Pie Roalda Dobrovenska un Veltas Kaltiņas braucu uz Ikšķili divu iemeslu dēļ. Pirmais – gribēju dzirdēt viņu domas par Aspazijas un Raiņa jubilejas gadu, jo Roalds Dobrovenskis pēc romāna Rainis un viņa brāļi pirmizdevuma ir kļuvis par neaizstājamu Raiņa un Aspazijas ekspertu, turklāt raugās uz mūsu dižgariem bez latviešiem raksturīgajiem stereotipiem. Otrs iemesls – kalendārs teic, ka pēc Aspazijas un Raiņa jubilejas gada arī viņiem abiem šogad paredzamas jubilejas. Par šo otro iemeslu atbilde bija diezgan lakoniska – vislabāk viņi nesvinētu neko un labāk kaut kur aizbrauktu.
Bet dāvana lasītājiem un arī sev būšot. Abi smejot spriež, kurš no viņiem tajā atradīšoties kājām gaisā, jo top Veltas Kaltiņas un Roalda Dobrovenska dzeju grāmata. Tajā no vienas puses būšot Veltas teksti, bet, apgriežot uz otru pusi, – Roalda dzeja.
– Bet kāds jūsu abu vērtējumā bija Aspazijas un Raiņa gads?
Roalds Dobrovenskis (R. D.): – Man ļoti patika, kā tas viss notika. Tā lieta, ka bija virsotnes un arī absolūti pretējais – tas ir pilnīgi normāli. Tā ir dzīva dzīve. Svarīgākais, ka beigu beigās bija arī līdzekļi šādai tīri garīgai lietai. Es tā domāju.
Daudz, daudz kas izdevās. Un tas, kas neizdevās, es atkārtošos, tā ir norma, nevar viss izdoties. Tik daudz cilvēku, tik daudz projektu, dažādu līmeņu izpildītāju. Un bija taču notikumi! Īpaši teātrī. Tas pats Kirila Serebreņņikova iestudējums Raiņa sapņi. Arī Kairiša Uguns un Nakts iestudējums. Un cik pārliecinoša bija Aspazija – Baiba Broka Jaunajā Rīgas teātrī! Man tikai žēl, ka Rīgas Krievu teātra izrāde ar speciāli rakstītu Artura Maskata mūziku, kas bija ļoti laba, nesaņēma tādu latviešu publikas un kritikas atbalstu, kā varētu. Tur gan skatuves veterāni, gan absolūti jauni cilvēki, vakardienas studenti, darbojās ar tādu aizrautību, īstu mīlestību pret Raiņa un Aspazijas dzeju. Bija redzams, ka viņiem acis deg! Atsauksmes latviešu presē galvenokārt bija diezgan skābas, saprotu, tur ne viss vienādi izdevās, bet to labāko derētu novērtēt.
Starp citu, jubilejas gada ietvaros parādījās jauna Raiņa grāmata krievu valodā un arī Aspazijas grāmata. Pirmā krievu valodā! Kaut kādi dzejoļi tulkoti bija, antoloģijas bija, bet grāmatas nebija. Olga Pētersone vēlreiz parādīja, ka ir ne tikai izcila mūzikas zinātniece, bet arī talantīga atdzejotāja!
Londonā nesen notika labdarības vakars. Tajā šīs abas grāmatas nopirka par tūkstoš angļu mārciņām. Tas bija lielāks labdarības pasākums bērniem, tur notika arī citas lietas un piedalījās arī prominenti mākslinieki, radoši cilvēki. Pasākuma nosaukums bija tāds pats kā Aspazijas krājumam – Ikdienas spārni. Tajā savāca ap 400 000 angļu mārciņu. Gandrīz pusmiljonu eiro.
Velta Kaltiņa (V. K.): – Man šķiet, tas bijis viens ārkārtīgi labs gads. Rainis tajā ir burtiski atdzimis. Man šķiet, ka jau tad, kad iznāca Roalda grāmata, bija viens tāds vilnis. Viņš tā pavēlās, krietni pavēlās un pieklusa. Tagad atkal Rainis ir augšā. Ar mazākiem un lielākiem pasākumiem, kā jau Roalds teica. Es ļoti ceru, ka tas tā turpināsies un nenoplaks, ka latvieši beidzot sapratīs – viņiem ir liels, liels Rainis, uz kuru balstīties. Un Aspazija, protams.
