Komponista Jāņa Lūsēna jaunās Ziemassvētku programmas un koncerttūres darbībā kopā ar Zigfrīdu Muktupāvelu iesaistījusies arī Ance Krauze – dziedātāja, kura kādu laiku aktīvajā apritē nebija manāma un kura, pēc pašas teiktā, atsakot daudziem, jo vēloties būt kopā ar savām trim meitām.
– Koncerttūres prezentācijā teici, ka esi atgriezusies, bet man liekas, ka nemaz nebiji pazudusi?
– Jā, tā laikam ir pareizāk. Es varbūt vienkārši nebiju tik aktīvā apritē. Kad aizbraucu uz laukiem, Alsungā, tantes sēž un prasa: «Ancīt, nu kur tad tu esi pazudusi?!» Jo, ja tevi nerāda televizorā, tad tevis nav vispār. Man gan bija ļoti aktīva mūziklu dzīve – Valmieras teātrī izrādījām Jāņa Lūsēna «Kaupēnu» un «Agro rūsu», man tas personīgi šķiet daudz tuvāks nekā dažādi lielkoncerti vai šovi.
– Pāris dziesmām no šīs programmas tavas meitas jau dziedot līdzi – viņām patīk konkrētās dziesmas vai arī tās patīk vienkārši tāpēc, ka dzied mamma?
– Droši vien arī tāpēc, ka dzied mamma, taču vispār viņas dzied to, ko dzird mājās. Kad mājās, apgūstot šīs dziesmas pēc notīm un skanējuma, tās skan, viņas man apkārt danco un dzied. Starp citu, viņas pieķeras ne tikai bērnu dziesmām, bet arī citam repertuāram. Mana deviņgadīgā Elza ir baigā vijolniece – viss mans laiks lielākoties aiziet viņas vijolē, taču viņa ir vinnējusi konkursus, arī nupat eksāmenā dabūja desmitnieku. Otrai meitai Katei ir seši, arī viņa skolojas vijoles spēlē Jāzepa Mediņa mūzikas skolā – mums ir fantastiska skolotāja! Un vēl ir Bille, viņai ir divi gadi, pagaidām viņa spēlē tikai «gaisa vijoli», bet dara to nopietni (smejas)! Dziedošas ir visas trīs, bet speciāli viņas netiek apmācītas. Jo dziedāšanā neko nevar nokavēt, tas nav tā kā ar instrumentu spēli. To prieku, ko citi gūst, startējot konkursos, es iegūstu, skatoties savos bērnos.
– Taču šī programma būtībā taču tev likvidē Ziemassvētkus?
– Pilnībā! Jo sākumā bija runa par četriem koncertiem – pa vienam katrā novadā, bet pēc tam to skaits jau pieauga līdz desmit un tad – līdz 14. Aprunājos par to arī ar savu otru pusi, arī viņam bija lēmējtiesības šajā jautājumā – mums bija dažādi plāni, ka varētu kaut kur aizlaisties, bet tagad nācās šos datumus nedaudz pārbīdīt.
– Kā tu svinētu Ziemassvētkus, ja tev nevajadzētu koncertēt?
– Starp citu, svinēšu arī šogad. 24. decembris ir pilnībā izbrīvēts, braukšu pie mammas uz Alsungu ar visiem bērniem. Būs eglīte, pušķosim. Ir mazliet žēl, ka maniem bērniem šī svētku izjūta tiek mazliet kā nozagta, jo tā, manuprāt, rodas bērnībā. Alsungā visi gājām uz baznīcu – skaistas atmiņas! Mūsu paaudzei palaimējās, jo tolaik vēl bija baltās ziemas, tagad tās ir aizvien retākas. Nekas tāds īpašs jau nav jādara, galvenais būt kopā, lai būtu eglīte, savējie saņemtu dāvaniņas, skanētu dzejolīši.
– Šoreiz tev to visu nāksies kompresēt vienā dienā.
– Jā, bet es jau to esmu sākusi darīt – Pirmā advente ir klāt, mana mamma bija sataisījusi mīklu, un mēs jau izcepām pirmās piparkūkas. Šo sestdienu un svētdienu izmantošu kā pēdējās brīvdienas, bet tad – sāksies... Jā, baigi jocīgi izklausās, bet divi koncerti vienā dienā man liks mobilizēties arī tīri fiziski – mazliet atrasts no šāda grafika. Es nemaz negribētu pie tā pierast, jo ļoti patīk mans pašreizējais darba grafiks – šogad varēju ar bērniem aizbraukt kaitot uz Ēģipti. Nekad to līdz šim nevarēju izdarīt, jo vienmēr bija kāda izrāde vai nozīmīgs mēģinājums, kas bija ieplānots jau krietni iepriekš. Bet tagad tas bija iespējams, kas man dikti patika! Ir lietas, ko man tīri personīgi vēl gribas izdarīt šajā dzīvē. Piemēram? Nu, aizbraukt un vēlreiz pakaitot (smejas)!
