Teātris: KULTŪRA: Eiropas teātra Bābele Komentēt
 
Teātris

KULTŪRA: Eiropas teātra Bābele

 
LAUREĀTS. Eiropas Teātra balvas ieguvējs britu aktieris Džeremijs Aironss; GODINA IZCILU ZVAIGZNI. Franču aktrise Izabella Ipēra arī saņēma Eiropas teātra godalgu; / SIPA

No 12. līdz 17. decembrim Romā sešpadsmito reizi tika pasniegtas Eiropas Teātra balvas. Par šo pasākumu teatrāļu vidē nereti rausta plecus – dažs laureāts, balvu saņemot, pamanās paziņot, ka par to iepriekš neko nav zinājis.

Formāli Eiropas Teātra balva ir saistīta ar Eiropas Komisiju, par ko mākslas vidē valda daudz stereotipu. Patiesībā nav slikti, ja arī birokrātiskas pārvaldes institūcijas paspārnē tiek godinātas radošas personības, turklāt ne vien klasiķi, bet arī novatori, jaunu ceļu meklētāji un atradēji mākslā un tās dialogā ar mūsdienu sabiedrību. Atgādināšu, ka 2012. gadā Eiropas Teātra Jaunās realitātes balvu saņēma Alvis Hermanis. Šoreiz pēc ilgāka laika - 2001. gada, kad apbalvojumu saņēma Mišels Pikolī, balva nonākusi nevis režisoru, bet aktieru rokās. To saņēma angļu aktieris Džeremijs Aironss un franču aktrise Izabella Ipēra.

Abus lielākā daļa publikas pazīst ar kinematogrāfa starpniecību, tomēr viņi joprojām ir lieliski dramatiskā teātra aktieri. Katram no viņiem bija veltītas diskusijas un tikšanās, tajās piedalījās režisori, kritiķi, festivālu direktori un kolēģi. 17. decembrī laureāti, saņemot apbalvojumu, priecēja Romas Teatro Argentina sanākušo kritiķu, žurnālistu un teātra profesionāļu publiku ar neaizmirstamiem priekšnesumiem - vispirms Albēra Kamī un viņa pēdējās mīļākās, aktrises Marijas Kasaresas sarakstes lasījumiem angļu un franču valodā, bet pēc tam ar Harolda Pintera viencēlienu Ashes to Ashes. Šādi brīži teātrī vienmēr ir īpaši - sastapušās divas spožas zvaigznes, kuru partnerībā, sadarbībā un veselīgā skatuves konkurencē dzimst jaunas kvalitātes sniegums. Sevišķi tas sakāms par lasījumiem, kuri iepriekš nebija saskaņoti - tā bija Izabellas Ipēras ideja plānotos Gija de Mopasāna eseju lasījumus nomainīt ar šo emocionālo saraksti, kad 1959. gada nogalē Marija Kasaresa un Albērs Kamī ir izšķīrušies, taču joprojām izjūt spēcīgu pievilkšanos. Tā tiek remdēta sarakstē un noslēdzas ar atkalsatikšanās plānošanu, taču dienu pirms plānotās tikšanās Kamī liktenīgi nositas autokatastrofā.

Eiropas Teātra balvas nedēļas laikā Venēcijas pilī (Palazzo Venezia) notika tikšanās ar režisoriem, aktieriem, performeriem, kritiķiem, diskusijas, apaļie galdi un priekšlasījumi, bet vakaros Romas teātros bija skatāmas izrādes, tostarp arī postmodernisma klasika - Hainera Millera Hamletmašīnas Roberta Vilsona režijā rekonstrukcija Romas Silvio d’Amiko Teātra mākslas akadēmijas studentu sniegumā, 2017. gadā astoņdesmito jubileju atzīmējušā Pētera Šteina versija par Šekspīra Ričardu II. Protams, skaidrā itāļu valodā Romas operā ar Šteina dzīvesbiedreni Madalēnu Kripu Ričarda lomā. Minhenes Kammerspiele vizuāli krāšņās, tehnoloģiju piesātinātās Jaunavu pašnāvības vācu režisores Sūzenas Kenedijas režijā, kas teātra realitātē izaicina atsvešinājuma robežas, Berlīnes Gorkija teātra panciskā čigānu izrāde Roma Armee un daudz kas cits.

