«Latvijā amatiermāksla ir ļoti augstā līmenī – gan koristiem, gan dejotājiem latiņa ir ļoti augsta. Bet man joprojām nav īsti skaidrs, kas tajā latvietī ir tāds, ka viņš ir tik spējīgs, tik varošs, tik talantīgs...» atzīst horeogrāfs un Tautas deju ansambļa (TDA) Teiksma mākslinieciskais vadītājs Jānis Ērglis. Šodien pulksten 19.30 Ķīpsalā koncertā Dejo lieli, dejo mazi Ķīpsalā visā krāšņumā iemirdzēsies latviešu tautas tērpi un deju raksti, ko izdejos XXV Dziesmu un XV Deju svētku Lielās balvas ieguvējs – TDA Teiksma.
Koncertā piedalīsies arī bērnu deju kolektīvs Teiksmiņa, TDA Teiksma studija un vidējās paaudzes deju kolektīvs Teiksma. Dažādu paaudžu dejotāji vienosies kopīgā dejas solī, lai izdejotu krāšņākās Teiksmas zelta fonda dejas, tostarp Jāņa Ērgļa horeogrāfijas Es izjāju Prūšu zemi, Baltu puķu guni kūru un Es redzēju jūriņā(i), gan arī pavisam jaunas, vēl neredzētas dejas no šovasar gaidāmā dejas uzveduma Lec saulīte! Mežaparkā. Skatītāji sastapsies arī ar tām dejām, kuras TDA Teiksma dejoja XV Deju svētku fināla skatē, kļūstot par labāko jauniešu deju kolektīvu Latvijā. Savukārt Teiksmiņas izpildījumā varēs redzēt jaunas dejas, kas ietvertas 2015. gada Skolēnu dziesmu un deju svētku repertuārā.
Vēderā drusku kņud
«Ceru, ka šis koncerts ikvienam skatītājam sagādās daudz prieka un arī kājas nevilšus kustēsies līdzi mūsu dejotāju danču soļiem,» saka Jānis Ērglis, piebilstot, ka tradicionālais sezonas noslēguma koncerts jau daudzu gadu garumā tiek rīkots draugiem, mammām, tētiem, brāļiem un māsām – lai viņi redz, ko tad dejotājs savā brīvajā laikā divas reizes nedēļā dara. «Padomju laikā tos sauca par atskaites koncertiem, mēs to saucam par dižkoncertu,» piebilst TDA Teiksma mākslinieciskais vadītājs, kurš šo kolektīvu vada jau 16 gadus.
Ko pēc dižkoncerta – sāksies vasaras atpūta? Jānis Ērglis atteic, ka deju kolektīva vadītājam atpūtas nav praktiski nekad. Tūlīt pēc koncerta jāsāk gatavoties lielajam dejas semināram Ķīpsalā, kas saistīts ar 21. un 22. jūnijā Mežaparkā gaidāmo vērienīgo deju uzvedumu Lec, saulīte! Tas būs skatāms pasākuma Rīga 2014 saulgrieži ietvaros, kas būs Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada saulgriežu kulminācijas pasākums.
«Kopā ar dejotājiem un radošo grupu esam strādājuši vairākus gadus, un šobrīd šķiet, ka rezultāts būs pārsteidzošs un neparasts. Kaut kas pavisam jauns, daudz savādāk, nekā līdz šim ir redzēts deju koncertos, jo radošajā komandā pieaicināti ne tikai horeogrāfi ar tik skaļiem uzvārdiem kā Purviņš, Daņiļevičs un Ērglis, bet arī mūsu jaunie, daudzsološie – teātra režisors Elmārs Seņkovs, scenogrāfs Reinis Suhanovs, scenārija un tekstu autore Rasa Bugavičute, tērpu māksliniece Evija Dāboliņa, un visu kopā muzikāli saliks Raimonds Tiguls,» stāsta pieredzējušais horeogrāfs un Deju svētku virsvadītājs. Viņš neslēpj, ka sajūtas, gaidot šo lielo notikumu, ir divējādas: vienlaikus ir neziņa, kā tas būs, un tāpēc vēderā drusku kņud un naktīs nevar gulēt, no otras puses ir cerība, ka ar šo uzvedumu, kurā tiks parādīta Jāņu svinēšana no mūsdienu cilvēka skatpunkta, un kura atslēgvārdi ir kaisle, uguns un auglība, izdosies radīt maģisku un neatkārtojamu sajūtu.
