Kāpēc kriptovalūta nav nauda un vai to var atspoguļot uzskaitē
©Reuters/Scanpix

Kā vēsta informācijas portāls Delfi, žurnālā Grāmatvedība un ekonomika, bija publicēta VID informācija par to, ka kriptovalūta var tikt Latvijā atzīta un lietota kā nauda. Šis VID paziņojums ir absolūti pareizs un, vienlaikus, nepareizs. Realitātē – darbs ar kriptovalūtu Latvijā ir iespējams un likumīgs, pagaidām netiek prasīta pat licence vai atļauja!...

Bet - kur tad ir patiesība? Viss saistīts ar ekonomisko biznesa izpratni un tā pareizu klasifikāciju. Tieši par to es astoņas sestdienas stāstīju savā kursā Veiksmīga biznesa organizācijas un veikšanas nosacījumi Latvijā. Vairums kļūdu biznesā un uzskaitē tiek pieļautas tāpēc, ka grāmatveži un biznesa vadītāji izmanto nevis ekonomisko bet rēķinvežu pieeju situācijas, notikumu, darījumu vērtēšanai. Bet tā, kā es saku - ir XIX gadsimta pieeja, lai arī mēs jau teju divdesmit gadus mītam XXI gadsimtā…

Latvijas likums par nodokļiem un nodevām jau labu laiku vēsta, ka notikums, darījums tiek vērtēti nevis saistībā ar to juridisko formu, bet vadoties no ekonomiskās notikuma, darījuma, biznesa būtības. Un te, lūk, zināšanas ir nepietiekamas, vai arī - pat tad, kad zināšanas ir, nav prakses, šādas pieejas pieredzes. Un vēl, lai uzņēmums nenonāktu nodokļu auditā, ir skaidri jāapzinās un jāsaprot, kā šodien elektroniski tiek kontrolēts un analizēts uzņēmuma darbs. Tas jāzina un jāsaprot, lai uzņēmums būtu veiksmīgs. Biznesa darījumi jāuzlūko no to ekonomiskā satura puses. Tas - pirmkārt. Otrkārt, no savstarpējas atskaišu saistības EDS sistēmā viedokļa…

Tātad - kur tad jautājumā par kriptovalūtu ir kļūda? Vispasaules kļūda ir tā, ka kriptovalūtu sauc par naudu, bet tas tā nav…

Apmāns ir saistīts ar nosaukumu. Vārds “valūta” vairākumam asociējas ar vārdu “nauda”. Tāpēc kriptovalūtu vairākums vērtē kā vienu no ārzemju valūtas veidiem. Taču neviena kriptovalūta ( un to jau ir ap diviem desmitiem) nav nauda. Kāpēc? Tāpēc, ka nauda - tā ir ekonomiska kategorija, kurai jāveic piecas funkcijas. Ja kaut viena no šīm funkcijām netiek pildīta, mums nav darīšana ar naudu, bet ar ko citu.

Piecas naudas funkcijas skaidri definēja Kārlis Markss savā darbā Kapitāls: - 1) vērtības mērs; - 2) apgrozījuma līdzeklis; - 3) maksāšanas līdzeklis; - 4) bagātības uzkrāšanas līdzeklis; - 5) pasaules nauda.

Aplūkosim tās detalizētāk un saistībā ar kriptovalūtu.

Vērtības mērs. Šī pirmā naudas funkcija paredz, ka ikvienas preces vai pakalpojuma vērtība (cena) top izteikta naudā. Vēsturiski šī vērtība tikusi izteikta lopos, ādās, retos gliemežvākos, pēc tam metālos - varā, sudrabā, zeltā, vēl vēlāk - dārgmetālu monētās un papīra banknotēs. Šodien līdztekus skaidrai naudai (monētas un banknotes) tiek lietota arī virtuālā nauda (ieraksti banku rēķinos). Turklāt ikvienā pasaules valstī preču un pakalpojumu cenas (vērtības) izteikšanai tiek izmantota vietējā, valsts valūta. Latvijā tāpat kā daudzās ES valstīs, tas ir eiro. Eiro ir oficiālā Latvijas valūta (nauda).

