«Mums nav tādas vietas, kur varētu apskatīties kāda mākslinieka darbus, viens mans darbs – Kāzas Rundālē – ir Nacionālā Mākslas muzeja pastāvīgajā kolekcijā, bet viens darbs neko nepasaka par mākslinieku,» saka izcilā latviešu gleznotāja Maija Tabaka. Pusotru mēnesi divās vietās – galerijā Daugava un izstāžu zālē Arsenāls – būs skatāmi mākslinieces darbi, kas tapuši gandrīz 40 gadu amplitūdā.
Šodien galerijā Daugava tiek atklāta Maijas Tabakas (1939) gleznu izstāde Retrospekcija, kurā būs redzamas pēdējos 30 gados tapušas gleznas. Jau no nākamās nedēļas ekskurss mākslinieces radošajā biogrāfijā turpināsies izstāžu zālē Arsenāls, kur tiks atklāta izstāde Maija Tabaka un Rietumberlīne. Tajā būs izstādīti darbi, kas tapuši laikā, kad māksliniece 1977.-1978. gadā dzīvoja un strādāja Rietumberlīnē, un šī laika iespaidā radīti darbi. 1979. gadā Maijas Tabakas personālizstāde Maija Tabaka (Riga). Bilder 1962-1978 notika Betānijas mākslinieku namā (Künstlerhaus Bethanien), un kopš tā laika vācu mākslas kritiķi gleznotāju vēl aizvien turpina dēvēt par «paradīzes putnu». Nākamajā nedēļā atklājamās izstādes Maija Tabaka un Rietumberlīne pamatā ir mākslinieces 70. gadu otrajā pusē tapuši darbi, kā arī tiks sniegts ieskats starptautiski nozīmīgu Rietumberlīnes mākslinieku darbībā.
- Tā sakrita vai apzināti darīts, lai divās izstāžu zālēs vienlaikus būtu apskatāmi jūsu darbi?
- Tā sanāca. Izstādē, kas būs Arsenālā, būs tikai kādas sešas manas gleznas, jo tā ir kolektīva izstāde. Savukārt galerijā Daugava būs darbi, kas man mājās stāvējuši, turklāt ik pa laikam gleznas tiks mainītas.
- Sanāk, ka izstādēs redzami apmēram 40 gadi no jūsu dzīves, gandrīz viss jūsu mākslinieces mūžs.
- Tik tālu nebiju aizdomājusies, ka abās izstādēs ir gandrīz viss mūžs, protams, ar tām gleznām, kas ir pieejamas. Visam mūžam pietrūkst vienas desmitgades, jo es sāku gleznot 60. gadu sākumā. Man patīk, ka izstādē ir darbi no dažādu laiku periodiem. Mums jau nav tādas vietas, kur varētu apskatīties kāda mākslinieka darbus, viens mans darbs - Kāzas Rundālē - ir Nacionālā Mākslas muzeja pastāvīgajā kolekcijā, bet viens darbs neko nepasaka par mākslinieku, ar vienu gleznu jau nepietiek.
- Kā nokļuvāt Rietumberlīnē?
- 1973. gadā uz Latviju atbrauca [Rietumvācijā dzīvojošs latviešu mākslas menedžeris] Valdis Āboliņš, viņš meklēja, kas jauns notiek Latvijas mākslā, ieinteresējās par mani kā par mākslinieci, gribēja taisīt izstādi Rietumberlīnē, bet nesanāca, jo citi arī gribēja, teica, ka nevar tā, ka tikai manus darbus izstādīs. Tolaik jau es biju iesācēja, diez ko daudzi mani nezināja. 1975. gadā viņš atbrauca vēlreiz, kad man kopā ar Bruno Vasiļevski, Leo Mauriņu un Gunti Liepiņu bija izstāde Dzintaros, toreiz tā izstāde labi izskanēja.