Četrgades plāns gatavs
Arī pēc Jāņiem horeogrāfam vasaras atvaļinājums nesāksies. «Pēc tam jāsāk domāt par koncertu septembrī Dzintaru koncertzālē, ar ko ik gadu iesākam jauno sezonu – arī Tautas deju pērles Jūrmalā jau kļuvušas par tradīciju. Tajā aicinām piedalīties arī savus draugus, jau laicīgi viņus uzrunājam un paralēli strādājam pie programmas veidošanas.»
Jānis Ērglis atklāj, ka viņš domā arī par tālākas nākotnes plāniem – tie sastādīti jau četrus gadus uz priekšu: nākamgad gaidāmi XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kam BDA Teiksmiņa jau gatavojas, 2016. gadā TDA Teiksma būs jubilejas gads – apaļi 70, 2017. gadā jāsāk apgūt repertuārs, gatavojoties 2018. gadā gaidāmajiem Vispārējiem latviešu Dziesmu un Deju svētkiem. «Pa vidu būs vēl Vidējās paaudzes deju kolektīvu lielie sadancošanās svētki un Starptautiskais tautu deju festivāls Sudmaliņas. Kā redzat – dejotājiem viss notiek!» stāsta Jānis Ērglis, piebilstot, ka visi globālie pasākumi vairāk vai mazāk ir zināmi, un tiem arī dejotāji gatavojas. Vienīgā deju kolektīva vadītāja raize ir par dalībniekiem, jo nekad nevar zināt, kā kuram pagriežas dzīve – kāds aizbrauc mācīties uz ārzemēm, kāds apprecas un pārtrauc dejot. Ja nāk klāt jauni dalībnieki, darba plāns drusku jāpamaina, jo jaunie ir jāsagatavo skatuvei. «Es jau varu vasarā saplānot visu ko, bet reālā situācija, ko varēsim paveikt, atklājas ik gadu septembrī, kad atkal visi sanākam kopā.
«Amatiermākslā tā ir – dalībnieki ar to nodarbojas savā brīvajā laikā, viņiem tas ir hobijs. Man tas ir drusciņ nervus kutinošs pasākums, jo nekad nezinu, kurā brīdī vadošie dejotāji var izkrist no aprites. Kad tā notiek, tas, protams, ir sāpīgi, taču nav citu variantu, kā ārprātīgi ātri reaģēt un plānus mainīt. Katrā ziņā, pelēkajām rieviņām visu laiku ir ko darīt,» Jānis Ērglis pasmaida un secina, ka jebkura profesija, kurā ir darbs ar cilvēkiem, ir sarežģīta.
Katru rītu kilometrs
Taujāts, cik daudz pašam ikdienā sanāk padejot, Jānis Ērglis atteic, ka, savulaik aktīvi dejojot, ir uzkrājis zināmu tehnisko un fizisko bāzi, taču, protams, gadiem ejot, gan tehniskais, gan fiziskais varējums mazinās. «Uz to brīdi, kad dejotājiem jānodemonstrē kāda soļu kombinācija, kas ir fragmentāri – tās ir astoņas vai sešpadsmit taktis, nav problēmu saņemties un parādīt. «Tas pa lielam arī ir vienīgais noslogojums. Tāpēc par savu fizisko kondīciju ir jādomā arī ārpus kolektīva, lai, nonākot jauniešu priekšā, neizskatītos pēc ķēma,» uzskata TDA Teiksma vadītājs. Pērn, pārkāpis 50 gadu slieksni, horeogrāfs apzinās, ka fiziskā slodze jāizvēlas atbilstoši gadu skaitam. «Tādā vecumā cilvēkam pašam jāizvērtē, vai viņš drīkst sēdēt špagatā, varbūt tikai pusšpagatā vai tikai stāvēt stārķa pozā. Katrā ziņā, arī piecdesmit gados var atrast vingrinājumus, kas dod gan tonusu, gan notur zināmā fiziskā līmenī, vienlaikus pasargājot no traumām. Kas attiecas uz dejošanu – protams, ikviens, kurš savā laikā nodarbojies ar klasisko deju, arī piecdesmit gados var dot muskulim atmiņu, bet tas ir ļoti, ļoti riskanti – nu jau ir jāskatās, vai kaulos vēl saglabājies kalcijs, vai muskuļus nerauj krampji...»
