APRITĒ: Kokle kā latvieša balss
 
LĪGA GRIĶE: «Es spēlēju 21. gadsimtā veidotu koncertkokli, tās meistars ir Imants Robežnieks. Skan labi! Tiesa gan – kā kuru dienu, jo daudz kas atkarīgs ne tikai no manis. Nesen spēlēju baznīcā, kurā bija mīnuss viens grāds, un šī temperatūra koklei nepatīk. Koklei tas ir pārdzīvojums, tai plīsa stīgas... Kokle ir gandrīz kā cilvēks, nekad nevar zināt, kas viņai iešausies prātā» ©Foto: Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

«Jau vairākus gadus kokli esmu pielīdzinājusi latviskumam. Kokle ir diezgan kluss instruments, kā latvieša balss. Ja runā daudzu tautību pārstāvji, latvieša balsi diez vai varēs dzirdēt, un, ja koklei virsū spēlēs citi instrumenti, kokli nebūs iespējams dzirdēt, bet kokles tembru varēs dzirdēt cauri visam. Tās skaņas dziļums ir līdzīgs latvieša balss dziļumam. Latvieši arī nav skaļi un uzbāzīgi, bet viņus nevar nejust,» ir pārliecināta jaunā mūziķe Līga Griķe. Viņa ir arī pirmā koklētāja, kura uzstājusies Karaliskajā Alberta zālē Londonā.

Ceturtdien, 21. decembrī, festivālā Eiropas Ziemassvētki Spīķeru koncertzālē uzstāsies sitaminstrumentu ansamblis Perpetuum Ritmico (Guntars Freibergs, Elvijs Endelis un Mikus Bāliņš) kopā ar čellisti Dace Zālīti, klarnetistu Gunti Kuzmu un koklētāju Līgu Griķi. Enerģiskais sitaminstrumentu ansamblis Perpetuum Ritmico Adventa laika rāmajam laikplūdumam izveidojis jaundarbu programmu, kurā šodienīgais sabalsosies ar gadsimtiem senu un tradīcijām bagātu mūziku (Antonio Vivaldi, Johana Pahelbela, Deivida Langa darbi). Jauno skaņražu vidū būs talantīgā latviešu komponiste Madara Pētersone, kura šogad gatavojas absolvēt Mūzikas akadēmiju, Amerikā dzimušais Džekins Puosons, kuru latviskā mentalitāte apbūrusi tik ļoti, ka pēc viesošanās apmaiņas studiju programmā viņš nolēmis studijas turpināt Rīgā, kā arī allaž pārsteigumu un humora pilnais komponists un klarnetists Jēkabs Nīmanis.

Veidojas cits publiskais tēls

«Man nav ne jausmas, kāpēc ansamblis Perpetuum Ritmico izvēlējās mani pievienoties šim koncertam,» smaidot saka koklētāja Līga Griķe. Jaunā mūziķe, kas spožus panākumus guvusi pērn konkursā London Grand Prize Virtuoso un šogad III Starptautiskajā Gēršvina konkursā Ņujorkā, pamazām ieiet arī pašmāju mūzikas dzīves apritē. «Es piedalīšos Jēkaba Nīmaņa tieši šim koncertam rakstīta jaundarba atskaņošanā. Ļoti skaists un interesants darbs Emancipācija,» tik vien par šo darbu atklāj jaunā mūziķe, piebilstot, ka komponists uzrakstījis sava darba koncepcijas izklāstu, ko vēlams izlasīt koncerta programmiņā.

Prieku par šo darbu arī vairo fakts, ka mūsdienās nemaz tik daudz netop jaunu skaņdarbu, kas rakstīti koklei un kameransamblim. «Domāju, ka komponisti bieži vien nobīstas no šā instrumenta, jo tas ir diezgan specifisks. Pieļauju, ka daudzi pat neapzinās, cik daudz iespējams izdarīt ar kokli. Plus vēl tas, ka kokle nav pasaulē skaļākais instruments, līdz ar to koklei nepieciešama laba apskaņošana, ja šo instrumentu grib dzirdēt pilnvērtīgi,» saka Līga Griķe un piebilst, ka tā jau nu gluži nav, ka koncertkoklei vispār nav repertuāra. Mūziķe uzskata, ka beidzamajā laikā koklei veidojas, ja tā var teikt, cits publiskais tēls, un tas nesākās, kā varētu domāt, līdz ar koklētāju Laimu Jansoni, kas spēlē etnogrāfisko kokli atšķirībā no Līgas, kas spēlē koncertkokli. «Tas tomēr saistīts ar nacionālo pašapziņu, kas nenoliedzami aug beidzamajos gados. Valsts karodziņi pie apģērba, šalles un cepures tautiskos rakstos, vēl citas nacionālās piederības zīmes tikai apliecina to, ka latvieši kļūst patriotiskāki. Un mūzikas skolās šobrīd ir milzīgs pieplūdums uz kokles klasi,» atzīst Līga Griķe, kura strādā arī par kokles skolotāju mūzikas skolā Jūrmalā un Rīgā.

