Šo principu uzskatāmi aprakstījis Dž. Orvels savā antiutopijā „1984”, kur „Lielais brālis” savu varu un politiku attaisnoja ar universālu iebaidīšanas formulu: „Jūs taču negribat, lai atgrieztos Džonss”.
Līdzīgi rīkojās arī 4. maija režīma manipulatori, savu prettautisko politiku 1990. gados attaisnojot ar pašu radītu ienaidnieka tēlu: „Jā, mēs neesam ideāli, bet jūs taču negribat, lai atgrieztos Rubiks?” Dienu pirms referenduma par Latvijas iekļaušanu ES tā laika premjers E. Repše TV tiešraidē draudēja: „Ja nenobalsosim pareizi, jau nākamajā dienā Doma laukumā iebrauks Krievijas tanki”. Pirms iepriekšējām vēlēšanām režīmam kalpojošie komentētāji un citi rupori no t.s. inteliģences (tai skaitā tolaik slavenais Neo) aicināja balsot par „mazāko ļaunumu” un baidīja ar „prokremlisko spēku raušanos pie varas”. Ar iebaidīšanu par banku sistēmas sabrukumu, pensiju un algu neizmaksāšanu tika attaisnota slepenā „Parex” bankas pārņemšana (kriminālo noguldījumu glābšana uz mūsu tautas rēķina), tikpat slepenais memorands ar SVF un EK par starptautiskā aizdevuma saņemšanu ārvalstu banku glābšanai un budžeta „konsolidācija”. Ar prastu iebaidīšanu tiek pamatota arī pašlaik plānotā pievienošanās agonizējošajai eirozonai: „Ja neieviesīsim eiro, nāksies ieviest Krievijas rubli.” Manipulācijas kampaņā iesaistījusies arī viltus opozīcija, aicinot „cīnīties par nacionālās valūtas lata saglabāšanu”, savus atbalstītājus baidot ar to, kas jau sen ir noticis fakts, piemēram, ar neatkarības zaudēšanu. Manipulatori (vienalga, vai tos sauc par varas partijām vai opozīciju) tautu ciniski stūrē strupceļā, novēršot uzmanību no pozitīvām alternatīvām.
Nacionāls pēc formas, bet globālā kapitāla instruments pēc satura un funkcijām
Cīņā par lata saglabāšanu bez jau ierastās lētas slavas kāru viltus opozicionāru, psihiski nelīdzsvarotu cilvēku un režīma provokatoru varzas iesaistījušies arī daži inteliģenti un citādi cienījami cilvēki, piemēram, bijušais Hipotēku bankas prezidents Inesis Feiferis un ekonomists Vilnis Zakrevskis. Viņi pamato, kā nacionāla valūta prasmīgas politikas apstākļos var kalpot par efektīvu valsts attīstības instrumentu. Tas tā patiešām ir, bet šie intelektuāļi ir aizmirsuši, ka konkrētais LB emitētais „stiprais un stabilais” lats jau no ieviešanas brīža ir kalpojis par efektīvu Latvijas graušanas instrumentu, kā arī to, ka ne jau naudas nosaukums, bet tās kontrolētājs un politikas noteicējs nosaka šī instrumenta izmantošanas mērķus un rezultātus.
Lai lats patiešām kļūtu par nacionālu, suverēnu valūtu un efektīvu valsts attīstības instrumentu, nepieciešams radīt veselu rindu priekšnoteikumu, kas esošā režīma apstākļos nav ne iespējams, nedz iedomājams. Lai lats kalpotu Latvijas interesēm, nepieciešama:
Augsta valsts suverenitātes pakāpe un Latvijas interesēm kalpojoša pārvalde;
Atteikšanās no Čikāgas skolas „monetārisma” dogmām, SVF un EK diktāta, „Vašingtonas konsensa” nosacījumiem, kā arī, protams, no Māstrihtas kritēriju žņaugiem un EK iedibinātās kvotu sistēmas;
Pārdefinējamas Latvijas Bankas funkcijas (LB faktiski nacionalizējama), liekot pamatus savai kreditēšanas, investīciju, valsts atbalsta un banku sistēmai, kā arī valūtu kontroles sistēmai;
Valsts monetārā un fiskālā politika pakārtojama nacionālās tautsaimniecības interesēm, pilnas nodarbinātības politikai, jaukta tipa tautsaimniecībai (ar līdzsvarotiem sabiedriskajiem, privātajiem un kooperatīvajiem sektoriem) un valsts attīstības stratēģijai, kas beidzot izstrādājama;
Atkarojams mūsu nacionālais tirgus (t.sk. gandrīz no nulles radāma sava banku, apdrošināšanas un tirdzniecības sistēma), ieviešama elastīga nacionālo ražotāju un iekšējā tirgus aizsardzības sistēma, īstenojami infrastruktūras atjaunošanas un modernizācijas projekti, sākama aktīva ārējās tirdzniecības un starpvalstu sadarbības politika (sevi neierobežojot ar „aukstā kara” radīto vienpusējo orientāciju un netaisnīgiem „brīvās tirdzniecības” jumta līgumiem);
Šo sarakstu varētu turpināt, izvērst, pamatot un detalizēt, bet tāpat skaidrs, ka nekā tamlīdzīga Latvijai nav, un nav pat iedīgļu, nedz kādas vērā ņemamas organizācijas, kas uzņemtos iniciatīvu šos attīstības priekšnoteikumus radīt un uzturēt.
