«Domāju, šis režisors man vēl ilgi paliks atmiņā viņa krampja un armijas kārtības dēļ, kādu vēl nekad iepriekš neesmu piedzīvojusi,» saka aktrise Agnese Cīrule, kurai ceturtdien pirmizrāde uz lielās skatuves Latvijas Nacionālajā teātrī poļu režisora Andžeja Bubeņa iestudējumā Vīnes meža stāsti.
Agnese par darbu ar režisoru stāsta: «Viņš pieprasa tehniku, kuru mūsu skolā neiemāca. Es varētu aizlikt kāju aiz galvas, un viņš tāpat pieprasītu mani dzirdēt, un viņam būtu vienalga, kā jūtos, jo manai iekšējai darbībai ir jābūt precīzai, lai kā es būtu nostādīta. Viņam ir taisnība, bet nebija viegli ar viņu sastrādāties, jo viņš apzinās, ka ir liels režisors. Sākotnēji bija grūti pievīlēties vienam pie otra, bet pamazām, kad darbs noapaļojas, esam atraduši kopīgu valodu. Andžejs ir skolotājs.»
Vislabākais veids
Taujāta, kuru uzskata par lielāko mācību, ko viņš kā skolotājs sniedzis, Agnese, pirms atbild, pauž pārliecību, ka pie tās būtu nonākusi agri vai vēlu arī pati, tikai šī sadarbība likusi to apzināties ātrāk. «Visvairāk un skaidrāk šobrīd saprotu, ka nedrīkst nākt uz mēģinājumu ar domu – pūt un palaid, gan jau izrādē būs. Tas tā nepavisam nav! Viņš pamana pilnīgi visu, tādēļ pieprasa, lai kārtīgi iesildītos un saturētu sevi enerģētiski, jo nedrīkst uz mēģinājumu atnākt kā izpūsts balons. Tāpēc, lai cik noguris vai aizsmacis esi, lai cik ļoti negribas, ir jāsaņemas un jādara, jo izvēles nav. Uzskatu, ka tas ir vislabākais veids, jo sevis žēlošana ne pie kā laba nenoved.»
Aktrise ir pārliecināta, ka ne katrs režisors ir arī pedagogs. «Ir jābūt talantam vai jāpiemīt izteikti vienkāršotai domāšanai, lai spētu izskaidrot lietas, neaizverot otru ciet. Mani enerģētiskā un emocionālā ziņā ir viegli aizvērt. Ja pie manis pieiet no nepareizās puses vai pasaka vienu nepareizu vārdu, es nesapratīšu, kurā virzienā man jāiet,» viņa atklāj. «Vēl nezinu, kāda ir aktiera profesija. Kolēģi, kas teātrī nostrādājuši jau astoņus gadus, teic, ka tikai pēc sešiem gadiem ir to apzinājušies. Šobrīd man var šķist, ka esmu iemācījusies un sapratusi daudz, bet, ja reiz kāds spēj vēl mani aizvērt tā, ka neko nevēlos darīt, neuzskatu to par pareizu attieksmi. Man ir jābūt atvērtai pret jebkuru piedāvājumu. Protams, līdz zināmai robežai, jo mugurkaulam jābūt, bet lai tas viss ir kā šūpolēs. Ar to es domāju, ka man ir jābūt atvērtai, bet tajā pašā laikā jāsaprot, kas tajā ir pa īstam un kā sabalansēt režisora vēlmes ar savējām, kā arī vēl to, kas rakstīts lugā. Teātris ir sintētiska māksla; tajā viss ir savienots, un, tiklīdz viens zobrats no šī pulksteņa mehānisma izkrīt, tas vairs nerāda pareizi.»
Kā būs, tā dzīvos
Agnese uz Nacionālā teātra skatuves spēlē kopš 2013. gada, bet kā štata aktrise – kopš pērnā gada. Drīz beigsies viņas pirmā oficiālā sezona, tomēr izjūtas mainījušās nav – kādas tās bija pirms līguma parakstīšanas, tādas tās ir joprojām – atbildība nav mainījusies. «Tas ir tikai līgums, kas neko nemaina, jo atbildība, ko izjutu iepriekš, ir palikusi tāda pati. Ja spēlē, tad spēlē, vienalga, kā tev maksā vai ko tu dari,» viņa pauž savu pārliecību un, vaicāta, vai tā dēļ tomēr neizjūt lielāku stabilitāti, ir atklāta. «Nekad neesmu šaustījusi sevi ar domu – mani kāds ņems vai neņems. Kā būs, tā dzīvos.» Tomēr vienu noliegt viņa nevar – sezona sniegusi tik lielu pieredzi profesionālajā izaugsmē, par kādu nav spējusi iedomāties. «Esmu iemācījusies vairāk nekā pēdējo trīs gadu laikā. Esmu izgājusi vienai ne tik patīkamai pieredzei un otrai, kura spiež mācīties un darīt. Šajā sezonā šī man ir otrā lielā loma, un, ja pirmā bija tāda, pēc kuras gāju mājās un domāju, ka neko nesaprotu un vaicāju sev, kā lai tieku galā; domāju, ka teātrim vajag atmest ar roku, tad šobrīd, strādājot pie šīs izrādes, saprotu, ka tā nevar. Tu vai nu dari, vai nedari. Maniem kolēģiem, kas teātrī strādā jau gadu desmitus, tas šķistu smieklīgi, bet jūtu, ka esmu guvusi lielu dzīves pieredzi un profesionālajā ziņā man tas bijis liels solis uz priekšu. Esmu sapratusi lietas, kuras skolā mazā zālē iemācīties nevar. Apjausma par runas veidu vai enerģijas apmaiņu ar publiku rodas tikai caur pieredzi, un to es šeit gūstu; esmu pateicīga par to, jo jūtu, ka augu.»