R. D.: – Es domāju, ka saprašana jau kaut kam ir, bet prasīt, lai visi to saprot…
V. K.: – Visi Raini nekad nesapratīs. Un nevajag arī. Sapratīs, kam tas dots. Galvenais, lai visam ir tāds iesakņots pamats, uz kura viss varētu turpināties. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi, lai arī latviešiem būtu dižens kalns, no kā atsperties, citādi mums viss no tādiem izkaisītiem, mīļiem pakalniņiem ...
R. D.: – Interesanti, ka jaunajiem Nacionālā teātra aktieriem Serebreņņikovs arī stāstīja par Raini. Viņiem, liekas, no sākuma nebija nekādas lielās intereses par dzejnieku. Taču parādījās! Svarīgākais, ka šī interese ir atdzimusi.
Bet vēl, ja runājam par Raini, man ir tādas aizdomas, ka latvieši ir tādi kā aizvainoti par Raini. Nu kāpēc viņu ārpusē neviens neatzīst, nezina un sevišķi negrib zināt?
Es daudz par to domāju. Man tas liekas arī tikai normāli. Rainis ļoti daudz izdarīja ar Fausta tulkojumu. Viņš paplašināja ne tikai valodu, bet vispār intelektuālās intereses loku visai tautai. Un arī Aspazija, starp citu! Viņi deva latviešiem Gētes septiņus sējumus, tulkoja no antīkās literatūras, no citām. Tas bija viņu mūža uzdevums – atnest tautai visu šo vairākus tūkstošus gadus krāto mantojumu un spēku.
Rainim tas tiešām bija mūža uzdevums kopš piecpadsmit sešpadsmit gadu vecuma, tam viņš bija uzticīgs līdz beigām. Bet Rainim vienmēr visa bija maz. Ir vēl Visums. Latviešiem jābūt Visumā. Tāpēc man tik ļoti patīk Serebreņņikova izrādes pirmā aina, kur mazais cilvēciņš šūpojas starp zvaigznēm un galaktikām, jo tas tiešām ir Rainis. Viņa dzejā ir kāds gandrīz pastāvīgs motīvs – viņam ir par maz! Par maz!
Nu jā, Visums. Bezgalīgs. Bet kas ir tur tālāk? Kas ir aiz bezgalības? Raiņa kāre pret milzīgām lietām arī deva īsto mērogu paaudzēm. Nu nevajag taču angļiem vai vāciešiem no latviešu Fausta mēģināt tulkot atpakaļ uz savām valodām. To, ko Rainis izdarīja, viņš izdarīja savai tautai, saviem latviešiem. Šis mērogs, tiekšanās uz bezgalību deva daudz. Cits var būt jautājums, cik kurš no tā paņēma, bet tā latiņa bija un ir pacelta augstu. Raiņa gads to daudziem atgādināja.
Šis gads mums rādīja, kā valsts var pati sev palīdzēt. Ja nebūs literatūras, dzejas, arī dramaturģijas, no mums nekas daudz nepaliks. Maizi mēs ēdam tieši tāpat kā citas tautas. Puškina dzīves laikā viņš bija ļoti nenozīmīga persona. Dzejas grāmatu metieni toreiz bija ap 3000 eksemplāru, sīks amats galmā, bet apkārt taču tik daudz slepenpadomnieku un vēl citu daudz svarīgāku un ievērojamāku augstmaņu. Tomēr galu galā no tā laika ir palicis tikai Puškins.
Rainis vienmēr runāja par garu. Ja nebūs ar garu kārtībā, arī maizes nebūs. Pilnīgi pretēji krievu nihilistiem, kuri teica, vispirms dodiet cilvēkam zābakus, tad runājiet par augstajām matērijām. Nē! Pilnīgi pretēji. Mēs redzam, ka tā ir. Jo mazāk garīguma un visa, kas ar to saistīts, jo mazākas un kroplākas ir tās lietas politikā, ekonomikā. Jubilejas gadā valsts atrada iespēju dot līdzekļus garīgumam, un tas ir ļoti svarīgi. Mēs redzam, ka angļi dod, vācieši dod, atbalsta garīgumu, kaut viņiem apstākļi ir daudz labvēlīgāki nekā šeit. Bet mums viss šis mazais tirgus, ierobežotās iespējas… Tas taču ir ļoti svarīgi – Puškina vārdiem, tu nevari iedvesmu pārdot, bet rokrakstu pārdot var! Bet kam tu to pārdosi, ja šajā valstī nav gandrīz četrdesmit miljonu iedzīvotāju kā Polijā vai kādi astoņdesmit miljoni iedzīvotāju kā Vācijā, bet tikai viens miljons, kur ne jau visi prot lasīt. Tie, kam viens gads, tie nemāk, bet tie, kam ir deviņdesmit, arī diezin vai visu lasīs. Igauņi blakus pierāda, ka var dot pašam galvenajam, lai nācija paliktu pasaules arēnā un vēsturē. Interesanti, ka arī daudziem mūsu politiķiem ir laba izglītība, pat divas trīs izglītības. Bet viņi pret kultūru izturas nihilistiski, domā, ka tas ir ubags, kas tikai prasa un prasa. Paši viņi neubago un neprasa, bet vienkārši ņem, smeļ ar abām rokām no kopīgā katla bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem!