Bet - kā tad kriptovalūta? Kādu preču cenas, kādās valstīs tiek noteiktas konkrētā kriptovalūtā? Pasaules un atsevišķu valstu mērogā tādu preču un pakalpojumu praktiski nav. Tātad - pirmo naudas funkciju (preču un pakalpojumu vērtības mērs) kriptovalūta neveic!

Otra naudas funkcija -apgrozījuma līdzeklis - paredz, ka tas, ko konkrētā sabiedrībā atzīst par naudu, tiek izmantots, lai maksātu par precēm un pakalpojumiem. Proti - notiek reāla apmaiņa: nauda - prece vai pakalpojums. Sākotnējā cilvēces attīstības posmā, kad nevienam priekšmetam vēl nebija piešķirta naudas loma, viena prece tika mainīta pret otru vai pakalpojumu uz vienošanās pamata. Šo ekonomikas līmeni sauca par naturālo saimniecību, un praksē tā bija ļoti neērta. Brīdī, kad kāds konkrēts cilvēku kopums nosauca kādu priekšmetu par naudu, radās preču saimniecība, kurā maiņai tika izmantots starpnieks - nauda. Nauda ļāva iegūt visas nepieciešamās preces un pakalpojumus. Šodien tā ir skaidrā nauda - monētas un banknotes, gan arī virtuālā nauda - ieraksti banku rēķinos un elektroniskās norēķinu kartes.

Bet - kā tad ar ktiptovalūtu? Vai tad, ja jums ir kriptovalūta, kura šodien pastāv tikai virtuālā formātā, jūs spējat samaksāt par precēm un pakalpojumiem kriptovalūtā? Atbilde ir viennozīmīga - nē! Tātad - otro naudas funkciju, apgrozības līdzekļa (preču un pakalpojumu apmaksas līdzekļa) funkciju kriptovalūta neveic! Man iebildīs, ka ir taču bankomāti, kuros kriptovalūtu var pārvērst skaidros eiro. Jā, bet tas nepadara kriptovalūtu par naudu. Bankomātā skaidru eiro (vai bankā - bezskaidru eiro) saņemšanas brīdī rit kriptovalūtas pārdošanas process. Proti - kriptovalūta šajā operācijā ir tikai prece.

Trešā naudas funkcija - maksāšanas līdzeklis - paredz, ka pušu saistības un parādi tiek saistīti ar to, ko konkrētā kopiena sauc par naudu. Šī naudas funkcija parādījās vienlaikus ar XV gadsimtā izgudroto grāmatvedības uzskaites fiksāciju dubultshēmu. Iemesls tam atkal bija ekonomisks - rūpes par tirgotāju drošību, tiem braucot no pilsētas uz pilsētu, aizsargāšana no laupīšanas. Nauda tolaik bija metāls - zelta, sudraba, vara monētas, tātad - smagas un apjomīgas. Tādēļ tirgotāji rada izeju - pirms aizbraukt, viņi savā pilsētā gāja pie uzticama cilvēka ( mijēja - nākamā baņķiera) un nodeva viņam naudas maisiņu, bet tas savukārt izsniedza tirgotājam “papīru” - apliecinājumu par naudas saņemšanu no šīs personas. Šis papīrs vienlaikus bija gan saistības, gan arī deva tiesības saņemt apmaiņā pret to naudu šajā vai citā pilsētā no citas uzticības personas. Te radās problēma - ko rakstīt uzskaites grāmatā - nauda ir ienākusi, bet pretī nekas nav aizgājis. Lūk, tad arī radās trešā rubrika vai dubultieraksts - nauda ienāca, prece neaizgāja, taču radās parāds, saistības.