Protams, Latvija nav vienīgā postpadomju valsts, kurai nav savas patstāvīgas monetārās, fiskālās, kreditēšanas un investīciju politikas, nedz savas suverēnās valūtas un Nacionālās bankas. Tās nav pat lielajai Krievijai, kur tikai pēdējā laikā sākušās dzīvas diskusijas par šiem jautājumiem (skat., piemēram, Nikolaja Starikova grāmatu „Rubļa nacionalizācija”). Bet tieši Latvija izvēlējusies vispašnāvīgāko naudas politiku visā pēcpadomju un bijušā Austrumu bloka telpā. Šo katastrofālo pašiznīcināšanās politiku, kas tautas apziņā saistīta ar ilggadējo LB prezidentu E. Repši (latu, protams, neizdomāja Repše, bet konstruēja SVF un citi globālo institūciju padomnieki), sauc par „stiprā lata” politiku, kas ātri un neatgriezeniski iznīdēja vietējos ražotājus, bet atbalstīja importētājus un spekulantus (pērc lētāk, pārdod dārgāk), kā arī Latviju padarīja pievilcīgu kontrabandai, organizētajai noziedzībai un parādu piramīdu pūtējiem. Latvijai kopš lata ieviešanas nav bijis neviena gada ar pozitīvu ārējās tirdzniecības bilanci, un izveidojies klasisks nesamaksājamu parādu slazds.
Pat ja Latvija 1990. gados būtu pakļāvusies SVF diktātam (pēc iespējas paturot prātā savas nacionālās intereses), atvērusi robežas importam un nelīdzsvarotiem „brīvās tirdzniecības” līgumiem, sīkstākajiem vietējiem ražotājiem vēl būtu kaut kāda cerība noturēties, ja vien tie savā starpā kooperētos un latam nebūtu tik augsts apmaiņas kurss. Tieši augstais lata kurss bija nāves spriedums mūsu ražotājiem, iznīcināja simtiem tūkstošiem darbavietu, konkurences vārdā nosita darba algu, pabalstu un pensiju līmeni un simtiem tūkstošiem cilvēku padarīja liekus savā dzimtenē. Tagad viņi ir aizbraukuši un ceļ citu valstu labklājību, nositot algu līmeni arī citās valstīs. Tādu velnišķīgu valstu un tautu graušanas shēmu radījis globālais kapitālisms, balstoties uz korumpētiem un savām tautām nelojāliem režīmiem.
Uzdodiet šos neērtos jautājumus cīnītājiem par „lata saglabāšanu”, un jūs atklāsiet, ka šie „cīnītāji” labākajā gadījumā paši nesaprot, ko runā, bet sliktākajā gadījumā – jūs apzināti muļķo un maldina, cerot tādā veidā iegūt lētu slavu un vietu pie siles nākamajā Saeimā.
Šis raksts nav domāts eiro ieviešanas atbalstam. Vienīgais iespējamais labums no eiro ieviešanas varētu būt atbrīvošanās no „stiprā lata” lāsta, bet arī šis labums ir tikai spekulatīvs (atkarīgs no daudziem neprognozējamiem faktoriem), neatsver jaunus zaudējumus un padara mūs vēl atkarīgākus no ārējiem faktoriem.
Ja Latvija grib būt neatkarīga un attīstīta, tai, protams, nepieciešama sava nauda. Ne tikai tās nosaukums un tēls, bet suverēna monetārā, fiskālā, kreditēšanas un investīciju sistēma, kas pakārtota reālās ekonomikas attīstības un visu iedzīvotāju labklājības interesēm. Esošais lats un naudas politika diemžēl šīm prasībām neatbilst, tāpēc tā saglabāšanas kampaņa pat izdošanās gadījumā tikai paildzinās līdzšinējo, Latvijai nelabvēlīgo Status Quo. Būs patērēta enerģija, lai būtībā nemainītu neko, bet kārtējo reizi atliktu diskusiju par daudz svarīgākām lietām.
Kā jau vairākkārt esmu uzsvēris, Latvijas problēmām nav vienkārša risinājuma – jo pārāk daudz esam atdevuši un zaudējuši – slimība ir kompleksa, hroniska un dziļi ielaista. Ja kāds šajos apstākļos piedāvā vienkāršu brīnumlīdzekli, vienas tēmas risinājumu, tie ir maldi – reālajā dzīvē tā nenotiek. Un nevajag vainot tikai kādus politiķus vai partijas – tās šai alkatīgajā tirgus pasaulē ir tikai teatrāli starpnieki, kas pareizi spaida pogas. Sistēma balstās uz mūsu pašu apzinātu vai neapzinātu, aktīvu vai pasīvu līdzdalību.
