Turpinot tradīciju, sezonas izskaņā Neatkarīgā aptaujāja teātra kritiķus, lai noskaidrotu, kāds bijis šis teātra gads.
Respektējot iespējamu vēlēšanos procesa gaitā neatklāt savas izvēles un vērtējumu, aptaujai netika uzrunāti Spēlmaņu nakts žūrijas eksperti, kas cenšas noskatīties visus jauniestudējumus, tāpēc Neatkarīgā nepretendē uz pilnīgu Latvijas profesionālo valsts un nevalstisko teātru darba izvērtējumu. Tomēr piecu aptaujas dalībnieku atbildes uz jautājumiem zīmē sezonas kopainu, uzrādot spilgtākos notikumus, tendences, teātra procesa kāpumus un kritumus.
Jautājumi aptaujas dalībniekiem
1. Gada izrāde (-s).
2. Gada aktierdarbi.
3. Sezonas pārsteigums (var būt gan patīkams, gan nepatīkams).
4. Vai šī sezona iezīmējusi kādas tendences Latvijas teātrī?
Ja jā, tad kādas?
5. Kā vērtējat profesionālo teātru darbu šosezon – kāds ir kopējais līmenis, vai radošo veiksmju ziņā kāds īpaši izceļas?
Silvija Radzobe
1.
Visas viņas grāmatas (režisors Dmitrijs Petrenko, DT)
Equus (režisore Laura Groza-Ķibere, DT)
Antigone (režisors Elmārs Seņkovs, NT)
2.
Aktrises:
Daiga Kažociņa – Vivjena Bēringa izrādē Prāts NT (režisors Valters Sīlis)
Agnese Cīrule – Marianne izrādē Vīnes meža stāsti NT (režisors Andžejs Bubeņs)
Ilze Ķuzule-Skrastiņa – Navāla izrādē Ugunsgrēki DT (režisors Mārtiņš Eihe)
Maija Doveika – Antigone izrādē Antigone NT
Baiba Broka – Aspazija izrādē Aspazija. Personīgi JRT (režisore Māra Ķimele)
Aktieri:
Andris Keišs – Ostaps Benders izrādē Divpadsmit krēsli JRT (režisors Alvis Hermanis)
Dainis Grūbe – Mihaels izrādē Visas viņas grāmatas DT un Alans Strengs izrādē Equus DT
Juris Žagars – Protasovs izrādē Saules bērni DT (režisors Dž. Dž. Džilindžers)
Gundars Grasbergs – Kreons izrādē Antigone NT
Uldis Anže – Alfrēds izrādē Vīnes meža stāsti NT
3.
Sezonas patīkamais pārsteigums: radošā procesa intensificēšanās un mākslinieciskās kvalitātes celšanās Liepājas teātrī un M. Čehova Rīgas Krievu teātrī.
Sezonas nepatīkamie pārsteigumi:
1) Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā VĒL JOPROJĀM Latvijas teātros nav iestudēta neviena Raiņa un Aspazijas luga, izņemot dejas izrādi Indulis un Ārija LT. Savukārt Raini teātri tēlo kā, atturīgi izsakoties, mazo meža dīvainīti, par kuru publika tiek rosināta jautri pasmieties, remdējot savus mietpilsoniskās pašpārliecinātības kompleksus;
2) satriecoši tukšais un nemākslinieciskais t.s. izklaides repertuārs, kas moka ne tikai publiku, bet arī aktierus (kulminācija: Reāli sliktie puiši DT un Bāskervilu leģenda NT);
3) Jaunā Rīgas teātra stagnācija.
4.
Latvijas teātra virzību un attīstību jau otro sezonu nosaka divi atšķirīgi režisoru grupējumi – Latvijas jaunā režija (Elmārs Seņkovs, Laura Groza-Ķibere, Vladislavs Nastavševs, Valters Sīlis, Dmitrijs Petrenko, Viesturs Meikšāns) un vidējās paaudzes viesrežisori – Kirils Serebreņņikovs (Krievija), Konstantīns Bogomolovs (Krievija), Aleksandrs Morfovs (Bulgārija), Andžejs Bubeņs (Polija). Radošās kapacitātes ziņā zināms apsīkums vērojams latviešu vidējās/vecākās paaudzes režijā (izņēmums – Māra Ķimele, Gatis Šmits).