Pēc tam viņš bija kļuvis par ļoti populāras mākslinieku organizācijas nGbK (Neue Gesellschaft für bildende Kunst) Berlīnē izstāžu direktoru rīkotāju, gribēja latviešu mākslu parādīt pasaules kontekstā, bet visur jau ir konkursi. Mani pieteica DAAD (Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta) stipendijai, žūrijā bija 44 cilvēki, kas vērtēja iesniegtos, kā tagad saka, CV. Cik zinu, pēc balsu skaita es biju ceturtā, kopumā stipendiju saņēma 12 mākslinieki no visas pasaules. Rīkotāju moto bija - ievest Rietumberlīnē svaigumu no pasaules, ievest dažādību. Protams, talantu arī vajadzēja, konkursā tomēr bija jāpiedalās.
Kad es aizbraucu, nokļuvu lielā starptautiskā virpulī, milzīgā. Man bija mazs dzīvoklītis, darbnīca, apmaksāta dzīvošana, kā arī ļoti plašas iespējas iepazīt vietējo kultūras dzīvi - katru dienu man pienāca kaudze ar ielūgumiem, es, protams, gāju, cik man vajadzēja, cik es varēju.
Katram no stipendiātiem bija līdzi darbi, bet man toreiz nebija nekādu tiesību no Padomju Savienības izvest savus darbus, tāpēc es biju tukšām rokām. Tūlīt ķeros klāt darbam, sāku gleznot.
- Tas bija ražīgs laiks?
- Es vispār strādāju regulāri, arī tajā laikā. Berlīnē es uztaisīju trīs lielus, pat milzīgus darbus - gleznu par narkomānu džungļiem Džungļi, kādas mākslas zinātnieces portretu Tīna, kur viņa ir kopā ar saviem draugiem, un Rietumberlīnes panorāmu Kā tevi sauc?, un šis darbs palika Berlīnē. Lai gan bija problēma - es viņiem nevarēju pārdot gleznu, bet tad izgudroja variantu - vienu gleznu dāvināju, un nauda, ko es par to būtu ieguvusi, palika manas personālizstādes izstādes rīkošanai, kas arī notika 1979. gadā Rietumberlīnē.
Tur esot, mana misija nekādā gadījumā nebija politiska, es biju māksliniece, visiem uz skatuves. Mani pat arī maz ir interesējis, kas, kur, kā, kāpēc, es tolaik biju jauna un droša, es darīju visu, ko vajadzēja, lai piedalītos un uzvarētu, lai iegūtu stipendiju, jo es gribēju nokļūt Rietumos. Es piedalījos viņu mākslas dzīvē, turklāt gribēju labi iemācīties runāt vāciski, to arī iemācījos četru mēnešu laikā.
- Ko tas laiks jums iedeva kā māksliniecei?
- Neko konkrētu. Vienmēr esmu bijusi patstāvīga kā māksliniece, mani neviens pārāk nevar ietekmēt, mani ir lamājuši no vienas puses, no otras puses, bet es uz priekšu esmu gājusi kā degunradzis ar savu līniju - tā, kā es dzīvi redzēju un uztvēru, tā arī attēloju. Tāpat bija Rietumberlīnē - to, ko es redzēju, to attēloju.
Rietumberlīne jau bija pilna ar interesantiem cilvēkiem, mākslas dzīve ļoti augstu vilni sita. No turienes atbraucu ar trim milzīgiem koferiem, pilniem ar mākslas grāmatām un literatūru. Kad atgriezos Latvijā, Džemma Skulme mani uzaicināja būt par izstāžu sekretāri Mākslinieku savienībā, ar to nodarbojos 12 gadus. Vairākas reizes uzstājos ar lekcijām mākslinieku vidē, ar dokumentāliem paraugiem, ar grāmatām mēģināju parādīt visiem, kas notiek tur.
Kad dzīvoju Rietumberlīnē, iedraudzējos ar ļoti daudziem māksliniekiem, viņi teica - tu esi viena no mums. Šīs sirsnīgās attiecības palika uz visu mūžu.
- Jums negribējās palikt Rietumberlīnē?
