18. novembrī – vienā dienā ar Latvijas valsti – ir dzimusi arī daudzu skatītāju iemīļotā teātra un kino aktrise Helga Dancberga. Šogad aktrisei vērā ņemama jubileja – 75 gadi. Svētku priekšvakarā leģendārajai aktrisei gadījās nelaime, dzīvoklī krītot viņa lauza gūžas kaula kakliņu, tika nogādāta Rīgas 2. slimnīcā, kur veikta operācija. Tā bijusi veiksmīga, un nu aktrise atkopjas. Protams, vēl vajadzīga rehabilitācija.
Tādēļ šoreiz »Vakara Ziņas« uz sarunu aicināja Helgas Dancbergas atvases - Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Garīgās aprūpes un sociālā darba dienesta vadītāju kapelāni Danu KalniņuZaķi (49) un Rīgas vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas mācītāju Kristu Kalniņu (46). Tiesa gan, meitai Rēzijai Kalniņai, kas arī gājusi mammas pēdās un kļuvusi par aktrisi un beidzamos gados arī par režisori, diemžēl neizdevās atrast laiku, lai veltītu kaut pāris minūtes sarunai par vienu no saviem tuvākajiem cilvēkiem.
Viena izaudzināja trīs bērnus
«Ar šodienas skatu vērtējot mammas dzīvi, kad mēs visi trīs bijām mazi, varu teikt, ka tas bija smags darbs. Ar sadzīvi viņai vajadzēja tikt galā vienai, jo mammas vecāki agrā jaunībā aizgāja aizsaulē un ar tēvu [komponists Imants Kalniņš] viņa samērā agri izšķīrās. Reāli mamma bija viena pati. Bija jau, protams, radi, draugi, paziņas, bet ar šo palīdzību tā īsti nevarēja rēķināties. Domāju, ka tas ir ārkārtīgi smags, varonīgs darbs, kuru viņa paveica, mūs, visus trīs, izaudzinot, spēlējot teātrī un kino un tiekot galā ar mājas rūpēm,» mammu slavē vecākā meita Dana. Bērni Helgai piedzimuši jaunības gados. Spēka jaunajai sievietei bija, bet nebija atbalsta. Trīs mazi bērni, un vēl dvīņi! Tas ir grūti, turklāt vēl darbs teātrī. Dana atzīst, ka mamma ir stipra sieviete, un tagad, būdama pati mamma, saprot, ka bērni sievieti disciplinē. «Dievs, dod mums katram tādu vecumu sasniegt kā mūsu mammai, ņemot vērā veselības problēmas un dzīves grūtības. Mammai ir šīs deviņas dzīvības. Nezinu, kur viņai šīs rezerves nāk, varbūt no Dieva,» domā meita. Mamma pat esot teikusi: ja nebūtu bērnu, tad diezin vai iztiktu. Un tā ir patiesība. «Mamma vienmēr ir uzsvērusi, ka viņa nekad un ne no viena nav baidījusies. Tā nav nekāda koķetērija. Tā tas ir. Varbūt drosme bijusi balstīta tādā naivā ideālismā. Man liekas, ka tā laika paaudze visi bija naivie ideālisti, it sevišķi mākslinieki. Pat ja tie bija intelektuāli ievirzīti cilvēki, viņiem piemita šis ideālisms. Un mamma arī tāda bija. Viņai nebija bail. Mēs visi, piemēram, padomju gados Ziemassvētkos gājām uz baznīcu. Īpaši arī neslēpām, ka svinam 18. novembri,» turpina Dancbergas vecākā meita.
«Mūsu ģimenē viss bija par un ap mammu. Mamma bija mūsu pasaule, kurā dzīvojām. Mums netrūka ne uzmanības, ne mīlestības, un, kad tu tā dzīvo, tad pietiek ar to, kas ir. Kad mamma gāja uz teātri, mēs ar Rēziju vēl bijām mūzikas skolā [Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola]. Rakstījām zīmītē: smits bucas uz vaiga [simt bučas uz vaiga],» ar bērnības atmiņām dalās Krists. Viņš atzīst, ka šobrīd, kad pašam ir kupla ģimene, redz, cik mammai bijusi liela atbildība. Helgai bija jāuzņemas ne tikai mammas, bet arī tēva misija. Bija arī teātris un aktrises darbs, un cilvēkam jāatrod tas veids, kā visu sakārtot. «Mammai nebija itin nekas, ko viņa nevarēja izdarīt. Tas prasīja gan spēku, gan emocionālo iesaisti. Tas radīja arī šad un tad attiecībās spriedzi, bet mamma palīdzēja tam visam iziet cauri,» teic Krists.
