Aizvadīta vēl viena nedēļa, kas šķir mūs no pavasara, un arī tā cilvēcisko emociju ziņā bijusi bagāta ar dažādu nokrāsu sajūtām. Bieza migla un Rīgas centrā naktī nofilmētu meža cūku bars, pilsētā dzīvojot, ir diezgan liela eksotika un brīnums – kas liecina, ka esam ļoti dažādi. Vieni, betona džungļos mitinoties, aizvien vairāk attālinās no dabas, citiem meža cūkas joprojām ir ikdiena, turklāt ne vienmēr tā patīkamākā.
Pār Latviju pamazām sācis velties Rail Baltica publiskās apspriešanas vilnis. Nemēģināšu te vilkt paralēles starp dzelzceļu un kultūru, kaut arī tādas kopš Atraitnes dēla laikiem varētu atrast pa pilnam. Domīgu dara tas, ka mediju dienaskārtībā šī tēma parādījās vien tad, kad sociālajos tīklos izšalca neapmierinātības vilnis par šīs apspriešanas… nevar teikt slepenību, tā nebūtu patiesība, bet informācijas trūkums par šādu apspriešanu vērojams gan.
Diemžēl tā vien šķiet, ka šajā publisko apspriešanu principā kaut kas nu jau vēsturiski ir aizgājis nepareizās sliedēs no metro celtniecības laikiem Rīgā. Starp sabiedrību un jaunu projektu ieviesējiem valda tādas kā Monteki un Kapuleti dzimtu attiecības senajā Veronā, tāpēc ekonomiski vajadzīgi projekti bieži tiek norakti vai virzīti ar lielām grūtībām. To ierosinātāji projektus ne nu gluži slēpj, bet cenšas apspriest, cik vien tas nemanāmi iespējams. Rail Baltica pēc savas jaudas un vērienīguma varētu šo bezjēdzīgo karastāvokli kliedēt, ja vien strādātu ar sabiedrību, bet šī darbošanās pagaidām nav jūtama. Tikmēr sociālajos tīklos ir sākusies neapmierināto mobilizācija.
Nedēļas notikums kultūrā, manuprāt, bija Modas Nīkanderes filmas Ceļa gals Latvijas pirmizrāde kinoteātrī Splendid Palace. Filma, kas Zviedrijā savu pirmizrādi piedzīvojusi 2013. gada nogalē un tikusi pamanīta daudzviet pasaulē, būtu pelnījusi plašāku izrādīšanu arī Latvijā. Zviedrijas vēstniecības darbinieki sola, ka demonstrēs to dažādās Latvijas pilsētās neliela zviedru kinofestivāla ietvaros. Ja jūsu pilsētā tāds būs, iesaku noskatīties. Ceļa gals stāsta par kādas stipras latviešu sievietes dzīvi apstākļos, par kuriem zviedru prese raksta – zviedri tā dzīvoja pirms simt gadiem. Tomēr šis nav stāsts tikai par latviešu grūto ikdienu, tas ir nopietns vispārcilvēcisks vēstījums par cilvēka dzīvi, kurā notiek tā, kā notiek. Protams, savā ziņā tas ir apstiprinājums latviešu sievietes bezgalīgajam spēkam. Ja runā par vēstījumu, tad tā esence, manuprāt, rodama epizodē, kurā filmas varone Daina saka – te ir mana vieta, es vēlos te nomirt – kaut nu tā varētu teikt katrs latvietis par savu dzimteni.
Zviedru režisore Moda Nīkandere Dainu satika, veidojot filmu par fotogrāfi Intu Ruku. Ideja par filmu esot dzimusi jau toreiz, un tās uzņemšanas laikā atklājušās lietas, ko nav zinājusi ne Inta, ne Moda. Ja iznāk, nepalaidiet garām šo filmu! Cilvēki zālē man blakus smējās un raudāja. Smeldzīgi līdz kaulam! Skatoties, pievērsiet uzmanību lieliskajam operatora darbam, kadra kompozīcijai un gaismām, dabiskajam stāsta plūdumam. Tam, ar kādu vieglu dabiskumu filmā iekomponētas Intas Rukas fotogrāfijas, kurās Daina un viņas bērni fiksēti gadu garumā. Un, protams, izcili piemeklētajai mūzikai, kas uz ekrāna notiekošajam piešķir jaunu dimensiju. Protams, ka šo filmu derētu noskatīties arī mūsu politiķiem, lai nu reiz runas par to, ka Latvija ir jāsakārto, beidzot kļūtu par darbiem. Bet labākais ir tas, ka Dainas mājas pēc filmas pabeigšanas ir sākušas atdzimt.
Ceturtdien, brīdī, kad top šīs rindas, ienākusies skumja un vārdos skopa ziņa no Latvijas Mākslinieku savienības. Mūžībā aizgājis lieliskais mākslas zinātnieks un gleznotājs Jurģis Skulme – viens no latviešu sirdsapziņas gūstekņiem, kura tiesas prāva 1977. gadā bija apkaunojoša lappuse padomju Latvijas juridiskajā praksē un kultūras dzīvē. Toreiz neatradās neviens, kas viņu aizstāvētu.
Ar Jurģa Skulmes aiziešanu noslēdzies garš, grūts un bagāts mūžs. Šķiet, tas bija tik nesen, kad Latvija ar sajūsmu lasīja un skatījās divsējumu izdevumu Uga Skulme, kas atklāja Jurģa Skulmes tēva mākslu un dzīvi. Šis mūsu kultūrai tik nozīmīgais izdevums varēja nonākt pie lasītājiem, pateicoties vienīgi Jurģa Skulmes unikālajam arhīvam. Toreiz viņš nāca uz Nacionālajiem dārgumiem stāstīt par savu tēvu. Varēja just, ka Jurģis Skulme ir tik satraukts un pacilāts, ar jaunām iecerēm. Cilvēks plāno, Dievs dara. Par laimi, mūsdienu tehnoloģijas dod iespēju ielūkoties pagātnē. Ja gribat šo sarunu redzēt, saite ir šeit: http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/12.12.2013100gkulturas.nacionaliedargumi.id21874/ Es skumji un godbijīgi noliecu galvu Jurģa Skulmes priekšā.
