Teātris: Režisors Duda Paiva: Antiņš nav supervaronis 7 komentāri
 
Teātris

Režisors Duda Paiva: Antiņš nav supervaronis

 
Foto: Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

«Man Saulcerīte nav Latvijas simbols, bet sieviete, kura ir zārkā. Kāpēc sievietei gadiem ilgi būtu jābūt zārkā, bez saules gaismas? Un kāpēc gan vienīgais veids, kā viņu atbrīvot, ir apprecēt viņu? Man šis ir skumjš stāsts,» saka režisors Duda Paiva.

Piektdien, 24. novembrī, Leļļu teātrī pirmizrāde - izrādi Zelta zirgs, kas tapusi pēc Raiņa tāda paša nosaukuma darba motīviem, iestudējis viens no laikmetīgā leļļu teātra ietekmīgākajiem māksliniekiem Eiropā Duda Paiva. Šo iestudējumu tā veidotāji neiesaka skatīties tiem, kas vēl nav sasnieguši 16 gadu vecumu.

Sieviete zārkā

«Kad pirmo reizi izlasīju Raiņa lugu, protams, angļu valodā, es biju ļoti pārņemts ar šo stāstu. Man patika, ka redzēju dažas asociācijas ar Rietumu pasakām, teiksim, Sniegbaltīti, man luga nedaudz atgādināja nesen uzņemto fantāzijas filmu Into the Woods (Jo dziļāk mežā, 2014). Tikai vēlāk, kad sāku vairāk iedziļināties, kāpēc šī luga ir tik svarīga latviešiem, sāku citādāk skatīties uz to,» saka brazīliešu izcelsmes režisors Duda Paiva. Mākslinieks atzīst, ka viņa viedoklis par šo darbu mainījies, kad viņš iedziļinājies Raiņa politiskajos un sociālajos uzskatos. «Viena lieta, ko Rainis ir aizmirsis - sievietes pozīcija. Darbā Zelta zirgs sievietes pozīcija ir ļoti ierobežota. Es zinu Saulcerītes simbolisko nozīmi, saprotu, ka tā simbolizē Latviju, bet kā ārzemnieks es vienlaikus domāju, kāpēc šis tēls lugā ir tik ļoti ierobežots,» vaicā Duda Paiva. Režisors atzīst, ka viņam Saulcerīte nav Latvijas simbols, bet sieviete, kura ir zārkā. «Kāpēc sievietei gadu gadiem būtu jābūt zārkā, bez saules gaismas? Un kāpēc gan vienīgais veids, kā viņu atbrīvot, ir apprecēt viņu? Man šis ir skumjš stāsts. Kad apskatos statistiku, kas notiek ar sievieti mūsdienu pasaulē, tad jāatzīst - sievietes tiek ekstrēmi ierobežotas.»

Mākslinieks šo lugu izvēlējies uz skatuves izstāstīt kā šahu, un ikvienam šajā spēlē ir savas intereses. Šai idejai asni izauguši pēc iepazīšanās ar Raiņa politiskajiem uzskatiem. «Manuprāt, šajā darbā Rainis ir «ielicis» arī šķiriskumu. Lugu Zelta zirgs es uztveru kā spēli starp dažādām šķirām. Kad izlasīju darbu, sapratu - ir nabadzīgi ļaudis ar zināmu daļu veiksmes, un ir bagāti ļaudis, kas negrib ļaut nabadzīgiem cilvēkiem sasniegt iecerēto. Tik vienkārši. Un, kas ir jo būtiski - tā joprojām notiek mūsdienu pasaulē. Tā bijis gan pirms Zelta zirga uzrakstīšanas, teiksim, kad tieši simt gadus pirms šī darba brāļi Grimi uzrakstīja pasaku Sniegbaltīti, un tā ir arī tagad. Šajā stāstā nav varoņu, šis ir stāsts par interešu spēli. Visiem ir savas intereses - gan labajiem, gan sliktajiem. Un Antiņš nav supervaronis,» uzskata režisors. Uz repliku, ka Antiņu diez vai varētu nosaukt par šahistu dzīves spēlē, Dudam Paivam ir sava atbilde: «Šahā ir jābūt stratēģijai, ja nedomā stratēģiski, vari zaudēt, tomēr, ja ir laba intuīcija vai ļoti daudz veiksmes, tad vari sasniegt mērķi. Antiņš nav šaha spēlētājs. Antiņam nav stratēģijas, viņš nāk ar naivitāti, un man tas ļoti patika.»

Izrādē piedalās pieci aktieri, tiek izmantotas, kā jau šahā, 32 lelles, kas pakāpeniski pazūd no spēles laukuma, un arī tas «pieder pie noteikumiem». Visu leļļu mākslinieks ir pats Duda Paiva, tās izgatavotas gan Rīgā, gan Nīderlandē.

