Maskavā dzimušais režisors Konstantīns Bogomolovs dzimtenē iemantojis skandālista slavu un ir viens no redzamākajiem Putina režīma opozicionāriem teātra aprindās.
Viņš ir viens no interesantākajiem trīsdesmitgadnieku paaudzes teātra režisoriem. Mēs pagājušonedēļ tikāmies Maskavā.
– Jums pērn piešķirta Latvijas teātra balva kā gada režisoram par Liepājas teātrī tapušo Stavangeru, kas arī atzīta par sezonas labāko izrādi. Ko jums tas nozīmē?
– Tā nozīmē ļoti daudz. Vispirms jau tāpēc, ka tā ir mana pirmā nacionālā balva. Krievijā man nacionālo balvu nav. Tas bija ļoti patīkami. Turklāt tas notika diezgan sarežģītā laikā manās attiecībās ar Maskavas teātri. Līdztekus tam, ka tas bija vienkārši patīkami, tas bija arī liels atbalsts. Protams, esmu ļoti priecīgs gan par sevi, gan izrādi un teātri, jo, manuprāt, arī Liepājas teātrim tas nav mazsvarīgi – Latvijas teātra kontekstā ar savu izrādi kļūt par pirmo. Esmu ļoti, ļoti priecīgs un pateicīgs.
– Sarežģītais brīdis saistīts ar aiziešanu no Antona Čehova Maskavas Dailes teātra? Varbūt varat pastāstīt, kas notika?
– Es to cenšos vairs nekomentēt, jo mēs savas attiecības apspriedām, atrisinājām, vairs par to nerunāju un cenšos aizmirst.
– Tomēr, skatoties gan Ideālo vīru. Komēdiju, gan Karamazovus, ko uztvēru kā diloģiju – komēdiju un traģēdiju – par Krievijas tagadni, domāju par varas un teātra attiecībām. Vēl pirms pāris gadiem mums stāstīja, ka šeit vara zina, kas teātrī notiek, taču piever acis. Vai šajā gadījumā var runāt par cenzūru?
– Es šo stāstu vairs nepieminu. Karamazovi ir repertuārā, to rāda tādu, kāda tā tika izlaista. Izrāde nav cenzēta, un paldies Dievam – tas ir liels Oļega Tabakova nopelns. Bet tas, ka Krievijā ir visai saspringta situācija varas un laikmetīgās mākslas attiecībās, ka māksla nevēlas pildīt kādu ideoloģisko funkciju – tā ir. Es tieši ar to neesmu saskāries, taču tas drīzāk izpaužas kādā informatīvā vai ideoloģiskā spiedienā, nevis tiešā rīcībā. Tas izpaužas atmosfērā, kas sabiedrībā tiek radīta, neiecietībā pret brīvu mākslinieka izteiksmi. Man šķiet, tā šodien ir problēma – saspringta atmosfēra ap laikmetīgo mākslu. Laikmetīgo mākslu padara par ideoloģisku ienaidnieku, to kvalificē kā, nosacīti sakot, degradējošu, neveselu mākslu, kam jāatņem finansējums utt. Ir vēlēšanās to paņemt ideoloģiskā kontrolē. Ne tiešā veidā, ne ar cenzūru, bet ar citiem instrumentiem, kas ir ļoti daudzveidīgi.
– Kā jūtaties šādā situācijā, varat brīvi strādāt?
– Pagaidām man nav bijusi tieša sadursme ar cenzūru, es strādāju. Uz kompromisiem ar savu sirdsapziņu, ar savu izpratni par to, kas labs, kas slikts, neiešu. Ja būšu spiests, ja būšu nolikts izvēles situācijā, tad šeit nestrādāšu. Pagaidām nevaru teikt, ka man būtu galēja jeb sarežģīta situācija. Nē, es personīgi nejūtu spiedienu. Bet atkārtoju, viena lieta esmu es personīgi, otra – atmosfēra sabiedrībā, kas tiek radīta un kas nevar neietekmēt. Noteikti varu pateikt – es neiziešu uz kompromisiem.