Bet - kā tad ar kriptovalūtu? Vai var respektēt kādas saistības kriptovalūtā, kuras pēc tam tiktu dzēstas ar to pašu kriptovalūtu? Atbilde ir viennozīmīga - nē! Tātad trešo naudas kā maksāšanas līdzekļa funkciju (parādu un saistību uzskaite) kriptovalūta neveic. Un, kamēr kriptovalūta pilnā mērā nepildīs pirmās divas naudas funkcijas, tā nespēs pildīt arī trešo funkciju. Proti - kriptovalūta ir primāri kādā kopienā jānosauc par naudu, lai tajā tiktu izteikta (vērtēta) visu preču un pakalpojumu vērtība (cena). Tālāk kriptovalūta savā virtuālajā formātā jāizmanto iegādāto preču un pakalpojumu apmaksai. Un tad pienākums veikt apmaksu par preci vai pakalpojumu kriptovalūtā tiks respektēts.

Ceturtā naudas funkcija - bagātības uzkrāšanas līdzeklis - parādās tad, kad to priekšmetu skaits, kas konkrētā kopienā tiek saukts par naudu, top pārmērīgs samērā ar esošo vajadzību nodrošinājumu. Proti - nauda ir, bet vajadzības to tērēt nav, vai arī cilvēks (cilvēku grupa) ierobežo savu patēriņu (naudas tērēšanu), lai noliktu to “melnai stundai”. Sevišķi spilgti šī naudas funkcija - bagātības uzkrāšana - izpaužas tajā vēsturiskā laika posmā, kad pastāvēja metāla. dārgmetālu nauda. Šodien, kad ir “papīra” un virtuālā nauda, šī naudas funkcija arī pastāv, taču pēdējā laikā nopietna problēma ir inflācija vai naudas vērtības (pirktspējas zaudēšana) kritums. Tās naudas, kura bez kustības guļ bankā vai “reālā bankā”. Kamēr nauda pastāvēja zelta vai sudraba monētās - tā savu vērtību gandrīz nezaudēja, jo zeltam un sudrabam vienmēr bija sava pašvērtība.

Tātad naudas ceturtā funkcija - bagātības uzkrāšanas līdzeklis. Līdz ar brīdi, kad tika pāriets uz papīra naudu, bet īpaši šodien, kad pārsvaru gūst virtuālā nauda, “liekās” naudas īpašnieks ir spiests meklēt tās ieguldīšanas variantus - (1) tādos objektos, kuru vērtība laika gaitā nesamazinās, vai arī (2) objektos, kuri ar laiku var nest papildus naudas ienākumus, kas sedz naudas vērtības zuduma līmeni (procentu) inflācijas dēļ.

Tradicionāli naudas ieguldīšanas objekti ir - nekustamais īpašums, zelts, dārgakmeņi. Zeltā un dārgakmeņos naudu var ieguldīt tad, ja tā drīzumā nebūs vajadzīga un, ja iegādātie priekšmeti ir atzīti investīciju objekti. 999 proves zelts, dārgakmeņi, kā arī izstrādājumi ar laba līmeņa karātu dārgakmeņiem un, vēlams, ar atzīstamu juveliermākslas līmeni, ir atzīti ieguldījuma (investīciju) objekti. Taču vienkāršā juvelierveikalā nopirkti izstrādājumi tādi nav.

Pērkot nekustamo īpašumu kā naudas ieguldīšanas (investīciju) objektu, ir skaidri jāzina konkrētā objekta satura vērtība īpašumtiesību laikā. Tādēļ, ja nauda kā uzkrājums tiek ieguldīta nekustamajā īpašumā, tūdaļ pat ir jāpārdomā šī objekta, šī nekustamā īpašuma izmantošanas shēma, lai segtu vismaz tā uzturēšanas izdevumus. Kopumā naudas ieguldījumi tradicionālos ieguldīšanas objektos ir ilglaicīgi ieguldījumi un turklāt šajā gadījumā nevar rēķināties ar ātru naudas atgūšanu, ja radīsies tāda vajadzība. Visvieglāk ir pārdot dārgmetālus, juvelierizstrādājumus - sarežģītāk, bet, lūk, nekustamo īpašumu - ilgi un bez garantijām…

Mazāk tradicionāli “liekās” naudas ieguldīšanas objekti ir bizness un finanšu instrumenti. Ieguldīt naudu savā biznesā - tas ir labi, taču panākumi ne vienmēr ir garantēti. Pat, ja bizness ir veiksmīgs, tad ienākumi dividenžu veidā būs vien pēc dažiem gadiem. Pamatsummas atgūšana iespējama tikai pārdodot biznesu. Tas iespējams, ja bijuši panākumi un ij tad, ja atrodas pircējs.