- Ļoti labi sapratu, arī Valdis Āboliņš teica - tiklīdz tu gribētu palikt Rietumberlīnē, tev vairs nebūtu visu brīnišķīgo draugu, jo tu kļūtu par viņu konkurentu. Izdzīvot Rietumos, viņu mākslas dzīvē, domāju, nav iespējams tīri materiāli. Vēl ir bezgalīgi grūti ieiet pilnīgi svešā vidē, turklāt jau nobriedušam cilvēkam, bez tam - man tas pat prātā neienāca. Es esmu latviete, es esmu no Latvijas, te man ir ģimene - vīrs un dēls, te man ir māja, sava vietiņa, tolaik arī ļoti skaista darbnīca Rīgā, es domāju - man ir labi, man ir normāli. Protams, jāstrādā bija daudz, tolaik arī sabiedrisko darbu, bet mani tas ļoti interesēja. Latvijā man tas viss bija, bet tur man nebūtu nekā, un tukšā vietā kā baznīcas žurka es negribēju dzīvot.
Kurš tad no māksliniekiem tēlotāja mākslā tur ir izsities? Neviens. Gustavs Klucis, kurš nabags un nevienam nezināms nomira Krievijā, kura darbus Valdis Āboliņš ielika lielajā izstādē Rietumberlīnē, kas bija veltīta Padomju Savienības pirmās piecgades mākslai, kas vēlāk tika izstādīta daudzviet pasaulē, tikai tad kļuva slavens pasaulē.
Es vienmēr esmu uzskatījusi - ja gribi nodarboties ar mākslu, tad tas jādara vietā, kur ir tavs pamats, jo tā vieta baro, un ne tikai baro, bet ir garīgi kopā ar tevi.
- Neraugoties uz politisko iekārtu?
- Neraugoties ne uz ko. Latvijā visām politiskajām sistēmām cauri ir gājuši talantīgi cilvēki, ir radījuši lielas vērtības. Pēc gadiem tas pierādās - tādā vai citādā politiskā sistēmā kāds ir radījis vērtības. Un kādreiz jau sabiedrības daļai acis atveras. Nesen klausījos raidījumu par Ādolfu Alunānu, tad iedomājieties, kādos apstākļos savā laikā Alunāns dzīvoja, un viņš Latvijā uztaisīja teātri! Tāpat arī tēlotājā mākslā mums ir daudz talantīgu cilvēku, un, ja būs Laikmetīgās mākslas muzejs, tad tajā būs ko skatīties.
- Jūs neesat izmantojusi dažādus konkrētas varas sniegtus labumus?
- Manā jaunībā arī varēja pelnīt milzīgas naudas caur kombinātu Māksla, ar pasūtījumiem uz Krieviju, varēja ne tikai labi, bet pat bezgalīgi bagāti dzīvot. Bet es sapratu, ka tādi darbi atņem laiku, turklāt mani interesēja un joprojām interesē māksla, tieši radošais moments.
- Nevis ražošana?
- Tā gan. Nekad neesmu dzīvojusi trūkumā, bet nauda man nekad nav bijis pašmērķis. Nekad. Jo es uzskatu, ka padomju laikos naudai nebija nekāda pielietojuma. Kur tad es to liktu? Turklāt tā mani vienkārši neinteresē, mani interesē radošais moments, cilvēku izpēte, mani interesē dzīve kā tāda, bet nauda vien tiktāl, lai varētu turpināt savu dzīvesveidu.
- Citiem nez kā aprīkotas mājas un vēl nez kas...
- Pagājušajā ziemā mājai nolupa krāsa vienai sienai, bet es zinu, ka to atkal nokrāsosim. Mums ar vīru, kurš ir arhitekts, visu ir taisījis mūsu mājā, abiem patīk tā, kā ir. Es ļoti mīlu savu dzīvesstilu, to es ne pret ko nemainīšu, un tāda es arī palikšu līdz mūža beigām. Un man ir gluži vienalga, ko... Zīmoli man ir nulle, nekas. Un karaļa priekšā es nelokos. Ziniet, es varu no vislētākā pasta žurnāla nopirkt apģērbu, apģērbties un mani var apbrīnot par to, kas man mugurā. Ieraudzīt - tas ir vienīgais, kas nepieciešams. Mana mamma bija modes šuvēja, savā laikā viņa pie slavenas modistes Laukirbes bija mācījusies. Iedomājieties, cik nabadzīgos apstākļos mēs bijām pēc kara, bet mamma no kaut kādiem nieka atgriezumiem uztaisīja mums samta jaciņas, mēs bijām apģērbti kā barona bērni. No nekā, ar fantāziju.
