«Atceros, kad man bija gadi 15, arī 25, visādi niķi, neirozes un iegribas bija prātā. Skatoties atpakaļ uz to brīdi, nevaru saukt sevi par laimīgu. Cilvēkam vajag sevī izkopt spēju priecāties par dzīvi, jo elementāra eksistence var sagādāt pilnīgu eliksīru, adrenalīnu...» saka Rundāles pils direktors, gleznotājs, mākslas vēsturnieks un šīs dienas gaviļnieks Imants Lancmanis.
- Pilij dažādas jubilejas svinētas ar vērienu, bet kā ir ar paša jubilejas svinēšanu?
- Kad man bija 70 gadu jubileja, no svinīgajām sveikšanām izmuku, sarīkojot dārza pārtiju, tur vienkārši nebija iespējams teikt skaistas runas uz skatuves. Šogad nolēmu, ka negribu rīkot neko, un nevis tāpēc, ka negribētu svinēt savu šausmīgo vecumu - 75 gadus (smaida), bet lai sevi neapgrūtinātu. Īsi sakot - šajā dzimšanas dienā sev gribēju uzdāvināt brīvību un neatkarību no sabiedriskām saistībām. Būtu gribējis aizbraukt uz Rietumkurzemes mežiem, bet ierodas draugi no Vācijas.
- Rietumkurzemes meži ir tikai izteiciens?
- Nē, ļoti konkrēti. Labprāt būtu aizbraucis pie savas krustmeitas uz Rietumkurzemes mežiem. Darbs man ir svētki, bet reizēm viss kļūst vienmuļi, un tad vislabāk ir doties dabā, turklāt nekas nav skaistāks par Latvijas pieticīgo, bet ļoti zaļo dabu.
- Mūsdienās daudzi nevar izturēt klusumu, kas ir dabā, jo ikdienā pieraduši pie trokšņa.
- Man ir tieši otrādi - es nevaru izturēt troksni, nevaru gulēt pilsētā, es patiešām reģistrēju visus trokšņus. Mana māja atrodas pusotru kilometru no Rundāles pils, naktīs tur nav ne vismazākā trokšņa, ja nu vienīgi kāds putns... Man bezgala patīk klusums, nav vajadzīgi fona trokšņi, tie man traucē strādāt. Es klausos mūziku tad, kad to tiešām klausos, bet ne kā piedevu citām nodarbēm. Lauku klusums ir viena no lietām, ko es nepārtraukti baudu. Rīgas trokšņi, stress un sasprindzinājums, kas karājas gaisā, man ir apgrūtinoši.
- 75 gados vairākums cilvēku skatās atpakaļ, bet, stāstot par Rundāles pils rekonstrukciju, jums gribot negribot nācies atskatīties arī uz savu dzīvi.
- Es vienmēr skatos uz priekšu. Nekad neskatos fotogrāfijas, nedomāju par to, kas bija pirms gada vai desmit, un iemesls tam ir vienkāršs. Viss, kas te, pilī, ir noticis, ir bijis grūti, tāda kā kāpšana kalnā, atstājot aiz sevi visu, kas bijis. Es priecājos par to, kas izdarīts, bet negribu skatīties atpakaļ. Ja domāju, teiksim, par laiku pirms trim gadiem, tad man būtu jādomā par to, ka man bija jāsper neskaitāmi smagi soļi un domās tie it kā vēlreiz jāiziet, un to es nevēlos. Tāpēc man it kā ir alerģija pret atcerēšanos. Man ir tikai mani plāni šodienai, rītdienai, pēc gada un tālāk. To izpilde atkarīga tikai no tā, cik Dievs būs piešķīris, bet plānu ir daudz. Ir tik daudz grāmatu, kas jāuzraksta un gleznu jāuzglezno.
- Sakāt - Dievs būs piešķīris.