– Raini no Aspazijas nevar atdalīt, bet tomēr tikai pagājušogad viņi beidzot atkal bija abi kopā, jo mēs padomju laiku ietekmē viņus centāmies nošķirt. Vai arī tas neliecina par kādu jaunu izpratni?
R. D.: – Divvienība! Šis gads tam daudz palīdzēja. Es nezinu, kā bija padomju laikā, varu kļūdīties – vai Upīts, vai Grigulis vai vēl kāds no tiem, kam bija teikšana, aizvēra Aspaziju. Viņai no padomju viedokļa bija grēki, bet ne jau tik lieli, lai Aspaziju tā ignorētu. Aspazija nebija aizliegta, taču viņa nebija arī atļauta. Savādi, bet jau tad, kad atļauts tika viss, Aspazija tā pilnībā neatgriezās. Tā notika arī krieviem ar sudraba laikmeta dzejniekiem. Septiņdesmit gadus viņi bija aizliegti, tas pats Nikolajs Gumiļovs tika nošauts, viņus nedrīkstēja pat pieminēt. Viņi pilnībā neatgriezās, kaut arī tur bija gan sudrabs, gan zelts. Tā iznāca arī ar Aspaziju. To var redzēt arī tulkojumos. Rainis tomēr ir ļoti daudz un dažādās valodās tulkots. Arī neveiksmīgi – angļu un vācu. Cik es saprotu, ļoti vāji tulkojumi. Un krievu valodā daudz haltūru. Tomēr Raini izdeva miljonos eksemplāru, bet Aspazijas vienkārši nebija. Raiņa lugas ir pārtulkotas četras piecas reizes. Aspazijas nav.
Es tikko pabeidzu, nezinu kādēļ, pārtulkoju trīs Aspazijas lugas. Man Vaidelote vai Sudraba šķidrauts ar dzeju, simbolismu un romantismu ne sevišķi uzrunā. Laiks ir pagājis. Jaunais Rīgas teātris, režisore Rubesa mēģināja Sidraba šķidrautu atjaunot. Nu neskan pa īstam – tā kā 1905. gadā, kad tas bija notikums, sajūsma! Es pārtulkoju Aspazijas prozā rakstītās lugas un brīnījos, kāpēc tās jubilejas gadā nepaņēma neviens teātris. Tur ir tik laba zemnieku valoda, viss ir tik dzīvi, labi, varbūt sieviešu jautājums tagad nav tik dedzīgi aktuāls, bet tur pietiek arī tādas vielas, kas der un skan arī šodienai.
V. K.: – Aspaziju no Raiņa nevar atdalīt. Varbūt visiem apziņā tas vēl nav sakļāvies kopā, bet es ceru, ka paies vēl kāds laiks un tas notiks. Skolā taču arī Aspaziju man nemaz nemācīja. Atceros, par manu dzeju pašos sākumos kādi mūsu rakstniecības dūži bija salasījušies un sprieda – tev ir Aspazijas ietekme. Bet es tajā laikā Aspaziju diemžēl vēl nebiju lasījusi! Tā man gāja. Es domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai jaunie jau no skolas tiktu ierauti visā tajā, kas saistīts ar Aspaziju un Raini, un ne tikai, ja to darītu ļoti cilvēcīgi, pievienotu arī visas pārējās kultūras lietas. Mana kursa biedrene man stāstīja, kā bērnībā dabūjusi lasīt Raiņa un Aspazijas saraksti un dienasgrāmatas – un tad nu dižgarus mīlēt nebijis jāpiespiež! Cita starpā tā divu dzejnieku savstarpējā sarakste ar gandrīz 3000 vēstuļu trīs valodās ir iekļauta UNESCO programmā Pasaules atmiņa.
