Valmieras drāmas teātris (VDT), kā ierasts, arī šogad viesosies Rīgā ar savām izrādēm. Pirmā viesizrāde Rīgā, uz kuru biļetes jau ir izpārdotas, ir Zojkina kvartira 3. augustā. Teātra direktore Evita Sniedze uzskata: «Iepriekšējā sezona teātrim ir bijusi labā līmenī, finansiāli un skatītāju apmeklētības ziņā pat labāka nekā iepriekšējā, taču esam izdarījuši kritiskus secinājumus, lai nākamajā sezonā būtu vairāk izcilu, ne tikai labu virsotņu.
Šogad Rīgā augustā izrādīs Valmieras drāmas teātra (VDT) izrādes Zojkina kvartira, Raudupiete, kas tapušas pirms trim gadiem, un jaunākās izrādes, kas tapušas pagājušajā sezonā – Balle būs, Nāves deja, Sudraba gaisma, Apjukums, Romeo un Džuljeta, Debesis ir mums un Saules pelni. Divas no šīm izrādēm, proti, Indras Rogas iestudētā Zojkina kvartira un Elmāra Seņkova Raudupiete spēlēs pēdējo reizi. VDT direktore Evita Sniedze stāsta: «Šīs izrādes 2012./2013. gada sezonā teātrim deva lielu atvēzienu un cerības, jaunu pakāpienu teātra attīstībā.» Abi iestudējumi ieguvuši plašu skatītāju atzinību un Rīgā rādīti jau trešo gadu pēc kārtas. Arī šogad uz Zojkina kvartira biļetes ļoti ātri izpirktas, tādēļ pievienota vēl trešā – papildu – izrāde, uz kuru arī biļetes vairs neesot.
Divas izcilas izrādes
Izrāde Zojkina kvartira nospēlēta jau 51 reizi, ko, pēc E. Sniedzes domām, var uzskatīt par fenomenu Valmieras drāmas teātra situācijā, jo tā vienmēr spēlēta izpārdotā Lielajā zālē. Režisorei Indrai Rogai toreiz tas bija pirmais darbs Valmierā, bet tagad «viņa teātrī ir gaidīta un pierādījusi, ka absolūti pārvalda lielo skatuvi, māk aizraut aktieru ansambli un pārliecināt tehniskos teātra cilvēkus. Beidzot Indras Rogas darba pieteikums Valmierā ir saņēmis arī Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstu». Šajā sezonā I. Roga teātrī iestudēs sava veida turpinājumu Zojkina kvartira, proti, Mihaila Bulgakova izcilo un sarežģīto darbu Meistars un Margarita. Teātra direktore uzskata: «Tas ir sapņu darbs. Labākais no pasaules literatūras. Līdz ar to arī milzīgs pārbaudījums, jo darbs ir ietilpīgs, jaudīgs un tā dziļumi ir gandrīz neizdibināmi. Visi pret šo darbu attiecas ar lielu uzmanību, jo tā iestudējumi un ekranizējumi lielākoties saistīti ar mistiskiem nostāstiem un notikumiem. Tas būs lielisks piedzīvojums gan teātrim, gan skatītājiem.» Lai radītu intrigu, izrādes veidotāji jau pačukstējuši, ka Meistara un Margaritas darbība norisinās tajā pašā Dārza ielas dzīvoklī Maskavā, kur dzīvoja Zojka, tāpēc jaunajā iestudējumā notikumi risināsies daļēji Zojkina kvartira dekorācijā. Izrādi skatītāji varēs vērtēt 2. oktobrī, kad tā piedzīvos savu pirmizrādi Valmieras drāmas teātrī.
