Tautā iemīļotā dziesminiece Austra Pumpure nav nekur pazudusi. Viņa ar pilnu krūti bauda vecumdienas, ceļojot pa pasauli. Nupat kā atgriezusies mājās Liepājā no ceļojuma uz Madeiru un kaļ plānus par nākamo braucienu. Daudzi seniori viņu var tikai apbrīnot – 87 gados Austra dodas tālos ceļojumos un pastaigājas kalnos.
Pēdējo ceļojumu uz Madeiras salu Portugālē Austrai uzdāvināja kāds labvēlis. Madeiras salā gan Austrai nebija līdzi viņas iemīļotās draudzenes – ģitāras. Toties visur līdzās bija Signe Sniedze, kas ir «Austras biedrības» kultūras projektu vadītāja. Dāmas baudīja gleznaino salas dabu, arhitektūru un silto laiku.
Vēro okeānu un bauda saulrietus
«Madeira ir Portugāles sala Atlantijas okeānā, kas radusies pirms 500 gadiem vulkānu izvirduma laikā. Pirms salas atklāšanas tā nav bijusi apdzīvota. Vienīgais dzīvnieks, kas mājoja uz salas, bija trusis. Neviens līdz šim nezina, kā tas tur gadījies. Arī šobrīd uz salas nav plēsēju, indīgu kukaiņu un čūsku. Šajā ziņā tā ir pavisam droša sala, bet jābaidās no kā cita – no lielajiem Atlantijas okeāna viļņiem peldēšanās laikā, kas peldētāju pēkšņi var pārņemt savā varā,» ar Madeiras apskati iepazīstina Pumpure.
Ceļotājas dzīvojušas Madeiras galvaspilsētā Funšalā, viesnīcā «Buganvilia», kas atrodas divu kilometru attālumā no Funšalas vecpilsētas un 200 metru attālumā no okeāna pastaigu promenādes «Lido Sol». «Katru dienu ar bezmaksas «shuttle» autobusu varējām doties uz Funšalas centru. Uz viesnīcas jumta terases baudījām saulrietus. Arī no mūsu istabas balkona varēja vērot okeānu un milzīgos kuģus, kas katru vakaru piestāja Madeirā. Viesnīca bija aprīkota gan ar āra baseinu, gan ar iekštelpu baseinu,» stāsta dziesminiece.
Izbrīns par bananāsu un kāzu galdauts par 4500 eiro
Ceļotājas apskatījušas un iepazinušas Funšalas nozīmīgākās vietas. Funšalas vizītkarte ir botāniskais dārzs. Te atrodami vairāki simti tropisko augu un ziedu no visas pasaules, arī vietējie pūķkoki. «Lai arī visa Madeiras sala ir viens liels botāniskais dārzs ar neparastiem un ziedošiem augiem visu gadu. Apskatījušas tropu paradīzi, devāmies uz Funšalas vecpilsētu. Funšala tiek uzskatīta par vienu no tīrākajām un romantiskākajām galvaspilsētām pasaulē. Vecpilsētu raksturo spilgta un interesanta arhitektūra. Iegriezāmies senajā Lavradora tirgū, kur puķu audzētāji, grozu pinēji, fermeri un zvejnieki no visas Madeiras tirgo savus ražojumus. Mani pārsteidza neparastie eksotiskie augļi. Visvairāk biju izbrīnīta par bananāsu – banāna un ananasa krustojumu, par kuru pašmāju dzejnieks Viks jau sen bija uzrakstījis dzejoli, pat nenojauzdams par šāda augļa esamību. Banāni milzu ķekaros auga pat blakus mūsu viesnīcai, un izrādās, ka banāns viņiem skaitās kultūraugs, nevis koks. Banāns dod augļus devītajā mēnesī. Pēc to nogatavošanās divus trīs metru garais kāts tiek nogriezts, dodot iespēju izaugt kādai citai, stiprākai, atvasei,» ar ceļojumā iepazīto dalās Signe Sniedze.
Interesants apskates objekts ir Funšalas mākslinieku iela un izšuvumu meistaru nams, kur viss top pašu rokām. Izšūšana ir sena salas tradīcija, kas tiek cītīgi kopta un saglabāta. Dārgāko kāzu galdautu darbnīcas veikalā varēja iegādāties par 4500 eiro.
Okeāna zivs ar ceptiem banāniem
Vienas dienas laikā apskatīta arī Madeiras rietumu daļa. Ceļotājas iepazinušas nelielu zvejnieku ciematiņu Kamara de Lobuša, ko vairākkārt gleznojis Vinstons Čērčils (Apvienotās Karalistes politiķis – red. piez.). Skats no viena no augstākajiem stāvkrastiem pasaulē – Kabu Žirauma (580 metru) – uz okeānu bijis vienreizējs. Arī sajūta bijusi varena, atrasties vietā, kurā reiz stāvējis pats Čērčils.