Aizmirst pasmieties
«Šī [Mariannes] loma ir tāda – jo augstāk uzlidosi, jo zemāk kritīsi lielā amplitūdā – gan emocionālā, gan dzīves uztverē. Tas ir baudāms process – būt uz skatuves un izdzīvot lietas, ko, ceru, man nekad dzīvē nenāksies pieredzēt,» saka Agnese un domā, ka ir svarīgi caur sevi izdzīvot arī savu varoņu stāstus. «Pretējā gadījumā tā būtu ne tikai skatītāju, bet arī sevis mānīšana. Pagaidām, kamēr ar prātu nespēju izprast šādas lietas, visu laižu caur sevi. Ticēt visiem apstākļiem, kas ierakstīti lugā vai ko piedāvā režisors, prasa neaptveramu spēku, jo, atļaušos izteikties, tā ir emocionāla izvarošana. Bet pie tā pierod.» Tomēr darbs uz skatuves mēģinājumos un izrādēs tik ļoti nogurdina aktrisi, ka Agnese nekautrējas atzīt – ikdienā emocionālā izpausmē viņa kļūst monotona. «Mani vairs nesatrauc daudzas lietas; bieži aizmirstu pasmieties, ja kāds pasaka joku. Noēvelējas vēlēšanās paust savas emocijas, jo tas kļūst par profesionālu ieradumu.»
Agnese dalās savos novērojumos, kas daudziem kļūst aizvien aktuālāki un pārdomas rosinoši. «Esmu novērojusi, ka Facebook lapas un citas sociālās vietnes liek mums mākslīgi socializēties. Tās mums rada ilūziju, ka esam daudz piedzīvojuši un izdarījuši, esam parunājuši ar daudziem cilvēkiem, bet, kad elementāri paceļam acis no ekrāna, saprotam, ka neesam pārāk sociāli un neesam redzējuši dzīvas acis un dzīvu reakciju. Tas, ko redzam uzrakstītu vēstulē vai epastā, ir pavisam kas cits, nekā ja cilvēki satiekas un sarunājas pie krūzes tējas. Man patīk, kā Kurts Vonegūts par to ir izteicies savā pēdējā grāmatā Cilvēks bez valsts – cilvēki ir radīti, lai bružātos viens gar otru, un, ja kāds jums mēģina iegalvot pretējo, tad neticiet viņam. Manuprāt, tā ir ļoti trāpīga un precīza doma. Negribas to aizmirst, bet diemžēl tas notiek bieži. Tramvajā blakus sēž divi cilvēki, un, pat ja viņi savā starpā ir pazīstami, sēdēs un spaidīs katrs savu telefonu un ik pa laikam varbūt viens otram parādīs tā ekrānu, nevis savas acis vai reakciju. Tas ir sāpīgi, un es cenšos tā nedarīt. Man pat ir telefons, kuram nav skārienjutīgais ekrāns, un tas ir apzināti,» viņa smej un atzīst – lai gan profesija pieprasa viņas sasniedzamību sociālajos tīklos, aktrisei nav spēka un laika tiem veltīt laiku regulāri. «Varbūt to ietekmē tas, ka ik dienu esmu kopā ar cilvēkiem. Mums ir profesija, kas liek bružāties vienam gar otru, mēs to gribam vai nē. Tādēļ reizēm gribas atpūsties no tā visa, un, paldies dievam, man ir vīrs, ar kuru varu to darīt komunicējot, un man nevajag vienai sēdēt un lūkoties sienā, lai gan arī tas reizēm ir nepieciešams, tomēr man pašai – reti. Jau pēc trīs stundām vientulībā man kļūst garlaicīgi un ir nepieciešams cilvēks, ar ko parunāties un kuram izstāstīt savas tikko iegūtās atziņas.» Diendienā esot kopā ar cilvēkiem, Agnese ir sapratusi, ko viņos ciena jo īpaši: «Nespēju beigt novērtēt pacietību un mieru pat trakās situācijās. Arī emocionālo inteliģenci – spēju skatīties uz lietām pozitīvi pat brīžos, kad problēmu nasta šķiet nepanesami smaga.»
Agnese CĪRULE
• Latvijas Nacionālā teātra aktrise
• Dzimusi 1992. gada 6. janvārī Madonā
• Izglītība: Rīgas Kultūru vidusskola, Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiera mākslas kurss
• Repertuāra lomas Nacionālajā teātrī: Jūlija izrādē Lilioms, Sallija Boulsa izrādē Kabarē un Euhēnija Domingo del Arko izrādē Migla. Spēlējusi Keju izrādē Laiks un Konveju ģimene
• Filmējusies režisora Renāra Vimbas spēlfilmā Es esmu šeit, atveidojot epizodisku skolotājas lomu, arī Dārtas Putniņas mācību filmā un režisora Dāvja Sīmaņa filmā Pelnu sanatorija. Piedalās filmā par 1974. gadā uzņemtās mākslas filmas Ābols upē tapšanu
• Precējusies