Kad saku, ka 50 taču nav daudz, Jānis Ērglis pasmaida un piekrīt, ka tiešām nav. «Nu, ja ņem vērā, ka Sandis Ozoliņš četrdesmit viena gada vecumā vēl spēlēja Olimpiskajās spēlēs, tad varbūt tiešām nevajadzētu uzskatīt, ka piecdesmit gados vairs neko nevar. Nu, labi, jūs no manis izspiedāt – jā, es regulāri vingroju. Man ir izstrādāts savs vingrojumu komplekss – tie ir jogas vingrinājumi, ko izpildu katru rītu, un tos papildinu, noskrienot kilometru. Plus trīs reizes nedēļā drusciņ pasportoju arī trenažieru zālē. Slodze sanāk laba, bet savādāk jau nevar – jātur līdzi jaunajai paaudzei,» saka Jānis Ērglis un nosmej, ka patiesībā jau pedagogam nav obligāti jālēkā līdzi saviem audzēkņiem.
Basketbols un mazdēls
Savam dēlam Dāvim, kuram ir 18 gadu un kurš jau daudzus gadus Bērnu un jaunatnes sporta skolā Rīdzene trenējas basketbolā, Jānis Ērglis gan kādreiz palēkā līdzi. «Dažreiz jau vajag no dejām arī atslēgties, un tad nu dēla basketbola spēles, ko ļoti aktīvi apmeklēju, vismaz uz divām stundām ļauj pabūt citā pasaulē. Sporta arēnā smadzenes tiešām pārslēdzas – gan pirms spēles, domājot par pretinieku, gan pēc spēles, apspriežot paveikto. Un ar to jau arī pietiek – tad var iet atpakaļ uz dejām,» stāsta Dāvja tētis, atklājot, ka dēls savulaik dejojis bērnu deju ansamblī Teiksmiņa, bet tad vienā dienā paziņojis, ka vairs nedejos un turpmāk spēlēs basketbolu.
Savukārt meita Sanita, kura ir precējusies un ar ģimeni jau trīs gadus dzīvo Norvēģijā, bērnībā nodarbojusies ar basketbolu, bet vēlāk dejojusi TDA Gatve. «Tagad vairs nedejo – viņa auklē bērniņu,» Jānis Ērglis atklāj, ka jau gadu ir vectēvs mazdēlam Arno. Viņš gan pie meitas Norvēģijā nav bijis, jo sezonas laikā tas vienkārši nav iespējams, bet atvaļinājumā ir jāpagūst apkopot domas, kas sezonas laikā mājā nav izdarīts un tad palēnām pa kripatiņai viss jāsakārto.
Jānis Ērglis stāsta: viņš dzīvo privātmājā Ādažos, un tie, kuriem ir privātmāja, noteikti zina, kādu darbu tā prasa. Gan malka jāsagādā un jāsakrāmē, gan zāle jāpļauj. Stumju to zāles pļāvēju, monotoni eju tam traktoriņam līdzi un visu laiku kaut ko domāju. Jā, par deju, protams,» viņš atzīstas, sakot, ka tā viņam ir sava veida meditācija par tēmu «deja». «No jogas viedokļa tas nav pareizi, būtu jākoncentrējas uz darbu, ko dari, bet domas ieslēdzas automātiski. Arī malku krāmējot esmu sevi pieķēris, ka nejauši sāku domāt par deju...»