– Es Karamazovus skatījos novembrī – otro pirmizrādi, un tagad – vienas dziesmiņas nebija. Tās, Браво милиция, МВД.
– Jā, bet tas nebija saistīts ar cenzūru, bet ar manām izjūtām. Tur taču palika milicijas formas. Man arī tad nepatika šī mūzika, un es to pamainīju. Man šķita pareizi dot citu, angļu valodā.
– Vladimira Sorokina Ledus iestudējums Varšavas Nacionālajā teātrī – materiāla izvēle bija jūsu?
– Tā bija poļu puses izvēle. Kaut es ļoti mīlu Sorokinu, Ledus bija poļu izvēle. Es piedāvāju citu variantu, arī Sorokinu, bet viņi gribēja Ledu.
– Iestudējums ļoti atšķiras no pēdējām izrādēm Maskavā..
– Es visu laiku taisu mazliet dažādas lietas.
... bet mazliet līdzinās mūsu Stavangerai.
– Mazlietiņ, jā.
– Kā izrādi uzņēma Polijā un šeit, viesizrādēs?
– Kā uzņēma Maskavā, par to ļoti grūti runāt, jo bija divas izrādes un diezgan specifiska teātra publika – savējie.
– Vienalga, kādas reakcijas?
– Uzņēma ļoti labi. Kāds nesaprata, kāds uzskatīja par dīvainu manu izlēcienu – kāpēc tā? Kādam ļoti patika. Dažādi, bet kopumā reakcija laba, esmu ar to apmierināts. Polijā arī reakcijas bija dažādas – no agresīvas nepieņemšanas līdz sajūsminātai pieņemšanai. Bet skatītāji iet, skatās, izrāde pagaidām labi eksistē repertuārā, un tas, ņemot vērā, ka poļiem tā ir dīvaina un sarežģīta izrāde, tas nav teātris, pie kā ir pieraduši. Viņi raduši pie daudz ekspresīvāka, emocionālāka, agresīvāka teātra. Šis teātris viņiem ir neparasts, dīvains postdramatiskais teātris. Bija ļoti daudz strīdu, izrāde sataisīja lielu troksni. Un tas ir pats galvenais.
– Kāpēc tas lielais troksnis?
– Izrādes estētika ir ļoti neparasta. Kas tas ir? Vai tad tas ir teātris?
– Romāna lasījums.
– Jā, jā, kas tas ir? Kāpēc viņi tā spēlē?
– Kāpēc viņi nespēlē?
– Jā, kāpēc viņi nespēlē, kāpēc tā risināts, kāpēc romāns, kas piedāvā tik lielas iespējas teatralizācijai, uztaisīts tik antiteatrālā atslēgā, jā, praktiski lasījuma režīmā. Bija daudz strīdu. Turklāt, tas taču uztaisīts uz valsts galvenās skatuves, kas analoga Maskavas Dailes teātrim, kur nav pieraduši pie eksperimentiem, necenzētas leksikas un vēl jo vairāk – pie tādas estētikas.
– Kad piekritāt iestudēt Ledu, jums uzreiz bija skaidrs, ka taisīsiet to šādi?
– Nē, to es sapratu procesā, ka teksta teatralitāte, spilgtums un vizualitāte ir mirāža. Tiklīdz tam seko, nonāc slazdā, šajā sekundē Sorokina teksta jēga un būtība aizslīd, iznīcinās un nokļūsti ārēji spilgtu paņēmienu gūstā, kam nav nekā kopīga ar reālo jēgu. Sorokins vispār ir grandiozs slazds. Mēs centāmies nospēlēt sakrālu tekstu. To, kas tajā ir – sakrāla teksta imitācija. Nospēlēt to, ka mēs pret šo tekstu attiecamies kā pret sakrālu tekstu.
