2019. gada septembrī veiktā sabiedriskās domas aptauja liecināja, ka normālai dzīvei Latvijas cilvēkam vajag 1466 eiro mēnesī . 2000. gadā tie bija tikai 494 eiro, 2008. gadā – 1146 eiro, 2012. – 844 eiro, 2016. – 1216 eiro, 2018. gadā – 1317 eiro. Šie skaitļi, kas saukti nosakot “normālu” dzīves līmeni, bet, lai nodrošinātu visas vajadzības, Latvijas ļaudis teic, ka viņiem vajag teju vai divas reizes vairāk. 2019. gadā – 3554 eiro. 2000.gadā tie bija tikai 1164 eiro, 2008. gadā (pirms krīzes, tā saucamo “trekno gadu” virsotnē) – 2434 eiro, 2012. gadā – 1930 eiro, 2016. – 3316 eiro, 2018. gadā – 3553 eiro. Daudz tas vai maz? Viennozīmīgas atbildes nav, taču mēģināsim tikt skaidrībā...
Latvijas Centrālā statistikas pārvalde sniedz mums rādītāju “minimālais ienākumu līmenis mēnesī (ilustratīvā vērtība)” 2004. gadam (aprēķinu sākotne) - 56 eiro vienam mājsaimniecības cilvēkam, 2008. gadā - 142 eiro un 2017. gadā (pēdējais aprēķinātais rādītājs) - 198 eiro[1].
Minimālā alga šajos gandrīz divdesmit gados ir augusi no 71,14 eiro (50 lati) 2000. gadā līdz 430 eiro mēnesī šodien - vairāk nekā sešas reizes. Turklāt Latvijas CSP liecina, ka regulāri aug arī vidējais ienākumu līmenis[2]:
Krīzes laikā valdība, Eiropas “vecāko biedru” un starptautisko kreditoru grupas vadībā pieņēma noteikumus par GOM - garantētā iztikas minimuma līmeni.
Ministru Kabineta noteikumos № 1480 (15.12.2009.) bija sacīts, ka valstij ir jāgarantē pieauguša cilvēka izdzīvošanai ienākumi 40 latu apmērā, bērna - 45 latu apmērā. Eiro tas būtu attiecīgi 56,91 un 64,03. Pēc tam valsts, pateicoties Valda Dombrovska kunga “veiksmes stāstam” izkūlās no krīzes un patlaban Ministru Kabineta noteikumi (№ 931, 18.12.2012.) pauž, ka no 2018. gada pirmā janvāra
GIM jau pielīdzināms 53 eiro (37,25 lati), jo, redz, 2013. gada pirmajā janvārī tas tika noteikts 35 latu (49,80 eiro) apjomā.
Tātad - skaitļu ir daudz, no to pārpilnības reibst galva, taču bez tiem iztikt nevar. Tomēr - tuvoties summai, kura mums nepieciešama, lai saprastu, cik tad naudas vajag, lai Latvijas iedzīvotājs un, sevišķi, pensionārs izdzīvotu tas viss pagaidām nelīdz. Atbildes meklējumos atkal pievēršamies mātei Googlei un saņemam vēl vienu atbildi.[1]:
Nu, ko - diemžēl pie mums Latvijā viss ir kā vienmēr - te nav speciālistu, te pārlieku daudz prasa, te, iespējams, nav nekādu otkatu. Taču tas viss ir tur - ierēdņu līmenī. Taču dzīvē situācija ir nedaudz savādāka. Speciālisti ir un arī metodika ir (tiesa, novecojusi) un turklāt arī valsts iestādē, kura saucas Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde.
Deviņdesmito gadu sākumā, kad premjers Ivars Godmanis taisīja “cenu revolūciju”, proti - atcēla valsts (pirmām kārtām pārtikas produktu) cenu regulēšanu, viņš, lai izvairītos no sociāla sprādziena, bija spiests ieviest arī cenu kompensācijas mehānismu iedzīvotājiem. Tieši tad Latvijas CSP pirmo reizi izskaitļoja minimālā patēriņa groza summu. Pēc tam uz šīs bāzes ilgus gadus tika skaitļots izdzīvošanas minimum apjoms.
Izdzīvošanas minimuma aprēķina metodika nav novecojusi. Problēma pastāv vien preču cenu un pakalpojumu, kuri ietilpst iztikas minimumā, apjoma attiecību izmaiņā. Lieta tāda, ka deviņdesmito gadu sākumā tas bija padomju patēriņa grozs. Tad vēl nevajadzēja oficiāli maksāt par izglītību un medicīnas pakalpojumiem. Tad tramvajā varēja braukt par trim kapeikām, un es pati par dzīvokli maksāju 9-12 rubļus mēnesī, bet par telefonu - 1,42 rubļus.