Oāze ar dalīšanos

Stāsta fabula ir vienkārša - naktī, kad nomirst trīs brāļu tēvs, jaunāko - Antiņu - apciemo vientuļš nabags, kurš lūdz drēbes, un Antiņš viņam atdod visu, kas vien ir, un pateicībā nabags viņam atklāj, kā izsaukt trīs burvju zirgus, kas uznesīs Antiņu stikla kalnā, lai atmodinātu guļošo Princesi. «Šī noteikti nav izrāde bērniem,» atzīst Duda Paiva, kurš latviešiem tik ierasto pasaku bērniem pārveidojis par diezgan ekstrēmu stāstu pieaugušajiem. Pasaku iestudēšana esot ļoti labs veids, kā «paskatīties citām acīm, stāstam iedot citu perspektīvu», savukārt leļļu izmantošana izrādēs pieaugušajiem ir veids, kā skatītājos atmodināt iekšējo bērnu, jo, «ieraugot lelli, acis sāk mirdzēt, mēs atveramies jauniem spēles noteikumiem, nosacītībai, iztēlei, kurai tajā pašā laikā paši ļoti ticam un dzīvojam līdzi. Šajā izrādē būs gan vieglums, izklaide un humors, gan nopietnas tēmas, par ko vēlamies runāt. Jo es vienmēr par nopietnām tēmām runāju ar humoru».

Režisors, kam ir milzīga pieredze un iespējas strādāt daudzviet pasaulē, savu pieredzi pie šī iestudējuma dēvē par oāzi, jo šeit varējis strādāt ar aktieriem, kurus nepazīst, kuriem ir pavisam cita skola un priekšstati par teātri. «Domāju, ka tas ir jautājums par dalīšanos, jo daudziem režisoriem ir absolūti vienalga, ko domā citi, kuri paši neko negrib mācīties, bet man patīk strādāt ar māksliniekiem, nevis ar izpildītājiem, kas gatavi strādāt vien limitētu laiku. Man patīk strādāt kopā ar cilvēkiem, kas ir brīvi domāšanā. Darbs Rīgā man ir sava veida radoša oāze, reizēm paradīzi var atrast ļoti mazās lietās.»

Režisors izsaka cerību, ka varbūt kādreiz viņam izdosies veidot izrādi arī ar tiem topošajiem aktieriem, kuriem pirms kāda laika pasniedzis meistarklases Latvijas Kultūras akadēmijā un kuri pavisam drīz varētu papildināt Leļļu teātra saimi.

Starp Holandi, Brazīliju un visu pasauli

Duda Paiva jau vairāk nekā 20 gadus dzīvo Nīderlandē. Kopš pusotra gada vecuma viņam sākušās problēmas ar redzi, kopš divu gadu vecuma veiktas operācijas (kopumā to bijis 18), ilgu laiku pat nācies dzīvot «ar aizvērtām acīm». Alerģiskā acu konjunktivīta dēļ nācies meklēt dzīvesvietu, kur nav tik spilgta saule, un viņš izvēlējies Nīderlandi, kur ieradies kā dejotājs. Pēc vairākiem gadiem laikmitīgās dejas jomā sācis meklēt intīmāku izpausmes veidu un to atradis lellēs. «Es esmu vecs vīrs, es vairs nedejoju,» smaidot nosaka Duda Paiva, kam nu jau kādu laiku ir sava teātra kompānija, kas nesen pirmo reizi uz četriem gadiem ieguvusi finansējumu. Uzreiz pēc darba Rīgā viņš Nīderlandē iestudēs Henrija Pērsela operu Feju karaliene. «Pirmo reizi iestudēšu operu. Kombinācija - opera, orķestris un lelles - rosina dzejiskumu, poēziju,» nosaka Duda Paiva.

Paralēli dažādiem radošiem projektiem, viņš daudz laika velta pedagoģijai, pasniedzot meistarklases visā pasaulē. «Es dievinu pedagoģiju. Mans sapnis - būt gatavam cilvēkiem iemācīt to, ko es protu - improvizēt, dejot, tēlot, dziedāt, prasmīgi apieties ar lellēm. No aktieriem tas prasa multidisciplināras prasmes. Un tās ir jāapgūst, tām nepietiek ar talantu vien. Labs dejotājs ne vienmēr ir labs aktieris, savukārt ne vienmēr ļoti labs aktieris spēj labi kustēties... Man vajadzīgi cilvēki, kas tehniski ir gatavi izdarīt to, kas nepieciešams. Un darbošanās ar lellēm ir ļoti grūta. Dažbrīd cilvēki domā, ka darbošanās ar lellēm ir viegla, bet tā ir viena no sarežģītākajām prasmēm, jo ir jāspēj nedzīvā objektā iedvest dzīvība jebkurā brīdī. Ziniet, lelles neļauj aktieriem melot, ar tām ir jābūt tagadnē visu laiku. Lelles palīdz aktieriem būt šeit un tagad, un tas ir ļoti skaisti. Un arī auditorija ļoti labi redz, kad aktieris izliekas, jo aktieris kopā ar lelli ir daudz atkailinātāks kā mākslinieks,» uzskata režisors.