– Sorokins vienā intervijā teicis, ka Ledus nav stāsts par totalitārismu, bet par zaudētās dvēseles paradīzes meklējumiem. Par ko jums?
– Man šķiet, Ledus ir mēģinājums runāt par to, kas ir jebkura reliģiozitāte un kādi ir reliģiozitātes mehānismi reliģiskās mitoloģijas radīšanā, kā reliģiskās mitoloģijas un reliģiozitāte var pārveidot skatu uz vēsturisko procesu. Man šķiet, tur ir par to. Kā arī par nāvi un civilizācijas galu. Jo ledus ir nāve. Taču vairāk man Ledus ir par reliģiozitāti. Jo tā ir sakrālas grāmatas imitācija, interesants stāsts par to, kā var pašus šausmīgākos 20. gadsimta notikumus ielikt kāda personīga izdomāta Dieva kontekstā un šis personīgais izdomātais Dieva stāsts pēkšņi visus šos briesmīgos notikumus, ko joprojām nespējam sagremot un apzināt, nobīda otrajā plānā. Līdzīgi kā stāsts par ķēniņu Hērodu pēkšņi kļūst par Ziemassvētku sastāvdaļu, bet nevis par refleksijas iemeslu vairākām paaudzēm, kā vispār kas tāds varēja notikt. Tā arī nacisms vai komunisms pēkšņi kļūst par Dieva nokāpšanas uz zemes stāsta elementu. Runa nav par to, kas labi, kas slikti, bet par to, kā strādā reliģiozitātes mehānisms.
– Patlaban Krievijā runā par jaunu virzienu – patriotiskais reālisms. Cik zinu, tiek gatavots kultūras likums. Ko tas īsti nozīmē?
– Es par to pat īsti neko nezinu. Es pat nesāku tajā ielasīties, es nodomāju, ka tas ir 1. aprīļa joks. Jo tas ir pilnīgs murgs. Pat nevaru to komentēt vairāk, kā sakot, ka tas ir murgs. Tas, ko es lasīju, tas ir murgs. Tur pat nav, ko apspriest. Tas jau ir idiotisma līmenis. To pat nevar saukt par atgriešanos padomju laikos, tā ir specifiska 2014. gada Krievijas realitāte, ko laikam vēl mūsu pēctečiem nāksies sistematizēt un novērtēt. Bet visas idiotisma analfabētisma pazīmes ir skaidri redzamas un veselā izpausmju rindā. Bet es ceru, ka šis likums ir kaut kāds feiks, joks vai kāda nokaitēta iztēle un līdz reālai darbībai tas nenonāks.
– Kaut šķiet...
– ... ka viss ir iespējams.
– Tur tā lieta. Ka tas pat nepārsteidz.
– Nepārsteidz. Tā ir. Bet, ja pret to neattiecas ar humoru... Pats šausmīgākais ir sākt baidīties un to nopietni apspriest. Man šķiet, vajag par to smieties, nevis baidīties. Tad ir iespēja. Ja sākam baidīties, tad sākam pret to attiekties kā pret nopietnu realitāti. Mēs sākam pret to attiekties nopietni. Bet to nedrīkst nekādā gadījumā. Šī realitāte var aiziet un sagrūt tikai tad, ja par to smejas. Ja pret to attiecas nopietni, tad tā iegūst miesu un asinis un kļūst par īstenību.
– Kāda ir jūsu attieksme pret aktuālajiem politiskajiem notikumiem Krievijas un Ukrainas kontekstā, kā raugāties uz Krimas jautājumu?
