DISKUSIJA: Ko darīt ar Raini?
Aktieris Leons Leščinskis, dejas kritiķe un dejas dramaturģe Inta Balode, teātra zinātniece Līga Ulberte un diskusijas vadītāja, dramaturģe Rasa Bugavičute sarunā par Raini Liepājas teātrī ©f64

Pirms Raiņa 150. jubilejas Liepājas teātris rīkoja trešo diskusiju ciklā Teātris un skatītājs, šoreiz aicinot domāt un runāt par Raini un mūsdienu teātra valodu, ņemot vērā konkrētu kustību teātra piemēru – Sergeja Zemļanska izrādi Indulis un Ārija. Piedāvājam ieskatu šajā diskusijā, kas skāra vairākus būtiskus jautājumus, piemēram, – kur ir Raiņa fenomens, vai un kā Raini šodien iestudēt? Diskusijā ekspertu lomā piedalīties bija aicināta teātra zinātniece Līga Ulberte, dejas kritiķe un dejas dramaturģe Inta Balode un aktieris un Lengvins Indulī un Ārijā Leons Leščinskis.

Iesākumā diskusijas vadītāja, dramaturģe Rasa Bugavičute nolasīja Liepājas teātra direktora Herberta Laukšteina ceļavārdus sarunai par Raini: «Kultūras attīstībai ir trīs stadijas. Pirmā ir barbarisms. Barbari uzskata, ka viņu paražas ir dabas likumi un ikviens, kurš nedzīvo kā viņi, nav pelnījis pat nicināšanu, un tiem jāatbrīvojas no saviem maldiem vai jāmirst. Trešā stadija ir pagrimums. Dekadenti ciniski domā, ka nav nekā tāda, kas būtu kaut nedaudz labāks par kaut ko citu. Ja viņi arī kādu nicina, tad tikai to, kurš kaut kam tic. Nav nekā tāda, par ko būtu vērts cīnīties. Civilizācija ir otra un visretāk sastopamā attīstības stadija. Civilizēts cilvēks spēj domās salīdzināt divas pretējas idejas. Viņi uzskata, ka ir patiesības, kurām aptuveni atbilst kultūras. Tajā pašā laikā viņi atceras, ka var kļūdīties. Ticības un skepticisma savienojumam ir raksturīga nestabilitāte. Kultūras no barbarisma pārveidojas par civilizācijām, pēc tam par dekadenci, atkarībā no tā, kā skepticisms iedragā pārliecību pašam par sevi. Civilizēti cilvēki iesaistās izmeklētās, bet efektīvās cīņās. Katrā kultūrā, protams, ir cilvēki, kas atrodas barbarisma, civilizācijas vai dekadences stadijā, taču dažādos laikos katrā kultūrā dominē viens no šiem stāvokļiem.

Mēs redzam, ka mūsdienās tiek spridzināti kultūrvēsturiski tempļi, izcili kultūrvēsturiski mākslas pieminekļi, tiek aizliegtas izrādes un izstādes mums pavisam tuvās valstīs, ka līdzīgas tendences ieskanas arī pašu mājās. Mana karstākā vēlēšanās ir redzēt Liepājas teātri kā civilizācijas teātri, kur spēj sadzīvot pretēji viedokļi bez cinisma un dekadences. Rainis ir paņēmis latviešu tautas senās leģendas un pievienojis tām savu dzejisko tēlainību, kuru mēs savās divās izrādēs ar mūsdienu teātra izteiksmes līdzekļiem esam centušies saglabāt. Lielākā daļa skatītāju, kurus neatbaidīja vārdu salikums «versija bez vārdiem» un kas atnāca uz izrādi, spēja to novērtēt. Mūsu diskusijas mērķis ir pulcināt dažādus viedokļus civilizācijas teātrī.»

