Kopš 29. janvāra tikai kinoteātrī Splendid Palace skatāma aktuālākā franču mūsdienu kulta režisora Fransuā Ozona filma Jaunā draudzene. Vēl viens apliecinājums tam, ka Eiropas kino – tās ir filmas ar spēcīgu rokrakstu.
Kinofilma uzņemta pēc angļu rakstnieces Rutas Rendelas tāda paša nosaukuma stāsta motīviem. Rakstniece zināma kā veiksmīga detektīva žanra meistare, ar kuras darbiem labprāt strādājuši tādi grandi kā Pedro Almodovars un Klods Šabrols. Kas tad ir šī stāsta un filmas pamatā? Filma Jaunā draudzene ir trāpīgs Eiropas vidusšķiras portretējums, kas ārēji nevainojamā pasaulē spēj pamanīt cilvēku savstarpējo attiecību maldus, apslēptākās ilgas, vēlmi pārkāpt robežas. Klēra (Ainaisa Demustjē) ļoti pārdzīvo savas labākās draudzenes nāvi – viņas bijušas tuvas kopš bērnības, kopā pieaugušas un pat vienlaikus apprecējušās. Tikmēr bēdu nomāktais atraitnis (Romēns Duriss) piedāvā Klērai interesantu veidu, kā cīnīties ar sērām...
Kā norāda kinokritiķe Daira Āboliņa, Fransuā Ozons ir izsmalcināts provokators, jau sen atradis savu identitāti mākslā un dzīvē, joprojām ar degsmi preparē cilvēka seksualitātes dažādās šķautnes. Jaunā draudzene izskatās pēc visparastākās ģimenes drāmas, bet, kā zināms, Fransuā Ozons tādas filmas nemēdz uzņemt. Tā ir maldinoši vienkārša filma, kas tomēr ir tikpat noslēpumaina un daudzslāņaina kā viduslaiku mistērijas ar pārģērbšanos un spēlēm ar dzimumiem. Filmā ir daudz humora, dzirkstoši dialogi, trauslas cilvēku attiecības, bet par to visu ir atļauts arī nesmieties. Ja nenāk smiekli.
Par Ozona provokatora dabu un savdabīgo rokrakstu atgādina arī kino zinātnieks un vēsturnieks Viktors Freibergs. «Rodas sajūta, ka ielūram tur, kur nevajadzētu ielūrēt, bet neveiklības sajūta šajā gadījumā ir nevis kā trūkums, bet kā režisora sasniegums, meistarība. Filma sākas ļoti erotiski – aizvērtas meitenes acis, bāla, skaista seja, viņai tiek uzkrāsotas skropstas un koši sarkanas lūpas, šķiet, ka dveš gandrīz kaisle, bet pēc tam izrādās, ka tā nav. Tad ieraugām, kur viņa atrodas, un tas mūs mazliet pārsteidz. Sākuma kadrs ir estētiski, brīnišķīgi kadrēts, bet tālāk viss norisinās kā nedaudz pliekanā melodrāmā. Noticis bēdīgs notikums, un, kā jau tādās reizēs, atceramies labo par šo cilvēku. Proti, seko daudz retrospektīvu kadru, kas rada sajūtu, ka skatāmies nākamo sēriju no ziepju operas. Tomēr tā ir tikai un vienīgi Ozonam raksturīgā ironija. Šīs dažādās ainas un notikumi ir kā virkne mīklu, kas tiek uzdotas skatītājiem, mēs nevaram pateikt, kādēļ tas tiek rādīts un kā tiks saistīts ar filmas turpmāko sižetu. Vēl viens veids, kā Ozons ironizē, ir filmas pieblīvētība ar klišejām. Piemēram, galvenā varone, kura notikumu dēļ, kas parādīti filmas sākumā, ir ieslīgusi depresijā, nevar piecelties no gultas, viņu uzmundrina, sakot, ka vajag saņemties. Mēģina celties, kad pieceļas, ieiet dušā un ilgi tur stāv, noliekusi galvu. Stāv, stāv. Sākumā man šķita – varbūt par daudz, bet patiesībā tomēr nē. Vēl dažādi elementi, kā atmiņas par skaistākajiem laikiem, došanās uz draudzenes mājām. Ļoti skaists nams, galvenā varone pienāk pie durvīm, paklaudzina, neviens neatbild, un dabiski, ka durvis nav aizslēgtas. Neaizslēgtas mājas durvis ir zīme, ka jāseko šokam. Viņai ir šoks, un šo šoku jūs redzēsiet,» savās atziņās dalās V. Freibergs.
Filma patiešām ir meistarīgi veidots rēbuss – tiklīdz sāk šķist, ka tomēr izdevies uzminēt atrisinājumu, nākamo pavērsienu, nekā! Paredzams nav nekas. Un patiesībā jau minējumiem daudz laika neatliek, jo sižets ir interesants un aizraujošs, vietumis smeldzīgs, vietumis šokējošs, vietumis komisks. Kā Neatkarīgajai atzina viena no filmas skatītājām, «lielākā filmas daļa – ...hmm, njā, katra epizode – ...hmm, njā, noslēgumā – fantastiski!». Ir par ko domāt un ko pārdomāt arī pēc tam, kad ekrāns nodzisis. Cik daudz mēs patiesībā par sevi zinām? Kā sadzīvojam ar savām slēptākajām vēlmēm un instinktiem? Kāda ir uzdrošināšanās cena? Tur, kur priekšplānā ir sev un sabiedrībai būtiski un sarežģīti jautājumi, nekas nav viennozīmīgs. Labi? Slikti? Vērtējiet un spriediet paši!
