Galerijā Daugava atklāta ievērojamā plakātista Jura Dimitera personālizstāde Dimitera kunga izstāde. Viņš pārstāv ietekmīgo mākslinieku dzimtu – gleznotājas Džemmas Skulmes un aktiera Artūra Dimitera dēls, gleznotāja Oto Skulmes un tēlnieces Martas Skulmes mazdēls. Viņa darbiem raksturīga ironija, paradokss, simbolu un alegoriju valoda, un tās netrūkst arī darbos jaunākajā izstādē.
– Šajā izstādē ir trīs daļas. Vienu veido darbu sērija, kurā apspēlēti vecmeistaru darbi – viņu gleznas tiek pārnestas uz audekla izdrukas veidā, tad gleznoju iekšā savus sižetus. Lielākoties 17. un 18. gadsimta mākslinieki, ar viņiem man vairāk veidojas dialogs. Es labprāt gribētu dzīvot tajā laikā.
– Jo pagātnē vienmēr zāle bija zaļāka, debesis – zilākas?
– Esmu konservatīvs, man vienmēr patikusi klasiskā glezniecība. Nezinu, kas un kā bija tajā laikā, es spriežu tikai no glezniecības un literatūras. Tajā laikā mākslinieka statuss bija augsts, jo nebija blakus lietas, kas tagad saradušās, – nebija fotogrāfijas, kino, televīzijas, radio... Dzīve bija vienkāršāka, bet māksla – ļoti augstā profesionālā līmenī.
Otra daļa izstādē veltīta manam hobijam. Man patīk fotografēt Rīgu agri no rītiem, jo tad nav mašīnu un dabā ir īpaša gaisma, pēc tam fotogrāfijas izmantoju, taisot ainavas datorā. Tā nav ne glezniecība, ne fotogrāfija, bet pa vidu, tāds hibrīds – datorglezniecība.
Trešā daļa – manas melnbaltās fotogrāfijas, kas uzņemtas pirms gadiem 30, pat 40. Padomju Rīga. Laika plūdums mani vienmēr interesējis, arī vientuļi cilvēki. Vecajām bildēm ir sava noskaņa.
– Tad var teikt, ka šī izstāde ir tapusi it kā uz veciem taukiem.
– Tā nevar teikt, jo gleznas tapušas šai izstādei, bet digitālās ainavas un melnbaltās fotogrāfijas līdz šim nebiju izstādījis. Lai gan patiesībā mēs visi uz veciem taukiem dzīvojam, proti, uz tās bāzes, kas mūsos ielikta bērnībā. Visas labākās idejas man jau ir bijušas, šobrīd es tās transformēju.
– Tomēr ļaujaties izstādei, nevis atsakiet.
– Tad varu mobilizēties darbam, citādi diena paiet ne šā, ne tā, bezjēdzīgi. Ja piedāvātu, es izstādes taisītu bieži, bet citādi man nav stimula gleznot. Tāds mākslinieks, kas nevar dzīvot bez mākslas, es neesmu. Es gadiem varu dzīvot bez mākslas.
– Kā jūtaties šajā laikā?
– Neteiktu, ka šis laiks ir vislabākais man. Jo mana karjera gāja uz augšu līdz atmodai, visi lielie panākumi man bija no 1983. līdz 1990. gadam. Kad notika lūzums, pāreja uz tirgus ekonomiku, es sāku braukāt uz Vāciju un Zviedriju, gleznoju neskaitāmas bildes, mēģināju tajā tirgū iekļūt un taisīt naudu. Līdz tam biju taisījis tikai mākslu mākslai, bija pasūtījumi, bet viss bija Mākslinieku savienības un Kultūras ministrijas noteiktā mehānisma ietvaros, piedalījos visās izstādēs, nedomājot par to, pelnīšu vai ne, jo ar iztikšanu biju nodrošināts, arī darbnīca man bija. Tad metos iekšā kapitālismā un aplauzos... Tie bija gadi, kad pēc mums bija pieprasījums, – mēs bijām izkļuvušie no Padomju Savienības, mūs visi žēloja, un vēl piedevām mums bonuss bija okupācija, tā ka pret mums žēlums bija dubults. To arī izmantojām, jo tad – 1990.–1993. gadā – mūsu darbus pirka, lai atbalstītu – redz, nu esat brīvajā pasaulē. Pēc savām piezīmēm skatos – eiforija ir līdz 1993. gadam, 1995. gadā iestājas pilnīgs nihilisms, un tā tas turpinās joprojām.
