2.lapa
Zūdošā paradīze
Salas lejasgals ir slavens ar savu pludmali, kurā ļaudis bez problēmām var izpeldēties divās jūrās. Egejas jūru un Vidusjūru šķir vien dažus simtus metru plata smilšu strēmele. Šī vieta savulaik tika reklamēta kā sērfotāju paradīze, kurā prasmi nostāvēt uz dēļa apguvis ne viens vien eiropietis. Arī pats esmu par to jūsmojis, bet vairs neiesaku. Vilšanās sajūta, iebraucot Prasonisi pludmalē, bija pamatīga. Tas, kas bija sācies jau pirms dažiem gadiem, šogad te sita augstu vilni. Metrus simts no krasta - attālumā, kuru mierīgi var nopeldēt - Vidusjūrā tagad greznojas sarūsējusi naftas urbšanas platforma, kas izskatās veca kā nāve, izbūvēti kaut kādi pievedceļi, notiek vērienīga celtniecība. Jūra vismaz pagaidām bija tīra, tomēr cilvēku jūnija vidū trīsreiz mazāk nekā iepriekšējos gados un iespaids nīkulīgs. Kāpjot pievakarē auto, gadījās redzēt tūristu grupu, kas laimīgi izspurdza no ekskursiju autobusa. Ieraugot slaveno vietu, kur divas jūras satiekas dzīvē, ļaužu sejās bija vērojama nepārprotama vilšanās. Šo vietu grieķi biznesmeņi ir sabojājuši.
Arno Jundze
Jāņem vērā, ka pusceļā no Katāvijas uz Prasonisi atrodamas antīkās drupas - vismaz tās ir norādītas dažās vecākās kartēs, tomēr naftas platformas būvniecības dēļ tās nav apskatāmas, jo apkārtnē ieviests īpašs režīms. Par to nebūtu jābrīnās. Viens degošs cigaretes gals sausajās sūnās no Egejas jūras zēģelējošā vējā - ugunsgrēku sekas Rodas salas lejasdaļā un vidus kalnos daudzviet ir iespaidīgi briesmīgas. Tas, kas ceļā uz Prasonisi nav zaudējis aktualitāti, ir Katāvijas ciema krodziņi. Vienā no tiem pavāra sieva ir ukrainiete no Urāliem. Viņa ir ļoti nocietusies parunāt krieviski, bet vīrs brīnišķīgi gatavo. Tomāti, baziliks un citi zaļumi tiek noplūkti turpat ēdājiem deguna priekšā, apelsīni. Vīģes, citroni un citi augļi tiek atnesti no koka dārzā, savukārt porcijas ir neapēdami lielas, kaut maksā lēti. Tikai nesāciet pasūtīt visādus amerikāniskus burgerus. Jums tos pasniegs, bet tas nudien nav labais tonis.
Filerimosas klosteris
Vienā no pilsētelēm, kas, manuprāt, jau sen saplūdusi ar Rodas galvaspilsētu Ijalisosā (Iyalisos), augstu kalnos atrodas Filerimosas klosteris. Lai trāpītu uz to, ir jāsakoncentrējas uz tikko pamanāmu kreiso pagriezienu, ko grezno aprūsējusi norāde Filerimos, kuru beidzot izdevās pamanīt trešajā Rodas apmeklējuma gadā. Atšķirībā no slavenās Taureņu ielejas, kas arī ir nebeidzams kāpiens kalnā, bet taureņi tur ir tikai mēnesi gadā, vai līdzīgas izklaides Septiņos strautos, kur strauti tek tikai pavasarī, šī ir viena no skaistākajām vietām visu gadu. Te noteikti var braukt ar bērniem, tikai jārēķinās, ka viņus nevarēs dabūt prom no pāviem, kas šeit pastaigājas apkārt gluži kā tādas vistas pa Pērnavas ielu Mazsalacā. Atšķirībā no vistām šie putni ir profesionāli diedelnieki, sēž kokos gluži kā tādi milzu kunkuļi un reizēm pat lido - tagad saprotu, no kurienes Jurassic Park tipa filmās nošpikots lidojošo zauru lidojums. Klosteris ir ļoti skaists, žēl vien, ka vairs nevar tikt augšā tā zvanu tornī, jo 2017. gada jūnijā to rotāja stalažas un visādi brīdinājumi no sērijas - nekāpt, slikti beigsies!
