Šis raksts ir turpinājums rakstam KO un KĀ DARĪT (sk. pietiek.com), pastāvot amorālām daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieku un zemes īpašnieku zemes piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām. Kā izmantot likumu normas, lai dzīvokļu īpašnieku kopības varētu aizstāvēt savas tiesības un nodrošināt tiesības pašiem slēgt pilnvērtīgu zemes piespiedu nomas līgumu ar zemes baltajiem baroniem. Līgumā iekļaujot zemes lietošanas tiesības, zemes pirmpirkuma tiesības, iekļaujotdzīvokļu īpašnieku kontā ienākumus no mājās izvietoto nedzīvojamo telpu lietotājiem. Lai pieprasītu zemes īpašniekiem līgumam pievienot zemes robežu plānu ar atsevišķu šīs zemes kadastrālo vērtību un apgrūtinājumiem, kas ierakstīti zemesgrāmatā. Lai no kopējā zemes gabala izslēgtu to daļu, uz kuras izvietotas ražojošas ēkas, būves, jo šai zemei ir daudz augstāka vērtība.
Privatizētās daudzdzīvokļu mājas jau 20 gadus ir bez saimnieka.
Lai kaut cik vieglāk pārdzīvotu likumdošanas anomālijas, kuras pastāv kopš mājas “atrāva no zemes” un kuras radīja šo absurdo, tiesiski amorālo zemes piespiedu nomu, nākamais svarīgākais jautājums, pirms risināt zemes izpirkumu, ir nepieciešamība noteikt māju valdījumu un pārņemt tās īpašumā. Jo mājas jau vairāk kā 20 gadus ir bezsaimnieka situācijā.
Saistītajās normās figurē vārds īpašnieks. Kas tas ir daudzdzīvokļu māju sakarā?
Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā terminu skaidrojošā daļa nosaka: dzīvojamās mājas īpašnieks — dzīvojamās mājas īpašnieks vai valsts dzīvojamās mājas valdītājs. Dzīvojamās mājas īpašnieks ir arī dzīvokļa īpašuma īpašnieks (turpmāk — dzīvokļa īpašnieks).
Tiec nu gudrs no šiem rēbusiem: īpašnieks esot īpašnieks vai valdītājs, vai arī dzīvokļa īpašnieks. Bet vai tad likumdevējs nezina, ka mājas vai zemes īpašnieks ir tikai viens – tas uz kura vārda īpašums ierakstīts zemesgrāmatā. Kam domāta iepriekš citētā maldināšana likumā?
Brīnums, kādas aplamības var rakstīt likumā. Dzīvokļu īpašnieki nav nekādi mājas īpašnieki, bet ir tikai dezorganizēta vienība mājā. Citos likumos šāds īpašnieks jau pazudis, nefigurē, parādās kaut kāds „telpu īpašnieks” vai tikai “dzīvokļu īpašnieku kopība”, dzīvokļu īpašnieku sabiedrība, biedrība, kooperatīvs vai citāds definējums, kas neatbilst nekādai reālai būtībai. Rīgā vairumā gadījumu māju īpašnieks ir Rīgas dome vai Privatizācijas aģentūra, kuras, ja dzīvokļi mājā privatizēti, nekādas rūpes kā īpašnieki par māju neizrāda. Cik ilgi valsts uzturēs šādu haosu? Parādās aizvien jaunas terminoloģijas, kā apsaukāt dzīvokļu īpašniekus un kad vajag, viņiem tiek uzlikta atbildība, bet citādi tiek sacīts, ka bēniņi, pagrabs un citas komunikācijas nav jūsu īpašums, jums nav tiesību slēgt zemes piespiedu nomas līgumu, par mājas parādiem esat atbildīgi jūs visi u. tml.
Apbrīnojami – pat Saeimas deputāti neizprot, kas ir šo māju “īpašnieks”, kāda ir šo īpašnieku atbildība.
Piemēram, Saeimā skatāmais likumprojekts „Grozījums Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā” (533/Lp12) paredz, ka par izvairīšanos no likumā noteikto obligāti veicamo pārvaldīšanas darbību veikšanas uzliek naudas sodu – dzīvojamās mājas īpašniekam (Rīgas domei?) vai pārvaldniekam (Rīgas namu pārvaldniekam?), gadījumos, kad dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbības ir uzdots veikt pārvaldniekam , — līdz 280 naudas soda vienībām, bet juridiskajām personām (kas mājās ir juridiska persona – dzīvokļu īpašnieks, kopība, Rīgas dome vai RNP?) līdz 2800 naudas soda vienībām. Ja sodus neattiecina uz amatpersonām, soda naudu jebkurā gadījumā maksās dzīvokļu īpašnieki. Kādu atbildību, kādu sodu var uzlikt māju apsaimniekošanas „juridiskai personai”, ja tās kontā ir tikai dzīvokļu īpašnieku maksājumi? Tātad – atkal grasās sodīt vergus. Ja netiks precizēts, kas ir juridiska persona, kas ir pārvaldnieks, ja netiks precizēts, ka sodu uzliek apsaimniekotāju amatpersonām, daudzdzīvokļu mājās šādi sodi nepārprotami gulsies uz dzīvokļu īpašnieku maciņiem.
Tātad arī paredzētajos soda likuma grozījumos turpinās mistisku apzīmējumu lietošana. Likums nedod skaidrojumu, kas tā izpratnē ir īpašnieks un kas pārvaldnieks – juridiska persona vai amatpersona? Rīgā māju īpašnieks, ja māja nav pārņemta mājas sabiedrības bilancē, ir valsts vai pašvaldība. Vai sodu uzliks valsts iestādei, Rīgas domei? Ja jau mājai ir patiess īpašnieks, tad kādēļ ir izdots Dzīvokļa īpašuma likums, bet nav Dzīvojamās mājas īpašuma likuma?