Finanšu instrumenti - šodien tas ir ļoti izplūdis jēdziens, un arī risks ir ļoti liels. Variantu ir daudz: pirmais - naudas aizdevums citai personai, kura pēc kāda laika atdos to ar procentiem, bet varbūt arī nē; otrais - naudas ieguldīšana citas personas biznesā. Atšķirībā no pirmā varianta, jūs kļūstat par kapitāla daļu īpašnieku. Te ir divi scenāriji --pirmais tāds pats, kā saistībā ar naudas ieguldīšanu paša biznesā, otrs - dot naudu un gaidīt dividendes, nepiedaloties kompānijas darbības pārvaldīšanā; trešais - noslēgt līgumu par finansētu apdrošināšanu vai naudas nodošanu finanšu kompānijas pārvaldībā. Slēdzot līgumu par finansētu apdrošināšanu, pastāv gandrīz 100% garantija, ka ieguldīto summu jūs atgūsiet, taču “uzvārīšanās” ir atkarīga no ārējiem faktoriem un veiksmīgas kompānijas darbības. Dodot naudu pārvaldībā - ieguldītās summas atgriešana un “uzvārīšanās” ir atkarīgi no tā, kad jūs to gribēsiet saņemt - kompānijas izaugsmes vai neveiksmju posmā. Finanšu tirgus šodien ir ļoti, ļoti slikti paredzams, un šī tirgus objektu vērtība (akcijas, obligācijas utt.) var krasi mainīties gan uz augšu, gan leju; ceturtais - pašam kļūt par finanšu tirgus spēlētāju. Finanšu tirgū un Forex (valūtu tirgū) var darboties gan caur tiešiem, gan pastarpinātiem brokeriem. Jebkurā gadījumā vairāk riskē naudas īpašnieks, bet arī vinnests var būt lielāks.

Bet - kāds tam sakars ar kriptovalūtu? Kriptovalūta šodien, vadoties no ekonomisko norišu būtības, faktiski ir viens no daudziem finanšu instrumentiem, turklāt - neatkarīgi no tās iegādāšanās veida!

Kriptovalūtu šodien var iegādāties divējādi: - (1) nopirkt tieši no kriptovalūtas pārdevēja internetā vai arī kriptovalūtu biržā un (2) pašam radīt kriptovalūtu, izmantojot “kriptovalūtas fermu”. Apmāns, pērkot kriptovalūtu internetā, ir praktiski neiespējams, jo te tiek lietota jauna aizsardzības sistēma. Abos gadījumos mums ir darīšana ar kriptovalūtu nevis kā ar naudu, kā ar apgrozības līdzekli, bet kā ar preci, kura tiek vērtēta naudā - eiro, ASV dolāros utt.. Proti, ceturto naudas funkciju - bagātības uzkrāšanas funkciju - kriptovalūta nepilda. Tā vienkārši ir vēl viens, jauns finanšu instrumentu veids.

Pasaules nauda - šī piektā, pēdējā naudas funkcija parādījās visvēlāk un ir saistīta gan ar aprēķinu nepieciešamību starp valstīm, gan arī starp partneriem dažādās pasaules valstīs. Primāri “pasaules naudas” funkciju pildīja zelts. Iesākumā, kad tika samērots atsevišķu monētu svars, tas bija zelts natūrā. Vēlāk, pārejot uz papīra naudu, tika izmantots konkrētas valsts valūtas zelta satura standarts, kuru šī valsts garantēja. Bet pēc Otrā pasaules kara, saskaņā ar Breton-Vudas vienošanos, balstoties “zelta standartā” tika noteikts citu valstu valūtu kurss attiecībā pret ASV dolāru, pēc tam - pret Lielbritānijas mārciņu. Sākot ar 1971. gadu ASV faktiski vienpusīgi atcēla “zelta standartu” (garantētu ASV dolāra apmaiņu pret zeltu). Šodien kā “pasaules nauda” (līdzeklis starptautiskos norēķinos) tiek izmantotas piecas valūtas - ASV dolārs, eiro, sterliņu mārciņa, Šveices franks un japāņu jena.

