Latvijā aktivizējušies svešu interešu paudēji. Par to liecina nesenais uzbrukums valsts valodai. Rosās arī ārzemju amatpersonas.
Kaimiņvalsts vēstnieka brauciens uz Daugavpili referenduma priekšvakarā diezin vai bija nejaušs. Jaunu nesaskaņu perēšanai svešiniekus iedvesmo ne jau dzīves stabilizācija, bet drīzāk niknums par to, ka Latvija slīd ārā no impērisko aprindu ietekmes. Tagadējā valdības koalīcija, kaut arī dažkārt čīkstēdama un svārstīgi, visumā realizē neatkarīgas valsts politiku. Svarīgi ir turēt acis vaļā un apvaldīt provokatorus. Apstākļos, kad sarosījušies spēki, kas cenšas saasināt pretrunas, kādas mūsu zemē palikušas pēc okupācijas, ir patīkami, ka to risināšanā iesaistās dažādu uzskatu gudri cilvēki, kas jūt atbildību par Latvijas nākotni.
Interesants ir NRA 2012. g. 5. aprīlī ievietotais arhibīskapa Z. Stankeviča priekšlikums vienoties par to, kā atšķirīgi ļaudis varētu kopīgi pieminēt visus karavīrus, kuri Latvijā cīnījušies un krituši Otrā pasaules kara laikā. Par to ir vērts padomāt. Strīdus bieži izraisa apceres par latviešu leģiona divīziju izvietošanu frontē pēc vācu virspavēlniecības pavēles 1944. gada 16. martā un par PSRS imperiālistu faktiskās kundzības nodibināšanas deklarēšanu Austrumeiropā 1945. gada 9. maijā pēc hitleriešu varas sagrāves. Abiem šiem mēroga ziņā atšķirīgajiem procesiem cēlonis ir viens. Tas atrodams Molotova - Ribentropa paktā, it īpaši tā slepenajos punktos. To veidoja hitleriešu un staļinistu kopīgie centieni graut demokrātiskos režīmus Eiropā un likvidēt tautu pašnoteikšanās tiesības. Totalitārie režīmi draudzējās gadu un deviņus mēnešus. Šajā laikā PSRS piegādāja Vācijai naftu, mangānu un citas stratēģiskās izejvielas, bez kurām tā nevarētu ilgi karot. Sūroties, ka hitlerieši «nodevīgi uzbrukuši», var tikai tie, kuri sirsnīgi ticēja, ka abu totalitāro diktatoru draudzība būs mūžīga. Pirms savstarpējās cīņas abas līguma slēdzējas vienlīdz brutāli okupēja vairākas kaimiņzemes.
Ne Vācijas, ne PSRS tautām karš nebija vajadzīgs. PSRS rietumu robežas 1939. gadā bija stabilas. Tās atradās aptuveni turpat, kur jau kopš 13. gadsimta bija Zelta ordas un tai pakļauto krievu kņazistu robežas. Trīsdesmito gadu beigās Krievijā pēc asiņaina kara varēja ilgoties tikai tāds režīms, kas masveidā slepkavoja tur dzīvojošos poļus, latviešus, igauņus un citas mazākumtautības, armijas virsniekus, kā arī tos, kam bija «novirzes no partijas ģenerāllīnijas». Pēc 1945. gada PSRS pavirzīja krievu imperiālisma varas robežas līdz pat Elbai, taču pieredzēja, ka uz durkļiem nevar sēdēt. PSRS sabruka, un Krievijas robežas visumā atgriezās tradicionālajā vietā. Tikai miljoni zaudēto dzīvību neatgriezās. Vācija 1939. gadā bija atspirgusi no Pirmā pasaules kara zaudējumiem. Ierindas vācieši negribēja jaunus upurus. Lai saglabātu varu, totalitārā režīma virsotnēm arī Vācijā nācās mākslīgi kurināt fanātismu. «Kristāla nakts», koncentrācijas nometnes un militārās parādes tikai nepilnīgi aizstāja iecerēto karu.
Ne Vācijai, ne Padomju Savienībai nebija tiesību tirgoties par Austrumeiropas valstu neatkarību, ne arī okupēt Latviju. No visām tiesībām attiecībā uz Latviju Padomju Krievija bija atteikusies uz mūžīgiem laikiem saskaņā ar 1920. g. 11. augusta miera līgumu, kuru neviens nekad nav atcēlis. Baltijas tautas līdz 1940. gadam no vācu imperiālisma ekspansijas tradicionāli baidījās vairāk nekā no krievu imperiālisma. Ja PSRS politika attiecībā pret tām nebūtu tik alkatīgi agresīva, Baltijas valstis kara gadījumā atbalstītu PSRS. Baigais gads radīja citu situāciju. Bet, ja pat vēl 1943. gadā Krievijas valdītāji būtu garantējuši to, ko viņi apņēmās 1991. gadā – ka Krievija respektēs kaimiņvalstu neatkarību un tur nebūs okupantu karaspēka, nekādu leģionu Baltijā nebūtu.
Cienījamā arhibīskapa priekšlikumu apvienot Latvijas iedzīvotājus abās okupantu armijās iesaistīto kara upuru atcerei vislabāk būtu īstenot pakāpeniski. Visi kopīgi varētu svinēt abu okupētājvalstu un to veidoto teroristisko okupācijas režīmu sabrukumu. Ir svarīgi konsekventi nepieļaut atceres dienu saistīšanu ar vienas vai otras okupantu varas militārajām aktivitātēm. Jāaizliedz publiski demonstrēt okupantu ieročus, simbolus, apbalvojumus un uniformas, lietot okupantu militāros sveicienus. Tomēr nevaram tikai skatīties atpakaļ. Latvijai vajadzīga arī skaidra nākotnes perspektīva, kuras vārdā apvienot visus latviešu tautas un arī mazākumtautību spēkus.