Lai arī faktiski mājas ir bezsaimnieka, likumos tomēr viscaur redzams, ka atbildību noveļ uz sabiedrībās neorganizēto dzīvokļu īpašniekiem. Turpmāk uzzināsim, kā šo „caurumu” likumos naski izmanto Rīgas dome, kā, neprasot piekrišanu apakšīpašniekiem – dzīvokļu īpašnieku kopībai, pārņem šo „savu – svešu īpašumu” apsaimniekošanā. Likumdevējs jau izdomājis vārda „īpašnieks” vietā jaunu, mistisku nosaukumu – „dzīvokļu īpašnieku kopība”. Lai arī – kamēr nav nodibināta mājas pārvaldes sabiedrība, kura pārņem māju savā īpašumā un ieraksta zemesgrāmatā uz sava vārda, šādas dzīvokļu kopības dabā neeksistē,
Nolūkā uzlikt atbildību dezorganizētajiem dzīvokļiem, likumi cenšas to īpašniekus apsaukāt par māju īpašniekiem vai dzīvokļu kopībām. Taču – to nav, jo dzīvokļu īpašnieki sadzīti „dzīvokļu kolhozos” un atstāti bez mājas pārvaldes galvas un vadības. Vai tas, kas notiek ar dzīvojamo māju apsaimniekošanu un atbildību, nav likumdošanas haoss un valsts varas bezatbildība,.?
Nav cita varianta - pašvaldību paspārnē jāveido mikrorajonu namu pārvaldes.
Lai uzsāktu dalītā īpašuma izbeigšanas procedūru un novērstu te piesauktās aplamības saistībā ar pilnvarojuma došanu apsaimniekotājam, lai paši dzīvokļu īpašnieki apsaimniekotu mājas, kļūtu par īpašniekiem, ierakstītu mājas zemesgrāmatā uz sava vārda, pārņemtu finansu resursus, valsts varai vispirms ar likumu ir jāatrisina māju pārvaldes sabiedrību izveidošanas nosacījumi. Tas jādara skaidri un nepārprotami, nevis vardarbīgi, pret dzīvokļu īpašnieku gribu ieceļot kaut kādu pārvaldnieku. Tad šādu attieksmi varēs saukt par dzimbūtniecisku.
RNP atsaucas uz Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma Pārejas noteikumu 7. pantu. Tas nosakot, ka “Sabiedrībai (RNP) kā dzīvojamās mājas pārvaldniekam ir tiesības slēgt zemes nomas līgumu Dzīvojamās mājas īpašnieku vārdā”.Tas nozīmē, ka tiek piemērots muižkundzības princips. Kā dzimtcilvēkiem. Ja nerosās paši, piespiedu kārtā ieceļam muižkungu. Bet kādēļ likumdevējs neuzliek par pienākumu pašvaldībai sasaukt dzīvokļu īpašnieku sapulci mājas pārvaldes sabiedrības izveidošanai, kāpēc nerisina jautājumu par mājas ierakstīšanu zemesgrāmatā uz mājas sabiedrības vārda, kā tas līdzīgi bija noteikts privatizācijas likuma iepriekšējā redakcijā? Tāda muižkunga iecelšana ir pretrunā pat ar mājas īpašnieka definīciju Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas likumā, pretrunā ar Dzīvokļa īpašuma likumu. Dzīvokļu īpašnieki ar šo likuma normu par pārvaldnieka iecelšanu piespiedu kārtā tiek atstumti no lemšanas,no tiesībām dot pilnvarojumu apsaimniekotājam vai atsaukt to.
Turklāt, likumdevējs nav nodrošinājis dzīvokļu īpašniekiem iespējas izveidot dzīvojamās mājas pārvaldes sabiedrību. Precīzāk, ir pasteidzies aizliegt šādu sabiedrību veidošanu, ir atņēmis mājām iespējas veidot atsevišķas mājas sabiedrības. Jo likuma nosacījumi paredz, ka pārvaldīšanas darbības (uzdevumu) daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā ir tiesīga veikt ikviena persona, kura ieguvusi dzīvojamās mājas pārvaldīšanai nepieciešamo izglītību un vismaz trešo profesionālās kvalifikācijas līmeni apliecinošu dokumentu. Turklāt izveidoto sabiedrību vadībai likumā noteikts termiņš iegūt izglītību vai pārtraukt darbību.
Dzīvojamā mājā atrast šādu personu nav iespējams. Proti nav tik augstas klases profesionāļu, kuri atbilstu likuma prasībām. Reti kurš strādājošais vēlas uzņemties „dezorganizētā dzīvokļu kolhoza” vadību. Bet tas, ka ar vienu likumu nosaka tiesības, ar citu tās atņem, ir likumdošanas strupceļš. Šādiem likumiem, saskaņā ar likumdošanas būtību, nav juridiska spēka. Bet to veiksmīgi izmanto interešu konflikta situācijās un piemēro to likuma normu, kura izdevīga.
Kāds nolūks šādai pieejai, nav zināms. Atliek atsaukties uz sazvērestības teoriju. Līdzīgi tāpat kā tas bija ar prasību, ka bērnudārzu audzinātājām jābūt augstākajai pedagoģiskajai izglītībai.
Ir atsevišķas mājas, kur sabiedrības izveidojušās (raksta, ka Latvijā to jau ir ap 2000). Bet esam saskārušies ar to, ka tajās nereti valda konflikta situācijas starp vadību un valdes locekļiem vai atsevišķiem dzīvokļiem. Tie tiesājas savā starpā un arī kooperatīvos notiek plaši skandāli. Ievēl jaunu valdi, bet vecā valde patur, neatdod dokumentus un līdzekļus. Strīdu izšķiršanas institūcijas Latvijā pagaidām nav. Tiesājies nu. Mūsuprāt, šādu sabiedrību veidošana (katrai mājai sava nama pārvalde – sabiedrība) ir neperspektīva un sevi neattaisno.
Esošajos apstākļos esam nonākuši pie secinājuma, ka risinājums varētu būt nelielu mikrorajonu namu pārvalžu veidošana pašvaldību paspārnē uz RNP un namu pārvalžu speciālistu bāzes. Valdē iekļaujot vismaz vienu dzīvokļu kopības pilnvarotu pārstāvi no katras mājas.
Māju apsaimniekošana kā zelta ādere
Kā Rīgas dome un Rīgas namu pārvaldnieks (RNP) tikuši pie šīs “naudas āderes”, vēsta biedrībai Ausma atsūtītā RNP atbilde un citi dokumenti.
