Man jau šķiet, ka mazliet māna gan, un mēģināsim tagad kopīgi izsecināt, kāpēc tas tā notiek, jo būt apmuļķotā ādā nekad nav īsti patīkami.
Pirmais jautājums, kurš ir idejas tēvs un ir tieši ieinteresēts šīs uzskaistinātās teiksmas par staciju radīšanā un popularizēšanā?
Sāksim ar projekta „Rail Baltica II” prezentētājiem.
Pats jaunbūvējamās dzelzceļa līnijas projekts šobrīd nevar un nespēj nevienu patiesi būtisku saimnieciski ekonomisku un tautai saprotamu labumu uzrādīt (neanalizēšu tagad visus solījumus un to pierādāmos trūkumus, tas nav šī raksta mērķis). Ir tikai politiskie ieguvumi, kas, protams, ir būtiski, bet lielai iedzīvotāju daļai tāli. Un ir zināms, ka Latvijas posmā ir paredzētas un apspriešanai izvirzītas tikai 2 stacijas – Rīga un Lidosta Rīga.
Tomēr kāds atbalsts sabiedriskās apspriešanas procesā ir nepieciešams. Tāpēc tiek ņemts kaut kas ļoti tuvs, vienkāršs un skaidrs – būs vietējā Stacija reģionālajai satiksmei. Tieši tāda tā tiek attīstītāju ieteikta daudzās tikšanās reizēs sākotnējās sabiedriskās apspriešanas laikā. „Jūs taču gribat stacijas Mārupe, Liepupe, Vitrupe, Salacgrīva?” mums tā un līdzīgi tiek vaicāts. „Tik un tik minūtēs līdz Rīgai”, mums tiek stāstīts un vilināts. Ak, cik jauki, beidzot mēs saklausām to, ko sen jau bijām pelnījuši – elegantu mājiņu sliežu malā ar peronu un iespēju tik un tik minūtēs bez mazākās piepūles būt galvaspilsētā. Tikai to mēs nesadzirdam, ka tas būs kaut kad citā laikā un kādā citā projektā, un par citu naudu. Bet būs! Domāsim par saviem mazbērniem! Un mums jau šis RAIL BALTICA sāk gluži labi patikt. Rezultāts tiek sasniegts.
Bet varbūt Salacgrīvas Domes vadība ir stacijā tieši ieinteresēta? Jā, Dagnis Straubergs un Jānis Cīrulis jau februāra beigās Salacgrīvas novada mājas lapā ir pauduši savus viedokļus, ka (atstāstīšu pēc atmiņas, jo šobrīd tie nav vairs lapā tik vienkārši atrodami, varbūt – uz laiku ir izņemti, bet, ja būs nepieciešams, gan datorurķi mākonī atradīs, un tā kādreiz rakstītais atkal taps redzams, un būs nepārprotams, ka neko te nefantazēju) labi būtu Salacgrīvas staciju uz B2 trases būvēt, lai pēc iespējas tuvāk centram tā būtu, un svarīgi, lai arī citi reģioni staciju ideju atbalstītu. Lūk, tie ir vīri, kas par novada labumu caur dzelzceļu rūpējas, bet tas ir tikai mans minējums.
Kuru gan vēl šī stacijas ideja varētu tik nopietni interesēt, lai tās ieviešanas labā ieguldītu visai krietnus resursus? Un sabiedriskās apspriešanas laikā Salacgrīvā 2. marta vakarā parādās jauna kustība – klātesošos maldinoša un visai negodīga parakstu vākšana, lietojot viņu personas datus, stacijas atbalstam. Atklāti sakot, tas man patiešām nepatika, tas nebija smuki. Nevaru pateikt, kā sauca šīs akcijas organizatorus, jo viņi publiski savus vārdus nedeklarēja, toties daudzi klātesošie, viens otram pa rindām padodot un parakstot ļoti maziem burtiņiem drukāto un grūti salasāmo vēstules tekstu, īsti varēja nesaprast, ko viņi paraksta un atbalsta, iespējams viņiem likās, ka aizpilda sapulces dalībnieka anketu. Apspriešanas organizatori – ELLEs pārstāvji pat skaļi sauca vienu brīdi, lai nesajauc neviens, ka tie otrie saraksti neesot viņējie.
Mēģināju tuvāk papētīt šo noslēpumaino jautājumu, kas tieši organizē parakstu vākšanu stacijas atbalstam (manas aizdomas krita uz A2 trases skarto māju pārstāvjiem), jo labi atcerējos domnieku viedokli par staciju pilsētas centrā, bet – nekā. Domes priekšsēdētājs pats publiski paziņoja, atbildot uz ļoti ziņkārīgas iedzīvotājas jautājumu, ka viņam ar to neesot nekāda sakara. Beigās gan dzirdēju, ka tikai viena sieviete bilda, ka neesot sapratusi, ko paraksta un gāja savu parakstu izstrīpot, bet pārējiem droši vien bija kauns atzīties par tādu izgāšanos. Vai arī viņi joprojām nesaprata, kas notiek. Tas, protams, ir mans viedoklis.
Dažas dienas vēlāk atradu internetā mājas lapu un feisbuka lapu STACIJA SALACGRĪVA, meklēju tur, bet nekādus citus iniciatoru vārdus, izņemot godātā Dzintra Kolāta vārdu zem viena raksta, neatradu. Jā, apspriešanā viņš savā izteiksmīgajā balsī vairākas reizes cieti prasīja, vai būs tā stacija Salacgrīvā, vai nebūs, bet neviens viņam nepārprotamu „būs” neteica. Kaut arī nepaspēju sapulcē Dzintrim pavaicāt, vai viņš ir stacijas idejas nesējs un anketu lapu rakstītājs, man šis pieņēmums neliekas ticams, pat neteikšu, kāpēc.