– Neizturējāt konkurenci?
– Droši vien. Grūti pateikt. Neizvēlējos pareizo ceļu. Droši vien man vajadzēja iet reklāmā, dibināt uzņēmumu. Tolaik es biju vadošs plakātists, idejas bija super, visi mani plakāti skaitījās labi. Ja ar savu domāšanas struktūru būtu sācis darboties reklāmā... Bet es biju pieradis, ka varu izdzīvot ar tīru mākslu. Es neiekāpu pareizajā vilcienā.
– Tas raisa mieles, nožēlu...?
– Filozofiskas pārdomas par dzīvi un jaunas emocijas, no kurām mākslinieks dzīvo. Ja dzīvē viss iet gludi, tad – tukšs cilvēks un tukša dzīve. Jo vairāk triecienu, jo labāk.
– Triecieni arī pašapziņai?
– Dabiski, bet – take it easy. Ar visu var sadzīvot, ja uztver ar humoru, ar attālinātu skatu no augšas.
– Tad varat teikt, ka neatkarība, kas nācijai un valstij bija labvēlīgs notikums, personiski jums tāds nebija?
– Neteiktu, ka neatkarība man būtu ko sliktu izdarījusi, jo es pats sapņoju par neatkarību. Man nelabvēlīgas bija pārmaiņas, kad sabruka iepriekšējais sociums... Teiksim, es zināju, kurā dienā jāiet uz partijas sapulci, pēc tās – uz kafejnīcu Dieva auss, lai satiktu draugus. Gadiem uz priekšu zināju, kad būs kāda izstāde, kad darbi jānodod, viss bija perfekti ritošs mehānisms. Es nīdu to sistēmu, man ir tādi pieraksti, ka varētu izdot Komunisma balto grāmatu, bet tajā pašā laikā šodien, ja būtu iespēja, es mestos 10. tramvajā, brauktu atpakaļ uz to laiku un dzīvotu cepuri kuldams. Ja es savulaik būtu iegājis biznesā vai struktūrās, augstos plauktos un būtu nodrošināts cilvēks, es tā neteiktu, bet, tā kā esmu uz robežas starp disidentu un marginālu, tad manas domas ir pavisam citādas. Es saku tikai no sava skatpunkta, es neaicinu nevienu līdzi.
– 20 gadus vērojat procesus, ko redzat?
– Nav jēgas neko teikt. Visu esmu pateicis savos plakātos. Un tas, ko es redzu, daudziem nepatīk, tāpat kā nepatīk Imanta Kalniņa intervijās sacītais. Par citādu viedokļa paušanu dažus pat izēd no tvitera. Protams, man jādzīvo šajā valstī, bet man ir 100 eiro pensija... Un neviens nebrīnās par šo faktu, visi tikai pasmaida, jo domā, ka es dzīvoju lepnā mājā... Patiesība ir tā, ka viss, kas mums padomju laikā bija iegādāts, nu tiek pārdots. Nu jau ir tukšas sienas, vectēva bildes arī tiek pārdotas, ģimenes relikvijas, viss vērtīgākais aiziet, lai varētu dzīvot. Droši vien mēs esam to pelnījuši, jo padomju laikā mūsu ģimene bija elitāra. Dievs visu zina, viņš visu noliek savās vietās. Tie triecieni, ko saņemam, ir par to, ka padomju laikos dzīvojām uz augstāka līmeņa nekā pārējie.
– Par visu jāmaksā?