Skaidrs, kas ir RNP, bet, cik likumīgi tas izveidots, atbildes nav. To var tikai minēt. Uzņēmuma nosaukums – RNP aptver divus jēdzienus – kā amatu, tā juridisku personu. Tas atsevišķos likumdošanas gadījumos ved neziņā. Piemēram, ja jāuzliek sods par nepienācīgu pienākumu pildīšanu, kā dēļ mājas pat sabrūk. Ja sodu uzliek pārvaldniekam – vai tā ir juridiska persona vai amatpersona? Atliek zīlēt.
Kā RNP un/vai Rīgas dome (RD) tika pie iekārotā “kumosa” – namu apsaimniekošanas? RNP atbildē kādai mājas kopībai uz tās iesniegto kopsapulces protokolu, kurā pausta vēlme atsaukt piespiedu zemes nomas līguma slēgšanu, skaidro, ka 05.07.2011. gadā Rīgas dome (ne jau uz bijušo namu pārvalžu labas gribas pamata, izveido konglomerātu RNP) noslēdz „Dzīvojamo māju pašvaldības līgumu”, ar kuru pilnvaro RNP pārvaldīt Rīgas pilsētas pašvaldības īpašumā, valdījumā un pārvaldīšanā esošas dzīvojamās mājas (Nr. RD -11 -910-lī). Tas, manuprāt, ir kā pērkona spēriens gaišā dienas laikā. Jo šāds līgums un pilnvarojums – tā ne vienai vien mājai būs pirmā dzirdēšana. Lai arī esmu privatizētās mājas dzīvokļa īpašnieks, par tādu vienošanos neesmu informēts.
Mūsuprāt, Rīgas dome šādu rīkojumu, pilnvarojumu var attiecināt tikai uz savu iestādei, bet šī iestāde var izvērst savu darbību tālāk tikai ar dzīvojamo māju kopības pilnvarojumu. Kas notiek patiesībā? Pirmkārt vai dzīvokļu īpašnieki vēlas šādu RNP apmaksāt? Vai tie vēlas turēt uz sava kakla un sava rēķina vēl vienu namu pārvalžu pārvaldnieku? Mūsuprāt Rīgas domes un RNP rīcība ir tiesiski apšaubāma. Var izkalkulēt, ka Rīgas dome veiksmīgi izmanto likumu nepilnības, pretrunas un rīkojas pēc savas vajadzības. Tādas iestādes kā RNP izveidošana, mūsuprāt, ir pārmērīga un nepamatota Rīgas dzīvokļu īpašnieku līdzekļu izšķērdēšana. Mūsuprāt, ir pamats izvērtēt RNP izveidošanas likumību, kā arī dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumību no RNP puses bez dzīvokļu īpašnieku pilnvarojuma. Nav gan izslēgts, ka kāda daļa māju Rīgā aiz neziņas ir atdevusies šim nepamatotajam naudas tērētājam.
No likumdošanas piemērošanas aspekta izriet, ka šis līgums ir iekšējais akts un nav saistošs trešām personām – dzīvojamo māju dzīvokļu īpašnieku kopībām. Ja vien RNP nav saņēmis kopības piekrišanu apmaksāt šādu iestādi, pārvaldīt viņu mājas, slēgt zemes piespiedu nomas līgumus. Ir redzēts, ka citi apsaimniekotāji Rīgā, lai pārņemtu mājas apsaimniekošanā, sasauc mājas sapulces, kur lemj jautājumu par mājas pārņemšanu.
Rīgas domes dzīvojamo māju apsaimniekošanas pilnvarojums Rīgas namu pārvaldniekam ir likumiski apšaubāms.
Šī līguma likumība, nosakot apsaimniekošnas pilnvarojumu bez dzīvokļu īpašnieku akcepta, mūsuprāt, ir juridiski apšaubāma. Pat ja aplūkot tikai še minēto četru spēkā esošo likumu nosacījumus.
Izskatās, ka Rīgas dome (RD) rīkojusies saskaņā ar inerci, ka mantota no laika pirms dzīvojamo māju privatizācijas, piespiedu kārtā apvienojusi šo laiku namu pārvaldes un, izmantojot likuma nepilnības (izskatās) piesavinājusies dzīvokļu īpašnieku tiesības izvēlēties apsaimniekotāju. Nejautājot māju īpašniekiem (dzīvokļu īpašnieku kopībām) vai tie vēlas apmaksāt miljoniem vērto konglomerātu – RNP, vai tie piekrīt bez pilnvarojuma atdot savas tiesības izvēlēties. Lai arī Dzīvokļu īpašuma likumā, kas ir speciālais likums attiecībā uz dzīvokļu īpašnieku kopības tiesībām, noteikts, ka vienīgi dzīvokļu īpašnieku kopība ir tiesīga pieņemt lēmumu par atsevišķu vai visu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbību uzdošanu pārvaldniekam. Šī un citas normas ir pretrunā ar normu par pārvaldnieka iecelšanu, jo dzīvokļu īpašniekiem likumā ir piešķirtas tiesības kopības sapulcē vai aptaujā lemt par pilnvarojumu mājas apsaimniekotājam un tā izraudzīšanu bez „muižkunga” iecelšanas.
RNP savā atbildē uz mājas sapulces lēmumu atsaukt līguma slēgšanu, turpina teikt, ka saskaņā ar minētā RD līguma 2.2.2.apakšpunktu RNP ir noteikts pienākums slēgt zemes nomas līgumu ar dzīvojamai mājai piesaistītā zemes gabala īpašnieku. Rīgas dome, sakiet lūdzu, kur tad palika dzīvokļu īpašnieku sapulces lēmums, kāpēc atņemāt tai ar Dzīvokļu īpašuma likumu piešķirtās tiesības?
Zemes piespiedu nomas līguma slēgšana ir dzīvokļu īpašnieku ekskluzīva tiesība
Iepazīstoties ar 2010.gada 28.oktobrī pieņemtā Dzīvokļu īpašuma likuma 5.panta 4.punktu, kas saistošs Rīgas domei un RNP, nonākam pie secinājuma, ka, nesaņemot dzīvokļu īpašnieku pilnvarojumu, RD rupji aizskar dzīvokļu īpašnieku kopības tiesības. Citēju: "Lēmumus, kas attiecas uz obligāti veicamo pārvaldīšanas darbību nodrošināšanu kopīpašumā esošā dzīvojamā mājā – pārvaldīšanas uzdevuma uzdošanu, tā atsaukšanu, mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu līgumu slēgšanas noteikumiem, kā arī kārtību, kādā nosakāmi un maksājami obligātie izdevumi un atlīdzība par pārvaldīšanu, pieņem, ievērojot Dzīvokļu īpašuma likuma noteikumus par dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu pieņemšanu. Tātad norma par minētā pārvaldnieka iecelšanu nav spēkā nav tiesiski to piemērot, jot ā ir pretrunā ar Dzīvokļa īpašuma likumu.
