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka lieli talanti nāk no smagas bērnības. No ne tik vieglas bērnības. Bērns bija apģērbts, nebija badā, bija jumts virs galvas, bet... Varbūt arī Belševicas nopietnā dzeja būtu citādāka, ja viņas dzīve, kādu to esam iepazinuši otrajā un trešajā grāmatā par Billi, būtu citādāka - saulaina, ar limuzīniem, krāšņām lellēm... Ja Billes attiecības ar pasauli būtu labākas un pozitīvas, iespējams, viņas iekšējā pasaule nebūtu tik intensīva.
RUČS UN NORIE - antropoloģijas maģistrantūras studentes Norie Tsuruta no Japānas un suitu sievas Marijas Steimanes, sauktas par Ruču, satikšanās un draudzības stāsts. Pirmais no kreisās - operators Andrejs Verhoustinskis, pirmais no labās - producents Jānis Juhņēvičs. Filma saņēmusi balvu Lielais Kristaps / Publicitātes foto: Jānis DEINATS
- Vai kaut mazliet nebaida tas, ka šis laiks pieprasa raitu, dinamisku, viegli izstāstāmu sižetu, kopumā - krāšņu filmu, bet šī ir pavisam cita rakstura filma, vēl ar Pētera Vaska mūziku.
- Man bija svarīga Billes iekšējās pasaules mūzika.
Mana pieredze rāda, ka cilvēki arvien vairāk skatās nopietnu Eiropas kino, tādi seansi ir ļoti labi apmeklēti. Manuprāt, filmā ir diezgan daudz humora.
- Kāda ir sajūta, kad ir pielikts punkts tik lielam projektam?
- Negribas laist vaļā. Gribas piepucēt, pamainīt, pārskaņot, pārkrāsot... Sajūta tāda, ka bērns ir pieaudzis un aiziet no mājām. Gribas, lai pirmizrāde ir ātrāk aiz muguras, lai skatītāji skatās, lai katram ir savs viedoklis. Tiesa - pēc šīs filmas noskatīšanās no kinoteātra diez vai varēs iziet kā ar vēju galvā.
Svarīgākais - vai mēs tiksim saprasti, vai būs skaidrs, ko mēs ar Billi esam gribējuši teikt. Strādājot pie tā, lai filma nebūtu pārāk gara, daudz kas palicis aiz borta, ir diezgan nežēlīgi pieiets uzfilmētajam, vienlaikus ir domāts, lai filma ir pietiekami mūsdienīga, eiropeiska, arī dziļa. Jā, visupirms - man gribētos saprast, vai mēs tiksim saprasti. Vai tiks pamanīts mākslinieces, tērpu mākslinieces, grima mākslinieces darbs - nesamākslots, laikmetam atbilstošs. Šos «sīkumus» bieži pārmet kino veidotājiem, un mēs patiešām pie tiem daudz strādājām.
- Izskatās, ka šajā pavasarī noslēdzat rēķinus ar pagātni. Drīz pirmizrāde arī jūsu dokumentālajai filmai, kas ilgu laiku bija iesaldēts projekts.
- 10. maijā ir pirmizrāde dokumentālajai filmai Dubultā dzīve. Sekss un PSRS, tā jau parādīta televīzijā Francijā, Beļģijā, Šveicē, pavisam drīz tiks demonstrēta arī Vācijā. Tas ir pētniecisks dokumentāls doķis, pietiekami smeldzīgs un pietiekami asprātīgs vienlaikus.
Šis projekts tika iesākts vēl pirms idejas par Billes filmēšanu. Tas tapa sadarbībā ar franču producentiem un Pēterburgas dokumentālo filmu studiju, bet tad mainījās Krievijas kultūrpolitika, Krievijā mēs zaudējām oficiālu sadarbības partneri, bet, protams, ne draugus, no mums kā ārzemniekiem prasīja pavisam citas cenas par arhīvu materiāliem, un šis projekts tika iekonservēts. 2016. gadā, kad Bille pamatā bija safilmēta, es sapratu - ja ne tagad, tad nekad, jo 2017. gadā apritēja simts gadu, kopš 1917. gada revolūcija Krievijā, kad tai sekojošais komunistiskais režīms un ideoloģija ieviesa radikālas pārmaiņas miljonu cilvēku dzīvēs, kad sāka dominēt viedoklis, ka nodarboties ar seksu ir neķītri un pat iedomāties par to ir apkaunojums. Sekss kļuva par tabu tēmu, oficiāli tikpat kā aizliegtu. Bērni dzima, tas nozīmē - sekss jau bija, lai gan teica, ka Padomju Savienībā seksa nav, publiskajā telpā par to nemācēja diskutēt, runāja tikai caur anekdotēm. Sazinājos ar savu franču kolēģi, izrādījās - mēs vienlaikus bijām padomājuši par šo projektu. Dabūjām papildu finansējumu no Francijas televīzijas vēstures kanāla, un tad jau daudz šķēršļu nebija. Pagājušā vasara man pagāja, montējot šo dokumentālo filmu, bet rudens un ziema - montējot Billi. Tā kā es gadu esmu sēdējusi tikai montāžā, man vajadzētu ātrāk tikt uz filmēšanas laukuma.
- Ko tālāk? Gribas turpināt Billes triloģiju?
- O, nē. Es nesaku, ka nekad, bet es arī nesaku - jā. Idejas projektiem jau man ir, bet ar acīm es filmēt nevaru. Redzēs, kā būs ar finanšu piešķīrumu.
- Par ko jums gribas taisīt filmas, runāt ar skatītāju? Ne jau visas idejas iespējams realizēt, ne visām pietiek laika un naudas.
- Man patīk mātes un meitas, ģimenes un paaudžu attiecības. Gribētos uztaisīt nopietnu drāmu, arī vēsturisku, bet tuvāk mūsdienām, ideja filmai ir jau ļoti konkrēta. Ir vairākas idejas dokumentālām filmām.
Es vienmēr esmu zinājusi, ko gribu filmēt, bet ik pa laikam iespraucas neplānoti darbi. Tā bija ar Ručs un Norie (2015), tā bija ar filmu par akadēmiķi Saharovu - Mans vīrs Andrejs Saharovs (2006). Es ļaujos dzīves un ideju plūdumam, bet tad, kad notiek, es plānoju diezgan pragmatiski. Dažreiz idejas paliek, it kā gaisā karājoties, bet dažas no tām vēlāk tomēr arī realizējas.