– Es uz to skatos kā uz kļūdu. Turklāt, es domāju, ir ļoti svarīgi Eiropas kultūras kopienai nenogriezt Krieviju un Krievijai nenogriezt no sevis Eiropu – kultūras kopienu. Tāpēc, ka tā ir asinsrite, kas pēc tam ātri nav atjaunojama. Diemžēl tā ir iespējamība tik atsviestiem atpakaļ uz daudziem gadiem. Un no tā cietīs nevis tie, kas šodien svin uzvaru, bet tie, kas cenšas tam pretoties. Jo no tā cietīs krievu eiropieši, krievu Eiropa, tie spēki Krievijā, kas grib ar Eiropu dzīvot saskaņā, mierā un sapratnē, kas atzīst Eiropas vērtības un vēlas Krieviju redzēt kā Eiropas valsti – miermīlīgu un likumus ievērojošu valsti. Tāpēc man liekas ļoti svarīgi – Krievijas boikots ir kā koks ar diviem galiem. No vienas puses, tas Krievijai liek saprast, mēs negribam jūs redzēt tādus, bet, no otras puses – tas liedz atbalstu tiem krieviem, kas, atkārtoju, grib redzēt Krieviju kā Eiropas valsti. Viņi paliek viens pret vienu ar konservatīvajiem un reakcionārajiem spēkiem.
Kas attiecas uz Krimu, jā, es uzskatu, ka tā ir kļūda. Mums jāsaprot, ka realitāte ir sarežģīta lieta un, par laimi vai nožēlu, nepakļaujas viennozīmīgam definējumam. Dzīvo un saproti, ka prasme samērot ambīcijas ne tikai personīgā, bet arī globālā ģeopolitiskā līmenī ir ļoti svarīga lieta. Visiem. Prasme iet uz kompromisiem utt. Mani visā šajā stāstā dziļi satrauc Krievijas uzņemtais kurss uz izolāciju, kas reizēm negudri tiek atbalstīts no otras puses, kad sākas boikoti.
– Alvis Hermanis to izdarīja.
– Alvis Hermanis izdarītu daudz vairāk Krievijas situācijai, ja atbrauktu un strādātu. Kaut viss ir saprotams, viņam uz to ir tiesības. Bet tas ir skumji, jo viņu šeit mīl akurāt tie, kas dala viņa pozīciju un gaida viņu. Viņš ar to pamet savus draugus un tos, kam viņš ir vajadzīgs. Tas viss ir saprotams, un viņa lēmums raisa cieņu, bet tāpat cieņu raisa Latvijas Nacionālais teātris, kas atbrauc un strādā. Un viņus neviens nevaino, ka atbalsta interventus. Krievija nesastāv tikai no melnajiem, zilajiem, dzeltenajiem, sarkanajiem, tā ir daudzkrāsaina un pagaidām vēl daudzveidīga. Kamēr ir iespēja šo daudzveidību atbalstīt, tas ir jādara.
– Gan Ideāls vīrs. Komēdija, gan Karamazovi ir politiskas izrādes, vai turpināsiet iet šajā virzienā?
– Lai cik savādi, es tās neuzskatu par politiskām izrādēm. Tās ir par sabiedrības estētiku, par sabiedrības iekšējām saitēm, nevis ārējām politiskām izpausmēm. Vai šo stāstu attīstīšu – es apzināti netaisu politisku teātri, es taisu... Kā lai pasaka... Eju pa ielu, kas mani satrauc tajā brīdī, to arī pārvēršu izrādē. Es netaisos sevi ierobežot izpausmēs, nekādā gadījumā. Bet izrādes es taisīšu dažādas. Stavangera, man šķiet, galīgi nav politiska izrāde, Ideāls vīrs. Komēdija – politiska, Karama
zovi – nevis politiska, bet drīzāk filozofiska. Tā ir par krievu sabiedrību, bet ne par Krievijas politiku.
– Šajās izrādēs runājot par Krievijas realitāti, sabiedrību, no politikas neizvairīties.
– Protams, kaut kādā mērā.
– Nav runa par politisko teātri žanra ziņā.