No okeāna piekrastes, dodoties ar busiņu augšā kalnos uz salas vidieni, ceļotājām laimējās ieraudzīt arī kalnu ūdenskritumus, kas pēkšņi veidojas visneparedzamākajās vietās no lietus ūdens, kas sakrājies kalnu virsotnēs. «Arī busiņš tika veikli nomazgāts zem ūdenskrituma. Enkumiadas virsotnē – Madeiras salas šaurākajā vietā – gan neko neredzējām, jo todien mākoņi aizsedza vareno salas ainavu. Vienīgi redzējām Madeiras govi. Jau tālāk mūsu ceļš veda uz ziemeļu piekrastes ciematiņu Portu Monižu, kas slavens ar dabiskiem klinšu baseiniem. Pusdienas ieturējām piekrastes restorānā, maltītē izvēloties sautētu okeāna zivi ar ceptiem banāniem.
Pēc pusdienu pauzes devāmies uz Sanvisentes vulkānu alām, kur noskatījāmies filmu par salas rašanos. Mājupceļš veda cauri Paula da Serra dabas parkam – līdzenumam, kas kontrastē ar salas raksturīgajiem robainajiem kalniem. Pirms nonācām viesnīcā, pēdējais pieturas punkts bija ūdens «tranšejas» jeb levadas, kas uzkrāj kalnu avotu ūdeni un baro visu salas augsni.
Okeānā ar pirātu kuģi
«Nelielā kompānijā izbraucām okeānā ar vēsturisko kuģīti «Santa Maria», kas būvēts pēc 15. gadsimta paraugiem kā pirātu kuģis. Kuģis no Funšalas ostas dodas gar Madeiras salas dienvidu gleznaino piekrasti līdz grandiozajai Kabu Žirauma klintij. Skats uz grandiozo klinti no ūdens puses bija vienreizējs, kā arī okeāna viļņi, kas mūs pamatīgi izšūpoja. Pēcpusdienā uzbraucām kalnos ar funikuleru, lai apskatītu Funšalu no augšas, un apmeklējām Montes katoļu baznīcu. Pusstundas garais brauciens tūkstoš metru augstumā gan augšup, gan lejup bija fantastisks: gan ar spožo sauli, gan ar lietus mākoņiem un varavīksni, gan ar stipro vēju. Tas Madeirā noteikti visiem jāizbauda!» iesaka Pumpure.
«Vakarā draudzīgā pulciņā apmeklējām tradicionālo vakaru Madeiras restorānā, kur baudījām bagātīgas vakariņas. Tradicionālās maltītes neatņemama sastāvdaļa ir espetada – liellopa gaļa garšaugu marinādē, kas gatavota uz atklātas uguns un tiek pasniegta vertikālos iesmos ar kūstošu sviesta piku. Protams, arī mājas vīns, kas veikalos lētāks par dzeramo ūdeni. Maltīte mijās ar priekšnesumiem: klausījāmies dzīvespriecīgas tautas dziesmas un smeldzīgos fado dziedājumus, skatījāmies un mācījāmies tautas dejas,» Pumpure neslēpj sajūsmu par izbaudīto Madeiras salas folkloras vakaru.
Madeirieši dzīvo zaļi
Pirms atgriešanās Latvijā Austra un Signe izstaigājušas okeāna piekrasti un promenādi, lai atvadītos no salas un klusībā katra pie sevis ievēlētos reiz atkal atceļot uz šo eksotisko salu.
Ceļotājas atzīst, ka viņas pārsteiguši Madeiras sakoptie ceļi un rūpīgi bruģētās mozaīku ielas Funšalā. «Tik briesmīgi ceļi kā pie mums Latvijā nav nekur pasaulē. Var jau būt, ka kaut kur ir vēl šausmīgāki, bet neesmu tur bijusi. Toties Latvijā cilvēki, kuri atbild par ceļiem, dzīvo kā vardes krējumā,» kritiski nosaka Pumpure.
Rezumējot braucienā redzēto, Pumpure min madeiriešu zaļo dzīvesveidu ar atkritumu šķirošanu, kā arī pozitīvo attieksmi pret dzīvniekiem, kas speciāli aprīkotās publiskās vietās regulāri saņem aprūpi, barību un ziedojumus tās iegādei. «Arī saimnieku sunīši Funšalā atpūšas pilsētas zālienos un brīvi pārvietojas bez pavadām. Nezin kāpēc nerej? Tikpat mierīgi un smaidīgi kā viņu saimnieki,» tā dziesminiece.
