Marta beigās Vīnes Musikverein jeb Mūzikas draugu biedrības zālē, kuru parasti redzam tālrādē 1. janvārī, klausoties Vīnes Filharmoniķu Jaungada koncertu, ar vairākiem pilnībā izpārdotiem koncertiem viesojās Simona Bolivara Simfoniskais orķestris no Venecuēlas kopā ar savu māksliniecisko vadītāju, kuram bija gods kļūt par līdz šim jaunāko diriģentu pie Jaungada koncerta pults – azartisko Gustavo Dudamelu.
Atrodoties Vīnē, protams, grūti atturēties izmantot izdevību baudīt Musikverein zāles lielisko akustiku klātienē un par spīti karstumam korejiešu tūristu un mūziķu pārpildītajā galerijā (jo uz vietas nopērkamas bija vairs tikai stāvvietas) piedzīvot jaunas atklāsmes Bēthovena 7. un 8. simfonijā.
Pārbaudot faktoloģisko informāciju, parādās 1999. gads - no tā laika Gustavo Dudamels ir Simona Bolivara Simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs. Neticīgi pārrēķinu, lai saprastu, vai tā tiešām nav kļūda, jo Dudamelam ir tikai 36 gadi, tātad 1999. viņam bija knapi 19. Kļūdas nav! Arī orķestra rindās pretēji Eiropai ir jaunu un ļoti jaunu cilvēku pārsvars. Un spēlē viņi pārliecinoši, ar degošām acīm, precīziem štrihiem un apzinoties, ka atrodas vienā no klasiskās mūzikas citadelēm, kur klausītāju rindās nereti sēž profesionāļi un kvalitātes izlutināti mūzikas gardēži.
Tas ir Venecuēlas Sistēmas augļu grozs. El sistema ir 1975. gadā diriģenta Hosē Abreu ar valsts atbalstu īstenota ideja par bērnu un jauniešu tiesībām apgūt klasisko mūziku valsts dotēta apmācību tīkla ietvaros, tādējādi regulējot nestabilo sociālo situāciju, cenšoties cīnīties ar nabadzību un dodot bērniem attīstošu alternatīvu rotaļām uz ielas. Pats Dudamels savulaik izteicies, ka tiesībām apgūt mūziku būtu jābūt tādām pašām pamattiesībām kā tiesībām uz izglītību un veselības aprūpi.
Simona Bolivara orķestris tika nodibināts pagājušā gadsimta 90. gadu vidū kā Venecuēlas Nacionālais jauniešu orķestris. No tā izaugusi profesionālu mūziķu vienība, kas koncertē pasaules prestižākajās koncertzālēs un festivālos izcilu diriģentu vadībā. Protams, nav jau Sistēma arī bez ēnas pusēm, gluži kā izslavētā padomju skola, kas tomēr pasaule devusi milzīgu skaitu izcilu mūziķu, taču par neirožu piemeklētajiem un statistisko atbirumu ar emocionāla rakstura sekām plašāka publika parasti neuzzina. Tāpēc tas ir mehānisms, kas labi darbojas valstīs ar lielu iedzīvotāju skaitu un attiecīgi arī lielu statistisko atbirumu atlasē.
Vīnē Simona Bolivara orķestris ar Gustavo Dudamelu šopavasar atskaņoja Bēthovena simfonijas. Lieki piebilst, ka 9. simfonijas atskaņojums 1. aprīlī greznojās ar uzrakstu Ausverkauft (izpārdots) jau labu laiku pirms koncerta. Savukārt 7. un 8. simfonijas atskaņojumi vienā vakarā izvērtās par aizraujošu, atklāsmju pilnu piedzīvojumu. Dudamels Bēthovena partitūras diriģē ļoti skrupulozi un izsvērti, neļaujoties šķietami trauksmainajam raksturam. 7. simfonija ir dejas apoteoze, un liekas neticami, ka daudzgalvainais orķestris spēlē tik vienoti, ar kamermūzikai raksturīgu precizitāti skanējumā, katrai instrumentu grupai izskanot kā vienam instrumentam intonācijas ziņā, tikai citā intensitātē. Filigrāni izspēlētie ritmu kontrasti pēkšņi atklāj trešo Vīnes klasiķi neraksturīgā vieglumā. Dudamels Bēthovenu tver jauneklīgi kaismīgi, taču vienlaikus izvairās no ārišķībām skanējuma varenības veidošanā. Skaņa drīzāk izpaužas temperamentā, nevis decibelu skaitā. Musikverein kristālskaidrā akustika ļauj izjust instrumentācijas smalkumus.
Apbrīnojami, kā diriģenta harisma iedarbojas uz mūziķiem un klausītājiem. 8. simfonijas laikā kājas stāvot jau piekusušas, tāpēc droši apsēžos uz paklāja ar muguru pret milzīgo spoguli un klausos aizvērtām acīm. Bēthovens, tverts ar kamerisku precizitāti, saviļņo. Vīnes publika sajūsmā lec kājās un aplaudē vēl un vēl, izsaucot Gustavo Dudamelu paklanīties vismaz četras reizes.