Solo un ansambļos

Par Līgas nokļūšanu mūzikas skolā daļēji jāpateicas viņas 13 gadu vecākajai māsai Lienei, kura arī apguva kokles spēli, lai gan vēlāk to meta pie malas. «Maniem vecākiem vispār bija labs viedoklis par mūzikas skolas nozīmi bērna izglītībā. Mani sūtīja mūzikas skolā ne jau tāpēc, lai aizpildītu brīvo laiku, bet lai attīstītu kā personību, proti, sniedzot muzikālo izglītību. Un kokle man patika jau no paša sākuma. Protams, kritiskajā pusaudžu vecumā arī man viss raisīja nepatiku, bet kopumā man ļoti patika mācības mūzikas skolā, turklāt man ļoti paveicās ar skolotāju Andu Eglīti, viņai ir vislielākie nopelni tam, ka es šobrīd spēlēju kokli,» atzīst Līga Griķe. Jau no agras bērnības viņa piedalījusies dažādos konkursos, turklāt viņai nebija arī paniskas bailes no skatuves. «Man vienmēr likās, ka mācības mūzikas skolā ir dienas vislabākā daļa. Protams, mācības skolā arī bija jaukas, bet mūzikas skola bija kā balva. Pēc vidusskolas sapratu, ka esmu jau tik dziļi mūzikā, tāpēc loģiska bija mana izvēle studēt tālāk,» stāsta Līga Griķe, kura šobrīd mācības turpina pie savas skolotājas Andas Eglītes, bet nu jau Mūzikas akadēmijā. «Protams, ka pret kokli daudziem ir tāda vīzdegunīga attieksme, sak, kas tas par instrumentu, salīdzinot ar vijoli, klavierēm... Tomēr es esmu arī jutusi, ka šī attieksme mainās, jo īpaši pēc koncertiem daudzi nākuši klāt un atzinuši, ka nav nemaz iedomājušies, ka ar koncertkokli var izdarīt «kaut ko tādu», ka kokle var tā skanēt,» saka Līga Griķe. Līdzīgi var teikt arī par konkursiem - tiem Līga piesakās regulāri, bet jau sen zina, ka līdz ar pieteikuma vēstuli jāsūta arī paskaidrojošs teksts par to, kas ir kokle, ar ko tā līdzīga arfai, jo «veids, kā mēs spēlējam, ir ļoti līdzīgs, arī kādus skaņdarbus var nospēlēt uz kokles. Līdz šim es vēl neesmu saskārusies ar to, ka man pasaka - kokle nav nopietni. Cilvēki ir atvērti jaunajam.»

Nupat Līga atgriezusies no ASV, kur piedalījusies III Starptautiskajā Gēršvina konkursā Ņujorkā un iekļuvusi finālā. «Tas bija milzīgs lēciens uz augšu. Es pat teiktu - tas bija grūtāk nekā piedalīšanās pērn London Grand Prize Virtuoso, kur dalībniekus atlasīja no iesūtītajiem video un pēc tam bija laureātu koncerts Karaliskajā Alberta zālē Londonā. Ņujorkā bija «dzīvā» uzstāšanās, un to laikā būtiska loma ir arī stresam. Pēc tam, izpētot citus konkursa dalībniekus, sapratu, ka biju milzīgā konkurencē. Neslēpšu - aizvest kokli ārpus Latvijas man šķiet īpaši būtiski. Latvieši ir pieraduši pie kokles, bet daudzviet pasaulē tas ir kaut kas pilnīgi jauns, lai gan koklei līdzīgi instrumenti ir daudzās valstīs, tikai katrā no tām ir citādāka attieksme pret šo instrumentu. Piedalīšanās vismaz vienā konkursā gada laikā ir mans profesionālais iztikas minimums, lai nebremzētu savu attīstību,» saka Līga Griķe.