R. D.: – Ne tikai Rainis un Aspazija. Ar viņiem sākās mūsu saruna. Latviešiem taču ir visi šie izcilie mūziķi, mākslinieki.
V. K.: – Es kādreiz naktī domāju un skaitu, cik gan latviešiem ir izcilu mūziķu. Skaitu un priecājos, pat pieckārt pirkstu nepietiek, lai visus nosauktu. Jansons, Nelsons, Vestards Šimkus, Elīna Garanča, Inga Kalna, Maija Kovaļevska, Kristīne Opolais… Un kur tad Vasks, Maskats, vecāko un pavisam jauno komponistu plejāde.
R. D.: – Bet tauta un valoda tomēr ir visam pamats. Ja nebūs valodas, nebūs tautas. Viss! Cauri. Pie tam valoda var pastāvēt tikai ar dzīvo literatūru, kas elpo, turpinās un attīstās nepārtraukti. Mums no jaunā gada palicis viens literārais žurnāls – jaunā Domuzīme. Es domāju, ka Latvju teksti kaut kādā ziņā aizņēma Karoga vietu. Vajag vidi, jaunam vārdam nepieciešama tūlītēja atsauksme, kritika, autoram – dialogs ar laikabiedriem, ar draugiem un oponentiem. Dažreiz liekas, ka viss vārās vienā katlā. Tie, kas raksta, paši arī lasa. Tas liecina par gaisotni, par lētām prioritātēm, to, ko es saucu par «ubagu diskotēku».
– Jubilejas gadā daudzi pirmoreiz varbūt sāka domāt par divu radošu personu sadzīvošanu, kā tas notika Aspazijas un Raiņa gadījumā. Parasti jau pieņemts uzskatīt, ka mākslinieks ir diezgan liels egoists un nemaz nevar sadzīvot ar otru mākslinieku. Arī jūs esat abi kopā, kā raugāties uz šīm lietām?
R. D.: – Tas ir individuāli. Viņiem jau arī viss negāja ideāli. Bet Raiņa vienkārši nebūtu, ja nebūtu Aspazijas. Viņai bija absolūti spīdošs sākums. Vislabākā starp dzejniekiem un dzejniecēm 90. gados. Kā dramaturgs tolaik jau sācis savu ceļu Blaumanis, bet viņš vēl nebija sarakstījis savas galvenās lugas. Šī jaunā lauku meitene atnāca uz Rīgu un ar viņu būtībā sākās īstais latviešu teātris. Aspazija bija zvaigzne, komēta. Rainis bija nekas – nu, jā, avīzes redaktors, labāko famīliju atvase, dzīvoklī septiņas istabas. Stāvoklis sabiedrībā, nevis dzejā. Viņam divas reizes tika pateikts – jums pavisam nevajag rakstīt, nekas neiznāks. Vienu reizi to pateica izdevēji. Otro reizi – viņa mīļā māsa Dora. Viņš no četrpadsmit gadu vecuma burtiski sevi nāvēja – kāpēc es nevaru būt dziesminieks? Tā bija Raiņa lielākā katastrofa, viņš bija tuvu pašnāvībai. Rainis neticēja sev. Varbūt pamatoti. Viņš jau arī bija daudz vairāk nekā tikai dzejnieks.
Aspazija ar visu savu toreizējo spožumu, autoritāti deva Rainim cerību, palīdzēja atbrīvoties no neticības sev, savam aicinājumam. Tad pienāca brīdis, kad Rainim vairs šo atbalstu nevajadzēja, viņš kļuva viņš pats. Raiņa izglītība bija daudz plašāka nekā Aspazijai. Rainis bija kā klints bluķis, laukakmens. Aspazija – komēta. Sāka kā zvaigzne, bet nekāpa uz augšu. Profesionāli laba, bet Aspazijas iedvesma sākumā bija satriecoša, vēlāk, es teiktu – normāla.