– Jā. Jūs lieliski zināt, es taisu dažādas izrādes, man ir interesanti iet dažādos virzienos, būt brīvam, mēģināt. Ir politiskas izrādes, ir gandrīz satīriskas, ir Lietuvā, Viļņas Mazajā teātrī iestudētais Mans tēvs – Agamemnons, Varšavas Ledus, kas saistīts ar estētiku, nevis politiku. Mana interese ir estētikā, teātra valodas meklējumos.
– Sava rokraksta meklējumos vai kādā ziņā?
– Teātra valodas atjaunošana. Man liekas, tas ir svarīgi, galvenais. Izdarīt tā, lai cilvēki, kas atnāk uz teātri, izjūt ko jaunu. Man liekas, teātris ir krīzē tieši valodas ziņā.
– Krievu teātris?
– Vispār, ne tikai krievu. Teātrim visaktuālākais uzdevums ir sarunas veids. Pat nevis par ko, bet – kā.
– Jo 20. gadsimta teātra valoda ir novecojusi.
– Jā, protams. Vēl jo vairāk, ja runa ir par lielajām zālēm. Tas ir īpaši svarīgi. Prast saglabāt masveidību – piecsimt, sešsimt, septiņsimt vietu zāles, un dot ko jaunu, lai skatītāju arī noturētu. Lai tas nav teātris tikai estētu grupai. Lai es atnāku kā uz kino – un mani paņem šī izrāde, bet tā nav trula, izklaidējoša, bet kas sarežģīts, cits, interesants. Lai es ienāku no ielas un mani tas paņem tāpat, kā paņem labs kino. Man tas šķiet svarīgi.
– Ko tagad iestudējat?
– Patlaban Nāciju teātrī taisu Fransuā Rablē Gargantiju un Pantagrielu, pēc tam Ļenkomā izlaidīšu Borisu Godunovu. Tad Frankfurtes Schausspielhaus būs Gintera Grasa Skārda bungas. Tie ir tuvākie plāni.
– Mēs jūs Latvijā gaidām.
– Jā, atbraukšu uz Liepāju. Nākamsezon noteikti. Diemžēl saistībā ar notikumiem šeit, nācās atcelt šosezon plānoto iestudējumu, bet jau sarunājām, ka mūsu attiecības turpinās. Vēl vairāk, mēs ar Herbertu Laukšteinu jau vienojāmies par diviem iestudējumiem.
– Par ko liels prieks, un ļoti gaidām.
– Abpusēji.
***
Konstantīns BOGOMOLOVS
- Teātra režisors
- Dzimis 1975. gada 23. jūlijā
- 1997. gadā beidzis studijas Maskavas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē, 2003. gadā – Krievijas teātra mākslas universitātē
- Iestudējis izrādes vairākos Maskavas teātros. Svarīga ir sadarbība ar Oļegu Tabakovu viņa teātrī–studijā un A. Čehova Maskavas Dailes teātrī. Saistībā ar F. Dostojevska Karamazovu iestudējumu Maskavas Dailes teātrī 2013. gada novembrī radās domstarpības ar teātra vadību. Režisors iesniedz atlūgumu, ko Maskavas Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Tabakovs paraksta
- 2010. gadā Puškina teātrī iestudēto izrādi Turandota pēc K. Goci Princeses Turandotas un F. Dostojevska Idiota motīviem publika nepieņem un savu reakciju pauž, pametot zāli izrādes laikā. Turandota nepiedzīvo pat desmit izrādes. Tomēr par šo izrādi, kā arī Tabakova teātra iestudējumu Wonderland80 2011. gadā saņēmis skatītāju balvu ŽŽivoj teatr nominācijā Gada režisors – jaunais vilnis
- Pirmā izrāde Sanktpēterburgā – Līrs pēc Šekspīra traģēdijas Karalis Līrs motīviem teātrī Prijut komedianta (2011)
- Pirmā izrāde ārpus Krievijas – Stavangera. Pulp People Liepājas teātrī