- Protams, protams. (Pauze.) Savā mūžā es jau esmu pieredzējis to, ka cilvēkam ir liktenis, atšķirība tikai tā, ka to var traktēt racionālāk vai iracionālāk. Darbā esmu redzējis, kā plāni un cerības saduras ar palīdzību vai pretestību. Lielā mērā esmu kļuvis par fatālistu vai vismaz par cilvēku, kas tic tam, ka mūžs lielā mērā ir ierakstīts.
- Un kur paliek cilvēka brīvā griba un paša darīšana? Rietumu pasaulē, valda uzskats, ka viss atkarīgs no katra paša.
- Nedomāju, ka akli jāpaļaujas un jādomā - lai ar mani rīkojas tā, kā tas ierakstīts scenārijā. Ir jācīnās, nemitīgi jākārpās, un tikai tad arī kaut kas notiek. Tomēr vienlaikus man liekas, ka tur ir zona - pienākums, kas jāizpilda, lai likteņa lēmums varētu piepildīties. Es neesmu pasīvs cilvēks, nemitīgi strādāju, tomēr ir reizes, kad nevaru pastrādāt, un vēlāk izrādās, ka šī pauze bija vajadzīga. Īsi sakot - redzu, ka cilvēks iepīts zobratos. Varam nebūt mistiķi, varam nerunāt par dievišķo providenci, bet viena lieta izraisa nākamo, un cilvēks jau neko nedara pilnīgi ne no kā. Visam ir cēlonis, visam ir sekas.
- Dieva pirksts, ka viņš jūs nolika Rundālē?
- Domāju gan. Tā bija manis virzīšana uz kaut kādu misiju.
- Arī - prom no mākslas.
- Vienu brīdi man tas likās briesmīgi, kad apjautu, ka pils mani ievelk arvien dziļāk. Ak vai, es nevarēšu gleznot! Tad domāju - labi, negleznošu, tas būs mans upuris. Un kādā brīdī bija nepieciešamība uztaisīt trīs virsdurvju gleznojumus Rožu istabā. Būtu muļķīgi meklēt mākslinieku, ja pats varēju izdarīt ātrāk, turklāt muzejam par velti. Konstatēju, ka varu atrast laiku glezniecībai. Ja ilgus gadus glezniecība man nebūtu bijusi kā aizliegtais auglis, par ko es sapņoju, necerēdams, ka pienāks brīdis, kad es drīkstēšu paņemt audeklu un sajust krāsu smaržu, iespējams, cerības notrulinātos, ar satrauktu sirdi es negaidītu to brīdi, kad varēšu gleznot... Tā nelaime pārvērtās par pamudinājumu, es daudz aktīvāk dzīvoju tajos brīžos, kad varu gleznot. Visticamāk, tā nebūtu, ja es būtu tikai mākslinieks, katru dienu būtu spiests doties uz darbnīcu, lai gleznotu. Tad es arī būtu iepīts gleznu pārdošanas procesā, īsi sakot - nonāktu tajā apritē, kas ir komercializēta, saistās ar attiecībām ar citiem kolēģiem, mākslas kritiķiem, īsi sakot - man traucējošā vidē. Tagad mani netraucē nekas, es gleznoju sev par prieku. Re, cik daudz ieguvumu no it kā upurēšanās.
- Saka - ir jākoncentrējas kaut kam vienam, ja vien gribas kaut ko sasniegt.
- Taisnība, bet es domāju, ka var koncentrēties arī uz divām jomām.
- Jums ir pat trīs - pils, glezniecība, rakstniecība.
- Tā ir nācies.
- Tomēr lauvas tiesa tikusi pilij. Lai vai kā, bet vēsturē pirmajā vietā būs Rastrelli vārds, tā tomēr ir viņa pils, lai arī tās šodien nebūtu, ja tai nebūtu veltījis savu mūžu. Tādās egoistiskās kategorijās jūs nedomājat?
- Pilnīgi nemaz. Mani interesē process, es baudu to. Pils atdzimšanu. Mani interesē viss, kas noticis - kā radošs pasākums, un nemazākajā mērā negribu piejaucēt tam slavu vai godkāri, man tas nav interesanti. Es ļoti aktīvi pārdzīvoju, aktīvi darbojos, bet rezultātu man patīk baudīt distancēti.
