Izdevniecība Zvaigzne ABC laidusi klajā Garija Kasparova memuāru grāmatu Kā dzīve imitē šahu: Dzīve kā stratēģijas spēle. Garijs Kasparovs nav melnbalta kā šaha galdiņš personība. Viņš ir viens no tiem, kas vēl PSRS laikā meta izaicinājumu sistēmai un demonstrēja, ka var tai arī nepakļauties un iet savu ceļu. Šaha virtuozs dzimis jauktā ģimenē – māte armēniete, bet tēvs ebrejs. Mātes iespaidā divpadsmit gadu vecumā nākamais pasaules čempions atteicās no tēva uzvārda Vainšteins un turpmāk startēja pat nevis ar mātes pirmslaulības uzvārdu Kasparjana, bet arī šī uzvārda krievisko variantu Kasparovs.
Esam vienaudži. Laikā, kad studēju augstskolā, Kasparovs meta izaicinājumu, lai gāztu no pasaules čempiona troņa PSRS varai tik izdevīgo, visnotaļ ideoloģiski pareizo Anatoliju Karpovu. Šajā mačā mana paaudze turēja īkšķus par Kasparovu, jo Karpova - Kasparova mačs bija izaicinājums sistēmai. Ļoti daudzi šī mača iznākumā centās rast atbildi uz jautājumu, vai PSRS iespējamas pārmaiņas, jo Karpova - Kasparova sacīkste bija mačs pret nomenklatūras visspēcību. Notika neticamais! Kompartijas atbalstītais pasaules čempions zudēja divdesmitgadīgam talantam no Azerbaidžānas. Nomenklatūra pēc zaudējuma atguvās un sāka integrēt Kasparovu savā sistēmā. Pirms kļuva skaidrs, ka PSRS sabruks, jaunais pasaules čempions jau bija kompartijas biedrs ar zīmīgu amatu komjaunatnes nomenklatūrā.
Taču Kasparovs vienmēr bijis nemiera cēlājs. Divdesmitā gadsimta deviņdesmitajos gados viņš reformēja starptautisko šaha federāciju. Tagad lielmeistars ir redzamākā Krievijas politiskās opozīcijas figūra. Tikai dažkārt opozīcijas mītiņos miliču un žurnālistu ir vairāk nekā nemiera cēlāju.
Garija Kasparova memuāri stāsta par šahu par to, kā šahs iederas biznesa dzīves un ikdienas situācijās. Lasot grāmatu, raisījās bēdīgas pārdomas. Ir sākusies šaha agonija. Šahs (un ne tikai šahs) pārvērties par izmirstošu dinozauru. Arī dambrete un mana jaunības dienu aizraušanās – sporta bridžs ir tādi paši izmirstoši reptiļi. To var dēvēt par spožu pirmsdatora laikmeta celtni, kas sākusi brukt. Laiks, kad šaha kombinācijām deva to pirmatklājēju vārdus (Rui Lopesa vai Zaiceva aizsardzība 146.lpp.) pagājis uz neatgriešanos.
Faktiski jau divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados šahs no individuālas cīņas pārtapa par komandu cīņu, jo atliktajās partijās cerības gūt uzvaru bija nevis individuāli labākajam, bet tam, kurš spēja apmaksāt (vai piesaistīt) savā komandā labākos analītiķus. Jau tobrīd paklīda runas par krīzi. Tomēr tas bija tikai sākums. Šaha, dambretes un sporta bridža popularitātes kāpienu pārtrauca datorspēles, īpaši stratēģiskās datorspēles. Datorspēļu laikmets atšķēla jauno paaudzi no gandrīz visām 20. gadsimtā populārākajām intelektuālajam spēlēm. Kamēr nebija datoru šahs aizpildīja intelektuālo pieprasījumu pēc stratēģisko domāšanu attīstošas spēles.Pēdējo triecienu šaham deva datorprogrammas, kas tagad spēj apspēlēt ne tikai viduvēju spēlētāju, bet pat pasaules čempionu. Līdz ar to Garija Kasparova memuāri var lasīt kā aizraujošu stāstu par celtni, kas krietni vien apdrupusi un kura nekad nepiedzīvos tādus triumfa laikus kā senāk.