RNP savā atbildē atsaucas arī uz 2009.gada 4.jūnija likuma Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju 50.panta 1.daļas 3.punktu un, no vienas puses, atzīst, ka zemes īpašnieks līgumu slēdz ar privatizētā objekta īpašnieku, tas ir, ar dzīvokļu īpašnieku, jo RD kā mājas īpašnieks likumos nekur netiek minēts.
To, ka dzīvokļu īpašniekiem ir minētās tiesības, apliecina arī likums Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju. Tas nosaka, ka ka privatizētā objekta īpašnieka (turpmāk arī — dzīvokļa īpašnieks) pienākums ir: 2) piedalīties daudzdzīvokļu mājas kopīgā pārvaldīšanā un apsaimniekošanā, 3) slēgt zemes nomas līgumu vai pilnvarot dzīvojamās mājas pārvaldītāju un apsaimniekotāju slēgt zemes nomas līgumu ar tā zemes gabala īpašnieku — fizisko vai juridisko personu —, uz kura atrodas privatizētais objekts.
RNP savā atbildē tomēr manipulē, apgalvodams ka „no šī likuma punkta secināms, ka līdz brīdim, kad dzīvokļu īpašnieki no pašvaldības pārņem dzīvojamo māju savā pārvaldīšanā, tikmēr pašvaldība (šajā gadījumā tās pilvarortā persona – Sabiedrība (lasi – RNP) turpina pārvaldīt dzīvojamo māju un slēdz zemes piespiedu nomas līgumu …”.
Likumu normas ir pretrunīgas.
Likumdevējs ir radījis pretrunas ne tikai ar iepriekš minēto pantu par piespiedu pārvaldnieka iecelšanu. Tās pastāv arī likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54.panta 4.daļu, kurā ir minēti ar līguma slēgšanu saistītie tiesvedības subjekti. Citēju: ja atbilstoši šā likuma 50.panta pirmās daļas 3.punkta prasībām zemes nomas līgumi ar zemes gabala īpašnieku nav noslēgti, zemes gabala īpašniekam ir tiesības prasību tiesā par zemes nomas līguma noslēgšanu vērst pret personu, kurai nodotas attiecīgās dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas tiesības. Un kā rīkojas tiesvedības subjekti, tiesas? Tiesai šajā situācijā ir jānoskaidro – ir vai nav izpildīti Dzīvokļa īpašuma likumā noteiktie nosacījumi par dzīvokļu īpašnieku tiesībām pieņemt lēmumu. Lai uz to atbildētu, ir jāiepazīstas ar tiesu spriedumiem, bet tas jau ir cita raksta temats.
Diemžēl, šis likuma pants nepasaka, kad un kas šīs “pārvaldīšanas un apsaimniekošanas tiesības” apsaimniekotājam ir nodevis. Rīgas domes muižkungs savai iestādei – RNP, vai dzīvokļu īpašnieki. Proti, šajā normā pie vārda „nodotas” trūkst papildinājuma no „Dzīvokļu īpašuma likumā” teiktā, ka „vienīgi dzīvokļu īpašnieku kopība ir tiesīga pieņemt lēmumu par atsevišķu vai visu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbību uzdošanu pārvaldniekam”.
Liekas, ka dzīvokļu īpašnieki ar šīm divām likuma normām ir “iedzīti stūrī”. Tā tas gandrīz arī ir, jo likuma normas ir pretrunīgas, neskaidras, tulkojamas pēc vajadzības. Vārdi, “ kurai nodotas attiecīgās dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas tiesības”, nozīmē, ka šīs tiesības ir vai nav nodevusi dzīvokļu kopība ar savu lēmumu minēto likumu kārtībā. Ja šāda lēmuma nav, apsaimniekotājs nav prasības atbildētāja subjekts. Arī tiesai tas ir saistošs.
Lasi likumu normas un brīnies, jo praktiski prasības pieteikumā pietiek ar atsauci vienīgi uz šīm divu minēto likumu pretrunīgajām normām. Tā maldinot tiesu, lai tiesa spriestu tiesu par labu prasītājam un par atbildētāju iesaistītu apsaimniekotāju, kuram dzīvokļu īpašnieki nav piešķīruši tiesības slēgt līgumu un stāties atbildētāja subjekta tiesībās, kuram nav nodotas attiecīgās dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas tiesības, Tās pārņemtas ar iekšējo aktu – vienošanos, kas nav normatīvais akts.
Tiesai, iespējams pietiks ar atsauci uz RD vienošanos ar RNP par pilnvarojumu, kas ir tiesu maldinošs, faktiski nav saistošs trešām personām – dzīvokļu īpašniekiem un tiesai.
Ja tiesā ir iesniegta šāda prasība, dzīvokļu īpašniekiem jāvēršas tiesā ar pretprasību: atzīt prasītāja motivāciju par nepamatotu un nepierādītu. Jāpieprasa prasību noraidīt, pretprasību pamatojot ar Dzīvokļa īpašuma likumā un citos likumos noteiktām dzīvokļu īpašnieku tiesībām. Norādot, ka šāds pilnvarojums apsaimniekot nav dots, ka Rīgas domes vienošanās ar savu iestādi – RNP nav saistoša trešām personām. Dzīvokļu īpašnieku pilnvarojuma neesamības dēļ, jāprasa tiesai atzīt prasību par nepierādītu (pretprasības formulējums var atšķirties atbilstoši konkrētai situācijai).