– Protams. Tā ir. Tagad maksājam mēs, pēc tam maksās citi. Es gan neesmu nekāds karmisko likumu piekritējs, esmu ateists, lai gan man šis vārds nepatīk. Es nekam neticu, lai gan esmu kristīts Mežaparka baznīciņā. Protams, par tukšajām sienām es nedaudz pārspīlēju, izsakos simboliski, bet tā ir – labākās bildes ir pārdotas oligarhiem, jo mēs gribam paturēt to pašu dzīves līmeni, kāds tas bija padomju laikā, un mūsu ģimenes prasības ir augstas. Paldies kapitālismam, ka mums vēl ir zeme kaut kur.
– Paldies dzimtai.
– Tā gan. Īstenībā es nevaru sūdzēties, bet teorētiski es gribētu dzīvot citā laikā. Katram jau ir ideāli.
– Kādi?
– Skolā klasē bija uzraksts – viens par visiem, visi par vienu. Palasiet Jauno Derību, tur viss ir aprakstīts.
– Par ko jūs vairāk domājat – sevi vai citiem, ģimeni, tautu?
– Par pasauli, par sevi un latviešiem pasaulē, nevis par tautu un valsti. Esmu gleznotājs, ja es būtu literāts vai aktieris, mani vairāk interesētu latviešu tautas lietas. Glezniecība ir kosmopolītiska. Mani interesē vispārcilvēciskas problēmas, katrs cilvēks Visumu nes sevī, katrā cilvēciņā ir visas tās pašas problēmas, kas tiek risinātas globāli. Manuprāt, globāli galvenais jautājums – pasaule ar patērēšanas kultu un nevajadzīgu lietu ražošanu pati sevi apēdīs. Patērēšanas kults noved pie drausmīgas nevienlīdzības, veidojas divas pasaules, un netaisnīgums, kas valda, un plaisa starp bagātajiem un nabagajiem novedīs pie... Tagad jau arābu valstīs rūgst, uz jauno, bet starptautiski neatzīto Islāma valsti brauc jauni cilvēki no citām valstīm, pat tādi, kas nav ar to saistīti, bet kas ir vīlušies šajā pasaulē, kas mēģinās galējos arābu fundamentālistos atrast jaunās vērtības, respektīvi – vecās vērtības jaunās skaņās.
– Teicāt, ka patērēšana ir ceļš uz nekurieni, vienlaikus esat pieradis pie zināma dzīves standarta, no kura negribat atteikties.
– Tā ir, bet es tomēr analizēju un cenšos... Nē, cilvēks ir vājš, ko es tur daudz cenšos. Ja būtu stiprāks, pats varētu būt sev kā arguments. Ārsts Alberts Šveicers pirms gadsimta aizbrauca uz Āfriku ārstēt cilvēkus, – tas ir veids, kā cilvēks pats sev kļūst par argumentu savām idejām, es neesmu arguments savām idejām. Es tāpat nodarbojos ar patērēšanas izvirtībām, labi apzinādamies... Ēdu makdonaldā, taisu plakātus pret makdonaldu. No otras puses – tādā veidā iepazīstu pasauli. Tomēr tas ir ceļš uz elli, visa palnēta ir ceļā uz elli.
Sākot no 2000. gada, es neko daudz negleznoju, tikai nepārtraukti lasīju. Padomju vakuumā informācijas bija maz, un nu pēkšņi informācija bija pieejama un daudz. Pirku daudz grāmatu, bet beigās secināju, ka visās ir uzrakstīts viens un tas pats, ka nav vērts, – pilnīgi pietika ar padomju laikā pieejamām grāmatām, arī tajās visu varēja atrast. Skatoties vēsturē un visas analoģijas tajā, viss atkārtojas, visu var paredzēt.
– Ko paredzat?