Protams, patlaban cenu struktūra un attiecības minimālajā Latvijas iedzīvotāju patēriņa grozā ir citādas, taču - tas ir zināms katrai mājsaimniecei
Jā, Latvijas CSP ir visi nepieciešamie dati un ir arī speciālisti, vien viņiem par to nemaksā jo ierēdņi uzskata, ka “no aizrobežas mums palīdzēs”
Visa šī iepriekšminētā informācija un arī valdības vēlēšanās kārtējo reizi aplaupīt pensionārus, no 2020 gada pirmā janvāra paaugstinot maksu par pensiju piegādi uz māju (patlaban pensiju šādi saņem invalīdi un tie, kuri paši nespēj staigāt, bet tie, kuri spēj, dod priekšroku stāvēšanai rindā pastā) - lika man noņemties ar “nepanesamu darbu”, kuru Labklājības ministrijas speciālisti vērtēja teju par 73 tūkstošiem eiro.
Kas mums nepieciešams iztikas minimuma summas aprēķinam? Mums jāzina, kas veido cilvēka ikdienas dzīvi. Es, būdama praktiķe, nevis ierēdne-teorētiķe to labi zinu. Un tā, kas tad ietilpst patēriņa grozā? 1)Ikmēneša tēriņi:- ikdienas uzturs; - sadzīves preces un pakalpojumi (mazgātuve, ķīmiskā tīrītava); - maksa par dzīvokli, elektrību, sakariem un internetu; - transporta apmaksa; 2) Neregulārie tēriņi: - ārstu apmeklējums un zāļu iegāde; - drēbju un apavu iegāde; - izklaides pasākumi; - kafejnīcu un restorānu apmeklējumi; - tēriņi atvaļinājumam, ekskursijām, atpūtai. 3)Atsevišķu ļaužu kategoriju papildus tēriņi: - maksa par savām vai bērnu mācībām; - maksa par bērnudārzu; - kredītsaistību pildīšana.
Šo sarakstu var turpināt, padziļināt un paplašināt, turklāt - var noteikt atšķirības starp dažādām ģimeņu kategorijām:- strādājošs vieninieks; -vientuļšpensionārs; - pilna ģimene ar bērnu; - nepilna ģimene ar bērnu utt.. Latvijas CSP rīcībā ir dati par ģimeņu budžetiem.
Otrais solis - novērtēt, cik maksā viss tas, ko esam iekļāvuši attiecīgajā patēriņa grozā. Tam nepieciešama informācija par cenām un, kā mēs zinām Latvijas CSP veic šo cenu monitoringu.
Proti - viss, kas vajadzīgs elementāram iztikas minimuma aprēķinam ir praktiski pieejams. Tādēļ man arī kļuva interesanti - cik tad tas viss maksā. Paldies Dievam, cenas es zinu, veikalu apmeklēju regulāri. Galvenā problēma bija - aprēķināt uztura izmaksas. Taču te atkal palīdzēja māte-Google. Pēc neilgiem meklējumiem atradu normālu uztura normu vienam cilvēkam dienā. Turpmākais bija vien tehnikas jautājums un, lūk, rezultāti:
Ko tad man galu galā izdevās aprēķināt? Vienkārši izdzīvošanai vienam cilvēkam, pastāvot nepieciešamajam ēšanas līmenim, mēnesī vajadzīgi kā minimums 226 eiro un 22 centi! Un, ja vidējais pensijas līmenis vecuma pensionāram 2018. gadā bija 314 eiro, tad viņam ārstiem un zālēm atlika vēl 87,78 eiro. Super - dzīvo un priecājies, vecais...
Protams, ar maniem aprēķiniem var strīdēties, var kaut ko labot, kaut ko pārrēķināt, taču būtība nav meklējama tajā, cik lielāka vai mazāka būs izdzīvošanai nepieciešamā summa. Valdība šodien uzskata, ka pārtikai pietiek ar 53 eiro (tā saucamais GIM) un tā jau ir zaimošana. Valsts, kura nerūpējas par veciem ļaudīm un bērniem nenovēršami izmirst.
[1] https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/iztikas-minimuma-groza-jauno-apmeru-plano-nosaukt-nakamgad-1421
[1] ttps://data1.csb.gov.lv/pxweb/lv/sociala/sociala__nabadz_nevienl__min_ien/MIG010.px/table/tableViewLayout1/
[2] https://data1.csb.gov.lv/pxweb/lv/sociala/sociala__mb__ienakumi/IIG010.px/table/tableViewLayout1/
