Latvijas Nacionālās operas (LNO) skatuve 8. decembrī piedzīvoja unikālu opermūzikas notikumu, kam līdzīgu klātienē, vismaz Latvijā, gadās piedzīvot reti. Beidzot pēc vairāk nekā desmit gaidīšanas gadiem Rīgā viesojās vienu no spilgtākajām pasaules operdīvām – krievu soprāns Anna Ņetrebko.
Kādreiz Daiņa Kalna rīkotajos Siguldas opersvētkos jaunā, talantīgā dziedātāja piedalījās Seviļas bārdziņa uzvedumā un galā koncertā, sajūsminot brīvdabas estrādes izturīgo publiku, kas opermākslas dēļ bija gatava vairākas stundas sēdēt lietū. Šīs atmiņas ir dārgas arī operzvaigznei, kas ar prieku atgriežas Latvijā un Rīgā, lai šoreiz dāvātu klausītājiem izsmalcinātu opermūzikas programmu, nevis koķetētu ar Krievijas šovbiznesa klaburčūskām – vasarā daudzus operas cienītājus pārsteidza ekstravagantais uznāciens Jaunajā vilnī kopā ar Filipu Kirkorovu. Pati Ņetrebko par dalību šajā pasākumā tikai pasmejas, jo tas esot bijis jautri – vienreiz taču jāpamēģina!
Solokoncertā dziedātāja skatuvi dalīja ar dzīvesbiedru – izcilo urugvajiešu basbaritonu Ervinu Šrotu. Viņš pasauli pārsteidzis kā velnišķs Dons Žuans un harizmātisks toreadors Eskamiljo, kuram tīri labi patīk darboties arī komiskajās raksturlomās. Par ko pārliecinājāmies arī Rīgā, klausoties Leporello āriju no Mocarta Dona Žuana un viltus daktera Dulkamāras rečitatīvu no Doniceti Mīlas dzēriena. Ja nebijis koncerta vienojošo elementu – LNO orķestra, itāļu diriģenta Klaudio Vandelli un triju izcili iestudētu šarmantā operpāra duetu veidolā, varētu teikt, ka operā izskanēja divi neaizmirstami solokoncerti, patiesībā pat trīs, jo Ervina Šrota īsā, bet koncentrētā tango programma piedevās bija kaut kas ļoti īpašs. LNO orķestra sniegums itāļu maestro vadībā korekti ļāva ziedēt vakara zvaigznēm, par programmas naglu izvēloties Rosīni operas Žagata zagle uvertīru, kas izveidojās par dinamisku skaņu gleznu ar orķestrāli krāšņiem tutti, izstrādātiem piano, bagātīgu instrumentālo paleti un pārliecinošiem kontrastiem. Gļinkas mūzika gan šķita diriģentam mazliet pasveša, bet orķestrim vēl lāga neiespēlēta, jo Ruslana un Ludmilas uvertīra izskanēja nedaudz nervozi.
Anna Ņetrebko un Ervins Šrots kopā praktiski neuzstājas, lai pasargātos no privātās un profesionālās dzīves apvienošanas un no tā izrietošajām sekām mediju vidē. Taču nevar neievērot, cik saskanīgais pāris ir lieliski skatuves partneri, kas viens otru papildina vislabākajā iespējamajā formā – vokāli, vizuāli un aktieriski.
Koncerta programmā bija iekļauta dažāda opermūzika, kas tuva pašiem māksliniekiem, sākot ar krievu operu, ar virtuoziem treļļiem izvijoties caur Rosīni un Doniceti, pieskaroties Mocartam, Guno, Dvoržākam, neiztiekot bez Verdi un Pučīni un, atļaujoties brīvās izvēles greznību, dāvājot publikai neaizmirstamu Geršvina Porgija un Besas duetu un nedaudz operetes.
Annas Ņetrebko balss ir unikāla savās tembrālajās krāsās un žilbinošajā tehnikā, kas kopā ar apburoši koķeto skatuves tēlu rada nevis koncerta, bet īstas operas izrādes atmosfēru gan sarežģītajā, bet skaistajā Ludmilas kavatīnē no Gļinkas operas Ruslands un Ludmila, gan romantiski dedzīgajā Margaritas valsī no Fausta, gan liriskajā Nāras ārijā. Šī dziedātāja ir hameleons, kas spēj mainīties straujāk nekā iespējams sekot līdzi, tomēr visvairāk apbur viņas dzirkstošā vitalitāte, kas spēj pozitīvi uzlādēt uz ilgāku laiku. Arī viņas faniem jau vairākus gadus pazīstamais interaktīvais firmas numurs ar Džūditas āriju Meine Lippen Sie küssen so heiss no Lehāra operetes ar rožu mētāšanu publikā un temperamentīgu dejošanu basām kājām orķestra priekšā, šoreiz nelikās pārspīlēts vai banāls – tas bija īsts, sirsnīgs un dzīvesprieku apliecinošs dīvas sveiciens dievinošajai publikai.
Ja Anna Ņetrebko šajā koncertā bija apliecinājums, tad Ervins Šrots izvērtās par atklājumu – viņa balss īpašības un aktiera dotības neļauj palikt zvaigžņotās dzīvesbiedrenes ēnā. Neatceros, kad būtu tik patiesi smējusies simtreiz redzētajā Dulkamāras rečitatīvā, jo parasti tajā vienmēr izskan par daudz groteskas, bet urugvajiešu basbaritona izpildījumā tas bija neaizmirstams viena aktiera teātris, viegls, sulīgs un smieklīgs joks arī tad, ja atmestu visus šova elementus (replikas, reālās mīlas dzēriena pudeles, uzsaukumu prezidentam utt.). Savukārt jauna dimensija Ervina Šrota balsī parādījās Simpsona romancē no spāņu komponista Pablo Sorosabala sarsuelas Ostas krodziniece (pazīstama arī ar nosaukumu Jūrnieku romance) – juteklisks un piesātināts bass un šim opervidē mazpieradinātajam, bieži vien par zemu novērtētajam žanram stilistiski atbilstošas nianses atklāja dziedātāja dienvidniecisko plastiku un vīrišķīgo harizmu. Šrota cilvēciskais temperaments, piepildot klusu vēlmi, līdz galam uzziedēja koncerta piedevās atskaņotajos tango – smeldzīgajā un sinkopētajā vokāli liriskajā mūzikā, aktualizējot mūžīgo jautājumu par to, kāpēc Argentīna ir uzurpējusi tiesības uz šo imigrantu kultūras fenomenu, kurā savijas mūzika, dzeja un deja, ja tā patiesā izcelsmes vieta visticamāk meklējama Riodeplatas grīvas otrā krastā – Montevideo. Tango tāpat kā klasiskā operas sižetā ir viss – kāds mīl, kāds nodod, kāds cieš, kāds mirst. Bet tajā nav vienaldzības, tāpat kā tās nebija šajā koncertā. Anna Ņetrebko un Ervins Šrots uz Rīgu bija atveduši dzīvesprieka vakcīnu, kas tika injicēta ikvienam klātesošajam.