Juristiem šajā sakarā, iepazīstoties arī ar citu likumu normām, tajā skaitā ar Dzīvokļu īpašuma likumu, gan nav grūti saprast, ka Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.2.4.panta norma PAR OBLIGĀTĀM DARBĪBĀM slēgt zemes gabala nomas līgumu apsaimniekotājam KĻŪST OBLIGĀTA darbība tikai TAD, KAD apsaimniekotājam šīs darbības savā sapulcē uzdevusi veikt mājas kopība ar balsojumu 50%+1. Tikai saskaņā ar šo lēmumu apsaimniekotājs iegūst minētajā likuma normā noteikto obligāto pienākumu slēgt šādu līgumu. Vai – ja līgums netiek noslēgts, zemes īpašnieks tikai šajā gadījumā var vērsties tiesā pret apsaimniekotāju.
RNP manipulācijas ar likumu normām minētajā atbildē turpina atsaucoties uz minētā likuma Pārejas noteikumu 7.punktu, kas izteikts šādā redakcijā:
„Pirms privatizētas valsts vai pašvaldības dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesības tiek nodotas attiecīgās mājas dzīvokļu īpašnieku sabiedrībai vai ar dzīvokļu īpašnieku savstarpēju līgumu pilnvarotai personai, pārvaldniekam ir tiesības dzīvokļu īpašnieku vārdā slēgt līgumus par attiecīga dzīvojamai mājai nepieciešama pakalpojuma nodrošināšanu, koplietošanas vajadzībām paredzētās elektroenerģijas nodrošināšanu, kā arī par piesaistītā zemesgabala lietošanu" .
Šī norma būtībā ir neskaidra un tumša, lai neteiktu – amorāla. Tā nav saskaņota ar Dzīvokļu īpašuma likumu, kurā nostiprinātas dzīvokļu īpašnieku kopības tiesības pašiem lemt jautājumu par pilnvarojuma došanu. Jebkuram pārvaldniekam – muižkungam ir pienākums vērsties pie kopības un saņemt pilnvarojumu. Bez dzīvokļu kopības pilnvarojuma RNP nav tiesiska pamata slēgt minēto līgumu. Pilnvarojumam jābūt nevis iedomājamam pieņēmumam, bet konkrētam, rakstiski noformētam.
Ja RNP uzskata, ka likumu normas ir pretrunīgas: viena norma nosaka, ka apsaimniekotājam, lai rīkotos, jāsaņem dzīvokļu īpašnieku sapulces, nevis dzīvokļu sabiedrības pilnvarojums, bet cita norma atļauj rīkoties, kamēr “tiesības nav nodotas attiecīgās mājas dzīvokļu īpašnieku sabiedrībai vai ar dzīvokļu īpašnieku savstarpēju līgumu pilnvarotai personai”, tad šajā gadījumā ir jāpiemēro speciālais likums – Dzīvokļu īpašuma likums vai jāvēršas attiecīgā institūcijā – lai tā novērš pretrunas. Atsaucei uz pretrunīgām likuma normām nav juridiska spēka.
Apsaimniekotāji nav tiesiski rīkoties dzīvokļu īpašnieku vārdā bez dzīvokļu kopības lēmuma.
Mūsu praksē nav nācies saskarties ar faktu, ka kādas Rīgas mājas dzīvokļu kopība būtu devusi apsaimniekotājam RNP šādu pilnvarojumu.
Arī še minētā Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 16.panta 1. un 2.daļa nosaka dzīvokļu īpašnieku kopības kompetenci. Citēju: „dzīvokļu īpašnieku kopība ir tiesīga izlemt ikvienu jautājumu, kas attiecas uz kopīpašumā esošo daļu. Vienīgi dzīvokļu īpašnieku kopība ir tiesīga pieņemt lēmumu par: 8) atsevišķu vai visu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbību uzdošanu pārvaldniekam”.
Šī likuma 17.panta 9.daļa precise: „lai pieņemtu lēmumu par šā likuma 16.panta otrās daļas 6., 7., 8., 9. un 10.punktā minētajiem jautājumiem, nepieciešams, lai “par” nobalso dzīvokļu īpašnieki, kuri pārstāv vairāk nekā pusi no visiem dzīvokļu īpašumiem”. Tātad – ir pilnībā noskaidrots, ka darbību uzdošanai pārvaldniekam, RNP, nav nepieciešams izveidot mājas pārvaldes sabiedrību un ka bez dzīvokļu īpašnieku pilnvarojuma (lai arī cits likums it kā pieļauj tādu variant) uzsākt apsaimniekošanu nav tiesiski.
Tātad, lasot minētā likuma normas, katrs var pārliecināties, ka RD un RNP rīcības likumība ir apšaubāma. Bet – kas to Latvijā izvērtēs? Varbūt, lai novērstu izteiktās šaubas un nevajadzētu teikt, ka Rīgas dome uzurpē varu, savs slēdziens būtu jādod Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai?
Beidzot nonākam pie tā, ka RNP atklāti ignorē likumu normas. Reaģējot uz kāda nama dzīvokļu kopības lēmumu atrakstās un skaļi paziņo, citēju: “ Neviena tiesību norma neuzliek pārvaldniekam (lasi: RNP) par pienākumu saņemt privatizēto objektu (dzīvokļu īpašumu) īpašnieku piekrišanu zemes nomas līguma noslēgšanai ar mājai funkcionāli nepieciešamā zemesgabala īpašnieku”. Tālāk jau vairs nav kur iet.
Lasiet iepriekšminētās tiesību normas un pārliecinieties un brīnieties, kā rīkojas RNP, pārkāpjot vairākas tiesību normas, Taču – bez dzīvokļu īpašnieku pilvarojuma jelkādas apsaimniekošanas darbības, tajā skaitā zemes piespiedu nomas līguma slēgšana, ir prettiesiskas.
Jebkuru apsaimniekotāja rīcību par mājas pārvaldīšanu dzīvokļu īpašnieki ir tiesīgi atsaukt
Lasi “Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas likuma” 17.1 pantu par pārvaldīšanas uzdevuma atsaukšanu:
(1) Kopīpašumā esošas dzīvojamās mājas kopīpašnieki vai dzīvokļu īpašumu mājā — dzīvokļu īpašnieki pārvaldīšanas uzdevumu atsauc, pamatojoties uz likumā noteiktajā kārtībā pieņemtu dzīvojamās mājas īpašnieku lēmumu.