– Mēs esam stulbā situācijā. Un, ja runājam par tik daudz pieminētajām bailēm par vēl vienu okupāciju, tad – mēs jau sen esam okupēti. Populārākie mediji gan laikrakstu, gan televīziju jomā ir krievu valodā, Mežaparks un Jūrmala lielākoties jau ir pārdota svešzemniekiem. Mūsdienās taču vairs nebūs tādas okupācijas, kāda bija pirms 75 gadiem, turklāt tā jau nav okupācija, bet pāriešana no vienas ietekmes jomas otrā. Mēs šobrīd esam vienā ietekmes jomā, bet, ja nepilsoņiem atļautu vēlēt, mēs brīvi un plūstoši pārietu citā ietekmes jomā un uz ielām nekas jau nemainītos, makdonalds būtu tajā pašā vietā, arī muzeji, skolas, tikai mēs būtu citā ietekmes jomā. Domājat, ka tie, kam Latvijā ir nauda un kas taisa nopietnu biznesu, negribētu izmantot tās iespējas, kas ir lielajā kaimiņvalstī. Esmu ar tādiem runājis, un visi atzīst, ka labprāt taisītu tur biznesu, bet viņiem ir bail no mežonīgā kapitālisma stila tur... Domājat, ka tiem, kas šovbiznesā, negribas tur būt? Elite nesaka to, ko patiesībā domā.
– Un patriotiskie teksti ir publiska spēlīte masām, vienkārši – izrādīšanās?
– Protams, izrādīšanās. Es arī nesaku daudz ko no tā, ko domāju. Es nekādus riskus nesaskatu – viena ietekmes joma vai otra, viena savienība vai otra, kapitālisms ir abās. Biznesa pamatā ir bankas, es nerunāju par bulciņu cepējiem, bet par tiem, kas apgroza tranzītu, naftu, gāzi – maģistrālās lietas. Uz milzīgo tirgu, bagāto zemi, kas mums blakus, nedrīkst skatīties šauri, bet vajag plašāk un dziļāk.
Tagadējā globalizētajā Rietumu pasaulē mums nav nekādu iespēju izdzīvot. Mēs ejam uz nulli. Kur mēs lietojam latviešu valodu? Ģimenē. Manam dēlam ir 15 gadu, viņš dzīvo angliskajā informatīvajā telpā. Mans otrs dēls, kuram jau ir 40 gadu, dzīvo ASV, viņa sieva ir spāniete, un tas nozīmē – viņa bērni nebūs latvieši. Visiem maniem paziņām, kas precējušies ar cittautiešiem ārzemēs, latvietība ģimenē beidzas. Mana tēva brālis dzīvoja Zviedrijā, viņa meita latviski runā švaki, bet viņas bērns ir melnādainais. Viss beidzas.
– Cik gadu latviešu tautai atlicis?
– 50. Apmēram. Patiesībā mēs iekonservējāmies, pateicoties okupācijai. Nevar salīdzināt atbalstu kultūrai, kas bija okupācijas laikā, ar to, kas ir šodien. Padomju laiks iedeva vēl liekus gadus nācijai. Globalizācija mūs noslaucīs no zemes virsmas. Mēs esam tajā pasaules daļā, kur jārēķinās ar angļu valodu, līdzīgi kā okupācijas laikā bija jārēķinās ar krievu valodu.
– Vecais teiciens – Dievs nenogalina, Dievs iedod brīvību.
– Protams. Neviens mūs neokupēs, mūs pabeigs nopirkt. Nupat braucu ar velosipēdu pa Mežaparku, saskaitīju, ka vienā ielā ir septiņas skaisti renovētas mājas. Kam tās būs? Latviešiem?
– Vai varam vai nevaram kaut ko darīt?
– Pilnīgi neko. Bīstamība ir tajā, ka latviešu bērns prot tikai latviešu un angļu valodu, bet krievu bērns – krievu, latviešu un angļu, tas nozīmē – viņš ir par vienu valodu bagātāks un konkurētspējīgāks. Krievi Latvijā ir unikāls resurss, viņus mums vajadzētu kā draugus. Patiesībā ikdienā par šiem jautājumiem nedomāju un arī nerunāju, noteikti neielaižos diskusijās ar mammu, jo pēc tam mums abiem ceļas asinsspiediens. Mums ir pretēji uzskati. Tā nav bijis vienmēr, pārmaiņu laiks ir padarījis mūs dažādus.
– Abi dzīvojat vienā laikā.