«Otra izcilā izrāde, kas Rīgā piedzīvos pēdējo izrādi, ir Elmāra Seņkova veidotā Rūdolfa Blaumaņa Raudupiete, kas satricināja ar savu traģēdijas vērienu un skaistumu un nospēlēta jau vairāk nekā 30 reizes. Toreiz tajā satikās jauni mākslinieki un apliecināja neparastu jūtīgumu, risinot tik traģisku stāstu – scenogrāfijā, kostīmos, gaismās un mūzikā. Tas viņiem bija liels izrāviens skatītāju uzmanības ziņā, savukārt Elīna Vāne kļuva par gada labāko aktrisi 2012./2013. gada sezonā. Tituli, protams, nav tik svarīgi – nozīmīgāks ir skatītāju pieprasījums, ko ieguva gan E. Seņkova Raudupiete, gan I. Rogas Zojkina kvartira. Abas šīs izrādes, kā apliecināja E. Sniedze, turpmāk varēs vērot tikai televīzijas ierakstos.
Valmierā pirmizrāde jau 1. augustā
«Mums ir bijusi pieredze vairākās sezonās, kad kādam iestudējumam pirmizrāde ir jau augusta sākumā, jo to rada iepriekšējās sezonas beigās. Pa vasaru viss kļuvis pārdomātāks, nobriedušāks, un pēc dažiem ģenerālmēģinājumiem jūlija beigās izrāde iegūst pilnasinību un var tikt dota skatītāju vērtējumam,» E. Sniedze dalās pārdomās par to, ka, iespējams, šāds pārtraukums izrādes sagatavošanā var būt liela veiksme, jo mākslinieki ir enerģijas pilni un atpūtušies. Pirmizrāde Ineses Mičules iestudējumam Eņģeļa kreisais spārns būs jau 1. augustā. Teātra mājaslapā par šo izrādi vēstīts: «Tas ir stāsts par piecu bērnu ģimeni brīdī, kad vecāki paliek bez mājām. Bērni atrod attaisnojumu, lai neuzņemtos rūpes par vecākiem.» E. Sniedze uzskata, ka skatītājiem izrāde būs interesanta, jo «niansēs latviešiem atgādinās hrestomātisku darbu, proti, Harija Gulbja Cīrulīšus. Kā jau vienmēr, kad cilvēka dzīvē rodas izvēles situācija un pagrieziena punkti, atklājas viņu patiesais raksturs. Lai arī izrādes tēma nav priecīga, aktieri un režisore mēģina galvenokārt gaišā intonācijā, analizējot savas kļūdas pagātnē un tagadnē».
Šajā sezonā nākamā pirmizrāde plānota 11. septembrī – Reiņa Suhanova, Ineses Ramutes un Mārtiņa Meiera kopdarbs bērniem Bērns, vārdā Rainis.
Viesizrādes plāno arī citviet
«Par laimi, atkal ir pieejams Kultūras ministrijas un VKKF atbalsts viesizrādēm, kas mums dos iespēju nedēļu ceļot pa Latvijas pilsētām,» komentē E. Sniedze. Iepriekš VDT bijis ar izrādēm Balvos, Gulbenē, Madonā, Jelgavā un citur. E. Sniedze ar gandarījumu atceras, ka lielisku tūri ārpus Valmieras un Rīgas piedzīvojusi izrāde Bezkaunīgie veči un ka skatītāji ilgojoties pēc profesionālām izrādēm: «Skaidrs, ka cilvēki ir izslāpuši pēc teātra un vēlas kaut ko redzēt, nevēlas kultūru baudīt tikai pa televizoru.» Šogad plānots ar izrādēm doties uz Kandavu, Talsiem, Dobeli, Bausku, Jelgavu, Kuldīgu, Aizkraukli, Krustpili, Līvāniem, Daugavpili, Balviem, Slampi, Salaspili, Gulbeni un, protams, uz Ventspili.
Dodoties ārpus sava teātra, ir daudz lielākas izmaksas, kas saistītas ar «izrādes pārvešanu, transportu, viesnīcām un citām izmaksām. Savukārt biļešu cenas vienmēr ir lētākas nekā mājās, jo pirktspēja ārpus lielajām pilsētām ir citādāka». E. Sniedze stāsta: «Ārpus Valmieras mēs vedam tikai tās izrādes, kurām viesos ir piemērotas telpas, lai izrādes atmosfēra un kvalitāte būtu pēc iespējas līdzīgāka kā mājās.» Sezonas laikā VDT Rīgā lielākoties dodas ar savām izrādēm uz Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra māju Zirgu pasts.