Gadījies arī kā krimiķī
Helgas Dancbergas viena no audzināšanas metodēm bija apmainīšanās zīmītēm ar bērniem. «Tas bija viens no veidiem, kā mamma mēģināja pedagoģiski pareizi un atbilstoši labākajai praksei tikt galā ar visām mūsu izdarībām. It sevišķi ar zīmītēm mēs apmainījāmies, kad brieda kāds konflikts. Un rakstītam vārdam nav tās intonācijas. Rakstot vari pateikt to, ko grūti teikt aci pret aci. Un otrs cilvēks, kad lasa, var pārdomāt, jo tās emocijas jau it kā pāriet - tu vari pārdomāt atbildi,» stāsta Dana un piebilst, ka mamma bijusi stingra. Viņa gan neatceras, ka bērnībā būtu pērta, bet rājienus gan esot saņēmusi. «Iespējams, ka kāds no dvīņiem [Rēzija un Krists] kādreiz gan dabūjis trūkties. Viņi bija diezgan trakulīgi, es savukārt biju tas pareizais bērns. Smagu sarunu ar mammu mums gan bijis ļoti daudz, sevišķi manos pusaudža gados. Tās bija ļoti nopietnas sarunas. No vienas puses, man liekas, ka mamma bija pārāk stingra, bet, no otras puses, viņa taču bija viena. Mēs esam par to runājušas arī vēlākajos gados, un viņa atzinusi, ka ar šodienas pieredzi un gudrību būtu rīkojusies savādāk,» par vienu no saviem tuvākajiem cilvēkiem stāsta Dana.
Kad dvīņi Rēzija un Krists bija mazi, viņi apmeklēja Mārupes bērnudārzu, un tas bija nedēļas dārziņš. Dana dārziņā esot gājusi minimāli. Viņa jau no mazotnes esot bijusi ļoti patstāvīga, un mamma meitai uzticējās. Gadījušies gan šādi tādi incidenti - aizcirtušās durvis, meitene netikusi atpakaļ dzīvoklī, stāvējusi uz ielas un gaidījusi mammu atnākam no izrādes. «Vienreiz, vēl maza būdama, izdomāju, ka pagaidīšu mammu uz ielas, paskatīšos, kas tur notiek. Mums ārdurvis bija ar šleperi, un tās aizcirtās. Laukā, šķiet, bija silts. Stāvu pie durvīm un domāju - nu gan ir ziepes, jo uz teātri pie mammas neuzdrošinājos iet. Dzīvojām Marijas un Dzirnavu ielas stūrī. Toreiz bija pavēls vakars, bet teātra izrādes beidzās diezgan vēlu. Sāka satumst, un mani arvien vairāk pārņēma izmisums. Pie manis pienāca kāda sieviete, kurai iežēlojās par mani sirds. Viņa teica: tu nevari te palikt, nāc man līdzi. Uzrakstījām mammai vēstulīti, kur es esmu. Bet mammu, to izlasot, gandrīz vai trieka ķēra. Gluži kā krimiķī,» bērnībā piedzīvoto atceras Dana.
Īpašie Ziemassvētki un bērnības atmiņas
Dana atzīst, ka ģimenei no svētkiem vismīļākie esot Ziemassvētki, kad arī dvīņiem Rēzijai un Kristam ir dzimšanas diena. «Mamma mūsu bērnībā bija Ziemassvētku vecītis ar bārdu un visiem atribūtiem. Viņa uztaisījās tā, ka mēs mammu nepazinām. Taču, kad viņa atkal atnāca pie mums, stāstījām, ka vecītim bijušas tādas pašas acis kā mammai,» stāsta Dana. Bērniem palikuši atmiņā arī kādi īpaši Ziemassvētki. «Visa ģimene Ziemassvētku vakarā sasēdāmies mašīnā un braucām uz mežu. Ejam pa mežu, un pēkšņi mūsu priekšā ir eglīte, visa vienās gaismiņās, ar svecītēm. Viss izrotāts, un tur arī dāvanas! Tas bija milzīgs emocionāls prieks! Lieldienās arī Lielupes mājās esam olas meklējuši dārzā. Mazi vēl bijām un skolā negājām. Toreiz vēl tētis dzīvoja mūsu ģimenē, un viņi abi ar mammu bija krāsojuši olas un tās noslēpuši. Tas ir kaut kas īpašs un bērnam paliek atmiņā uz visu mūžu,» teic Dancbergas vecākā meita.
Dana arī atzīst, ka tieši mamma bijusi tā, kas viņu pievērsusi Dievam. «Viņa savos bērnos atstājusi šo garīgo brīvību. Ilgas un izpratni, ka ir augstāka dimensija. Garīgums ir ļoti nozīmīgs - pats nozīmīgākais. Mamma mums iedevusi atvērtību garīgai dzīvei,» tā Dana.