V. K.: – Tas ir ļoti interesants jautājums. Uz pašām beigām, kad Aspazija un Rainis it kā pašķīrās, viņi nevarēja to līdz galam izdarīt, jo viss radošais viņiem bija tā saplūdis kopā, ka tur citādi nemaz arī nevarēja. Bet, ja runā par šo sadzīvošanu plašāk, tad tas ir ļoti individuāli. Roalds, piemēram, pa virtuvi saimnieko, pieiet pie datora – saimnieko, iziet dārzā – tur saimnieko. Es arī reizēm it kā daru to pašu. Reizēm slinkoju. Bet, kad es slinkoju, viņš strādā. Vai tā ir?
R. D.: – Ir, ir! Tikai tu te tagad esi ļoti pieticīga, reāli visa māja uz tevi balstās. Un dārzs sevišķi. Veltai tur ir sešdesmit rožu šķirnes. Bet par ko mēs runājām?
– Par radošo procesu, par to, ja viens tajā brīdī nerada, bet otrs rada, tad viņam palīdz un atbalsta šajā procesā.
R. D.: – Aspazija Rainim palīdzēja ļoti daudz. Cilvēks nav atdalāms no tā, ko viņš dara. Aspazija Raini uzturēja pie dzīvības visu cietuma laiku. Kādu laiku klīda baumas, ka viņam var draudēt pat nāves sods. Rainis bija no tiem, kuru varēja nogalināt pati kamera. Dažos mēnešos. Ja nebūtu Aspazijas, neticu, ka viņš paliktu pie dzīvības un pilna prāta. Rainis nosirmoja, viņam trīcēja galva. Pilnīga katastrofa. Aspazijai nebija naudas, viņai gāja ļoti grūti, vajadzēja palīdzēt radiem un tad vēl šis Raiņa cietums. Arī it kā kauns, kā nekā – noziedznieks, pat viņa māte jautāja Aspazijai: vai viņš kaut ko nozaga? Viņa kaut kā sagrabināja naudu, lai palīdzētu. Pēc tam Aspazija kaut kur rakstīja, ka viņas veselību pilnībā sagrāva braukšana pie Raiņa uz trimdu, uz ziemeļiem. Par to maz runā, tūkstošiem kilometru garš ceļš, cits klimats, viņai vajadzēja daudz strādāt, pelnīt, bija arī problēmas ar redzi. Sieviešu pašuzupurēšanās etalons mums bija krievu aristokrātu – dekabristu sievas, bet tas, ko izdarīja Aspazija, nav mazāks varoņdarbs; to vajadzētu ar zelta burtiem ierakstīt un skolā stāstīt.
Aspazija jau arī baroja Veltas mammu, Dīķu ielā! Viņa, būdama vēl pavisam jauna lauku meitene, mēnešiem viesojās kaimiņos, pie Rīgas tantes. Aspazija un Rainis nāca pie tās tantes, pirka pienu.
V. K.: – Mamma aicināta pie viņiem padzīvoties un, kā stāstīja, sukājusi Rainim ūsas un bārdu. Aspazija izēdusi zupu no mammas šķīvja, kas bija palikusi pāri.
R. D.: – Šī detaļa ļoti iespiedusies atmiņā. Tā ir ļoti būtiska un labi raksturo Aspaziju. Viņa ļoti baidījās no nabadzības pēc visiem dzīves triecieniem. Instinkts – nevar atstāt, laba zupa!
V. K.: – Man jau mamma agrāk neko nestāstīja par Raini un Aspaziju. Es neko nezināju. Man tikai vēlāk, kad Rīgā studēju, viena mana tante prasīja – vai tev mamma neko nestāstīja par Raini? Es sacīju – un ko tad viņai vajadzēja stāstīt? Viņa atbildēja – nu ja nestāstīja, tad arī es nestāstīšu. Nevarēju no viņas neko izplēst. Pēc tam, kad mamma jau bija uz aiziešanu un dzīvoja ar mums kopā, viņa sāka stāstīt visu savu dzīvi. Es sēdēju, pierakstīju visus tos stāstus, par Raiņa gājieniem, Aspaziju. Vesels lērums to pierakstu. Beigu beigās Rainis un Aspazija esot gribējuši mammu it kā par savu audžumeitu ņemt. Tēvs ar māti, protams, neatdeva. Bet pēc tam beigās Iļjā Muromietī es atradu frāzi, ko mamma bija teikusi. Precīzi tagad nenocitēšu, bet doma tāda: kas tev labāks – es vai tēvs? Mamma atbildējusi – tēvs baras!
R. D.: – Vai es to varēju paredzēt, ka tikšu tik tuvu Rainim un Aspazijai caur savu Veltu?