Rīdzinieku izrādes
Reiņa Suhanova Sarkans par Marku Rotko un Elmāra Seņkova Nāves deja esot tipiskas rīdzinieku izrādes, saka E. Sniedze. «Rīga vairāk absorbē intelektuālā virziena izrādes, ko varētu nosaukt arī par Jaunā Rīgas teātra skatītāju pieprasījumu.» Tāpēc sezonas laikā, pateicoties lieliskai sadarbībai ar Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra māju Zirgu pasts, Valmieras teātris uz Rīgu ved mazo formu izrādes, kas mājās tiek spēlētas LMT Mansardā vai Apaļajā zālē. Un tās vienmēr ir gaidītas un izpirktas – tāpēc garāku mūžu (kā tas būtu spēlējot tikai Valmierā) piedzīvos gan Vlada Nastavševa Jūlijas jaunkundze, gan Regnāra Vaivara un Riharda Jakovela Bask@bols un jau minētās divas izrādes.
«Jebkura izrāde, kas pamatā būvēta Valmieras teātra skatuvei, Rīgā vienmēr ir citādāka. Tas nenozīmē, ka sliktāka, tikai atmosfēra mainās. Jo ir citas sienas, citas telpas, debesis un viss pārējais, tāpēc no aktieriem un tehniskā ansambļa tas prasa lielu koncentrēšanos.»
Vērtē tikai rezultātu
Evita Sniedze uzskata, ka teātra procesā ir nianses, kas netiek ņemtas vērā, skatoties izrādi, un to var saprast, ja runa ir par skatītāju, bet liek uzmanīties, ja runa ir par profesionāļiem. «Vērtējot rezultātu, bieži tiek palaists garām svarīgais, kas noticis izrādes tapšanas procesā, kas mainījis teātra un mākslinieka dzīvi. Piemēram, Valmieras teātris daudziem un dažādiem māksliniekiem – režisoriem un scenogrāfiem – ir kalpojis kā atspēriena punkts, ne velti Prāgas kvadrinnālē regulāri piedalās un augstākos apbalvojumus gūst tieši Valmieras teātra izrādēm tapušās scenogrāfijas. Kā Vlada Nastavševa Jūlijas jaunkundzes scenogrāfija vai Reiņa Dzudzilo Raudupiete, nemaz nerunājot par Mārtiņa Vilkārša, Reiņa Suhanova un citu darbiem. Tas pats attiecas uz aktieru aizplūšanu uz Rīgas teātriem vai režisoriem, kas tieši Valmierā iegūst radošu brīvību. Tas attiecas uz gandrīz visiem šogad nominētajiem labākajiem režisoriem, kas pirms tam eksperimentējuši un iestudējuši Valmierā, kur ir atdevīgi un brīnišķīgi aktieri un radošs tehniskais ansamblis.»
Taču Valmierā pastāvot arī vērtības, ko iedibinājis Pēteris Lūcis. Viņš «radīja teātra atmosfēru tādu, kāda tā ir šobrīd, kur blakus jaunajiem eksperimentētājiem strādā vecās paaudzes režisori ar savu teātra izpratnes stilu un palīdz pedagoģiski gan aktieriem, gan citiem. Mēs turpinām to, ko darīja Oļģerts Kroders, Māra Ķimele – viņi šajā teātrī radīja intelektuālo virzienu». Teātra direktore uzskata, ka, neskatoties uz saspringto darba ritmu un pieļautajām kļūdām, «tāda ir Valmieras teātra burvība – dot impulsu tālākai attīstībai un domāt par klasiku kā mūslaiku dziļo spoguli». Un nākamā sezona solās atkal tāda būt – Rainis, Bulgakovs, Aspazija, Gorkijs, Ibsens, Priede – lai nezaudētu klasikas repertuāra izcilu interpretāciju teātra statusu.