Diskusijā nebija klāt izrādes režisors un horeogrāfs Sergejs Zemļanskis, taču Rasa Bugavičute bija sazinājusies ar viņu un iepazīstināja klātesošos ar atbildēm uz vairākiem jautājumiem. Viņš atzina, ka, iestudējot Induli un Āriju, guvis jaunu pieredzi – pirmo reizi strādāja ārpus Krievijas un ar tik apjomīgu darbu, kas skar ne tikai jebkurai tautai saprotamas lietas, bet tieši latviskās tēmas. Viņš neslēpj, ka baidījies, kā spēs sarežģīto valodu uzvest uz skatuves, bet tad vienā brīdī sapratis, ka laikam tā tomēr ir veiksme, ka šo izrādi iestudē bez vārdiem. Sergejs Zemļanskis uzskata, ka Raiņa teksti ir vienkārši saprotami, un viņš spēj ar tiem asociēties. Tieši šā iemesla dēļ arī Rainis mums ir vajadzīgs un svarīgs. Jautāts, vai ir kādas situācijas un emocijas, kuras kustībai kā skatuves valodai ir grūtāk paust nekā citas, viņš atbild, ka šajā izrādē visgrūtāk bijis īsā laika posmā parādīt lielus vēsturiskus notikumus, episkas cīņas, izvelkot cauri emocionālo līniju. Horeogrāfs arī atgādina, ka kustība, acu skatiens un mīmika bieži vien ir tā, kas nemelo, atšķirībā no vārdiem. Uz Rasas Bugavičutes jautājumu, vai pēc Induļa un Ārijas uzvešanas vēlētos uzvest arī citas Raiņa lugas, Sergejs Zemļanskis atbild apstiprinoši, jo spētu tajās atrast sev ko tuvu.

Rasas Bugavičute: – Kādas pārdomas jūsos raisīja izrāde – personīgi un profesionāli?

Līga Ulberte: – Šo Raiņa lugu zinu diezgan labi. Tā ir mana mīļākā Raiņa luga, tāpēc arī pret šo Liepājas teātra iestudējumu attiecos kā pret ko dārgu, ļoti to gaidīju. Ļoti labi, ka šāda izrāde ir – Latvijā, Liepājas teātrī. Latviešu teātris šādu izrādi jau sen bija pelnījis. Šāda estētika latviešu teātrī ir maz apgūta, praktiski sveša. Man Vācijā laimējās redzēt vienas dejas kompānijas Šekspīra Makbetu un Sapni vasaras naktī. Makbets bija līdzīgā estētikā, stundu desmit gara izrāde un pat vizuāli ļoti līdzīga Indulim un Ārijai. Pirms izrādes bija diskusija ar skatītājiem, dejas teātra dramaturģe sarunājās ar interesentiem un atbildēja uz jautājumiem. Man šķiet, Indulis un Ārija profesionāli ir ļoti laba. Es to noskatījos arī Rīgā, tā labi izskatījās uz Dailes teātra lielās skatuves. Ja ir runa par personīgām izjūtām, tās ir sarežģītākas. Man šķiet, šai izrādei ar Raini ir diezgan attāls sakars. Tas nav ne labi, ne slikti. Katrai izrādei ir savs stāsts, un izrādei nav jābūt lugas ilustrācijai. Es domāju, ka izrāde ir par ko citu nekā Raiņa luga. Bet tas jau ir plašāks jautājums.

Inta Balode: – Manas pārdomas šobrīd raisīja teiciens, ka ķermenis nemelo. Ir pierādīts, ka ļoti labi kustībā var samelot, tas ir tikai profesionalitātes un tehnikas jautājums.

Es gribu piekrist, ka šāda izrādes estētika Latvijā bijusi maz, tā ir vajadzīga un interesanta, un darbs ir ļoti profesionāli, korekti, labi izdarīts. Personīgā lieta, kāpēc ļoti ar to neaizrāvos, ir tā, ka savā dejas skatīšanās pieredzē šo posmu esmu izgājusi. Bet esmu izgājusi, skatoties dejas izrādes ārpus Latvijas, video materiālus, 90. gadu iestudējumus, kas tapuši mazās marginālās vietiņās. Tad tas bija ļoti īpaši un novatoriski, bet pieejams divdesmit cilvēkiem. Kaut kad tam jābūt arī kur citur. Ja pasaulē šādā veidā izrādes iestudēja varbūt pat modernisma laikā, 20., 30., 40. gados, tad mums tāda perioda nav bijis. Modernā deja tajos gados Latvijā īsti neiesākās un apcirtās. Ja palika, tad kaut kur pietiekami margināli. Tāpēc tas, ka notiek tagad, ir jauki. Interesanti, ka tas ir jauns horeogrāfs no Krievijas, kurš strādā ar Raini. Redzot viņa lielo vēlmi īsajā laikā ielikt visus tos vēstures notikumus, tēlus, attiecības atpazīstamā formātā, domāju, vai viņam par skatītājiem nav pārāk idealizēts priekšstats? Ka mēs to visu esam ar mātes pienu iezīduši un zinām, kas tur katrs ir, un nevajag savādāk paskaidrot. Es speciāli pirms izrādes nepārlasīju lugu un varēju novērtēt lietas, kas attiecas uz manu profesiju, bet sižetiski kaut kas pazuda.

