Viļņa Zariņa grāmata Nacionālsociālisma ideoloģija un tās izpausmes Latvijā ir uzdevums saprast pareizi šīs grāmatas 208. lpp. atrodamo apgalvojumu, ka «pēc hitleriskās Vācijas sabrukuma nacionālsociālisma idejas Latvijā izzudušas».
Pievēršanās, protams, ne nacionālsociālismam, bet tā skaidrošanai sev un citiem bija pirmais un pēdējais, ko Vilnis Zariņš (1930–2014) veica tajā savas dzīves sadaļā, kas pavadīta aiz maskas «docents Zariņš». Proti, vēstures skolotājs ieguva vēstures zinātņu kandidāta grādu un līdz ar to tiesības vispār pasniegt augstskolā, ko viņš izmantoja kā tiesības pasniegt filozofiju jeb strādāt vēl tikai dibināmā Latvijas Valsts Universitātes filozofijas katedrā jeb fakultātē. Pieminot par vislielākajiem nopelniem šīs katedras atvēršanā toreizējo universitātes rektoru Valentīnu Šteinbergu un katedras vadīšanai nepieciešamo varas iestāžu uzticību izpelnījušos Pēteri Laizānu, tūlīt pat jānorāda, ka par šīs katedras seju tomēr drīz vien kļuva «docents Zariņš», kam augstākus akadēmiskos titulus nedeva.
Būtu pārāk piņķerīgi aprakstīt terminoloģiski un hronoloģiski precīzi, kā profesionālus filozofus Latvijas PSR mācību iestādē LVU pagājušā gadsimta60. gados sāka (uzdrošinājās!) apmācīt filozofiju praktiski pašmācības ceļā apguvuši cilvēki un kā viņi tika galā ar šo pašiem sev doto uzdevumu. Viens no viņiem bija arī V. Zariņš, kurš tiesības mācīt filozofiju citiem ieguva apmaiņā pret apsolījumu izmantot augstskolas pasniedzēja iespējas lasīt citiem tolaik nepieejamu literatūru, doties zinātniskos komandējumos un izmantot brīvo laiku tā, lai rezultātā iegūtu vēstures zinātņu kandidāta grādu. Ar 1971. gadu datēta viņa disertācija Идеология восточной экспансии германского империализма в период фашизма (1933 – 1945 г.) и ее проявления в Латвии toreizējā valsts un zinātnes, t.i., krievu valodā. V. Zariņa grāmata Nacionālsociālisma ideoloģija... ir viņa paša mūža nogalē paveikts šīs disertācijas tulkojums ne tikai no krievu valodas latviešu valodā, bet vēl jo vairāk no propagandas uz zinātni tajā faktu un koncepciju veidolā, kāds tas zinātnei bija pirms gadiem desmit divdesmit. Grāmatā atrodams tās autora pēcvārds ar skaidrojumu tagad informācijas plūdos slīkstošajiem cilvēkiem, cik grūti kādreiz bija savākt kaut jel cik ticamu, vismaz no acīmredzamiem padomju propagandas štampiem brīvu informāciju par vācu nacismu tad, kad viņš sāka darbu, kas noveda līdz grāmatai Nacionālsociālisma ideoloģija...
Grāmatas izdevējs ir no filozofijas katedras izaugušais Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, kas vēlāk kļuva par V. Zariņa pēdējo ilgstošo un pastāvīgo darbavietu. Šis izdevējs ir sarūpējis grāmatas pamattekstam vēl svaigākus zinātnes vaibstus, uz kuriem grāmatas priekšvārdā norāda institūta direktore Maija Kūle: «Radās doma, ka ir nepieciešami daži komentāri, kas satur norādes uz jaunāko ārzemju zinātnisko literatūru, kā arī vajag precizēt dažus faktus un autora apgalvojumus. Šo darbu paveica vēstures doktori Leo Dribins un Kaspars Zellis. Atceroties Zariņa entuziasma pilno darbību zinātnes laukā, šķiet, ka, viņam dzīvam esot, šiem komentāriem būtu nākuši klāt vēl viņa paša komentāri, papildinājumiem – papildinājumi. Iespējams, ka uzvirmotu diskusija. Taču to vairs nevar izdarīt, un mūžībā aizgājušajam autoram jāpieņem mūsu centieni kā vislabākie vēlējumi viņa zinātniskās piemiņas iemūžināšanai Latvijas kultūrā.»
V. Zariņa grāmatai tās galīgajā, labvēļu (līdzās ar jau nosauktajiem jāpiemin arī Juris Rozenvalds) papildinātajā izskatā ir jāsaglabā lasītājiem vajadzīga uzziņu un pārdomu avota loma ne tika pēc autora nāves, kas jau apsteigusi grāmatas izdošanu, bet arī pēc tam, kad vairs nedzīvos V. Zariņa lekcijas dzirdējušie jeb – pilnvērtīgāk izsakoties – viņa priekšnesumos klāt bijušie cilvēki. Lai vai kāda bija V. Zariņa priekšlasījuma tēma, viņš to biežāk noveda nekā nenoveda līdz saskarei ar nacistiskā režīma teoriju un praksi tādā veidā, ka īstenībā runa jau bija par padomju režīma ideoloģiskajiem kalambūriem un sadzīves ainiņām. Lai šādas alūzijas uzburtu, lektoram neapšaubāmi bija vajadzīgas plašas zināšanas, kur derēja gan reāli fakti no nacistiskā režīma dzīves, gan šīs dzīves karikatūriskie attēlojumi padomju režīma gaumē, kādus vēl jo efektīvāk varēja pavērst pret pašu padomju režīmu. Protams, uz šādas darbošanās autortiesībām visā Padomju Savienības plašumā viņš nepretendēja. Ne jau viens vien cilvēks tā darbojās un pa visiem padomju režīmu līdz sabrukumam aizdabūja. Tad kāpēc nacisma tēma atgriezās un palika par pēdējo pieturas punktu viņa garīgajā dzīvē? Vai viņš vēlējās atgādināt par savu veiklību šīs tēmas apspēlēšanā? Vai atgādināt par saviem nopelniem padomju režīma graušanā un tad jau arī Latvijas Republikas atjaunošanā? Vai tiešām cerēja padarīt iespaidīgāku savu intelektuālo postamentu ar atzinumu, ka «nacionālsociālisma idejas nevar izraisīt interesi sava teorētiskā satura vai idejās iztirzāto problēmu dēļ. Tām nav skaidrības ne par savas problemātikas robežām, ne arī par savu iekšējo struktūru. Daudzos gadījumos tas ir plaģiāts, turklāt plaģiāts, ko veidojuši mazizglītoti ļaudis...» (6. lpp.). Vai tad visprātīgāk nav turēties tālāk no šādas mēslu bedres? Vai tad cilvēce nav radījusi pietiekami daudz intelektuāli nesagraujamu konstrukciju un brīvā gara atrastu dārgumu, ar ko stiprināt un greznot Latvijas Republiku?
V. Zariņš patiešām centās izdarīt visu, ko vien filozofijā pieredzējis cilvēks varēja izdarīt brīvajā Latvijā, lai latviešu filozofija sāktu jaunu un skaistu, no marksisma dogmām brīvu dzīvi. Tomēr 1998. gadā viņš uz desmit gadiem iesēdās Rīgas domnieka krēslā sākotnēji no Kristīgās Tautas partijas (personālsastāva ziņā uz brītiņu visai iespaidīga Latvijas Tautas frontes atlūza; V. Zariņš 1997. gada pašvaldību vēlēšanās partijas sarakstā bija ielikts demonstratīvajā pēdējā vietā, uzkurinot vēlētājus pacelt viņu tik augstu, ka viņam pienācās Rīgas domnieka vieta pēc dramaturga Pētera Pētersona nāves autoavārijā) un pēc tam no grupējuma Tēvzemei un Brīvībai/LNNK. Pieņemsim, ka tādējādi viņš centās glābt to, kas vēl glābjams, kad nevarēja neredzēt, cik lielā mērā Latvijas realitāte atšķiras no cilvēku sapņiem par brīvo Latviju, kādai tai bija jābūt sākotnēji kā pretstatam V. Zariņa mājienos un pusvārdos izsmietajam nacistu, t.i., komunistu režīmam un tālāk atbilstoši zvērestiem, kādus Atmodas laikā cilvēki deva viens otram un Dievam uz katra stūra. Diemžēl mēģinājums personiskās līdzdalības veidā tuvināt varas aparāta darbību sabiedrības gaidām izvērtās par cilvēku maldināšanu, ka ir taču varas aparātā cilvēki, uz kuriem var paļauties. Uz varas aparāta darbošanos šo cilvēku individuāli izcilās īpašības nekādu iespaidu neatstāja, ja neskaita aparāta pūšanas procesu turpināšanos aiz tādām izkārtnēm, par kādu izmantoja arī V. Zariņu. «Rīgas domē esmu uzstājies, lai panāktu, ka Okupācijas muzeju neaizceļ uz tālu nomali, ka Rīgā neuzliek Pētera I statuju, nemaina Dž. Dudajeva ielas nosaukumu un atjauno Z. A. Meierovica ielas vārdu,» V. Zariņš skaidroja Neatkarīgās lasītājiem 2010. gada 4. jūnijā. Lai cik daudz labu vārdu 27. maija Neatkarīgā bija adresējusi viņam 80 gadu jubilejā, tomēr nācās atzīt, ka (komunāl)politikā V. Zariņa veikums ir bijis, nu, sacīsim, pieticīgs. Jā, bet «līdzās darbam domē sagatavoju vai pārrediģēju dažus filozofijas tekstu tulkojumus», turpināja V. Zariņš – labāk gan nebūtu to savā vārdā publicējis. Reālajiem pilsētas saimniekiem bija vajadzīgs tieši tāds domnieks, kura autoritāti vienlīdz izmantoja visi domē un Latvijas valstī valdošie politiskie spēki, bet tikai ne viņš pats, kad parunāja par pieminekļiem un par ielu nosaukumiem, līdz iegrima pārdomās par «tekstu tulkojumiem».
Mūža pēdējos gados viņš koncentrējās uz pats sava sākotnējā teksta, t.i., uz disertācijas tulkošanu šā vārda visplašākajā nozīmē. Viņa grāmata ir novēlējums cilvēkiem kaut vai tikai pacensties neiekrist tādu teoriju, lozungu vai solījumu lamatās, par kurām nav sakāms nekas cits, kā vien tie paši vārdi, ko V. Zariņš savas grāmatas 6. lpp. adresē «nacionālsociālisma idejām»: «Jau no rašanās brīža tās vairāk vai mazāk apzināti veidotas kā apvienojošs ietvars melīgai propagandai, kā tautas krāpšanas līdzeklis.».
