Kamēr lielākā daļa latvju smagmūzikas cienītāju aizdevušies aplūkot Igaunijas (uz festivālu “Hard Rock Laager”) vai Lietuvas (uz “Kilkim Žaibu”) āres, mājās palikušie, grūsni nopūšoties, var kavēt laiku, klausoties kādus jaunākos ierakstus. Piemēram, pašmāju “hard & heavy” brigādes “Ameha” debijas minialbumu jeb EP ar piecām dziesmām angļu valodā. No tām klausītāji jau varētu būt pazīstami ar singlu “Demons”, kas skanējis “Radio SWH” raidījumā “Priekšnams” un arī Radio NABA ēterā.
“”Ameha” ir jauna autentiska piecu cilvēku rokgrupa no Latvijas. Smeļoties ietekmes no klasiskā roka skaņām, britu indī un modernās mūzikas, grupai ir daudzveidīgs un dinamisks skanējums, kurā saplūst ģitāras rifi, melodiski solo, “british invasion” elementi un harmonisks vokāls,” tā sevi piesaka paši grupas pārstāvji. “”Horses” ir grupas pirmais pieteikums mūzikas industrijā. Dziesmu stilistika ir samērā daudzveidīga, kas reizē raksturo grupas klasiskās un modernās ietekmes, bet pieturoties pie rokmūzikas pamatiem.”
Albums tapis aptuveni gadu, sadarbojoties ar ierakstu studijām tepat Rīgā un Valmierā. Miksēšana un māsterēšana uzticēta gan mūsu profesionāļiem (“Hodila Records”, “White Wide Productions”, studija “Gateris”), gan skaņu industrijas pārstāvjiem no štatiem (Brendan Dekora, Sonovo AS).
PAR. Lai gan ar pirmo noklausīšanās reizi “Horses” atstāj diezgan vienaldzīgu, vēlāk šis skaņu materiāls tīri labi iepatīkas. Elegants un sprigans “vecās skolās” “hard & heavy”, bez liekiem mēģinājumiem “aizeksperimentēties” moderno stilu plašumos. Individuāli “Ameha” mūziķi izklausās gana profesionāli, un pašu lielāko prieku sagādā soloģitāra. Par labāko (jo daudzpusīgāko) gabalu kronējams “Baby Gone”, taču tālu no tā neatpaliek arī “All I Wanted To Say” un “Crazy”, kuru skanējumu gan mazliet pabojā vokāla mazjaudīgums. Rezumējot - debijai nepavisam nav slikti, gaidīsim, uz ko “Ameha” būs spējīgi turpmāk.
PRET. Kāpēc “Ameha” mēģinājuši iebarot radiostacijām tieši “Demons”, kas stilistiski gan ir tuvākais “oldskūlīgam” 70. gadu rokam, taču nebūt nešķiet pats veiksmīgākais gabals, turklāt ir radiostaciju formātam nedraudzīgā sešu minūšu garumā, nudien netop skaidrs. Tāpat kā tas, ko “Ameha” īsti vēlas pateikt - nav jūtams stila definējums, pat šāds piecu dziesmu īsformāts žanriski diez ko neturas kopā. Taču visaizdomīgākais ir vokāls, kas tiek pieteikts kā “harmonisks”, taču pie šādas mūzikas tam vajadzētu būt nogalinoši enerģiskam, spridzinošam un “jumtu noraujošam” - noklausieties kaut vai jau minētās dziesmas “Crazy” un/vai “All I Wanted To Say” un būsiet spiesti atzīt, ka tajās balssvīrs absolūti neliek mesties trakulīgā “mošpitā”. Cerams, ka “dzīvajā” izklausās krietni labāk.