Bet vēl pēc dažām dienām internetā parādās kāds Dairis Birkenbergs (piemēram – teksts laikrakstā „Auseklis”), kas sevi sauc par iniciatīvas STACIJA SALACGRĪVA domubiedru pārstāvi un lūdz nesaistīt stacijas ideju ar tās konkrēto atrašanās vietu uz A2 vai B2 trases. Nu ko viņš tagad citu var teikt, jo daudziem novadniekiem ir labi zināms un cienījams Reģionu alianses biedrs Edmunds Birkenbergs, kura vadītais viesu nams KRAUKĻI atrodas ļoti tiešā trases varianta A2 tuvumā.
Tikai, lūdzu, nepārprotiet! Es neizvirzu nekādus apgalvojumus, ka stacija un pirmatnējais sapulcē izplatītais teksts: „Pilnsabiedrības RB Latvija sākotnējās sabiedriskās apspriešanas trases variantos nav paredzēta dzelzceļa stacijas izbūve Salacgrīvas tuvumā. Lai sabiedriskā apspriešana būtu kvalitatīva un jēgpilna, lūdzu izstrādāt trases variantus ar dzelzceļa stacijas izbūvi Salacgrīvas tuvumā, ievērojot Salacgrīvas attīstības stratēģiju.” , kā arī mājas lapu izveide un parakstu vākšana ir kaut kādā veidā arī ar šo kungu saistītas, bet man šķiet, ka tā vienādā uzvārdu būšana nav nejauša sakritība.
Protams, es neesmu tik naiva, lai apgalvotu, ka visas augstākminētās personas ir pazīstamas un vienojušās par sabiedrības iedvesmošanu balsot par STACIJU savu interešu vārdā, tomēr ir dzirdēti Neila Balgaļa (RB Latvija) teksti sākotnējās sabiedriskās apspriešanas sapulcēs un radio un TV raidījumos, kas uzslavē Salacgrīvas stacijas ideju un stāsta par paredzēto tikšanos ar tās iniciatoriem.
Tagad par otru jautājumu. Kāds labums no stacijas būtu novadam un salacgrīviešiem?
Diemžēl, ne sākotnējās sabiedriskās apspriešanas sapulcē, ne atklātajā ārkārtas Salacgrīvas novada Domes sēdē 11. martā klātesošajiem neizdevās gūt konkrētu ieskatu plānotajā turpmākajā novada attīstības stratēģijā un tajā lomā, kāda ir paredzēta stacijai. Kādā veidā stacija stimulēs novada attīstību? Vai tā būs liels un nopietns kravu pārkraušanas punkts? Industriālais un loģistikas centrs? Kādā veidā tādā gadījumā tiks pievestas kravas? Pa kurieni un no kurienes? Un cik hektāru stacija kā ražošanas un tehniskā platība varētu aizņemt? Rūpīgi veroties Salacgrīvas teritoriālajā plānojumā, kas atrodas novada mājas lapā, es stacijas vietu neredzēju vispār, ņemot vērā, ka vilcieni tiek prognozēti vairāku simtu metru garumā un teritorija – vismaz 4 sliežu platumā ar piebraucamajiem ceļiem, iespējams – arī papildus rezerves sliedēm.
Bet varbūt būs 2 stacijas – atsevišķi kravām un pasažieriem? Vai arī Dome, līdzīgi kā daudzie iniciatīvas STACIJA SALACGRĪVA atbalstītāji, ir iedalījuši šai stacijai tikai tālās nākotnes reģionālā pasažieru dzelzceļa pieturvietas lomu? Ar vienīgo reāli sasniedzamo mērķi – samazināt jau tā vārgo esošo autobusu satiksmi?
Bet ko saka iecerētais Eiropas standarta platuma publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras līnijas Rail Baltica projekts par stacijām tā mājas lapā? Ieskatīsimies!
Citēju: „4.7. Informācija par izmantojamo tehnoloģiju veidiem … Apdzīšanas stacijas ar vismaz četriem sliežu ceļiem ir paredzēts izvietot vidēji ik pēc 50 km…”
Tas nozīmē, ka gribi, vai negribi, bet Salacgrīvas apkārtnē, kas atrodas ap 100 kilometriem no Rīgas, kaut kāda stacija tomēr arī šajā projektā tiek projektēta, tas nekas, ka „apdzīšanas”.
Ko līdz ar to ir iespējams secināt par visu šo uzpūsto ažiotāžu par STACIJU SALACGRĪVA? Tik tiešām, vai viņa ir mums katram vajadzīga, ja jau tāpat pienākas? Tikai nedaudz citādāka, nekā mēs ceram ieraudzīt.
Nobeigumā vēl daži vārdi par virsraksta tēmu.
Skumji, ka mēs, visnotaļ saprātīgi, talantīgi un veiksmīgi cilvēki, esam uzķērušies veikli izmestajai makšķerei un cītīgi karojam kā ā pret bē, parakstus vācot it visos novados, kur vien ir doti vairāki sliežu ceļu varianti. Jā, tas ir saprotams, ka katram sava māja un saimniecība ir tie tuvākie. Bet līdz ar to mēs atstājam novārtā iespēju kopīgi vienoti un gudri iestāties par patiesu labumu savam novadam un arī Latvijai, ko šis dzelzceļš varētu sniegt. Mums neatliek laika par to pat padomāt, ar gudriem ekspertiem parunāt un pamanīt it visas sasteigtās dzelzceļa apspriešanas uzspiestās neprecizitātes un likumiskās nepilnības, kā arī tiešu savu interešu aizskārumu draudus. Jo nav vairs laika.