Pie interesantākām sezonas režijas formālām tendencēm pieskaitu t.s. fiziskā teātra elementu izmantojumu (Andrejs Jarovojs, Andžejs Bubeņs), kā arī jau agrāk pieteiktu neverbālā teātra izteik-smes līdzekļu attīstību.
No izrāžu idejiskās problemātikas būtiski šķiet atzīmēt neikdienišķas, pārmērīgas, bezkompromisu personības izvirzījumu kā izaicinošu pretstatu kompromisos un regulās slīkstošai pelēkai masai, vienlaikus akcentējot, ka dzīve ir dziļāka un sarežģītāka par vienkāršotu tās melnbalto zīmējumu, kā arī to, ka kopā ar vai virs personības darbojas kādi neidentificēti, noslēpumaini spēki (Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu DT, Antigone NT, Equus DT, 1984 LT, Neglītais pīlēns LLT).
5.
Domāju, ka ar 3. un 4. atbildi esmu sniegusi viedokli arī uz 5. jautājumu.
Līvija Dūmiņa
1.
1984 (režisore Laura Groza-Ķibere, LT)
2.
Aktrises:
Maija Doveika – Antigone Nacionālā teātra izrādē Antigone
Ilze Ķuzule-Skrastiņa – Navāla izrādē Ugunsgrēki DT
Guna Zariņa izrādē Divpadsmit krēsli JRT
Aktieri:
Egons Dombrovskis – Vinstons Smits izrādē 1984 LT
Dainis Grūbe – Alans Strengs izrādē Equus, Mihaels izrādē Visas viņas grāmatas DT
Andris Keišs – Ostaps Benders izrādē Divpadsmit krēsli JRT
Artūrs Skrastiņš – Makmērfijs izrādē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu DT (režisors Aleksandrs Morfovs)
Juris Žagars – Protasovs izrādē Saules bērni DT
3.
Mans sezonas pārsteigums – ieguvums ir izrādes, kas it kā izsita pamatu zem kājām. Tā negadās bieži, pat ne reizi sezonā, bet šosezon – vairākkārt. Iedarbojoties visos iespējamajos veidos – emociju, instinktu un prāta līmenī, Lauras Grozas-Ķiberes 1984 LT, Equus DT un Mārtiņa Eihes Ugunsgrēki DT turēja savā varā vairākas dienas, lai arī no kvalitātes – iestudējuma mākslinieciskā veseluma – viedokļa Equus un Ugunsgrēki nav gluži perfekti darbi.
4.
Akcentēšu saturisko tendenci – sezonas kontekstā spēcīgi iezīmējusies personības brīvības tēma, kas dažādos aspektos izskan vairākās izrādēs: 1984 LT, Ugunsgrēki, Saules bērni, Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, Equus DT, Antigone NT. Nestabilās ģeopolitiskās situācijas fonā saasinājušies eksistenciāli jautājumi, kas skar individualitāti, iekšējās brīvības telpu, indivīda attiecības ar sabiedrību un sava laika strāvām.
5.
Radošo izaicinājumu ziņā izceļas Liepājas teātris, kas nebaidās riskēt ar kasi un skatītāju gaidām, piedāvājot arī netradicionālus, provokatīvus darbus. Liepājas teātrī īstenotie estētikas meklējumi (veiksmīgākie – Sergeja Zemļanska Indulis un Ārija un Konstantīna Bogolomova Mans blasters ir izlādējies) bagātina, dažādo Latvijas teātra procesu. Veiksmīgi iestudējumi ir tapuši gan Rīgas, gan perifērijas teātros (nevaru spriest par Daugavpils teātra šīs sezonas veikumu), kaut varētu vēlēties vairāk labu lielo formu iestudējumu, īpaši VDT un JRT. Liekot kopā kvantitātes un kvalitātes rādītājus, laikmeta elpu visspēcīgāk šosezon sajutu Dailē un Liepājas teātrī.