- Daudzi mākslinieki gājuši politikā, jūs nekad negribējāt?
- Es nepiedalos politikā, jo mana dzīve bijusi tāda... Dēla smagā slimība, tas bija šausmīgi grūti, es viņam palīdzēju dzīvot līdz pēdējam brīdim, viņam bija izkaisītā skleroze. Un es nevarēju, man vienkārši nepietika laika, es skrēju kā aizelsusies vilcene, lai visu sagādātu un noliktu savā vietā. Un es sapratu arī, ka politika, vismaz Latvijā, ir vairāk jauniem cilvēkiem. Politika ir ļoti alkatīgs rijējs, kas cilvēku aprij. Ir jāizvēlas. Tāpat kā jāizvēlas starp naudu un mākslu, tāpat arī starp politiku un mākslu.
Katrā ziņā es sekoju līdzi tam, kas notiek, regulāri lasu un skatos medijus. Un uz vēlēšanām noteikti iešu, mēs vienmēr ejam. Protams, es skatīšos, lai cilvēki, kurus mēs vēlēsim, būtu godīgāki un interesantāki, bet vispār es neuztraucos par to, kas notiek Latvijā, jo tas nav nekas īpašs, tas notiek visā pasaulē - jebkurš apzogas, ja vien uz to ir predisponēts. Ja iet politikā, lai sakārtotu savu privāto labklājību, tad to arī izdarīs, lai vai kurā valstī cilvēks dzīvotu. Tomēr ir cilvēki, kas ir daudz ko labu darījuši sabiedrībai. Nevar taču teikt, ka visi ir rausēji un šakāļi. Arī starp parastiem ļaudīm ir tādi, kas plēšas par nieku, bet ne jau visi, lielākā daļa cilvēku tomēr ir godīgi.
Notiek jau arī kolīzijas. Nevar jau zināt, ko Lielbritānijai nesīs Brexit, kā tas viss izvērtīsies, pie kā var novest, nav paredzams. Un tas, kas notika Francijā. Un Vācija tagad ļoti eksplozīva kļuvusi. Notiek taču arī lieli brīnumi - tik ilgs laiks Eiropā ir bijis bez kara, Vācija bijusi ļoti mierīga, tāds stabilizējošs faktors, bet tagad kaut kā...
- Satraucaties par bēgļiem?
- Varbūt kāds teiks, ka es esmu rasiste, bet nedomāju, ka tik ļoti vajag sajaukties tautām, pilnīgi pretējas mentalitātes cilvēkiem. Līdz zināmam procentam to var pieļaut, bet, ja jau iet pāri...
- Kā jūs sevi turat formā?
- Nekad neesmu lietojusi alkoholu, nesmēķēju, nebrūtējos pa labi, pa kreisi (smejas). Un arī netērēju spēkus, lieki sēžot ap galdiem pie svešiem cilvēkiem. Tas mani vienmēr ir kaitinājis, es to uzskatu par vampīrismu - cilvēki, kas nāk bieži ciemos... Ir līdzsvaram jābūt, lai viens no otra nesūc enerģiju.
- Vienmēr esat bijusi savrupa?
- Tāda vienmēr esmu bijusi, turos savā vidē, dzīvoju ģimeniski. Es jau reizēm aizeju uz izstāžu atklāšanām, tur arī jūtos kā savā vidē, savu vidi es jūtu mentāli, garīgi - ar kuriem es varu būt kopā, ar kuriem - ne. Vispār es esmu atklāta un labvēlīga. Tie, kas ļoti noslēgti, sevī koncentrēti, uzskata, ka viņiem tiek darīts pāri, ka viņiem ir sliktāk nekā citiem... Kad paskaties, tad visiem ir kaut kas. Jebkuram cilvēkam ir viņa karma, viņa liktenis.
- Katram savs liktenis, bet - kā nesabrukt?