Lielais nezināmais
Ar ko deja Jāni Ērgli piesaista jau tik daudzus gadus? «Tā ir kustība. Tie ir jaunieši. Tā ir viņu iekšējā varēšana un stiprums, ko es nebeidzu apbrīnot. Man joprojām nav īsti skaidrs, kas tajā latvietī, tajā šī reģiona cilvēkā ir tāds, ka viņš ir tik talantīgs, tik varošs?! Kā mēs savu amatiermākslu esam dabūjuši tik augstā līmenī?! Un es nerunāju tikai par dejotājiem un koristiem. Paskatieties, kādus rezultātus mēs dodam sportā, cik talantīgi ir mūsu operas solisti, pianisti, diriģenti! Man ārkārtīgi patīk televīzijā tie raidījumi, kur akcents tiek likts uz cilvēkiem laukos, kuri ar savu radošumu un aktivitāti spēj uzcelt biznesu un ar neparastām novitātēm iziet pasaulē. Man ārkārtīgi patīk šie stāsti –, jo tas ir latvietis, kas to visu dara!» Jānis Ērglis patiesi ir lepns par saviem tautiešiem. Protams, viņš lepojas arī ar saviem dejotājiem, no kuriem daudzi ne tikai fanātiski dejo, bet daļa arī sporto, spēlē teātri, dzied koros. Puse ansambļa skrien maratonā. «Kad viņi satiekas, katrs nāk ar savu iniciatīvu – vienam patīk volejbols, cits aizrāvies ar basketbolu, vēl kādu interesē orientēšanās. Un tā viņi parauj sev līdzi arī citus, kas vēl vairāk paplašina viņu interešu loku. Jā, ikdienā ar viņiem strādājot, pie tā it kā pierod, bet, kad dejotāji satiekas Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos, un tu ieraugi, ka viņi visi ir ļoti augstā līmenī, es atkal nesaprotu, kas tie ir par cilvēkiem... Mēs ar savu kolēģi Purviņu Jāni tad sēžam tribīnēs un mutes ir ciet. Neko nerunājam, tikai brīnāmies: jā, mēs savā galvā to esam izdomājuši, bet – kā viņiem, tiem15 tūkstošiem dejotāju, tas viss sanāk?! Kā profesionālis es to saprotu, bet tas emocionālais vilnis, kas līdz mums atnāk... Nu, kā tas latvietis to dabū gatavu?! Tas man joprojām ir lielais nezināmais,» atzīstas pieredzējušais horeogrāfs.
Jānis ĒRGLIS
- Viens no spilgtākajiem horeogrāfiem un dejas pedagogiem, kura devums jau šobrīd ierakstāms latviešu skatuviskās dejas zelta fondā
- TDA Teiksma mākslinieciskais vadītājs (kopš 1998. gada)
- Vairākkārtējs Deju svētku virsvadītājs un to lielkoncerta mākslinieciskais vadītājs
- Dzimis 1962. gada 17. novembrī Valmierā
- Izglītība: Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskola (1981); Latvijas Valsts konservatorijas Teātra un kultūrizglītības darba fakultātes Kultūrizglītības darba nodaļa (1989)
- Dejot sācis 15 gadu vecumā – TDA Gauja, Valmierā (vadītāja Vaira Dundure)
- Darba pieredze: 1984. gadā kļuva par profesionālu baleta mākslinieku valsts deju ansamblī Daile, 1991. gadā sāka strādāt ansamblī par baletmeistaru, bet no 1993. gada līdz ansambļa likvidēšanai 1997. gadā bija tā mākslinieciskais vadītājs un galvenais baletmeistars
- Savulaik vienu sezonu bijis arī rēviju mākslinieks – dejojis slavenajā Jūras pērlē, uzstājies kopā ar Laimu Vaikuli
- 30 gadu laikā tapušas vairāk nekā 200 oriģinālhoreogrāfijas
- Precējies. Divi bērni: meita Sanita (32) ir precējusies un ar vīru dzīvo Norvēģijā; dēls Dāvis (18) mācās vidusskolā un trenējas basketbolā. Mazdēlam Arno ir viens gadiņš