– Tas laikam man no tēva kurš, kaut arī bija aktieris un liels ciniķis, meklēja atbildes uz visādiem jautājumiem, viņš manī uzjundīja domāšanu par pasauli, par problēmām. Tēvs bija unikāls, mācēja izdzīvot visās iekārtās. Mana vecmāmiņa stāstīja, ka ulmaņlaikā mans tēvs bijis saistīts ar Pērkoņkrustu. Kad tēvam prasīju, kā bija tad, kad ienāca krievi, viņš atteica, ka neatceras, jo tas noticis dienā, kad viņam bija vārdadiena. Kad ienāca vācieši, viņš ierunāja propagandas tekstu filmai par baigo gadu, kad vāciešus izdzina, viņš filmējās pirmajā padomju propagandas filmā Mājup ar uzvaru. Viņš tāds tipisks, es pat nezinu, ko teikt... Tipisks latvietis, kas mācēja dzīvot. Aktierim ir jābūt galma komediantam, tāpēc viņam nekas cits neatlika. Tāpēc viņš neaizbrauca uz Zviedriju. Viņa brālim arī bija aktiera talants, viņš uzstājās kabarē, bet viņš aizbrauca uz Zviedriju, strādāja tur par oficiantu, taču tēvs, lai arī nobijies, nebrauca. Tēvs teica, ka zinājis – tur nevarētu darīt to, ko grib. Kad tēvs varēja braukt uz Zviedriju, vienmēr šurp veda nelegālo literatūru – salika pilnu čemodānu ar pretpadomju grāmatām, bet virsū – Vijas Artmanes bildes. Kad muitnieki prasīja, kāpēc tās esot viņa čemodānā, viņš atteica, ka tā ir viņa sieva, un viņu nepārbaudīja. Otrs avots – mans bērnības draugs, kas bija ievērojama čekista dēls, viņa mājās bija pilns ar konfiscētām grāmatām, kas bija izdotas ārzemēs, un draugs tās deva citiem lasīt. Kāpēc mūs neķēra? Acīmredzot tāpēc, ka piederējām pie elites, un padomju laikā blatu sistēma darbojās visos līmeņos.
– Par ko šobrīd domājat?
– Visu laiku domāju par to, kas ir brīvība. Analizēju, kā bija toreiz un kā ir tagad. Kāpēc toreiz, kad brīvības it kā nebija, brīvības bija vairāk nekā ir šobrīd? Šodien ir daudz sadzīvisku rūpju, rēķins nāk pēc rēķina – par gāzi, elektrību, telefonu...
– Un prāts ir aizņemts ar izdzīvošanu.
– Tieši tā – prāts ir aizņemts ar ikdienu, nevis lieliem jautājumiem. Izrādās, latvieši pie televizora pavada vidēji piecas stundas dienā, tas ir no brīvības atņemtais laiks – no unikālās brīvības, ko Dievs devis un ko vari izmantot sevis garīgai pacelšanai. Un to šis laiks uzspiež. Toreiz tā nebija. Toreiz nopelnīju kādus 120–150 rubļus mēnesī un pārējā laikā biju brīvs, darīju to, ko gribu. Man pat nebija jāizšķiras, braukt uz Londonu vai Parīzi, es braucu uz Tūju. Kāds oponēs, sakot, ka tā ir cietuma brīvība, respektīvi, visbrīvākais cilvēks jūtas cietuma kamerā. Tā varētu arī būt.
– Tagad ir cita brīvība, kas prasa citu spēku – atteikties, izvēlēties.
– Tas ir totalitārisms, jo man ir jāpatērē savs unikālais dzīves laiks, izvēloties, tas tiek aizslaucīts no manas dzīves. Piemēram, pusotra stunda sastrēgumā nozīmē to, ka pusotru stundu cilvēks ir miris. Tādu sastrēgumu dzīvē ir daudz. Un vidusmēra cilvēku, kuri ir pakļaujami un kuriem nav spēcīgas gribas izvēlēties un atteikties, ir daudz. Brīvības amplitūda cilvēkam šobrīd ir maza, un cilvēks pats ir ļoti vājš.