Leons Leščinskis: – Rainis bija vārds, kas iestudējuma procesā tika pieminēts vismazāk. Mums patīk tas vai nepatīk, bet Eiropas izpratnē esam ārkārtīgi jauna kultūra, sākot no jaunlatviešiem. Tas ir mazs posms. Gribam vai nē, Rainis tajā ir viena no virsotnēm. Esmu savā mūžā saticis divus cilvēkus, kas mani pārliecinājuši, ka tiešām mīl Raini. Pats es Raini nemīlu, kas nav ne labi, ne slikti. Manā uztverē, viņš ir filozofs, nevis dzejnieks vai dramaturgs. Runājot par mūsu izrādi – nav Latvijā patlaban otra teātra, kas būtu spējīgs šādu izrādi iestudēt, raugoties no daudziem apstākļiem, bet pamatā – no trupas. Sergejs ir paņēmis divas lietas – mīlestību un karu. Tie ir divi akmeņi, starp kuriem viss beržas. Es neesmu izrādi redzējis, bet, manuprāt, tas viss tur nolasās. Cits jautājums, ka gan mūzika, gan kostīmi, gan vizuālais ir cita estētika, ko veidojuši cilvēki no citas vides. Darbs, kas tur tika ielikts... Manā garajā pieredzē pirmo reizi pirmizrādes ballē bija izjūta, ka sezona ir beigusies. Atgriežoties pie Sergeja – neviens no mums nav ideāls, bet viņš, lai ko darītu, to tiešām dara mākslas vārdā.

Rasa Bugavičute: – Kur ir Raiņa fenomens – kas viņu padara lielu latviešu literatūrā un konkrēti dramaturģijā, kas ir teātra valoda? Kas viņu dara svinamu?

Līga Ulberte: – Leonam ir simtprocentīga taisnība. Rainis, protams, vispirms ir filozofs vai domātājs. Viņš objektīvi, no drāmas tehnikas viedokļa, ir slikts dramaturgs. Viņa lugās ir daudz lieka, daudz kam trūkst pamatojuma, daudzas blakuslīnijas ir šķietami neobligātas. Nepateikšu neko jaunu, un tas ir iemesls, kāpēc man Rainis tiešām ļoti patīk, un lasu viņu kopš vidusskolas – visās viņa lugās ir ārkārtīgi daudz līmeņu. Shematiski var nosaukt trīs – simboliskais, mītiskais un psiholoģiskais. Grūtība, kas ir jebkuram režisoram, kurš ķeras pie Raiņa, ir tieši tajā, kā tos visus līmeņus dabūt kopā. Parasti izvēlas vienu, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir saprotamāks, interesantāks, tuvāks. Tas ir loģiski. Fenomens ir tieši tajā, ka viņa tekstos ir šie visi līmeņi kopā. Piemēram, Indulī un Ārijā, tieši lugā, var diskutēt par to, cik ļoti pamatota, psiholoģiski ticama ir Induļa un Ārijas mīlestība. Ja pa solim izseko lugas ainām, un mēs ar studentiem to esam darījuši. Vietām šīm jūtām ir grūti noticēt. Viens Kultūras akadēmijas 1. kursa students seminārā izteica versiju, ka Ārijai ir Stokholmas sindroms, kas ir interesanta doma.

Inta Balode: – Rainis ir liels, tāpēc, ka skolā saka, viņš ir liels. Es jokoju. Tur tā lieta, no vienas puses, Rainis ir mītisks tēls, bet tomēr vienmēr viņš ir prātā, un tāpēc arī pie viņa bieži ķeras kā pie pirmā impulsa. Kad ar Olgu Žitluhinu domājām par izrādi Velosipēds pēc Raiņa Pusideālista, tad viņš nebija tik populārs, jo nebija jubilejas gads, Gaļina Poliščuka bija iestudējusi Pūt, vējiņi!. Smējāmies, ka Olgai arī jāņem Rainis, lai krievi ar to nodarbojas. Tā tas arvien turpinās. Kad Rainim pieķeras, tad jau arī atrod visas tās lietas, to dziļumu, kas nesmaržo pēc vecuma nevienā brīdī. Pārlasīju Induli un Āriju, tas taču ir tik aktuāli – tautu draudzība, karš, precēt ārzemnieku – ak Dievs!, fui fui fui – tādās vienkāršās lietās, tīri sadzīviski to var atrast.