Gastronomiskās baudas
Jautājums, kur Rodas salā paēst, nav aktuāls. Krodziņu te ir kā biezs. Skaidrs, ka dārgākā un neinteresantākā virtuve meklējama Rodas vecpilsētā. Ja gribat ēst pludmalēs, labāk to nedariet krodziņos pašās pludmalēs, bet ēstuvēs, kas atrodas nedaudz nostāk no vietām, kur visi gozējas saulītē. Virtuve tur būs noteikti daudzveidīgāka un cenas demokrātiskākas. Ņemiet vērā arī to, ka Rodā tūristiem, kas stūrē, braucot nevajadzētu lietot neko alkoholisku - ja nu, nedod dievs, gadās kas nepatīkams, uz apdrošināšanas izmaksām attiecināma prasība par nulli promilēm. Vājš mierinājums ir tas, ka grieķiem ir garšīgs bezalkoholiskais alus, ko gan diemžēl nevar teikt par pie mums nopērkamo brūvējumu.
Iesaku izmēģināt grieķu virtuvi. Sāciet ar uzkodām. Šī ēdienkartes sastāvdaļa grieķu krodziņā nozīmē to, ka tiks atnests tikai tas, kas prasīts - bez īpašām piedevām. Ja gribat kotletītes, uz šķīvja būs astoņas kotletītes, ja gribat grilētu astoņkāji - daži grilēti šā jūras mošķa taustekļi. Visa pamats ir humuss un tzatziki mērce, pie tiem klāt nāk maize. Humuss ir nedaudz specifiskāks, tas ir sveiciens latviešu neizmantotajām zirņu gatavošanas iespējām, jo humusa pamatizejviela ir… zirņi. (Grieķi cep arī burvīgus zirņu plācenīšus un bumbiņas.) Savukārt tzatziki ir no jogurta, gurķiem, etiķa, rīvēta ķiploka un olīveļļas gatavota mērce. Latvijas lielveikalos to tirgo gatavu, tomēr līdzinieci Rodas salas mērcei mūsu apstākļos var pagatavot tikai no pāris te pieejamiem turku un grieķu jogurtiem. Gan humuss, gan tzatziki ir lieliska uzkoda pie grieķu vīna, gaļas ēdieniem, maizes - principā tos var lietot gandrīz pie visa vai ēst tāpat.
Grieķi ir eksperti siera cepšanā. Uz grila tiek liktas īpašas sieru šķirnes, un to garšas būtiski atšķiras - tie var būt sāļi, bet var pēc garšas iztālēm atgādināt mūsu saldos biezpiena plācenīšus ar balzamiko mērces vai ievārījuma piedevām. Labākie plācenīši atrodami Rodas krodziņā Kipo`s. Iesaku, kaut zinātāji tos ātri vien apēd un vakara stundās varat palikt gribot.
Vēl viena uzkoda keftedakia ir kaut kas līdzīgs mūsu kotletēm. Tās pasniedz ar citrona gabaliņu. Uzspiediet sulu uz karstajām kotlešu bumbiņām un nedaudz pagaidiet, lai iesūcas. Citroni ir svaigi rauti no koka, ļoti sulīgi un garšīgi. Tie Rodā burtiski mētājas pa zemi. Grieķu kotlešu garšas daudzveidība ir milzīga, katrā krodziņā savādāka. Atradīsiet arī omītes cepto kotlešu garšu. Grieķu valodas nosaukumu varat neiegaumēt - pietiks ar angļu meat balls.
Otrs kotletīšu paveids ir pasakaini ņammīgās soutzoukakia. Tās gatavo tomātos, un šis ēdiens acīmredzot ir padomju laikā arī Latvijā gatavotā tā sauktā ļuļļu kebaba paveids, tikai bez izteiktā to laiku ungāru kečupa piegaršas. Daudzveidīgs ir arī pildīto tomātu un piparu piedāvājums - pildījums (gaļa dārzeņi, siers) atšķiras no krodziņa uz krodziņu. Nosaukumi grieķu valodā ir neizrunājami, bet angliski atsaucas uz stuffed tomatos vai stuffed pepers.