Bet - kā tad ar kriptovalūtu? Vai kriptovalūta veic šo piekto naudas funkciju - vai to izmanto starptautiskos norēķinos? Atbilde ir viennozīmīga - nē! Kamēr kāda no kriptovalūtām netiks atzīta par naudu, par kāda valsts veidojuma naudu, tā vispār nevar pretendēt uz nosaukumu “nauda”.

Nākotnē par naudu var tikt atzīta tā kriptovalūta, kuru patlaban izstrādājušas un pamazām ietilpīgos starpvalstu norēķinos sāk lietot lielās pasaules bankas uz hedžēšanas pamata. Šis pasaules banku finanšu sistēmas pašorganizācijas process, nolūkā pasargāt to no iespējamas finanšu krīzes, pasargāt no valūtu kursa svārstībām starptautiskos norēķinos un to devalvācijas inflācijas iespaidā. Bet - tie ir mēģinājumi radīt jaunu norēķinu sistēmu ASV dolāra vājuma dēļ…

Kāds tad ir secinājums - ir kriptovalūta nauda vai nav? No ekonomikas viedokļa, ņemot vērā piecas minētās naudas funkcijas - kriptovalūta nav nauda!, ka Tieši tāpēc VID atbild, ka Latvijā - ir “pareizi uzskatīt, ka virtuālā valūta nav maksāšanas līdzeklis (nauda).”.

Kas tad ir bitkoins vai kroptovalūta? Ja ņemt vērā ekonomisko šīs parādības vērtējumu, tad var skaidri pateikt, ka kriptovalūta jau ir starptautiski atzīts finanšu instruments. Tā vēl nav de-iure atzīts finanšu instruments, bet agri vai vēlu tas notiks. Jau šodien tiek oficiāli reģistrētas biržas, kas tirgo kriptovalūtu. Un, lai arī VID savā informācijā vēsta, ka “Darbība, kas saistīta ar kriptovalūtu pirkšanu un pārdošanu, netiek uzskatīta par finanšu instrumentu vai elektroniskās naudas emisiju”, nodokļu inspekcijas speciālisti te ir sajaukuši divus nesavienojamus jēdzienus - “finanšu instruments” un elektroniskās naudas emisija”. To viņiem var piedot, jo jo ar ekonomiskās situācijas un tās norišu sapratni viņiem lāgā nesokas…

Naudas, pat elektroniskās, emisija ir valsts prerogatīva. Un, ja privātpersona sāks nodarboties ar šo lietu, tad ikviena valsts sāks tās kriminālvajāšanu. Cita lieta ir “elektronisko karšu emisija” - tā ir Latvijā un citās pasaules valstīs atļauta darbība. To veic ne tikai bankas (kredītiestādes), bet arī citas personas. Pati izplatītākā forma - klientu lojalitātes kartes veikalos, tirdzniecības tīklos. Taču šai darbībai nav nekāda sakara ar kriptovalūtu. Atliek vēl pēdējais apgalvojums, ka kriptovalūta (virtuālā valūta) netop uzskatīta par finanšu instrumentu. Un, lūk, tieši šajā gadījumā VID speciālisti kļūdās…

Latvijas likuma norma par finanšu instrumentu tirgu vēsta, ka: “finanšu instrumenti — vienošanās, kas vienlaikus vienai personai rada finanšu aktīvus, bet citai personai — finanšu saistības vai kapitāla vērtspapīrus”. Proti - finanšu instruments - tas finanšu aktīvs (kuru pēc tam, vajadzības gadījumā, var pārdot), kurš iegādāts par naudu, jo otrai pusei ir finanšu saistības to izpirkt (ja tās nav akcijas vai kapitāla daļas). Personai, kura emitē kriptovalūtu, tā jāizpērk no personas, kura to vēlas pārdot ārpus biržas tirgiem. Tiesa, šāda darījuma cena nekur nav norunāta.