Leons Leščinskis: – Angļiem taču arī, lai piedod Šovs un pārējie, pēc Šekspīra tāda mēroga autora nav. Mums jau nav tik daudz laika bijis, lai rastos vēl kāds. Rainis taču arī bija ļoti ražīgs cilvēks. Paralēli visam, viņš Grāfu Monte Kristo iztulkojis. Saprotu, ka naudas dēļ, bet tas tomēr laiku prasa. Viņš ir daudz atstājis un daudz darījis mūsu tautas labā. Mums, latviešiem, jau patīk smukas leģendas, ka esam ļoti kulturāli, dziedoši. Un tad mums ir vēl Rainis. Paldies Dievam, ka ir virsotnes, tām ir jābūt. Cik tas ir reāli, cik – uzkurināts ugunskurs, kurā ik pa laikam, kad pienāk jubileja, ir iemesls piemest uguntiņu...

Rasa Bugavičute: – Man pēc izrādes noskatīšanās šķita, ka šis ir viens no labākajiem veidiem, kā iebarot Raini bez vārdiem. Tas arī mani motivēja ko papētīt par pašu lugas materiālu. Vai šajā gadījumā kustība attaisnoja savu vajadzību un vai to būtu reāli mūsdienās iestudēt pilnā garumā? Kā savienot to vājprātīgo apjomu ar mūsdienu nepārtraukto mirkļa tirāniju?

Inta Balode: – Man vienmēr ir interesanti redzēt, ja kaut kas tiek iestudēts kustībā un dejā. Par apjomu – es būtu gribējusi, lai viņš vairāk destilē. Rainis bija ideju cilvēks. Varēja izvilkt pāris idejiskās sajūtu līnijas tīrāk. Šķita, ka, cenšoties saspiest, saskalda. Vairāk aiziet lugas pavadā nekā idejiski. Kāpēc vajag personāžus mēģināt iezīmēt? Viss varēja būt daudz abstraktāk, un caur to lugas idejas varēja izpausties daudz spēcīgāk nekā šajā gadījumā. Ka būtu tiešs iemesls to darīt kustībā – to neredzu. Man neliekas, ka Indulis un Ārija būtu dejiska luga. Tekstā ir precīzas lietas, un vietām šķita, ka aktieriem liegta iespēja tos zelta vārdus pateikt. Ka tiek kaut kas zaudēts.

Līga Ulberte: – Leons brīnišķīgi noformulēja, izrādē ir divas tēmas – mīlestība un karš. Raiņa lugā ir arī citas. Šī izrāde ir Raiņa lugas iedvesmota, suverēna vienība, un uz tādu arī jāskatās. Tas, ko Inta teica, ir liela taisnība. Programmas grāmatiņā Raiņa varoņi tomēr ir sarakstīti, un liekas, ka tas nav pārāk obligāti. Ka vajadzētu būt tieši tiem varoņiem, kas ir. Piemēram, izrādes kontekstā starp Mintautu un Lengvinu lielās līnijās skatuves valodā nav principiālas atšķirības. Ja runā par izrādes attiecībām ar Raiņa lugu, tad varu piekrist tam, ka būtu mērķtiecīgi griezt lielākās, skarbākās līnijās. Vai var iestudēt, kā rakstīts?...Varu atstāstīt vienu amizantu, bet reālu sarunu ar lielāko autoritāti Raiņa pētniecībā Latvijā – Roaldu Dobrovenski. Mēs sagadījāmies kopā dienas vidū kinoteātrī, skatoties animācijas filmu Zelta zirgs. Zālē bija četri cilvēki – viena mamma ar bērnu, sirma kundze un mēs. Dobrovenskis ir ārkārtīgi asprātīgs cilvēks, viņam bija ironiska attieksme pret konkrēto animācijas filmu, ko azartiski komentēja. Es pēc filmas viņam jautāju par lugu Zelta zirgs, vai to var mūsdienās iestudēt. Viņš brīnišķīgi atbildēja: «Es tomēr domāju, ka var, kaut vai tie vārni vien ko ir vērti,» ar to domājot septiņus kraukļus. Pieņemu, ka šo brīnišķīgo Dobrovenska tekstu var attiecināt uz jebkuru Raiņa lugu. Bet Indulis un Ārija objektīvi ir ļoti gara luga, un Dobrovenska kungs toreiz arī tieši šo lugu minēja, ka tulkojis to krieviski gadu. Tā ir viena no garākajām Raiņa lugām, kurā ir daudz lieka. Protams, ar to kaut kas jādara, bet, ka nebūtu iespējams iestudēt, tā es neuzskatu. Piemēram, Māra Ķimele, cik viņu atceros, runā par to, ka grib iestudēt šo lugu. Varbūt ar jauno studentu kursu arī nonāks līdz darbiem.