Cita starpā šogad Teātra Jaunās realitātes balva tikusi arī mūsu kaimiņiem igauņiem - Teātrim No 99. Viņu sniegumā 13. decembrī Teatro Argentina bija skatāma izrāde NO 43 - Filth - bezkompromisu splīns par mūsdienu sabiedrības pašiznīcināšanos, par dubļiem, pa kuriem visi mīcāmies, bet aktieri uz skatuves to dara arī vārda tiešā nozīmē, metaforai izrādes gaitā kļūstot ne tikai konceptuāli, bet arī fiziski un vizuāli tveramai. Igauņiem veltītā diskusija, ko vadīja vācu dramaturgs Stefans Šmitke, pārsteidza ar eiropeiski nepiespiestu prezentācijas stilu, neizpaliekot ne postsociālisma diskursam, ne kontekstu raksturojumiem, ne personiskiem stāstiem, ne arī skatam no malas krievu teātra zinātnieces Aļonas Karas, vācu kritiķa Tomasa Irmera (Theater der Zeit) un Hamburgas Kunsthalle mākslas vēsturnieces Veronikas Šēnes personā.

Eiropas Teātra Jaunās realitātes balva piešķirta arī režisoram Kirilam Serebreņņikovam, kura iestudētais balets Nurijevs beidzot decembrī Maskavā tomēr tika izrādīts. Režisors joprojām atrodas mājas arestā četrās sienās un, protams, par Romu i sapņot nevarēja. Kritiķe Marina Davidova veltīja viņa daiļradei priekšlasījumu, režisoram publisku atbalstu izteica Eiropas teātra kritiķi, tomēr balva, kuru saskaņā ar nolikumu pasniedz tikai personīgi, vēl ilgi krās putekļus kaut kur Rietumeiropā. Uz daudzu teātra nozares profesionāļu uzdoto jautājumu - ko varam darīt «Serebreņņikova lietā» - atbildes nav.

Protams, uzskatīt, ka Eiropas Teātra balvai nav nekāda sakara ar politiku, nebūtu pareizi. Jebkurā gadījumā tas ir instruments ar vairākām funkcijām. Tostarp arī ar Eiropas kultūras robežu artikulēšanu un attiecībām ar citām kultūrām. Tādēļ ir īpašās balvas - 1986. gada Nobela prēmijas literatūrā ieguvējam Volem Šojinkam no Nigērijas par kultūras tiltu būvēšanu starp Eiropu un Āfriku, Tunisijas Nacionālā teātra direktoram Fadhelam Žaibi kā arābu pasaules pārstāvim teātra pasaulē šajā sarežģītajā laikmetā, kad laiku pa laikam uzliesmo mūžīgā ksenofobijas uguns. Vēl interesants fenomens ir uzsvērt, ja kāds no balvas saņēmējiem jau iepriekš ticis nominēts balvai - piemēram, grieķu performeris Dimitris Papaioannou un arī slovēņu režisors Jernejs Lorenci. Tas zināmā mērā atgādina komisko ASV Kinoakadēmijas Oskaru neformālo gaidīšanas sarakstu, kur ilgus gadus rindā stāvēja, piemēram, Mārtins Skorsēze un Leonardo di Kaprio.

Tomēr profesionālās kopienas veidošana ar Eiropas Teātra balvas palīdzību Eiropas Komisijai padodas labi, par spīti tam, ka mākslas pasaulē vairāk ierasts par Eiropas institūcijām vīpsnāt. Atrašanās veselu nedēļu vienuviet pie šī Bābeles torņa, radošumā mutuļojošā profesionāļu vidē, skatīt vaigā ļaudis, kuru grāmatas un rakstus lasām, kuru izrādes un filmas skatāmies, satikt daudzus tādus, kurus zinām vien vārda pēc, un kaut vai pie Venēcijas pils vienīgās tualetes garajā rindā vai mīņājoties lietū, gaidot, kad atvērsies teātra durvis, diskutēt par mākslu ar Eiropas teātra teorijas un prakses spilgtiem pārstāvjiem atgādināja par to, ka katram savā ikdienā šādām intelektuālām sarunām laika neatliek, jo izrādei ir jāturpinās - uz skatuvēm, filmēšanas laukumos, universitātēs un laikrakstu redakcijās. Visus iespaidus tāpat nav iespējams fiksēt un pārstāstīt. Tomēr interesentiem daļa no forumā runātā pieejama pāris minūšu videoierakstos, kas atrodami Eiropas Teātra balvas mājaslapā www.premioeuropa.com.



Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers