Ja salīdzina gada pirmos divus mēnešus ar martu, tā vien šķiet, pēdējais kultūrā bijis mērenāks, tomēr tā ir tikai šķietamība, kas drīzāk saistīta ar dabisko ziemas un pavasara nomaiņu un loģisko cikliskumu, kas, piemēram, virkni februārī startējušu izstāžu rīkotājiem lika tās turēt līdz marta otrajai pusei, kad, klusajai nedēļai tuvojoties, pamazām sākās ne vien ekspozīcijas nomaiņas, bet arī uz visām dzīves sfērām raksturīgā Lieldienu gaidīšana.
Kā lielākais notikums teātros izceļams Nikolaja Gogoļa Mirušo dvēseļu iestudējums Nacionālajā teātrī (pirmizrāde 4.martā). Lai gan Latvijas teātri ir piedzīvojuši gadījumus, kad slavenu viesrežisoru piesaiste nav bijusi veiksmīga, Kirila Serebreņņikova pieaicināšana Nacionālajam teātrim bija pilnā loze šīs sezonas loterijā. Kā pēc pirmizrādes rakstīja Līvija Dūmiņa: šai «Mirušo dvēseļu versijai vajadzētu kļūt par izrādi ar revolucionāru nozīmi, kas lieliski uzrāda atšķirības starp režisoru un šī vārda valkātāju, starp mākslinieku (ar to domājot talantu un labu gaumi, kas nozīmē – izglītību, prātu un zināšanas) un amatnieku, bet nu diezin vai tā būs. Kā pēc pirmizrādes bilda Ojārs Rubenis – gan arī nolaidīs to latiņu zemāk.» Jācer, ka nenolaidīs gan!
Vairāki patīkami kultūras notikumi spodrināja Latvijas tēlu starptautiskajā arēnā. Martā Krievijas teātra festivāla Zelta maska ārpuskonkursa programmā Maska Plus viesojās Jaunais Rīgas teātris, Maskavas Meierholda centrā divus vakarus rādot Ilzes Olingeres izrādi Cēlgāzes, bet Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars Budapeštā (Ungārija) martā iestudēja Riharda Štrausa operu Rožu kavalieris. Mēneša vidū Latvijas Nacionālās operas baleta trupa pagājušās nedēļas nogalē piedalījās III Baleta festivālā Igaunijas pilsētā Jehvi. Mūsu mākslinieki piedāvāja Igaunijas publikai A. Adāna baletu Korsārs ar Jūliju Gurviču, Elzu Leimani, Alekseju Avečkinu, Sergeju Neikšinu. Tallinā, Adamson-Ericu muzejā, notika atvēršanas svētki igauņu valodā izdotajai Daces Lambergas monogrāfijai Klasiskais modernisms. Latviešu glezniecība 20.gadsimta sākumā.
Latvijas Nacionālajā operā 2. marta vakarā notikusī Lielās Mūzikas balvas 2009 pasniegšanas ceremonija, kuru tiešraidē pārraidīja Latvijas televīzijas pirmais kanāls, bija skaists punkts 2009. gada mūzikas dzīves notikumiem Latvijā. Tas bija nacionāla mēroga pasākums, kas labi parādīja to, ko Latvija var, neraugoties uz valdošo krīzi un ekonomisko haosu. Jācer vien, budžeta konsolidācijas apsēstajiem politiķiem nepietrūks prāta, lai šo pasākumu neiznīcinātu, jo ticiet vai ne – arī LMB ceremonijas norise vēl salīdzinoši nesenā pagātnē labi informētu aizkulišu līmenī tika apšaubīta – kādam nu ļoti gribējās taupīt.
Latvijas Nacionālajā operā martā izskanēja viens no gaidītākajiem sezonas projektiem – Verdi operas Otello koncertuzvedums. Normunda Vaiča diriģētajā koncertuzvedumā skatītājiem bija iespēja izbaudīt ne vien tenora Aleksandra Antoņenko sniegumu titullomā, bet arī pirmoreiz (!) Dezdemonas lomā uzgavilēt Ingas Kalnas sniegumam.