(2) Par pārvaldīšanas uzdevuma atsaukšanu dzīvojamās mājas īpašnieks informē pārvaldnieku, nosūtot attiecīgu paziņojumu ierakstītā vēstulē. Paziņojumā norāda datumu, ar kuru pārvaldīšanas uzdevums tiek atsaukts.
(3) No pārvaldīšanas līguma izrietošās pušu tiesiskās attiecības izbeidzas vienu mēnesi pēc tam, kad nosūtīts paziņojums par pārvaldīšanas uzdevuma atsaukšanu, ja pārvaldīšanas līgumā nav noteikts cits termiņš.
Jāpiebilst, ka jau noslēgtais līgums, ja arī tas nav bijis likumīgs, ir spēkā līdz tā termiņa beigām vai līdz laikam, kad kaut viena no slēdzējām pusēm līguma darbības laikā uzteic to kā neatbilstošu likumam, vai arī, ja tas tiek apstrīdēts tiesā un atcelts ar tiesas spriedumu. Diemžēl, līdz lēmuma, sprieduma pieņemšanas laikam visi līguma nosacījumi paliek spēkā.
Dzīvojamām mājām piesaistītā zemes gabala robežu plāns ir fiktīvs.
RNP savā atbildē papildus atgādina nosacījumus, kā mājai izveidots funkcionāli nepieciešamais zemes gabals un norāda, ka: “platība kļūst saistoša gan personām, kas iegūst īpašumā dzīvokli, gan zemes īpašniekam”. Šādu viedokli apstiprinot arī Augstākās tiesas Senāts. Proti, teiktais norakstīts kā no grāmatas, bet RNP aizmirsis norādīt, kas tieši un kurā Senāta spriedumā teikts. Aizmirsis paskaidrot, ka šis “saistošais” zemes gabals daudzos (varbūt visos?) gadījumos norādīts pliks, bez apgrūtinājumiem, bez norādes, kādi objekti uz tā atrodas, kuriem jāslēdz atsevišķi likumā noteiktie piespiedu nomas līgumi. Bet, ja zemes apgrūtinājumi nav reģistrēti zemesgrāmatā, ja tie nav atzīmēti plānā, zemes robežu plāns ir fiktīvs. RNP noslēgtais zemes piespiedu nomas līgums ar zemes īpašnieku ir prettiesisks.
Mūsuprāt, teiktais nozīmē, ka RNP vienkārši maldina mājas kopību un nejūtas atbildīgs likuma priekšā. Uz RNP iepriekš minētie likumi it kā neattiecas, toties redzama ieinteresēta centība izmantojot likumu pretrunas.
Pajautājiet tā saucamajam ierindas cilvēkam, kas Latvijas valstī nodrošina likumības ievērošanu? Milzīgas tiesības ir ģenerālprokuroram, kurš var noprotestēt jebkuru nelikumīgu likumprojektu. Bet, vai kāds ir dzirdējis, ka tās kolīzijas un nelikumības, kas iestrādātas privatizācijas, denacionalizācijas un pilsētas zemes reformu likumā, ir tikušas kādreiz noprotestētas? Vismaz mūsu praksē tādi gadījumi nav manīti.
Likumdošanas strupceļš dzīvokļu jomā turpinās un nostiprinās
Lasot četru rakstā minēto likumu normas, rodas jautājums, kādēļ vajadzīgi četri likumi, ja visus jautājumus būtu jāapskata vienā likumā.
Katrs, kam iespējas un vajadzība, izmanto likumu nepilnības, pretrunas, caurumus un absurdus. Tā rīkojas arī Rīgas dome ar savu RNP, kas savu varu, kā to pierādīja Valsts kontroles revīzija, izmanto naudas kāšanai no rīdziniekiem.
Līdz likumdošanas sakārtošanai dzīvokļu jomā tālu kā līdz mēnesim. Esam apkopojuši veselu virkni ačgārnibu. Pati galvenā ačgārnība ir tā, ka 90-tajos gados likumdevējs sagrozīja ar izņēmumiem „svētu” normu – Civillikuma 968. pantu, kas noteica, ka zeme un uz tās uzceltā ēka, būve ir vienots īpašums. Kādēļ tik ačgārnus un amorālus likuma grozījumus un izņēmumus nenoprotestēja prokuratūra? Atkal nākas piesaukt ar interešu konfliktu vai nolaidību saistītu sazvērestības teoriju.
Atsevišķi juristi, kas publiski skaidro likumu normas šajā jomā, un pat tiesas nevar nonākt pie vienota secinājuma. Jo vienā likumā, piemēram, apsaimniekotājam noteikts obligāts pienākums slēgt zemes piespiedu nomas līgumu, bet turpat likuma normā nav pateikts – tikai tad, kad viņam šādas tiesības piešķīrusi, kad viņu pilnvarojusi mājas dzīvokļu kopības sapulce. Apsaimniekotājam nav ļauts piešķirt sev ekskluzīvas tiesības, tulkot likumu par labu savai kabatai.
Starp citu, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 2.pantā noteikts, kas ietilpst māju pārvaldīšanas funkcijās. Tajā uzskaitītas darbības saistībā ar dzīvojamās mājas uzturēšanu, bet nav ne vārda par mājas izmantojamo zemi, par līgumu slēgšanu ar zemes īpašnieku. 6.pantā gan noteikta obligātā prasība slēgt zemes piespiedu nomas līgumu.
Un tomēr ir viennozīmīgi skaidrs – ja dzīvokļu īpašnieki izteikuši sapulcē 50%+1 savu gribu, slēgt līgumu ar zemes īpašnieku paši un par to ziņojuši apsaimniekotājam ierakstītā vēstulē, apsaimniekotājam nav tiesību nepildīt šādu lēmumu, kā arī pēc jau noslēgtā līguma termiņa beigām slēgt jaunu līgumu ar zemes īpašnieku. Te dzīvokļu īpašnieki, ja „nepaklausīgais” RNP, neņem vērā dzīvokļu sapulces lēmumu atkal var tikt spiesti doties uz tiesu to apstrīdēt. Pēc principa – „Visas Latvijas iedzīvotāji uz tiesu!”.
