"Visa tauta ir iedzīta stūrī, arī studenti," saka Edvards Ratnieks, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes students, viņš piedalās arī studentu pašpārvaldē un vada Latvijas Universitātes Studentu padomi.
Edvards ir galvenais organizators un līdz ar to arī galvenais atbildīgais par šodien notiekošo studentu protesta akciju. Edvards un viņa sieva Krista (arī studente) ir Atmodas bērni: puisis dzimis 1988. gadā, meitene – 1989. "Tādu situāciju, kāda Latvijā ir šodien, jūs, Atmodas cilvēki, taču negatavojāt un negaidījāt, vai ne?" retoriski vaicā Edvards.
– Edvard, kā skaties uz šodienas Latviju?
– Tā ir drausmīga un pazemojoša situācija – Saeima un valdība gaida Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) atļauju pieņemt budžetu. Valsts suverēns taču ir tauta, un šī tauta ir izvirzījusi savus priekšstāvjus – deputātus, bet viņi saka: paskatīsimies, ko teiks SVF... Uzskatu, ka SVF ir radīts tam, lai gremdētu konkrētas valstis, uz to grimšanas rēķina paceļoti citas valstis, un šajā ziņā Latvija ir kā eksperimenta laukums šim SVF. Taču eksperiments ir pilnībā izgāzies – Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis nemitīgi krītas, nodokļi nezin kādēļ tiek celti – tā vietā, lai krīzes laikā tos pazeminātu.
– Kā jūsu ģimene ir izjutusi šīs situācijas sekas?
– Ir paņemti hipotekārie un daži citi kredīti, tagad ir grūtāk tos atdot. Kaut arī bankas ļoti labi zina šā brīža situāciju, tās ne par ko nebēdā un ne par pussoli neatkāpjas no nolīgtajiem procentiem. Ir absolūti dīvaina arī situācija, ka studentiem, kuri Latvijā ņem studējošo kredītus, tos izdod nevis latos, bet gan eiro. Bet pie mums oficiālā naudas zīme ir lats! Ja latu devalvēs, studenti būs lieli zaudētāji. Valdība diemžēl nedomā par tautas pamatslāni, un diez vai, piemēram, finanšu ministrs Einars Repše kādreiz ir iedomājies, vai pensionāram iespējams izdzīvot no niecīgās pensijas un studentam – no stipendijas? Iespējams, viņi tur, augšā, domā, ka globāli viss ir labi. Vissliktākais ir tas, ka valsts nepilda savas saistības pret suverēnu – tautu, bet tas ir valsts galvenais uzdevums.
– Ko tad tagad dara valsts, pareizāk, valdības vadītāji?
– Pilda saistības pret starptautiskajiem aizdevējiem. Vairs neko citu.
– Arī studentiem ir pretenzijas pret šiem valdītājiem, tāpēc jūs rīkojat protesta akciju.
– Iespējams, ka mūsu protesti kaut ko mainīs. Protams, mēs negribam nekādu vardarbību, taču protesta akcijai jābūt, lai valdītāji un sabiedrība redz, ka mēs neesam mierā ar esošo situāciju. Jau pērn augstākajai izglītībai par 40% tika samazināts finansējums, tagad no tā, kas bija atstāts pēc samazinājuma, grib nogriezt vēl 35%. Acīmredzot politiķi tiešām no sirds vēlas, lai tauta kļūtu arvien stulbāka. Bet mūsu mērķis ir tāds: prasīt, lai MK atstāj esošo finansējumu. Labāk atstāt finansējumu tādu, kāds tas ir, nevis pēc tam celt arvien jaunus cietumus. Situācija augstākās izglītības finansēšanā ir traģiska, un ikvienā citā normālā valstī izglītības ministrs jau sen būtu demisionējis, taču Tatjana Koķe pat nepieļauj tādu iespēju. Mēs, studenti, noteikti pieprasīsim Koķes demisiju. Viņa teica, ka uz ielas ar mums nerunāšot, ka tādas problēmas esot jārisina kabinetos. Nu bet kāpēc tad joprojām nekas netiek risināts?! Un cik tad tajā kabinetā mēs satilpsim? Pieci, desmit cilvēki? Piketā mēs būsim tūkstoši. Ir jābūt kopumam! Visu situāciju dramatizē vēl tas, ka gandrīz katrs augšā sēdošs ļautiņš domā, ka viņš ir visgudrs, tāpēc spēj vienlīdz veiksmīgi atsēdēties ikvienas sfēras ministra krēslā. Turklāt jauniem cilvēkiem tikt pie varas ir faktiski neiespējami: ja tu neesi partijā, tevi neviens neievēro, bet ja tev nav naudas, tad tevī neviens neklausās.
– Kā jūs domājat, kurā brīdī Latvijas valdība kļūdījās?