Mammas dziedinošā Jūrmalas pasaule
Vecākā meita Dana skaidro, ka viņa ar mammu ir raksturā atšķirīgas. Meita ir vairāk flegmātiska, melanholiska, bet mamma - temperamentīga un optimistiska. «Ja ir briesmas, es sastingstu, nevis rīkojos. Mamma uzskata, ka Krists esot viņai līdzīgāks raksturā. Rēzijai savukārt ir tā uguns, radošuma dzirksts. Radošums gan ir mūsos visos.»
Māja un dārzs Jūrmalā, kur aktrise vada savus pensijas gadus, ir Helgas Dancbergas mīļākā vieta. Tur ir viņas kociņi un dziedējošais dabas tuvums. «Viņa ir mācījusies kursos Bulduru lauksaimniecības tehnikumā, un man liekas, ka mamma savā dvēselē allaž bijusi dārzniece. Mammai vairs nav fiziskā spēka, un viņa ļoti pārdzīvo, ka nevar vairs rušināties pa zemi,» tā Dana. Savukārt dēls Krists Kalniņš atzīst, ka tā ir īpaša Dieva svētība, ka mammai Jūrmalā ir pašai sava mājiņa: «Sākumā tā bija zilā krāsā, un mēs to saucām par «zilo māju». Tā pilnībā ir mammas pasaule. Mamma ļoti bieži ir atkārtojusi, ja viņai vēl otru reizi būtu iespēja izvēlēties, ko dzīvē darīt, tad strādātu zemes darbus vai arī būtu ārste.»
Savu karjeru ziedoja bērnu veselības dēļ
Helgas dvīņi savulaik stājušies aktieros - Rēziju uzņēma, bet Kristu ne. «Mamma bija ļoti demokrātiska un necentās mūs no kaut kā atrunāt vai pierunāt. Un mēs diezgan agri kļuvām neatkarīgi. Vidusskolas gados pat sāku strādāt slimnīcā par sanitāru un domāju studēt medicīnu. Un tad vidusskolas pēdējā klasē kopā ar Rēziju iestājāmies aktieru kursos. Mamma mūs neatrunāja. Viņa teica, ka tā ir grūta profesija ar saviem izaicinājumiem un kārdinājumiem. Kad mani neuzņēma aktieru studijā, mamma par to nepārdzīvoja, jo viņa intuitīvi nojauta, ka es atradīšu citu ceļu. Tā arī vēlāk notika. Un šobrīd tas ir ļoti īpaši - apzināties, ka tas, par ko visi esam kļuvuši, ne tikai sagādā prieku mums pašiem, bet daudz vairāk mūsu mammai,» atzīst Krists.
«Jau pati būšana teātrī, kur ir mammas ģērbtuve, galdiņš un mammas kolēģi aktieri - tā ir liela daļa no manas bērnības. Arī tagad eju uz izrādēm, kur spēlē Rēzija, un man patīk, kā māsa, tāpat kā agrāk mamma, strādā ar katru izrādi. Aktieris lugā labi nospēlē, bet tas ir milzīgs darbs un emocionālā, garīgā un fiziskā pasaule. Cik daudz viņš spēj lomā iedzīvoties un to izjust, tik skatītājs spēj viņam noticēt, aizmirstot, ka tā ir tikai izrāde. Mēs bijām vēl ļoti mazi, bet labi zinājām, ka mamma Liepājas teātrī spēlēja galvenās lomas. Zināmā mērā viņa savu karjeru atdeva mums, bērniem, jo no Liepājas, kur dzīvojām, manas un Rēzijas veselības problēmu dēļ bija jāpārceļas uz Rīgu,» atklāj aktrises dēls.
Bērnu novēlējums mammai svētkos
Aktrises meita Dana teic, ka ģimene savā starpā gandrīz katru dienu sazinās telefoniski. Ja ilgāk neesot tikušies ar mammu, tad organizējot tikšanos. «Mēs esam ļoti ciešā saiknē ar māsu, brāli un mammu.»
«Mammai šajā dzimšanas dienā novēlētu, lai viņai izdodas atrast sevī to iekšējo garīgo cilvēku, kuru nevar traucēt nedz vecums, nedz nespēks, nedz kas cits. Lai viņai izdodas atrast Dieva mīlestības klātbūtni vismazākajās ikdienas lietās un notikumos. Kā rakstījis kāds garīgais tēvs - divvientulība ar Dievu nekad nav vientulība, jo tajā vienmēr ir kopā būšanas prieks. Lai mammā katru dienu ir klātesoša vēlme par visu, kas ir bijis un vēl būs, pateikties Dievam,» māmiņai dzimšanas dienā novēl dēls Krists, bet Dana piebilst: «Mammai novēlētu nezaudēt dzīves brīnuma izjūtu. Tā viņai joprojām piemīt, un es to no viņas esmu pārmantojusi. Saglabāt dvēseles mieru un spēju priecāties par to, kas ir dots,» ar maigumu balsī nosaka Dana.