Nav saprotams, kādēļ likumdevējs vienā gadījumā lemj pareizi un nevainojami, otrā pieļauj anomālijas un pretrunas? Tā, 2007.gada 30.oktobra Ministru kabineta noteikumu Nr.735 par publiskas personas zemes nomu 37.7. punkts nosaka “nomnieka pienākumu ievērot zemei noteiktos apgrūtinājumus, arī ja nomas līguma slēgšanas brīdī tie nav ierakstīti zemesgrāmatā”. Redziet, šeit zemei noteiktie apgrūtinājumi jāievēro, bet Rīgas dome daudzdzīvokļu mājās tos noslēpusi tik tālu, ka pienākas tiesāties, lai funkcionāli nepieciešamā zemes gabala zemes robežu plānā tiktu atzīmēti visi apgrūtinājumi, kas uz tā atrodas, lai tie tiktu ierakstīti zemesgrāmatā un izpildītas likumā noteiktās prasības par piespiedu nomas līguma slēgšanu arī ar zemes apgrūtinājuma subjektiem, lai tiktu noteikta atsevišķa šāda zemesgabala kadastrālā vērtība.
Taisnīgs zemes robežu plāns ar apgrūtinājumiem citā sakarā dotu iespējas patiesāk vērtēt zemi zem mājas, pienākt tuvāk patiesībai par zemes vērtību. Jo apgrūtinātai zemei vērtība ir daudz zemāka. Izslēdzot šo apgrūtināto zemes daļu, tiktu samazināta dzīvojamai mājai noteiktā zemes nomas maksa.
Un, lūk, kāda situācija daudzdzīvokļu mājām piespiedu nomas gadījumā pastāv saistībā ar publisko tiesību normām.
Piespiedu nomas maksas maksimālais apmērs fiksēts tikai daudzdzīvokļu ēkām. Proti, saskaņā ar likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta 21 daļu, zemes nomas maksa daudzdzīvokļu mājām nosakāma 6 procenti gadā no zemes kadastrālās vērtības. Turklāt papildus bija jāmaksā arī nekustamā īpašuma nodoklis par zemes gabala izmantošanu. Pašvaldību vai valsts zemei 1,5 %, publiskas personas gadījumā iznomātājs aprēķina nokavējuma procentus – 0,1 % no kavētās maksājuma summas par katru kavējuma dienu.
Likumdevēji vairāk rūpējušies par zemes īpašniekiem, nevis dzīvokļu īpašniekiem ēkās
Profesionāls apsaimniekotājs, bijušais Rīgas pašvaldības SIA Rīgas namu pārvaldnieks valdes priekšsēdētājs Ervīns Straupe, ir teicis, ka likumdevēji ir vairāk parūpējušies par zemes īpašniekiem, bet ne par dzīvokļu īpašniekiem ēkās, kas uz šiem zemes gabaliem atradušās gadu desmitiem. Zemes īpašnieki esot pretējās domās.
Likumdevējs esot gājis vēl tālāk, un zemes īpašnieks faktiski varot brīvi izvēlēties, vai slēgt līgumu par nomu ar astoņdesmit nikniem klientiem – daudzdzīvokļu ēku dzīvokļu īpašniekiem – vai ar vienu namu pārvaldi. Apsaimniekotājs tiek iestumts šajās attiecībās pa vidu, viņš nedrīkst šo līgumu neslēgt. Pieļauju, ka «procenti» kristos straujāk, ja zemes īpašniekam būtu jārunā ar 80 sašutušiem dzīvokļu īpašniekiem. Dzīvokļu īpašnieku kopības, izmantojiet šo iespēju! Kaut ejot uz tiesu!
Šeit redzam, ka profesionāls vadītājs pauž to pašu ideju – apsaimniekotājs “nedrīkst neslēgt šo līgumu”. Likuma norma – “līguma par piesaistītā zemesgabala lietošanu slēgšana ar zemesgabala īpašnieku”, ja tā var izteikties, izrauta no pārvaldnieka pienākumu konteksta, “piespēlēta” kā “piektais ritenis”. Kādēļ tā? Ja jau likumdevējs akceptē ekskluzīva līguma slēgšanu un naudas iekasēšanu no trešās personas ( dzīvokļu īpašniekiem) citas personas labā, tad kādēļ pie obligātām darbībām netiek uzskaitīta līguma slēgšana par atkritumu izvešanu, par ūdens un siltuma piegādi, kanalizāciju utt.? Tātad – šeit saskatāms zemes īpašnieku lobijs, interešu konflikts un vēlme izdabāt “baltajiem baroniem”. Vēlme pēc iespējas labāk, atvainojos, “apčakarēt” vergus, iekasēt vairāk un vairāk. Tajā ieinteresēti abi – apsaimniekotājs gūst 10 procentus no konta apkalpošanas, bet zemes īpašniekam, ja vajadzīgs, vieglāk vērsties tiesā pret trešo personu – apsaimniekotāju, kurš ar vienu mājienu var noskaitīt parādu no mājas iekrājumiem. No tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri ir maksātspējīgi. Pat ar atpakaļesošu datumu un pat par laiku, kad šai zemei bija cits īpašnieks, cenšoties šī “vecā” īpašnieka negūtos labumus paņemt sev.
Kārtējo reizi jājautā likumdevējam – vai tādai rīcībai nav krimināla, korupcijas smaka? Tautā ir teiciens – “kas maksā, tas pasūta mūziku”. Var paļauties, ka – gan jau vēlētāji neko nesapratīs. Neviens taču nav pieķerts nozieguma vietā.
Tāpat tas ir ar apsaimniekošanu un piespiedu līguma slēgšanu – vienā likumā šādus līgumus slēgt deleģēts apsaimniekotājam, citā dzīvokļu īpašnieki ar sapulces lēmumu pilnvaro apsaimniekotāju. Jājautā, kurš likums vai pants ir spēcīgāks? Vai arī katrs to var tulkot kā viņam vajag? Vai spēcīgāks speciālais likums vai jaunākais? Utt. Kam domāta šī likumdošanas anarhija?
Tā nav vienīgā putrošana. Tā ir arī jaunajā zemes izpirkuma likumprojektā vai, kā to aplami nosaukusi TM: Piespiedu dalītā īpašuma tiesisko attiecību privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likums.