Dita Jonīte
1.
Raiņa sapņi (režisors Kirils Serebreņņikovs, NT)
Ugunsgrēki (režisors Mārtiņš Eihe, DT)
Prāts (režisors Valters Sīlis, NT)
2.
Aktrises:
Daiga Kažociņa – Vivjena Bēringa izrādē Prāts NT
Maija Doveika – izrādē Raiņa sapņi, titullvarone Antigonē, Ermelinda Ruisa i Ruisa Miglā (režisore Indra Roga) NT
Ilze Ķuzule-Skrastiņa – Navāla izrādē Ugunsgrēki DT
Aktieri:
Dainis Grūbe – Mihaels izrādē Visas viņas grāmatas, lomas Ugunsgrēkos, Alans Strengs izrādē Equus DT
Andris Keišs – izrādē Provinces anekdotes (režisors Boriss Frumins), Ostaps Benders Divpadsmit krēslos JRT
Juris Žagars – Protasovs izrādē Saules bērni DT
3.
Šosezon teātru repertuārā ienākušas vairākas izrādes, kas asredzīgi un jūtīgi komentē šo laiku, provocējot skatītāju uz sāpīgu un aktīvu līdzdomāšanu. Tie ir Ugunsgrēki un Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu DT, 1984 LT, Antigone NT. Šķietami vieglākā formātā, bet arī VDT tapušais Viestura Meikšāna Apjukums aktualizē mūsu laikmeta augoņus. Visas nosauktās izrādes turklāt ir arī mākslinieciski pilnvērtīgi iestudējumi, kuros jūtama visas radošās komandas profesionāla aizrautība un personīga ieinteresētība izvērstajā tēmā.
4.
Manuprāt, izteikti spilgtu tendenču nav. Gandrīz katrā teātrī ir vairāki ļoti veiksmīgi iestudējumi un tāpat viens otrs rutīnas darbs, ir oriģināldarbu iestudējumi, kā arī meklējumi un eksperimenti visdažādākajos aspektos. Pozitīvi joprojām vērtējams tas, ka labākie režisori migrē starp teātriem, kas ļauj sagaidīt citādu skatījumu uz ierastākām lietām un parādībām. Latvijas teātris kopainā šķiet ļoti dzīvs un dinamisks. Varbūt pat pārāk – baisajā ražošanas ritenī, kur katram iestudējumam vidēji atvēlētas vien astoņas nedēļas, dažbrīd bail pazaudēt mākslinieku–cilvēku.
5.
Ja kopā skata labākos sezonas jauniestudējumus, tad toni, šķiet, nosaka trīs teātri – Dailes teātris un Nacionālais teātris ar saviem labākajiem un spilgtākajiem iestudējumiem (kaut repertuārā daudz visa kā lieka, bet aktieriem darbu vajag), kā arī Liepājas teātris, kurā šosezon (neskaitot Dž. Dž. Džilindžera izrādes, bet arī kasei vajag savu tiesu) katrs jauniestudējums ir savā spēles stilistikā, ar savu konkrētu saturisko un māksliniecisko vēstījumu, turklāt pārsteidzoši spilgtā formā.
Normunds Akots
1.
Equus (režisore Laura Groza-Ķibere, DT)
2.
Aktrise:
Daiga Kažociņa – Vivjena Bēringa izrādē Prāts NT
Aktieris:
Dainis Grūbe – Alans Strengs izrādē Equus DT
3.
Katras sezonas ietvaros parādās iestudējumi, kas cerīgi sola, ka nu beidzot tas brīdis būs klāt, bet, kad pirmais iespaids norimst un sezonas kontekstā esi izsvēris visus par un pret, izrādās, ka patīkamais pārsteigums tomēr ir izpalicis. Šajā ziņā aizejošā sezona nav izņēmums.