Leons Leščinskis: – Skaidrs, ka ir jāiestudē Rainis, tikai jāsagaida, kad valdība nāks pie prāta un sapratīs, ka nauda jādod kultūrai. Saprotam vienu lietu – mēs atrodamies uz katastrofas sliekšņa. Patīk tas kādam vai nepatīk. Mēs te varam sanākt – cik te esam cilvēku – sešdesmit, runāt par Raini un augstām lietām. Aizejam uz skolu. Pusi no tā, ko gaitenī runā bērni, nesapratīsiet. Mēs esam tur, kur esam. Ir jāiestudē klasika – Blaumanis, Rainis utt. Cits jautājums, cik no viņiem nāks uz Induli un Āriju. Bet lai būtu vieta, kur skolotāja ar bērniem var atnākt, lugas ir jāiestudē. Nerunājot par kādām mākslinieciskām kvalitātēm, tā ir latviešu valoda savā kvintesencē. Tas kaut kā būtu jādzen iekšā tai paaudzei, kura labāk runā angliski nekā latviski. Brīdī, kad šajā zemē vairs nebūs ko tirgot, viņi sapratīs, ka grib kādu dziesmu noklausīties. Kas viņiem dziedās?

Inta Balode: – Vajag tā, lai stilīgi liekas. Tu esi lohs, ja nezini Raini.

Leons Leščinskis: – Raini vajag iestudēt. Vai kustību teātris paver ceļu uz Raini, es īsti nezinu. Piekrītu, Raiņa luga Sergejam bija kā spēcīgs impulss, lai rastos tas, kas redzams. Pozitīvi, ka parādās afiša, kurā rakstīts Rainis, Indulis un Ārija.

Inta Balode: – Un ja noskatās un nesaprot, tad izlasīs.

Rasa Bugavičute: – Vai kustība ir tā, kā cilvēkus var pieradināt pie jaunām izpausmēm teātrī, pie jaunas teātra valodas? Man liekas, Latvijā skatītājs joprojām ir diezgan klišejisks izpratnē par to, kas ir un nav teātris. Kustība ir viens no saprotamākajiem veidiem. Mājaslapā pie šīs izrādes komentāros ir spraigas diskusijas, kas ir zināms sasniegums, jo viedoklis ir. Tas dalās starp izcili un galīgi briesmīgi. Kā radināt gan pie Raiņa, gan jauna izpausmes veida?

Līga Ulberte: – Mani Raiņa gadā sāpina nevis tas, ka Raiņa ir daudz – lai viņš ir, lai pat varbūt mazliet apnīk, bet apziņā nosēžas. Mani mulsina, ka astoņdesmit procentu aktivitāšu Raiņa gadā vērstas uz to, lai pierādītu, ka Rainis ir normāls džeks. Ka viņam bija vājības, ka murgoja, bija slimi sapņi – es nerunāju par konkrēto Nacionālā teātra izrādi, bet principā. Ka Rainis vispār bija cilvēks. Nonākam pie tā paša – ka runājam par Raini kā abstraktu lielumu, kas dažiem ir biedējošs, dažiem – interesants, bet par kuru zināšanu ir ārkārtīgi maz. Tāpēc ideālā gadījumā būtu ļaut skatītājam izvēlēties. Tam, kurš grib redzēt hrestomātiski visus cēlienus, lai viņam viena tāda izrāde Latvijas profesionālā teātra repertuārā ir. Tad ir šie eksperimenti, kas meklē citus ceļus pie Raiņa vai citu skatu uz valodu. Tas būtu ideālais ceļš. To mēs varam teorētiski izdomāt, bet nevienu piespiest ko iestudēt nevar un nevajag. Ir jābūt režisora iniciatīvai, vēlmei, interesei.

