Desmitiem tūkstošus cilvēku varam iepriecināt ar to, viņu filozofijas pasniedzējs un vēl citiem vēstures skolotājs, bet vispār Skolotājs Vilnis Zariņš šonedēļ tika sumināts viņa 80 gadu jubilejā.
Desmitos tūkstošu ir jārēķina tikai tie cilvēki, kuriem nepilnu sešu gadu desmitu laikā bijusi izdevība dzirdēt Viļņa Zariņa lekcijas vai nu kādā Latvijas Universitātes mācību priekšmetā, vai padomju laikos biezā slānī rīkotajos kvalifikācijas celšanas kursos, zinību biedrības priekšlasījumos un komunistiskās partijas biedru sapulcēs. Simti tūkstoši cilvēku ir lasījuši vai augstskolu diplomu pelnīšanas dēļ pāršķirstījuši kādu no vairāk nekā divdesmit pagātnes domātāju darbu sērijas Avots izdevumiem, kuriem Vilnis Zariņš bijis tulkotājs, zinātniskais redaktors, priekšvārdu un/vai komentāru autors. Laikā no pagājušā gadsimta 60. gadiem līdz 80. gadu beigu Atmodai Vilnis Zariņš bija viens no tiem (vai viens no diviem kopā ar Imantu Ziedoni), kuru visbiežāk drukāja un laida pie vārda latviešu valodā kā izņēmumus, lai nebūtu tā, ka tikai Amerikas balss ir spējīga latviski pateikt ko citu, nekā pāris desmitu cenzūras atļautu frāžu. Jā, tā vilkās gadu desmiti, kuros no vienu un to pašu frāžu kombinācijām žurnālisti rakstīja reportāžas no rūpnīcām un dzejnieki mācīja saviem lasītājiem izjust mīlas jūtas. Attiecībā uz politiku un lielāko daļu (Latvijas) vēstures atļauto frāžu skaits pat nebija daži desmiti - tās bija dažas frāzes.
Lai šāda sistēma spētu ilgāku laiku pastāvēt, tai bija nepieciešami izņēmumi vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai ar nebūtiskām izmaiņām komunistiskā režīma atļauto vārdu krājumā uzturētu cilvēkos maldīgu, kā režīma darboņiem šķita, cerību, ka arī pats režīms kaut kad mainīsies pats no sevis un, tātad, pret režīmu nav jācīnās. Otrkārt, no komunistiskās ideoloģijas viedokļa pilnīgi pareizu un atļautās robežās nepareizu frāžu līdzāspastāvēšana bija efektīvāka cilvēku uzticamības pārbaude nekā spiegošana, ko viņi runā zem segas vai dzērumā. Tātad vieniem tika ļauts pakalpot režīmam, skandinot tikai pareizās frāzes pēc pašu gribas, jo par mazāk pareizo frāžu lietošanu arī nekāds stingrais sods vismaz kopš 60. gadiem vairs nedraudēja, bet otri izsmēla savus spēkus ar balansēšanu starp vēl atļauto un vairs neatļauto. Režīmam bija viegli izskaitļot jebkura cilvēka nostāju starp šiem ekstrēmajiem punktiem un zināt, kā ar šo cilvēku apieties.
Izņēmumu nepieciešamība Latvijas PSR tika institucionalizēta kā filozofijas fakultāte (vai tikai nodaļa, studiju programma) Latvijas Universitātē. Sakrītot daudziem un dažādiem apstākļiem, Rīga pagājušā gadsimta 60. gadu vidū kļuva par vienu no nedaudzajām Padomju Savienības nomalēm, kur jauniešiem tika dota iespēja ar augstskolas diplomu atvairīt pārmetumus, ka ar savām alkām pēc kaut kā cēla un nezināma viņi ir ne šis, ne tas un vispār it nekas. Vilnis Zariņš bija viens no tiem, kuri šos apstākļus ja ne radīja, tad virzīja. Pats Vilnis Zariņš pieticīgi stāsta, ka viņš jau neko daudz nav varējis izdarīt, ka pats padomju režīms risinājis vairākus uzdevumus savas ideoloģiskās fasādes izdaiļošanā. Viens apsvērums bijis tāds, ka nav nolemts pavisam likvidēt baznīcu, kuras pastāvēšanai bija jāapliecina pasaulei, ka ar apziņas brīvību padomijā viss kārtībā. Taču tad bija arī jāatļauj apmācīt jaunus mācītājus, jo luteriskajai baznīcai vairs nekādi nepietika ar vēl Latvijas Republikas laikā diplomētajiem kadriem. Turpināta tika dziesmu svētku tradīcija, kas deva kaut nelielu rīcības brīvību folkloras entuziastu aktivitātēm. Režīmam tas šķitis pieņemami, ka tagad kristieši varētu kašķēties ar pagāniem, bet viņu konkurences noturēšanai noteiktos rāmjos bija vajadzīgi speciāli sagatavoti cilvēki - tātad marksistiski ļeņiniskie filozofi. Gan jau bija arī tāds aprēķins, ka nezin ko sacerējušos jauniešus būs pieskatīt vieglāk, ja viņi paši sapulcēsies vienā vietā. Tad vēl daži komunistiskās partijas ideoloģiskie darbinieki iedomājušies, ka viņi varētu kļūt par filozofijas pasniedzējiem - iegūt visā pasaulē saprotamu un atzītu titulu līdzās vietai komunistiskajā nomenklatūrā. Galveno lomu šo iespēju pārvēršanai par īstenību nospēlēja toreizējais universitātes rektors Valentīns Šteinbergs un filozofijas katedras vadītājs Pēteris Laizāns, bet tālāk 70. - 80. gados Vilnis Zariņš kļuva par latviešu filozofijas seju vai sinonīmu.
Tagad var runāt, ka jau 60. gados Latvijas Universitāte savās filozofijas struktūrvienībās sapulcinājusi cilvēkus, kuri domājuši par kadru gatavošanu nez kad un nez kā atjaunojamai Latvijas Republikai. Katedras kodolam nācās padarīt par šādiem kadriem vispirms pašiem sevi. Vilnis Zariņš, lūk, kā iesēdās Rīgas domē līdz ar okupācijas režīma likvidēšanas, tā sēdēja tur līdz pagājušajam gadam, kad vēlētāji pateica «fui» daudziem valsts atjaunotājiem un ka tik ne pašai valstij arī. Nu izrādās, ka Vilnis Zariņš ir pēdējos pārdesmit gadus ļāvis sevi izmantot sevi vēl ļaunāk nekā komunistu laikos, jo lai vai kādi šie komunisti bija, tie tomēr nezaga sevišķi daudz un viņu laikos celtie tilti pār Daugavu nav salīdzināmās vienībās dārgākie pasaulē. Vai piestādīsim arī Vilnim Zariņam domnieku skaitam atbilstošo 1/60 daļu no rēķina par Dienvidu tiltu? Vai vismaz pajautāsim viņam pašam, kā tas gadījās, ka viņa enciklopēdiskās zināšanas un - tas pats galvenais - spēja tās izklāstīt cilvēkiem saprotamā valodā nepalīdzēja viņam ātrāk/labāk par citiem saprast, kas te Latvijā notiek?
Gaviļnieku netraucējām, bet V. Zariņa atbildi šeit dosim. Tā formulēta jau pirms dažiem gadiem. «Varu tikai citēt Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa Vēstures filozofiju: «Vēsture un pieredze māca, ka tautas un valdības nekad neko nemācās no vēstures un pieredzes.» Lai nu cik to politologu mums arī būtu, savu lodi viņi nedzirdēs un savu cilpu nepamanīs. Nelaime nenāk no tās puses, no kuras to gaida. Ne to var paredzēt, ne arī jaunu mākslas darbu rašanos. Starp jaundzimušajiem nevar atpazīt tos, kuri apdraudēs iekārtu. Ja viņi nāktu pasaulē ar tādu zīmogu, tad tūlīt tiktu nomaitāti, bet visi viņi izskatās vienādi derīgi varai, kaut tā vis nav. Šajā ziņā varasvīri ir tikpat bezspēcīgi kā tie, kuri neko nezina un neprot. Tādas pretrunas pastāv uz katra soļa, un par tām nav pārāk daudz ko uztraukties. Sabiedrība un tāpat arī atsevišķa persona ir tik stabilas, ka pat pie nemākulīgas rīcības uzreiz nebrūk kopā. Un ir jau mūsu dzīvē arī kaut kas labs un saprātīgs.»*
(* Rīgas Balss, 2006. gada 17. novembrī.