Mazliet savādāk notiek ar tā sauktajiem nepatīkamajiem pārsteigumiem, jo, lai cik niecīgi arī būtu, tie tomēr grauž. Viens no tādiem šoreiz bija Raiņa un Aspazijas jubilejai veltīto iestudējumu pieticība. Mēģinājums izlīdzēties ar viesrežisoriem it kā nebūtu slikts papildinājums šādam pasākumam, taču tas kārtējo reizi parāda, cik patiesībā mēs, kultūras cilvēki, esam tāli no saviem gara milžiem. Raiņa idejas mums joprojām mājo tādos augstumos, līdz kuriem mēs nespējam un – sliktākais – nemaz negribam aizsniegties, bet tajā pašā laikā itin labi saprotam, ka stīvēt tās lejā līdz sadzīviskajam domāšanas līmenim nav jēgas. Ir jābūt gribai kāpt augšā pie Raiņa, tad arī cilvēciskajā plāksnē nevajadzēs uz skatuves ilustrēt sen zināmas klišejas par abiem dzejniekiem un priecāties, ka nelasošā publika ar teātra palīdzību kaut ko par viņiem beidzot ir uzzinājusi.
4.
Vienu teātra procesa dabisko sastāvdaļu varētu nosaukt par tendenci, un proti – režijas smaguma centrs jūtami pārvietojas uz jauno paaudzi. Turklāt tas notiek ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi, jo spilgtākos un spēcīgākos pašmāju iestudējumus šobrīd visos teātros rada tieši viņi – Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs, Laura Groza-Ķibere un Valters Sīlis.
Otra lieta, kas mani iepriecina, ir saistīta ar viņiem, un tā ir teksta kā līdzvērtīga izrādes komponenta atgriešanās teātrī. Tā ir iespēja vismaz šajā mākslas jomā izrauties no klipveida domāšanas, kurā arvien dziļāk stieg jau otrā paaudze, un pievērsties sarežģītākai satura un formas sintēzei. Iespēja pilnveidot un attīstīt mūsdienīgu skatuves valodu, izteiksmes veidu un biežāk aizvest skatītāju no vienkāršotas viedokļu un priekšstatu sadursmes līdz idejām, kas šodien korelē visas cilvēces dzīvi un eksistenci. Ja vēl viņi atskārtīs, ka daudzas estētikas pamatnostādnes šobrīd maina savas koordinātas, un pratīs tās integrēt savās radošajās iecerēs, tad ieguvēji būsim mēs visi.
5.
Nevar sacīt, ka sezona kopumā ar kaut ko īpaši izceltos. Visu teātru repertuāri ir tik raibi, ka saskatīt tajos kādas mākslinieciskas tendences klātesamību nav iespējams. Varbūt tā ir šodienīga demokrātijas izpratne, bet varbūt arī spēcīgu personību trūkums. Rīgas teātros iestudējumu līmenis faktiski jau ir izlīdzinājies, un JRT prestižs patlaban tiek uzturēts ar aktieru kodola nemainīgi talantīgo spēli un atsevišķu kritikas autoritāšu piepacelto vērtējumu. Protams, Alvim Hermanim tur nav ko pārmest, jo katram māksliniekam liktenis dāvā atšķirīgas iespējas sevi piepildīt, taču atklāts paliek jautājums: vai tā nav izšķērdība – likt tādiem aktieriem nodarboties ar ambiciozu un patukšu režisorisko ieceru atdzīvināšanu uz skatuves?
No provinces teātriem lielāko gandarījumu joprojām sniedz liepājnieki, gan ar savu radošo gaisotni, gan ar ideāliem un centieniem tos aizstāvēt un saglabāt. Iepriecina arī tas, ka palēnām savās pozīcijās nostiprinās daugavpilieši, bet mazliet sarūgtina valmierieši. Liekas, ka līdztekus jau esošajām režijas problēmām Valmieras teātrī klāt nākušas arī vadības problēmas. Nav skaidrības, kurš uz kuru pusi teātrī tos grožus velk, un repertuāram tas par labu nenāk.
Līga Ulberte
1.
1984 (režisore Laura Groza-Ķibere, LT)
Equus (režisore Laura Groza-Ķibere, DT)
2.