- Vingrošana ir ļoti laba lieta, fiziski sevi turēt līmenī. Un vēl - nekad nevajag iekrist bezgalīgā pesimismā. Kad man ir nepatikšanas, kādas nepatīkamas domas, es noguļos augšpēdus un sāku domāt, kas man šodien bijis labs, un arī atrodu labo, bet sliktais tad kļūst mazsvarīgs vai arī pārejošs. Tas ir darbs ar sevi.
Cilvēkam pašam sevi ir jānoliek pie vietas. Nedrīkst ļauties izmisumam. Manā dzīve tik daudz kas nācis priekšā... Sevi ir jānoķer pie tās vietas, kad ir jāsaka - stop. Un ir tādas lietas, kas vienkārši ir jāpieņem, piemēram, tās, kas ir saistītas ar vecumu. Ir jāatrod sava spēka robeža.
Tādā ziņā es esmu mietpilsone, es visiem saku - man patīk ikdiena. Man patīk jebkurš darbs, protams, ja es to varu izdarīt. Pirms kāda laika centos vārtus, kas bija izgāzušies, ielikt vietā, un dabūju lielu kriku sānos.
- Jūs abi ar vīru esat palikuši divi vien. Nav dusmu uz dzīvi?
- Tas nu gan nav. Es pieņemu - tā ir dzīve, tāda ir dzīve, nevienam tā nav labāka. Nevienam. Jo katram cilvēkam vienmēr ir priekšā brīdis, kad ir slikti. Tam jātiek pāri. Nu neviens cilvēks nav izticis sveikā no šīs dzīves, ar visiem ir kaut kas slikts noticis.
Arī katram māksliniekam ir viņa augstākais punkts. Un mākslā vienmēr tiek prasīts jaunais, cilvēki ir ļoti rijīgi, viņi vienmēr grib jaunu mākslinieku, un obligāti lai viņš būtu talantīgs un interesants. Bet tūlīt ap stūri jau nāk cits jaunais. Un tad ir jāpaiet malā, jānovērtē situācija. Visu laiku nav jābāžas uz augšu, uz augšu, uz augšu, jo tā nenotiek - dzīvē ir gan uz augšu, gan uz leju, un māksliniekam ir līdzīgi.
- Tad vajag vienkārši izturēt pauzi?
- Jā, ir jāmāk izturēt pauzi. Tiešām. Ja vien var materiāli izturēt, ja vien nav nelaimīgi apstākļi, ka fiziski nevar, māksliniekam ir jāstrādā tālāk.
Man visādi ir bijis. Atceros, astoņdesmitajos gados bija brīži, kad tiešām raudāt gribējās, nebija naudas, no kā eksistēt, bet vienmēr jau parādījās kāda iespēja, un vienmēr jau nāk labāki laiki.
- Pauzi izturējāt un pie galvenā - mākslas - palikāt.
- Tas tiešām ir svarīgi. Noturēt sevi tādā fiziskā kondīcijā, lai varētu strādāt. Un neviens cits, kā tikai pats, cilvēks to nevar izdarīt. Ar sevi vajag strādāt. Abi mani vecāki bija ļoti strādīgi, strādāšana ir normāla eksistence, un darbs ar sevi pieder pie strādāšanas.
Man daudzreiz bijis jāuzņemas atbildība, kas citiem nav bijusi pa spēkam, un tad ir bijusi nepieciešamība piepūlēties, rast tam enerģiju.
- Kur jūs ņemat enerģiju?
- Mēģinu neēst daudz cukura, neēst treknu gaļu. No barības vielām daudz kas atkarīgs. Lai gan daudzi saka, ka latvieši par daudz ēd putras, man nav iebildumu pret latvisko putru būšanu (smejas).
- Diez vai strādāšana ar sevi būs populāra doma laikā, kad viss ir atļauts, viss ir pieejams, visiem viss pienākas...
- Es domāju, ka nav tā, ka visiem viss pienākas. Kas nav pelnīts, to cilvēks nedabū. Liktenis tomēr ir no svara. Katram savs.
- Jums liktenis ir bijis...
- ...diezgan smags, nesaukšu to par vieglu, bet tajā pašā laikā - tas ir mans liktenis. Un kas ir mans, tas ir mans, šajā ziņā esmu diezgan skopulīga - nevienam to neatdošu.