Darīt ar prieku un patikšanu

Šogad Līga sākusi strādāt arī par skolotāju - mūzikas skolā Rīgā un arī Jūrmalā. No vienas puses - savi ienākumi sniedz lielāku neatkarību, bet Līga, izmēģinot vairākus darbus, arī kafejnīcā, reiz nolēmusi, ka tādam darbam taču nav nekādas pievienotās vērtības, labāk bērnus mācīt. No otras puses - mācot citus, ļoti daudz arī pats var iemācīties. «Man arī patīk strādāt ar bērniem, parunāties, padiskutēt. Protams, nevaru teikt, ka pedagoģija ir manas dzīves mērķis, bet darbs skolā ir ļoti labs paralēli manai profesionālajai karjerai,» atzīst Līga Griķe.

«Es apzinos, ka koncertkokle nav tas instruments, ko pasaules koncertzālēs gaida atplestām rokām,» atzīst jaunā mūziķe. Viņa arī cenšas nedomāt par to, kāda veidosies viņas karjera. Līdz šim viņas karjera veidojusies samērā labvēlīgi, jo īpaši, salīdzinot ar jaunajiem pianistiem, vijolniekiem... «Es daru ar prieku un patikšanu un cenšos nedomāt par to, kas man vēl būs jādara. Zinu, ka būs vēl grūtāk... Ir jau arī brīži, kad domāju - vai tiešām jābūt tik traki?» pasmaida jaunā mūziķe.

Šobrīd viņa studē Mūzikas akadēmijā, domā arī par iespējām aizbraukt mācīties citviet Eiropā, izmantojot Erasmus programmas sniegtās iespējas. Bija jau atradusi sev lielisku arfas pasniedzēju Cīrihē, bet tad izrādījies, ka «Šveicei šobrīd ir sarežģītas attiecības ar Eiropas Savienību, Erasmus programma ir nogriezta». «Uzreiz negribu atklāt visus plānus, bet esmu sazinājusies ar vairākiem pasniedzējiem, iespējams, ka nākamajā gadā es studēšu ārpus Latvijas,» neslēpj Līga Griķe. «Noteikti gribu spēlēt - tas ir galvenais, ko es zinu. To, kādā virzienā attīstīsies manā profesionālā karjera, es nezinu. Protams, ka es gribu spēlēt solo, bet diez vai ar to varēs izdzīvot. Es spēlēju arī kameransamblī Tresensus - muzicēju kopā ar saksofonistu Aigaru Raumani un sitaminstrumentālistu Uģi Upenieku, un ar viņiem arī gribu turpināt savu gājienu uz priekšu. Vispār ir ļoti daudz kas, ko es gribu pamēģināt,» atzīst Līga Griķe.

***

Līga GRIĶE

• Koklētāja

• Dzimusi 1997. gada 17. februārī Rīgā

• Pašlaik mācās Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas 3. kursā

• Absolvējusi Rīgas 69. vidusskolu (2015) un Pāvula Jurjāna mūzikas skolu (2015)

• 2016. gada pavasarī kā soliste uzstājās kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, atskaņojot Antonio Vivaldi Pavasari

• Pirmā koklētāja, kura uzstājusies Karaliskajā Albertholā Londonā

• 2017. gadā ieguvusi JVLMA Gada balvu jaunajam mūziķim

• Konkursos piedalās kopš 2005. gada. Lielākie panākumi - XIII internacionālajā daudzstīgu instrumentālistu konkursā Jūrmala 2012 ieguvusi Grand Prix, II Ineses Galantes talantu konkursā - 1. vietu (2015), London Grand Prize Virtuoso - 1. vietu (2016), III Starptautiskajā Gēršvina konkursā Ņujorkā iekļuvusi finālā (2017)

• Piedalījusies dažādos koncertos un festivālos kā soliste, koklētāju ansambļa dalībniece, kā kamermūziķe uzstājusies Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Somijā, Slovākijā, Anglijā, ASV u.c.