– Tajā brīdī, kad pārņēma Parex banku. Ja brūkošajā bankā netiktu ieguldīti šie milzīgie līdzekļi, pie mums tādas krīzes nebūtu un mēs pat varētu aizdot naudu citiem. Domāju, ka ir nepieciešama paraugprāva, kurā par bezdarbību vai – tieši otrādi – noziedzīgu darbību sauktu pie atbildības amatpersonas, kas pieņēmušas attiecīgos lēmumus. Valsts kontroliere Inguna Sudraba ir teikusi, ka Parex banka jāpārdod tā, lai valsts nezaudētu ne santīma. Pilnīgi tam piekrītu. Liela problēma ir ar negatīvo informāciju, kas pārpludina publisko telpu, un liela daļa cilvēku teic, ka negrib ne avīzes lasīt, ne TV skatīties. Taču uzreiz gribu teikt: žurnālisti nav pie tā vainīgi, jo viņi tikai atspoguļo, viņi nerada šīs ziņas – vainojami ir tikai politiķi, kas vārda tiešā nozīmē ražo šīs ziņas.
– Tad jau visai tautai tagad vajadzētu apvienoties un nostāties pret šiem politiķiem, pieprasot gan atskaitīšanos par labajiem darbiem, gan skaidri definētu rītdienu.
– Tauta ir vienota tad, kad iet pret kaut ko vai arī – ja vienojas labam mērķim. Atmodas laikā tautai bija cēls mērķis – atgūt Latvijas neatkarību. Tāpēc arī viss notika tā, kā bija iecerēts, viss notika tautas interesēs. Patlaban viss notiek – es neteikšu oligarhu interesēs, jo Latvijā nav oligarhu – viss notiek dažu ietekmīgu cilvēku interesēs. Es piekrītu, ka varas grožus varētu turēt arī ļoti bagāti un gudri cilvēki, taču tas laikam būs iespējams tikai pēc kāda laika.
– Edvard, ja jūs būtu ministru prezidents, ar ko jūs sāktu?
– Ar krīzes likumu. Līdz ar ārvalstu banku ienākšanu Latvijā auga arī naudas apjoms, cilvēkiem tika paaugstinātas algas, viņi ņēma kredītus. Tagad, kad kredīti līdz ar milzīgiem procentiem tiek atdoti atpakaļ tām pašām bankām, naudas apjoms krasi samazinās, Latvijā faktiski naudas vairs nav – tā milzīgā ātrumā aizplūst uz citām valstīm. Situācija būtu jāregulē ar īpašu krīzes laika likumu.
– Vai jūs kā premjers sadarbotos ar sociālajiem partneriem?
– Diez vai šie sociālie partneri pārstāv tautas viedokli. Jāuzklausa saprātīgākā tautas daļa, inteliģence.
– 80. gados inteliģences balss bija dzirdama, tagad gan tā vājāk...
– Inteliģence ir sašķelta. Raimonds Pauls, piemēram, atrodas vienā partijā, Imants Kalniņš – otrā, Pauls Putniņš – trešajā. Viņiem nav pamata, uz kā
vienoties.
– Bet ir taču arī jaunā paaudze, kurai – loģiski – būtu jānomaina vecie.
– Jauniešiem tagad cita domāšana – viņiem pūrā ir valodas, viņiem ir atvērta pasaule, kur viņiem piedāvā milzu iespējas, kamēr pie mums viss iet tikai uz leju. Jaunieši grib dzīvot tagad, nevis domāt par to, kas varbūt kādreiz kaut kur būs. Diemžēl pašlaik sāk aizbraukt tie, kuriem ir laba izglītība, nevis tikai vienkārši melnā darba strādnieki. Neoficiāli dzirdēts, ka no Latvijas aizbraukuši apmēram 450 000 cilvēku. Izzūd tautas genofonds, izzūd latvietība. Par to paldies mūsu netālredzīgajām valdībām. Taču mēs mīlam Latviju, mēs negrasāmies doties projām.
– Kāpēc par piketa dienu izvēlēts 1. decembris – diena, kad mēģinās pieņemt budžetu?
– Agrāk nebija iespējams gluži tehnisku iemeslu dēļ. 1. decembrī gaidīsim: vai nu tiek izpildīts tas, kas solīts, vai nu tiek izgāzts budžets. Ko nozīmē izgāšana? Negatīvais faktors: krīt valdība. Bet, iespējams, tas nav nemaz tik negatīvs. Otrkārt, SVF pasaka: ja krīt valdība, mēs te vairs neatrodamies. Domāju, ka labāk vairs nevar būt. Treškārt, ja budžets paliek iepriekšējais, tas nozīmē, ka arī augstākajai izglītībai netiek samazināts finansējums. Par to mēs arī cīnāmies!