Aktrises:
Baiba Broka – Aspazija izrādē Aspazija. Personīgi JRT
Daiga Kažociņa – Vivjena Bēringa izrādē Prāts NT
Guna Zariņa – Aņisja izrādē Tumsas vara (režisors Gatis Šmits), loma izrādē Divpadsmit krēsli JRT, loma izrādē Cerību ezers JRT
Ilze Ķuzule-Skrastiņa – Navāla izrādē Ugunsgrēki DT
Aktieri:
Dainis Grūbe – Alans Strengs izrādē Equus, Mihaels izrādē Visas viņas grāmatas DT
Egons Dombrovskis – Vinstons Smits izrādē 1984 LT
Artūrs Skrastiņš – Makmērfijs izrādē Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu DT
Juris Žagars – Protasovs izrādē Saules bērni DT
Andris Keišs – Ostaps Benders izrādē Divpadsmit krēsli JRT
3.
Mani pārsteidza virziens, kādā aizgājis Raiņa un Aspazijas gada teātra vektors. Iepriecinoši, ka tapušas divas uzmanības vērtas, kaut diskutablas Aspazijas un Raiņa personības iedvesmotas izrādes – Raiņa sapņi NT un Aspazija. Personīgi JRT, un divi tikpat diskutabli, bet domāšanu neapšaubāmi ierosinoši Krievijas un Lietuvas režisoru veidoti uzvedumi pēc Raiņa lugu motīviem – Indulis un Ārija Liepājā un No zirga līdz personībai (Zelta zirgs) LKA Teātra mājā Zirgu pasts ar Kultūras akadēmijas 2. kursa topošajiem aktieriem un režisoriem. Neiepriecinoši, ka tā arī nav neviena Raiņa un/vai Aspazijas lugas iestudējuma, kurā būtu nozīme pašu dramaturgu rakstītajam vārdam un vēstījumam (skaidrs, ka ar varu nevienu režisoru/teātri nepiespiest, un tomēr...), toties netrūkst par raiņiem un aspazijām pārģērbtu aktieru un neaktieru dažādos neobligātos publiskos pasākumos.
4., 5.
Pārāk daudz ir neredzētu izrāžu, lai varētu atļauties vispārinājumus. Priecē gadījumi, kad lielie repertuāra teātri meklējuši ceļus, kā kasi apkalpojošos lielo zāļu projektus padarīt jēgpilnus (nav runa par garantētu mākslinieciski izcilu rezultātu, bet par ieceres mērķtiecīgumu) – izpārdotās Aspazija. Personīgi JRT, Raiņa sapņi NT, Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu DT, Balle būs VDT apliecina, ka tas ir iespējams.
Ļoti iedvesmojoša ir Liepājas teātra konsekventā nebaidīšanās iet nepopulārus un riskantus ceļus repertuāra izvēlē (Rainis, Orvels, Hofmanis, Makdona, Bogomolova Mans blasters ir izlādējies), jo īpaši tāpēc, ka, esot Latvijā vienīgajam repertuāra teātrim ar tikai vienu skatuvi, katrs risks ir dubultliels.
Simpātiska ir Ģertrūdes ielas teātra šīs sezonas programma, nespiežot uz kvantitāti, bet ar četrām konceptuāli dažādas formas izrādēm pilnībā attaisnojot nevalstiskas, laikmetīgiem teātra meklējumiem atvērtas platformas statusu.
Un viens ļoti uztraucošs fakts, ko var pamanīt katrs, kurš ielūkojas Dailes teātra maija/jūnija repertuārā, un kas liek uzdot plašāku jautājumu par fabrikas režīmā iedzīto teātru atbildību. Sezonas beigās vienam no šābrīža Latvijas labākajiem aktierim Dainim Grūbem ir jāspēlē galvenā loma 15 izrādēs 17 dienu laikā. Jā, mazo zāļu iestudējumi, protams, ir izpārdoti, bet vai šāds režīms nedraud ar fizisku un emocionālu pārdegšanu jebkuram māksliniekam, ja nestrādājam gluži Brodvejas formātā?
Saīsinājumi
DT – Dailes teātris
JRT – Jaunais Rīgas teātris
LT – Liepājas teātris
LLT – Latvijas Leļļu teātris
NT – Nacionālais teātris
VDT – Valmieras drāmas teātris