Ja palikt pie secinājuma, ka līguma slēgšana ir divu svešu personu – mājas apsaimniekotāja un zemes īpašnieka – neierobežotas varas izpausme, ignorējot dzīvokļu īpašnieku tiesības un gribu, ņemot naudu no no dzīvokļu īpašnieku kabatām pēc saviem ieskatiem, iegribām un ieinteresētības, tad tas jau robežojas ar Satversmē un citās normās garantēto īpašuma lietošanas tiesību ierobežošanu. Kā arī aizskar tiesības uz taisnīgu tiesu tad, ja zemes īpašnieks ierosina strīda izskatīšanu tiesā pret nepilnvarotu apsamniekotāju – RNP un ar tiesas starpniecību smeļ ienākumus no trešās personas – dzīvokļu īpašniekiem.
Šajā gadījumā trūkst vārdu, lai izteiktu, cik tālu Latvija var nonākt savos likumdošanas absurdos!
Apsaimniekotāji apiet likumos noteiktos pienākumus
Dzīvokļu īpašniekiem svešie līguma slēgšanas subjekti (zemes īpašnieki un apsaimniekotāji), kā liecina prakse, nenodrošina likuma Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās 12.panta 2.daļā noteikto – “ ja bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi, uz kuras atrodas šā likuma 12.panta pirmās daļas 3.punktā minētie objekti, kā arī valstij vai pašvaldībām piederoši (2) ūdensapgādes, siltumapgādes un energoapgādes objekti, zemes nomas maksu nosaka, pusēm rakstveidā vienojoties”.
Arī šajā gadījumā apsaimniekotājs neuzrāda vienošanos un ienākumus. Un, ja zemes īpašnieks slēdz piespiedu nomas līgumu ar zemes apgrūtinājuma subjektiem, tad šādi fakti parasti dzīvokļu īpašniekiem nav zināmi un nomas līgumos tas, ka šī zeme izslēdzama no maksas, neparādās. Šie līgumi tiek turēti kā ierobežotas pieejamības dokumenti, bet maksu par šādi apgrūtināto zemes daļu apsaimniekotāji pilnā apjomā iekasē no dzīvokļu īpašniekiem. Pats zemes īpašnieks par apgrūtināto zemes daļu saņem ienākumus dubultā. Tāpat tas var būt saistībā ar mājas nedzīvojamo telpu lietotājiem. Zemes nomas līgumā, kā arī ienākumu tāmēs ienākumus no mājas nedzīvojamām telpām (veikali, aptiekas, darbnīcas, biroji utt.) neatrodam.
Dzīvokļu īpašnieki paši, slēdzot līgumu par piespiedu nomu ar zemes īpašnieku, var pilnvērtīgāk nodrošināt savas tiesības.
Zemes piespiedu nomas līgumus ir jāslēdz arī ar dzīvojamās mājās izvietotiem nedzīvojamo telpu īpašniekiem, taču šo telpu nomnieki vai īpašnieki RNP atskaitēs, tāmēs par ienākumiem no mājām neparādās. Kur paliek šie ienākumi? Neticami, ka RNP palaiž šos ienākumus garām un neieliek savā maciņā. Bet, vai tie nonāk dzīvojamās mājas ienākumos, ziņu nav. Par to dzīvokļu īpašniekiem no RNP ir jāprasa atskaite.
Kādēļ likumdevējs pretrunīgos apstākļos apsaimniekotājam piešķir pilnvaroumu obligāti slēgt piespiedu nomas līgumus dzīvokļu īpašnieku vārdā, bet kamdēļ tas šajā likuma normā nenosaka tādas pašas tiesības apsaimniekotājam saistībā ar piespiedu nomas līgumu slēgšanu ar apgrūtinājuma zemes lietotājiem?
Lūk, tā ir Latvijas īpatnība: viens likums, bet taisnība piešķirta katram sava. Taisnība tiem, pie kuriem palaikam grozās miljoni.
Tātad, paši dzīvokļu īpašnieki, slēdzot piespiedu nomas līgumu, var pieprasīt zemes īpašniekam ievērot likuma prasības visos minētajos gadījumos. Atkārtoju: pieprasīt jaunu zemes robežu plānu ar apgrūtinājumu ierakstiem zemesgrāmatā; ar ierakstu par zemes pirmpirkuma tiesībām, ja zemi atsavina; pieprasīt atsevišķu piesaistītas zemes kadastrālo vērtību, tajā skaitā – nodalīt no mājas zemes zemi, uz kuras uzbūvētas ražojošas ēkas, kuras nes augļus, jo tai nav vienāda kadastrālā vērttība ar zemes daļu, kura ierādīta mājai.
Valsts pārvaldība dzīvokļu jomā pārkāpj tiesiskas valsts principus
Jājautā likumdevējiem, atsevišķām valsts un pašvaldību iestādēm: “Kas devis tiesības Privatizācijas komisijai izstrādāt tā saucamās funkcionāli nepieciešamās zemes gabala robežu plānu, neiekļaujot tājā aprobežojumus?” Lai par visu maksā vergi? Nu nav cita viedokļa, izņemot to, ka tā bijusi krimināla rīcība, ko pašreizējā Rīgas dome nelabo.
Vai tad šī iestāde nezināja, ka zemes robežu plāns bez apgrūtinājumu uzrādīšanas ir fiktīvs, ka ir prettiesiski par šādu zemi slēgt piespiedu nomas līgumus, ka zemes robežu plāni ir jāatjauno. Vai tad VZD nezina, ka zemei ar apgrūtinājumiem ir ievērojami zemāka vērtība, un vai zemesgrāmata nezina, ka nav tiesiski ierakstīt zemi zemesgrāmatā, neierakstot tajā apgrūtinājumus? Fiksējot, vai ir ievērotas zemes pirmpirkuma tiesības?
Lasot atsevišķus likumu pantus, liekas – kas tur neskaidrs. Taču redzam, ka pat profesionālo apsaimniekotāju juristi, kuri gatavo atbildes dzīvokļu īpašniekiem, neizprot šīs normas. Jo ir neticami, ka ar atsauci uz tām, ar nepamatotu to interpretāciju un aplamiem secinājumiem, tie censtos maldināt sabiedrību.
No sacītā izriet, ka likumdošana dzīvojamo māju tiesību jomā ir sadrumstalota, pretrunīga, neskaidra un nepilnīga. Tas rada valstī nedrošības sajūtu. Jo šādos likumos tiek pārkāpti tiesiskas valsts principi.