Leons Leščinskis: – Skaidrs, ka Rainis ir jāstudē. Bet situācijā, kurā atrodamies, viņu studēt nevar, ja Laukšteins, Rubenis vai jebkurš no teātru direktoriem nesajūk prātā. Ja saka – studējam Raini pēc Raiņa, tad teātrim būs vāks. Jo valdība naudu nedod. Kāpēc franči tur Comedie Francaise? Par pilnu naudu, absolūto klasiku, kostīmizrādes, bet ar perfektu franču valodu. Tas ir būtisks faktors. Nevajag kaut ko padarīt par pielūgsmes objektu. Pat Raini.

Mārtiņš Feldmanis [gaismu mākslinieks]: – Man šogad sanāca piedalīties ļoti daudzos Raiņa pasākumos, gan kvalitatīvos, gan mazāk kvalitatīvos. Sapratu, ka Rainis – tas šim gadam ir konkrēts piķis. Lai cilvēki varētu no pašvaldības vai pagasta izsist piķi, jāiestudē Rainis, jo ir Raiņa gads. Un varbūt visa nauda nav iztērēta Rainim, bet nopirkta kāda kulise. Tāda ir realitāte. Būtu jāatbalsta jebkurš kvalitatīvi uzrakstīts projekts ar kvalitatīvu domu, bet Raiņa gadā var dabūt naudu, tikai izpildot konkrēti vienu pasūtījumu.

Rasa Bugavičute: – Tas ļoti tieši paskaidro situāciju, kādā ir Latvijas kultūra, ko arī Leons saka.

Skatītājas jautājums: – Vai Raini maksimāli vispār iespējams iestudēt bez vārdiem?

Līga Ulberte: – Domāju, ja vispār atsakās no teksta, Rainis zaudē. Kā jau teicu, šī izrāde ir par ko citu. Bet ja ņem Blaumani un Raini. Nav tāda kritērija – tas ir Rainis vai nav Rainis, ir Blaumanis vai nav. Katrai izrādei ir sava valoda un nosacījumi. Gan Blaumanis, gan Rainis var būt bezgala dažāds. Bet nav īsti jēga iestudēt Blaumani, ja amputē psiholoģiju, un nav īsti jēgas iestudēt Raini, ja amputē filozofiju un poētiku. Negribu teikt, ka šajā izrādē nebūtu filozofijas un poētikas. Ir, bet tā ir cita. Konkrēti Induļa un Ārijas kontekstā, man tiešām ir subjektīvi žēl, ka teksts neskan no skatuves, jo tas, manuprāt, ir viens no skaistākajiem tekstiem latviešu valodā. Vispār, ne tikai Raiņa kontekstā, šīs lugas valoda, poētika, tēlainība. Un man arī, kā Inta teica, vietām būtu gribējies, lai pasaka. Publiskajā telpā izskanēja, ka Indulis un Ārija ir latviešu versija par Romeo un Džuljetu. Manuprāt, atšķirība ir. Protams, abos gadījumos ir runa par jaunu cilvēku mīlestību, ko apkārtējā pasaule ar savu trulumu un nesapratni iznīcina. Romeo un Džuljetā dzimtu naidam pēc būtības nav iemesla. Induļa un Ārijas situācijā iemesls ir, ļoti konkrēts, un tieši tas ir lugas traģiskuma pamatā. Uz skatuves šā iemesla nav. Ir vispār stāsts par mīlestību, naidu, karu, vardarbību.

Inta Balode: – Varu citēt Aisedoru Dunkani, kura teica, ka kustība ir tikpat daiļrunīga kā vārdi. Labu horeogrāfu rokasgrāmatās ir teikts, ja vārdu «vīramāte» var pateikt, nevajag to mēģināt nodejot. Vajag ļaut eksperimentēt. Tas arī nāk no valsts puses, ka nedrīkst būt kļūda. Ja nepieļauj eksperimentu un kļūdu, neko jaunu nevar izdarīt. Kultūrpolitikā netiek saprasts atbalsts eksperimentam.

 
Komentāri Skatīt