- Mākslinieki lielas jubilejas apvieno ar savu darbu izstādi.
- Nepaspēju. Šobrīd strādāju pie gleznas par reliģisku tēmu.
- Pirms pieciem gadiem jūsu darbu izstādes nosaukums bija Piektais bauslis, atšifrējot - tev nebūs nokaut.
- Man bija būtiski pašam sev noskaidrot - kas ir karš, kas ir revolūcija, vai tas ir sliktākais, kas var būt... Trīs gadu laikā es ļoti asā formā ieguvu pārliecību - tas ir briesmīgi, tomēr tas ir pamats dialektiskai attīstībai.
- Esat dzimis 1941. gadā - laikā, kad karš bija sācies, un savu mūžu esat veltījis tam, lai kaut vai daļēji reanimētu dažādu karu un revolūciju rezultātā izpostīto. Un tagad Eiropa ir situācijā, kad neviens nevar pateikt, kas būs kaut vai pēc pieciem gadiem. Kā uz to skatīties, kā uz neizbēgamu cikliskumu?
- Tā ir - ja varētu summēt to, ko esmu darījis savā mūžā, tad tā ir to lietu reanimēšana, kas man liekas vērtīgas un skaistas. Gan pils, gan grāmatu rakstīšana, gan baznīcu un muižu izpēte, gan kolekciju vākšana ir mēģinājums apturēt, pat pagriezt atpakaļ nežēlīgo vēstures ratu. Pretošanās tam, kas pilij šķietami bija lemts, - sabrukšanai un iznīkšanai.
Kad strādāju pie gleznu cikla Piektais bauslis, sapratu - kari nav tikai cilvēka ļauno dziņu izpausme, kari ir ieprogrammēti civilizācijas attīstības shēmā. Karš iznīcina un rada pamatu jaunajam, līdz šim tā ir bijis - jebkurš karš ir izraisījis uzplaukumu. Vēsturē var atrast bezjēdzīgus karus, tikai valdnieku godkārības un maniakālu iedomu rezultātus, bet vienmēr karš ir devis kaut ko labu. Pat pilnīgi vājprātīgie krusta kari, ko var dēvēt par cilvēces vieniem no lielākajiem prāta aptumsuma piemēriem, bet vienalga - tie sakustināja pasauli, attīstīja viduslaiku civilizāciju, deva dažādus garīgus un mākslinieciskus satricinājums. Teiksim, 1. pasaules karš likvidēja modernās monarhijas un lielu sociālu netaisnību, sagatavoja ceļu demokrātijai. 2. pasaules karam pretī izaicinājums bija ne tikai fašisms, tas izveidoja augsni kapitālisma atdzimšanai.
Mūsdienās situācija ir sarežģītāka, 2. pasaules karš bija iespējams, jo masu iznīcināšanas līdzekļi vēl bija kaut kādās robežās, taču līdz ar atombumbas izgudrošanu tas cikls ir beidzies, turklāt uz visiem laikiem, bet tas rada jaunas problēmas. Ir taču skaidrs, ka visi dārgie ieroči ir tikai kā rotaļlieta, ar ko pabiedēt otru, bet būtībā - tā ir dārga spēle,. Pirmo reizi cilvēces vēsturē nav iespējams nolīdzināt un sākt no jauna. Kad 1993. gadā notika iebrukums Irākā, uzrakstīju rakstu, ko beidzu ar vārdiem - Tūkstoš un vienas nakts pasakās kā skaists refrēns iet cauri teikums: «...Un tad viņš atgriezās Bagdādē, miera mājoklī.» Neviens vairs neatgriezīsies Bagdādē kā miera mājoklī. Un iespējams, ka miera mājokļu turpmāk vairs nebūs nekur un nekad. Toreiz jutu - kaut kas ir sakustējies, ko vairs nevar apturēt.
- Kopš tā laika ir pagājis gadsimta ceturksnis.
- Kad rakstīju, domāju - efektīvi skan, bet vai man ir tiesības teikt ko tādu, ko var uztvert kā pareģojumu, bet bija slikta priekšnojauta.