Ik pēc pāris mēnešiem viņš dodas arī uz Brazīliju, kur savas dzimtās pilsētas augstskolā pasniedz savu autodidakta ceļā izveidoto leļļu teātra tehniku un pēc diviem gadiem klajā jānāk grāmatai, kurā izklāstīta viņa sistēmas metodoloģija.

Nīderlandē viņš esot tikai apmēram trīs mēnešus gadā, jo pārējā laikā ir dažādi projekti citviet pasaulē. Kā jau brazīlietim, viņam ir auksti ne tikai Latvijā, bet arī Nīderlandē, tāpēc, tur esot, viņš esot diezgan asociāls cilvēks, kurš labāk uzturas mājās, daudz lasa, strādā skaipā. Stereotipi par brazīliešu temperamentu uz viņu attiecas tikai tad, kad viņš ir Brazīlijā.

«Teātra jomā patiesībā jau ilgu laiku nav nekā jauna, un es uzskatu, ka svaigumu teātrī varētu ienest tieši objektu vai leļļu teātris. Visā pasaulē, ne tikai Latvijā, ir dažādi aizspriedumi pret leļļu teātri kā mākslu pieaugušajiem, to pašu es varu teikt par Holandi, Brazīliju, Japānu, ASV... Kad uz jautājumu, ko es daru, atbildu, ka veidoju leļļu teātri pieaugušajiem, parasti saņemu nīgru neizpratni - ko, leļļu teātris pieaugušajiem? Tomēr ikviens, kurš atnāk noskatīties manus iestudējumus, lielākoties saka - nekad neko līdzīgu neesmu redzējis savā dzīvē, iestudējumos ir unikalitāte, svaigums un novatorisms,» atzīst Duda Paiva. Starp citu, mākslinieks pēc savām izrādēm skatītājiem ļauj pataustīt lelles. Un vēl - viņa veidotās lelles ir asimetriskas un ar ļoti spīdīgām acīm. Asimetriskas tāpēc, ka «pārāk liela simetrija ir, ja tā var teikt, tīrs skaistums, bet man patīk veidot lietas, kas līdzinās man, un esmu pilns ar asimetriju. Es asimetrijā redzu skaistumu, lai gan citi tieši simetriju uzskata par skaituma etalonu. Savukārt acis, ja tās spīd, tad cilvēki domā, ka tajās ir ūdens. Un ūdens ir dzīvības sākums, un tas nozīmē - emocijas.»

***

Duda PAIVA

• Dejotājs, horeogrāfs, režisors, leļļu mākslinieks

• Dzimis 1971. gada 6. augustā Brazīlijā

• Studējis dramatisko mākslu (1985-1987), klasisko baletu (1986-1988). Absolvējis Sinha dejas akadēmiju (1992)

• Kopš 1996. gada dzīvo Nīderlandē

• Kopš 1998. gada kā autodidakts sācis studēt leļļu animāciju, izveidojis savu unikālu skatuves valodu, kurā apvienojis laikmetīgās dejas un leļļu teātra elementus

• Ieguvis vairāk nekā 25 starptautiskus apbalvojumus par savām starpdisciplināro mākslas formu izrādēm

• Laikmetīgās dejas izrādēs piedalījies no 1988. līdz 2004. gadam

• Kopš 1995. gada strādā kā horeogrāfs un režisors

• Izveidojis DudaPaiva Company



Komentāri [7]
#
Naudu nav kur likt ? 24.novembris 2017 23:24 atbildēt
Kādēl no budžeta finansē migrējošas aizrobežu mākslas niecības ? Pašiem pietiekoši dadz tādu . Tie vismaz ir savējie .
 
#
jā, 24.novembris 2017 13:12 atbildēt
lieka informācija marksistiskam muļķim ir kaitīga.
Nemaz nav sapratis mākslas jēgu.
 
#
Neslāvs 23.novembris 2017 22:19 atbildēt
Mums vajag vairāk tādu mūsdienīgu un eiropeisku izrāžu. Citādi pa Latvijas teātriem dzīvojas okupantu tautības niecības ar skatu uz krievu dzimtcilvēku(vergu) valsts "dižo" pagātni.
 
#
Niklāvs 23.novembris 2017 19:54 atbildēt
Vēl viens pajoliņš, kam nepielec, ka mistiskais Jēzus un Saulcerīte ir viena un tā pati persona. Dažādas valodās gan sieviešu, gan vīriešu dzimtē: TAUTA.Pedejoreiz to pamodinaja, bet apprecēt neuzspēja. Partijnieki atkal sagrāba varu savās rokas iedeva tautai ar bozi pa galvu un brīvību paraka zem pieminekļa.
 
#
Bija 23.novembris 2017 10:16 atbildēt
Skumji, bet, diemžēl, fakts..
 
Skatīt visus 7 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers