Sakarā ar vietvalžu administrācijas apņēmību par katru cenu ieviest Latvijā eiro, sākusies zināma domu apmaiņa par šā soļa labajām un sliktajām sekām. Diemžēl abas puses aprobežojas ar lozungiem kategorisku apgalvojumu formā, bet nav bijis dziļākas reālo procesu analīzes. Tad nu mēs kopīgiem spēkiem varētu mēģināt šo trūkumu novērst. Sākot jau ar pamata jautājumu – Kas ir Eiropas Savienība?
Uz šo jautājumu esmu centies atbildēt garā aprakstā ar tādu pašu nosaukumu, kas pirms pāris gadiem publicēts portālā „Tautas forums”. Katrs šo rakstu, kas publicēts divās daļās, var sameklēt internetā, bet mani pašu tas neapmierina. Jo vieglāk būtu atbildēt uz jautājumu: „Kas Eiropas Savienība nav?”
Eiropas Savienība noteikti nav neatkarīgu valstu alianse, kuras brīvprātīgi vienojušās par sadarbību noteiktās jomās, kuras nestu labumu visām iesaistītajām pusēm, vienlaikus saglabājot patstāvīgu attīstības politiku. Sadarbība varētu izpausties, piemēram, kā kopīgi infrastruktūras projekti, muitas savienība, iesaistītajām pusēm izdevīgi tirdzniecības līgumi, kas slēgti uz noteiktu termiņu un regulāri pārskatāmi. Es personīgi būtu par Latvijas dalību šādā savienībā.
Taču realitāte ir gluži pretēja: dalības noteikumi ierobežo vai pat aizliedz patstāvīgu dalībvalstu attīstību. Rodas iespaids, ka šo savienību iecerējis kāds spēks, kura mērķis bijis iemūžināt un pat padziļināt esošo nevienlīdzību starp dalībvalstīm. Kura dalībvalsts sākotnēji bijusi bagātāka un attīstītāka, tā paliek vēl bagātāka uz citu dalībvalstu rēķina, bet tās valstis, kuras iestājušās kā vājas un nabadzīgas valstiņas, ES ietvaros paliek vēl nabadzīgākas un atkarīgākas.
Eiropas Savienība noteikti nav arī centralizēta federācija, kādas ir, piemēram, ASV un Kanāda, bet nesen vēl bija PSRS un Dienvidslāvija. Tātad mēs paši esam dzīvojuši šādā centralizētā, vienotā federācijā, kuru sauca par PSRS. Praksē tas nozīmēja, ka daudzas dzīves jomas, tai skaitā budžets un tā sadaļas, sociālā joma, ārpolitika, attīstības plāni, transporta un enerģijas infrastruktūra, valsts aizsardzība un pat rūpnieciskais komplekss PSRS bija vienots un centralizēts. Katra republika šīs savienības fondos deva savu ieguldījumu, kuru pēc tam centralizēti pārdalīja, īpašu vērību veltot atpalikušo vai depresīvo reģionu attīstībai. Uzņēmumi un infrastruktūras objekti dalījās reģionālās, republikāniskās vai vietējās nozīmes objektos, kā arī vissavienības nozīmes objektos. Vissavienības objekti veidoja vienotu kompleksu. Protams, arī PSRS ietvaros bija attīstītāki reģioni (republikas, rajoni) un atpalikušāki reģioni, kuros pirms revolūcijas pastāvēja feodāla kārtība, kuru ar spēku uzturēja konkurējoši klani. Nav noliedzams, ka padomju varas laikā atpalikušie reģioni tika attīstīti līdz nepazīšanai. Reģioni, kuros bija bargi dabas apstākļi, bet kurus bija nolemts attīstīt un apdzīvot, tika stimulēti īpaši, nosakot lielākas darba algas, uzlabotu apgādi un citas privilēģijas. Salīdzinot ar stāvokli pirms revolūcijas, PSRS infrastruktūra un arī dzīves līmenis pieauga daudz straujākos tempos, nekā attīstītajās Rietumu valstīs. Lai arī PSRS bija republikas-donori, un republikas, kuras vairāk saņēma, nekā ieguldīja, attīstības līmeņiem bija tendence izlīdzināties. To nevar noliegt.
Varbūt ne tik centralizēta, tomēr līdzīga kārtība valda arī ASV un Kanādā. Lai arī ASV štati bauda lielāku patstāvību un tiem ir pat savas konstitūcijas un pārstāvniecības institūcijas (Arī PSRS tādas bija), tomēr izšķiroša nozīme ASV attīstībā bija federālajām programmām. Sākot ar dzelzceļu, kanālu un lielceļu infrastruktūras būvi, beidzot ar federālajām sociālās un veselības apdrošināšanas programmām, federālo banku noguldījumu apdrošināšanu, federālo lauksaimniecības subsidēšanas programmu, federālajām mājokļu būvniecības un kreditēšanas programmām, Federālo rezervju sistēmu (pilda Centrālās bankas funkcijas), federālajiem fondiem dabas katastrofu seku novēršanai un citiem federāliem izlīdzināšanas mehānismiem. Ja kāds ASV štats nonāk grūtībās, tas netiek atstāts nelaimē, bet saņem federālo palīdzību.
Nekā tamlīdzīga Eiropas Savienībā nav. Jā, var teikt, ka ES ir kopīga lauksaimniecības politika, taču mēs katrs zinām, ka tā ir diskriminējoša un netaisnīga – dažas dalībvalstis saņem 7 – 12 reizes lielākas subsīdijas nekā citas. Ir arī t.s. kohēzijas fondi, bet tos parasti neizmanto, lai novērstu reālo dalībvalstu atpalicību. Kohēzijas fondi drīzāk ir kā slēpta subsīdija bagāto dalībvalstu ražotājiem, kuri saņem pasūtījumus un gūst garantētu peļņu. Mazo dalībvalstu intereses šajā shēmā netiek ņemtas vērā.
Toties ES centrs izstrādājis veselu līgumu, noteikumu un direktīvu sistēmu, kura mērķis ir liegt dalībvalstīm īstenot patstāvīgu attīstības politiku. Kaut vai Māstrihtas līgums, kurš faktiski dalībvalstīm liedz ieguldīt līdzekļus savas valsts vai tās reģionu attīstībā.
Līdz ar to mēs jau varam izdarīt ļoti svarīgu secinājumu. Šoka terapijas un tirgus reformu izpostītā Latvija šajā „bagāto valstu klubā” iestājās pāragri, līdz ar to atsakoties no izredzēm kādreiz sasniegt kaut vidējo ES attīstības līmeni. Gluži otrādi – mūsu atpalicība tikai padziļinās. Jo ES veidota tā, ka stiprākās un bagātākās valstis turpina augt, bet nu jau uz nabadzīgāko dalībvalstu rēķina. Šo faktu pat īpaši neslēp Eiropas komisāri, runājot par „vairāku ātrumu Eiropu”.
Eiropas Savienība nav savienība
Ir pēdējais laiks lietas saukt to īstajos vārdos, un tad ir jāatzīst, ka ES nosaukums ir maldinošs. Jo pats jēdziens „savienība” taču ietver tādus principus kā solidaritāte, sadarbība, kopīga, brīvprātīga darbība, sinerģijas efekts, bet nekā tamlīdzīga Eiropas Savienībā nav, jo ES dalībvalstis savā starpā konkurē! Manuprāt, veiksmīgu savienību var veidot savā attīstības līmenī līdzīgas dalībvalstis, kuru tautsaimniecība ir tik atšķirīga profilu nozīmē (smagā rūpniecība, vieglā rūpniecība, zveja, augstas vērtības pakalpojumi u.c.), ka savstarpēji cita citu papildina un līdz ar to kļūst vēlama savstarpēji izdevīga tirdzniecība un kopīgi infrastruktūras projekti, kuri palielina katras dalībvalsts iespējas, vienlaikus neapdraudot katras dalībvalsts suverenitāti un iekšējo demokrātiju. Ja Eiropas Savienību tomēr saukt par savienību, tad tā ir unikāla parādība, kas vairāk atgādina XIX gadsimta koloniālās sistēmas. Koloniālās sistēmas raksturoja bagāta metropole un nabadzīgas, no metropoles atkarīgas teritorijas, kurām tika liegta patstāvība, un kuras ar metropoli saistīja nevienlīdzīgi, asimetriski, netaisnīgi līgumi.
ES dalībvalstīm ir liegti elementāri attīstības un savas ekonomikas aizsardzības instrumenti. Parakstot dalības noteikumus, jaunās dalībvalstis faktiski atbruņojās un savu likteni uzticēja bagāto dalībvalstu žēlastībai, kļūstot par koloniāliem piedēkļiem – resursu, darbaspēka un noieta tirgus gādātājiem priekš bagātajām dalībvalstīm.
Tā kā patstāvīgu dalībvalstu attīstību izslēdz dalības noteikumi, tad palikusi tikai konkurence slēgtas sistēmas ietvaros, kuras gaitā attīstītākās un konkurentspējīgākās dalībvalstis noēd mazāk attīstītās valstiņas, iedzenot tās nesamaksājamos parādos, paralizējot šo valstu tautsaimniecību, izraisot masu bezdarbu, nabadzību, cilvēku izbraukšanu, diktējot finanšu bardzības un objektu izpārdošanas noteikumus utt. Tieši to mēs varam vērot mūsdienu ES. Tā ir spēle, kurā uzvarētājs paņem visu!
Taču šī asimetriskā spēle nevar ilgt mūžīgi, jo bagāto valstu ieņēmumi vienlaikus ir nabadzīgāko valstu izdevumi un parādi. Piemēram, izkonkurējot vājākos ražotājus, kurus vairs neaizsargā nekādi fiskālie, monetāriem vai administratīvie pasākumi, stiprākā ražotājvalsts Vācija sev ieguva ideālu, no barjerām brīvu tirgu. Ap 70% Vācijas eksporta iepērk citas eirozonas valstis. Taču Vācijas eksporta bums strauji tuvojas beigām, jo dalībvalstis, pērkot Vācijas ražojumus, ir nonākušas lielos parādos, un turpmāk vairs nevarēs pirkt ne tuvu tādos apjomos. Turklāt parādā šīs valstis ir galvenokārt pašas Vācijas bankām, jo Vācija pati kreditēja savu eksportu uz citām eirozonas valstīm. Nu tas jau ir noiets etaps, un arī aizdoto naudu atgūt ir mazas cerības, jo šīs dalībvalstis taču gandrīz neko neražo un tajās valda masu bezdarbs. Tā kā pasaules krīzes iespaidā noplakuši arī citi eksporta tirgi un parādu piramīdas gaida savu sabrukumu, Vāciju sagaida ļoti grūti laiki un gigantiska mēroga krīze.
Patiesi apbrīnojami, kā citādi gudrie un pedantiskie vācieši varēja atkal tik viegli iekrist tādā slazdā, kuru tiem sagatavoja britu un amerikāņu ģeostratēģi. Jo Māstrihtas līgumu un eiro valūtu Vācijai uzspieda Rietumu sabiedrotie, sevišķi Lielbritānija un Francija (mazāk tieši arī ASV), kā priekšnoteikumu Vācijas apvienošanai 1989. gadā. Latvijā par to maz runā, bet Rietumos arvien kopš XIX gadsimta otrās puses svarīgs ir „Vācijas jautājums”. Briti, francūži un tagad arī amerikāņi nevēlas stipru Vāciju pašā Eiropas centrā, nedz arī veiksmīgu kontinentālās Eiropas koalīciju. Tieši saistībā ar šo jautājumu tika izraisīti divi pasaules kari, kuros Vāciju sagrāva, pazemoja un aplaupīja. Tieši tāpēc Eiropai tika uzspiests arī šis kroplīgais un defektīvais projekts, ko nosauca par Eiropas Savienību, un kurš patreizējo noteikumu ietvaros ir lemts traģiskai bojāejai.
Eiropas Savienībā nekas nav īsts
Jā, briti un amerikāņi, arvien turoties pie klasiskās britu ģeopolitikas un spēku līdzsvara principiem, nevēlas pieļaut ne stipru, patstāvīgu Vāciju, nedz stipru kontinentālo Eiropu. Ne velti aukstais karš sen beidzies, bet Vācija arvien ir ASV un Lielbritānijas okupēta valsts, kuras patstāvība ir visai ierobežota. Tieši tāpēc ES projektā iemontēts tik daudz dīvainu lietu, ieliekot šā projekta pamatos bumbu ar laika degli.
Jau minēju, ka šī savienība nav īsta savienība. To pašu var teikt par eiro valūtu, kas nav suverēna valūta, bet tikai ASV dolāra atvasinājums. Tās valstis, kas vienu brīdi steidzās savas valūtu rezerves diversificēt, papildinot ar eiro, tagad vairs nesteidzas, jo redz, ka ASV un tām sabiedrotais finanšu centrs Londonā pieteicis karu eiro, padarot to par nestabilu valūtu. ES tā arī nav panākusi, lai eiro pasaulē tiktu atzīts par līdzvērtīgu maksāšanas līdzekli ASV dolāram. ES dalībvalstis izejvielu iepirkšanai arvien spiestas savu eiro mainīt uz dolāriem, kā arī piedalīties ASV finansēšanā, iepērkot ASV parādzīmes.
Tam ir vairāki iemesli. Lai eiro būtu suverēna valūta, būtu nepieciešams irdeno ES transformēt par centralizētu politisko savienību, faktiski par vienotu federāciju, kurai būtu patstāvīga un vienota fiskālā un monetārā politika, vienota nodokļu un tiešo investīciju sistēma, kā arī pilnvērtīga centrālā banka. Jā, formāli pastāv Eiropas Centrālā banka, bet tās funkcijas ir stingri ierobežotas. Tai nav tādu funkciju un pilnvaru, kādas bauda Anglijas Centrālā banka vai ASV Federālā rezervju sistēma. ECB pat nav tiesību uzpirkt eirozonas dalībvalstu parādzīmes, lai stabilizētu procentu likmes. Paradokss tāds, ka pat tādām ES dalībvalstīm kā Dānija, Polija, Anglija un Zviedrija, kuras saglabājušas savu valūtu, ir nesalīdzināmi lielākas iespējas lietot savas fiskālos un monetāros instrumentus, nekā Eiropas Savienībai kopumā. Tāpēc šo dalībvalstu pozīcijas starptautiskajā finanšu tirgū ir spēcīgākas un izdevīgākas nekā ES kopumā.
Tieši tāpēc mēs varam droši secināt, ka ES projekts lemts neveiksmei, ja netiks mainīti esošie dalības un pārvaldības noteikumi. Jā, ir dzirdētas Eiropas politiķu runas par nepieciešamību ES transformēt par Eiropas Federāciju vai Eiropas Savienotajām valstīm (pēc ASV parauga), taču spēle aizgājusi tik tālu, ka šādu lēmumu nesaprastu paši eiropieši. Arvien ir stingrs atbalsts nacionālās suverenitātes idejai, kas pēdējā laikā, sakarā ar eiro krīzi un eirokomisāru tizlajiem lēmumiem, tikai pieaug. Ja Latvija savu neatkarību gatava izšķiest un atšķaidīt jebkādā veidā, tad Rietumeiropā, sakarā ar tās vēsturiskajām tradīcijām, tomēr ir saglabājies vērā ņemams nacionālais patriotisms un nacionālo interešu apziņa.
Otrkārt, federācijas dibināšana nozīmētu, ka bagātākajām dalībvalstīm tomēr būtu jāuzņemas atbildība par nabadzīgāko valstu attīstību, un to nevēlas ne Vācija, ne Francija, ne turīgākās Ziemeļeiropas un Beniluksa valstis. Lielbritānija šādu federāciju noraidītu principiāli, jo tas faktiski nozīmētu nonākšanu atkarībā no dominējošās Vācijas. Ne velti briti izprovocēja divus pasaules karus, lai tagad padotos Vācijai brīvprātīgi.
Treškārt, ES dalībvalstis ir visai prasti sarīdītas savā starpā. Vācieši sašutuši, ka viņiem jāuztur „slinkie un izšķērdīgie grieķi”, kuri nevēlas ievērot fiskālo disciplīnu un maksāt parādus. Vācieši negrib saprast, ka grieķu izdevumi vienlaikus bija vāciešu ieņēmumi, ka bez grieķu vēlmes tērēt un ņemt kredītus Vācijai nebūtu tik liels eksports. Vācieši aizmirsuši, ka pēc Versaļas līguma parakstīšanas paši bija līdzīgā situācijā, bet pēc Otrā pasaules kara Vācijas parādi bija piedoti. Bet grieķi, spāņi un portugāļi savukārt uz mūsdienu Vāciju jau raugās kā uz Ceturto reihu, protesta demonstrācijās izejot ar antinacistiskiem lozungiem. Savstarpējie apvainojumi un naidīgums Rietumeiropas tautu vidū jau sasnieguši to destruktīvo kaislību līmeni, kāds bija raksturīgs periodam pirms I un II pasaules kariem. Tieši šādu rezultātu vēlējās viltīgie britu un amerikāņu ģeostratēģi.
Vācija varētu sevi glābt, vienpusējā kārtībā izstājoties no eirozonas un atjaunojot savu doičmarku. Taču Vācijā vairs nav Bismarkam līdzvērtīga valstsvīra, kas uzdrīkstētos šādu soli spert. Vācijas politiķi vairāk līdzinās bailīgiem tirgoņiem. Viņi uzskata, ka Vācija eirozonas projektā ieguldījusi tik daudz savas naudas, ka atpakaļceļš vairs nav iedomājams, ka jāturpina piedzīt parādi no „slinkajiem grieķiem, spāņiem un itāļiem”, stiprināt fiskālo disciplīnu utt. Pat ja tas novestu līdz visas ES sabrukumam.
Vēl viens variants varētu būt, ja pakāpeniski no eirozonas tiktu izslēgtas vājākās valstis, kamēr eirozonā paliktu savas attīstības līmenī aptuveni līdzīgās valstis – kopumā kādas 5 – 6. Tas būtu reāls scenārijs, taču arī maz ticams, jo eiro eirofanu aprindās jau kļuvis par tādu kā pielūgsmes objektu, reliģisku pašmērķi, ticības un principa lietu, un Eiropā vairs nav de Gollam vai Bismarkam līdzvērtīgu politiķu, kuri spētu uzņemties tādu atbildību un drosmi.
Ko darīt Latvijai?
Ja ES strauji un radikāli nereformēsies veselā saprāta virzienā, to gaida labākajā gadījumā 10 – 20 saimnieciskas depresijas gadi. Tādas pašas „zudušās dekādes”, kādas kopš 1990. gada pārdzīvo Amerikas spiedienam padevusies Japāna. Sliktākajā gadījumā – pilnīgs sabrukums un haoss.
Latvijai šādā Eiropas Savienībā nekas labs nespīd. Turklāt mums nav laika, jo tauta no Latvijas masveidīgi izbrauc. Mēs jau esam pārdzīvojuši vēl ļaunākas „zudušās dekādes”. Mūsu tauta nav tik liela, lai atļautos vēl lielākus zaudējumus.
Ja starp palikušajiem vēl būtu apņēmīgi, drosmīgi un organizēties spējīgi cilvēki, mums palikušas divas radikālas glābšanās iespējas: 1) no ES kategoriski (draudot ar veto tiesību izmantošanu) jāpieprasa, lai uz nenoteiktu periodu Latvijai tiktu atcelti visi noteikumi , kas ierobežo mūsu iespējas īstenot patstāvīgu attīstības politiku; 2) izstāties no ES un pasludināt Latvijas suverenitātes atjaunošanu – ar mērķi īstenot intensīvu Latvijas tautsaimniecības un pārējo jomu atjaunošanu.
Es domāju, ka pirmo variantu, pat ja mēs tādu iesniegtu, ES vadība noraidītu. Vismaz pagaidām, kamēr stāvoklis ES nav krasi dramatizējies. Tāpēc jāķeras uzreiz pie otrā varianta – izstāšanās no ES.
Izstāšanās no ES nenozīmē pašizolāciju, bet tikai brīvāku politiku bez Briseles diktāta un ierobežojumiem, kas īstenojama Latvijas interesēs. Protams, jāatsakās arī no „Vašingtonas konsensa” principiem, kuri tāpat izslēdz valsts attīstību. Patstāvīga politika neizslēdz sadarbību ar citām valstīm, tai skaitā ar Eiropas valstīm, taču mūs neierobežos arī citos virzienos. Latvijai nevar būt par daudz sabiedroto. Vienalga, kurā debess pusē tie mistu. Pienācis laiks atbrīvoties no aukstā kara laika stereotipiem, jo pasaule pa šo laiku kopš 1990. gada ir būtiski mainījusies.
Tagad katrs, pat nezinot svešvalodas, var gūt plašāku priekšstatu par rakstā minētajiem procesiem, kā arī faktoriem, kas svarīgi savas valsts attīstīšanai. Tikko nākusi klajā fantastiska norvēģu pētnieka Ērika Reinerta grāmata „Kā bagātās valstis kļuva bagātas... un kāpēc nabadzīgas valstis paliek nabadzīgas.”
Arvien grāmatveikalos lēti iegādājama ne mazāk skaidrojoša korejiešu ekonomista Hādžūna Čanga grāmata „Sliktie samarieši”.
Par globālā kapitālisma plēsonīgo dabu varat lasīt amerikāņa Džona Pērkinsa grāmatu „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze” un vēl izsmeļošāko Kanādas aktīvistes Naomi Kleinas grāmatu „Šoka doktrīna”.
Līdz ar to nesapratnei, šaubām vai tumsonībai vairs nevar būt nekāda attaisnojuma.