Šobrīd mums jādzīvo ar domu, ka 3. pasaules kara nebūs, tā vietā būs trūkstošiem, pat miljoniem naida izpausmju, kariņu, citam cita apkarošanu, pa vidu būs atentāti un baismās izdarības, kuras nevar apturēt. Drošības dienesti sola pastiprināt pārbaudes, bet nevar jau iznīcināt procesu, kas sācies cilvēku galvās. Patiesībā tas ir mēris cilvēku galvās.
- Kādi ir tā priekšnoteikumi?
- Cilvēka psihe ir ļoti sarežģīts mehānisms, tā spēj vibrēt uz dažādām skaņām, un, iespējams, tai ideoloģijai ir kaut kas tāds, kas spēj skart pietiekami daudz eiropiešu. Nepietiek ar to, ja nelaiž valstī cilvēku, kas izskatās pēc arāba, ja blakus ir cilvēks, kurā sākusi vibrēt tā stīga, kas līdz tam klusējusi... Un tas ir visbriesmīgākais - mēs vairs nevaram zināt, no kuras puses nāk briesmas. Līdz šim karos pasaulē bija skaidri zināms, kur ir pretinieks, - viens otram soļoja pretī, viens otru apšāva, bet tagad karadarbība ir blakus, aiz stūra...
- Kas noticis ar cilvēku, kurš dzīvo labklājībā, mierā, demokrātijā, kuram ir virkne dažādu tiesību?
- Tur jau tā nelaime - nepieciešamību izlādēties līdz šim varēja izdarīt caur karu. Atcerēsimies 1968. gadu. Rietumu demokrātijas ārējās un iekšējās formas lielā mērā mainījās 1968. gadā ar studentu nemieriem, ar to strāvojumu, kas nāca pat ļoti pārtikušā sabiedrībā. Pārticība nes līdzi sev pārsātinājumu, apnikumu, vienaldzību, garlaicību, vēlēšanos pēc kaut kā cita tieši tāpēc, ka viss ir tik labi. Mēs nevaram saprast 1968. gadu, raugoties no apspiesta un nabadzīga padomju cilvēka pozīcijām, likās - ko tie pārtikušu vecāki bērni tur Parīzē dauzās? Cilvēkam vienmēr ir vajadzīgs vēl, vēl un vēl, un skaidrs, ka ar paēšanu vien nepietiek. Acīmredzot 1968. gadā sakāpinājās tas, ko sauc par ideāliem. Varbūt daļa no tiem cilvēkiem, kas šobrīd metas islāmā, to dara nevis tāpēc, ka viņi būtu apspiesti un nelaimīgi, bet tāpēc, ka viņiem ir apnikusi tā joma, kurā ir normāls darbs, normāla alga, normāla ģimene, šajā jomā viņiem ir garlaicīgi.
Vistrakākais - Daesh no pudeles ir izlaidusi džinu jeb atsvabinājusi instinktu, kas dus jebkurā cilvēkā, īpaši jau vīrietī. Likās, ka jaukā pēckara attīstība to pietušējusi, ka cilvēkiem gribas dzīvot labklājībā un ģimenes dzīvi, bet, izrādās, tā nav, cilvēkiem ir vajadzīgs sasprindzinājums, izaicinājums, adrenalīns. Es nevarēju saprast, kā 1. pasaules kara laikā cilvēki, kas nāk no ļoti konservatīvas sabiedrības, ar ļoti izteiktiem kristīgiem ideāliem, vienalga, vai no Krievijas vai Austroungārijas impērijas, var nežēlīgi nogalināt. Un mēs redzam, ka tas no jauna reproducējies mūsdienās - eiropieši var pārgriezt rīkli, tas nozīmē cilvēkā uzplaucis kas tāds, kas ir dziļi slēpts, domāju, daudz vairāk cilvēkos, nekā mēs to varam pieņemt. Tas nav slepkavniecisks instinkts, bet nogalināšanas instinkts, tas ataviskais, kas nāk cauri no alu laikmeta un bez kā acīmredzot sabiedrība nevar virzīties uz priekšu.
- Pēc kariem, pēc masveida nogalināšanas taču tiek skaitīti bojāgājušo miljoni, izpostītais tiek pārvērsts naudā, apzināti ne tikai fiziski, bet arī garīgi sakropļotie cilvēki, dzimtas, sabiedrības. Tātad kaut kas nav loģiski, kaut kas neiet kopā.
- Karš līdzšinējā formā tika ar to visu galā, pat ar desmitiem miljonu kritušo un vēl vairāk iekšējiem un ārējiem kropļiem. Kā postošā ugunsgrēkā - viens biotops tiek nolīdzināts līdz ar zemi, bet jaunais, kas rodas tā vietā, ir vēl daudzveidīgāks. Mūsdienās mēs piedalāmies karā, kurā nav ugunsgrēka efekta, nav šķīstīšanās efekta, ir tikai sakrājušies instinkti un stress, kas meklē eksploziju. Piemēram, statistika par vardarbību ģimenē ir vienkārši satriecoša...
- Jūs domājat par to, kas būs, teiksim, pēc gadiem pieciem?
- Neviens uzplaukums nav bezgalīgs, bet arī neviena katastrofa nav bezgalīga. Neviens karš, neviena epidēmija. Tas, kas notiek šodien, ir kaut kas līdzīgs epidēmijai. Es pat teiktu - garīgai epidēmijai. Domāju, ka pēc pieciem gadiem tas kaut kādā mērā būs atrisinājies, lai gan ir pilnīgi neiespējami prognozēt, tas būtu pat muļķīgi.
Nedomāju, ka būs iznīcinošs karš. Es tiešām domāju, ka situācija izlīdzināsies, bet, to sakot, nedomāju, ka te būs laimes zeme. Iekšējās stabilizācijas faktors, kas vienmēr ir pasauli vadījis, arī šajā situācijā ļaus atrast risinājumu. Pat ja islāma pasaule joprojām būs agresīva, viens variants - visi būs pie tā pieraduši kā pie briesmīgās slimības vēža, kas ik gadu paņem ļoti daudzu dzīves. Vienkārši cilvēki pieņems slimību terorisms.
Gribu pateikt uzreiz - Eiropa nav nopostāma, pasaule nav nopostāma, tā ir tikai novājināma, tā ir iedragājama, un tas ir pats galvenais. Pašreizējās klizmas ir nieks, ja salīdzina ar to, kāda Eiropa ir izskatījusies pēc Simtgadu kara vai Eiropa pēc mēra 14. gadsimtā, vai Latvija 1710. gadā, kad Vidzeme bija tukša no cilvēkiem. Tas tikai pierāda, ka atražošanas spēja ir milzīga un cilvēks, sabiedrība, atsevišķas kopienas var reģenerēties neticamā veidā. Atcerēsimies vienu - tas, par ko mēs šobrīd vaimanājam, ir ļoti relatīvs. Ja to, kas šodien notiek Eiropā, salīdzina ar jau pieminēto, ir smieklīgi... Ir jāpatur vērā lielās proporcijas, nelaimju un laimju proporcijas. Mēs dzīvojam absolūtā laimē ar dažām nepatikšanām. Varbūt cilvēkiem vajadzētu turēt blakus zināmus atskaites punktus - šausmu brīžus Eiropā, kad, liekas, dzīvība ir izzudusi. Atceros, baznīcas kapenēs Kurzemē bija rinda ar maziem zārciņiem. Bet ne visi nomira! Trakākais - pat mēris ir nāves loterija. Pārrunājot jebko, mēs varam aizrunāties ļoti tālu, bet viss ir nieks, tiklīdz mēs noliekam blakus patiešām lielus traģiskus notikumus.
Cilvēkiem nevajag baidīties novecot, nevajag ieciklēties uz šābrīža nepatikšanām. Dzīvei vienmēr bijis nepatikšanu fons, bet tā vidū vajag atrast atsperšanās punktu savam darbam un priekam par dzīvi.