Jebkurā gadījumā kriptovalūtas pirkšana tās ekonomiskajā būtībā ir finanšu aktīva, kurš kotējas biržā, pirkšana. Turpmāk pircējam ir jālemj, kā uzņēmuma uzskaitē tiks atspoguļots un reģistrēts šis finanšu aktīvs. Ja uzņēmums finanšu aktīvu iegādājies ar nolūku gūt ienākumus dividenžu vai procentu veidā, tad mēs to klasificējam kā ilgtermiņa aktīvu un atspoguļojam ilgtermiņa finanšu ieguldījumu sastāvā. Šī aktīva vērtība līdz pirmā, kopš tā iegādāšanās, gada pārskata veidošanai, atskaitē tie uzrādīta saskaņā ar pirkuma cenu. Veidojot gada pārskatu, šī aktīva vērtība tiek pārvērtēta vadoties no šī aktīva bilances vērtības uzņēmuma bilancē, kurā veikts ieguldījums. Pozitīvā starpība (ieguldījuma vērtības pieaugums) veido ilgtermiņa ieguldījuma pārvērtējuma rezervi. Negatīva starpība (ieguldījuma vērtības samazinājums), ja pirms tam nav bijis rezerves vai summa ir nepietiekama, tiek iekļauta uzņēmuma peļņas aprēķinā kā zaudējumi uzņēmuma finanšu darbības rezultātā.

Tā kā kriptovalūta nav finanšu aktīvs, kurš iegādāts nolūkā gūt dividendes, tā kā kriptovalūta nav akcijas vai kapitāla daļas, mēs to viennozīmīgi klasificējam kā īstermiņa finanšu aktīvu vai vērtspapīru. Bilances punktā “Vērtspapīri” vai “Finanšu instrumenti” apgrozījuma līdzekļu kopumā tiek uzrādīti tādi finanšu instrumenti, kuri iegūti nolūkā, izdevīga kursa situācijā, pārdot tos biržā, vai arī, ja pastāv naudas atgriešanas vajadzība, uzņēmuma apgrozījumā.

Kriptovalūta tad arī ir šāds īstermiņa finanšu instruments. Līdz pirmajam, kopš kriptovalūtas iegādāšanās, gada pārskatam šis aktīvs tiek ņemts vērā saskaņā ar iegādāšanās cenu. Veidojot gada pārskatu, šis aktīvs tiek pārvērtēts saskaņā ar biržas kotācijas cenu pēdējā tās tirgus dienā. Patlaban virtuālās kriptovalūtu biržas pastāv un uzzināt cenu nav sarežģīti. Starpība, kas radusies aktīvu vērtībā, kā finanšu darbības rezultātā noticis ienākums vai zaudējums, tiek atspoguļota uzņēmuma pārskatā par peļņu vai zaudējumiem.

Ja kriptovalūta radīta caur formu mining, tad mums ekonomiski ir darīšana ar īpašu gatavās produkcijas radīšanas veidu - finanšu aktīvu. Ir jānosaka tā pašizmaksa un un pēc tam jāpārdod kā finanšu instruments. Likums par pievienotās vērtības nodokli (52. pants) vēsta, par finanšu darījumiem kuri netiek aplikti ar PVN. To varam piemērot kriptovalūtai.

Noslēgumā - kriptovalūta - tā nav nauda. Jo tā nepilda nevienu no piecām naudas funkcijām. Kriptovalūta - tas ir jauns, virtuāls finanšu instruments, kuru de-facto jau ir atzinusi pasaules ekonomiskā sabiedrība un šodien rit pakāpeniska tā atzīšana de-iure caur reģistrāciju virtuālajās biržās. Tā kā - Latvijā var pirkt kriptovalūtu un atspoguļot to uzņēmumu atskaitēs kā īstermiņa finanšu aktīvu.

 
Komentāri 6 Skatīt [6]
Skatīt komentārus [6]