“Ļaujiet man kontrolēt nācijas naudu, un man vienalga, kurš lems likumus.” /Meiers Amšels Rotšilds/
Presē parādījusies ziņa par mūsu vietvalžu lēmumu pārdot četras Latvijas Hipotēku un Zemes bankas komercaktīvu paketes. Kā parasti līdzīgos gadījumos, darījums noticis dziļā slepenībā. Pārdošanas cena netiek izpausta, lai gan Zviedrijas akcionāriem piederošais “Dienas Bizness” apgalvo, ka 10 – 30% zem bilances vērtības (ja minēts tāds diapozons, laikam jau īsti nezina, vai arī apzināti maldina). Pircēji – it kā divas Latvijā ielaistās zviedru bankas – Swedbank un SEB banka grupas uzņēmums SEB Wealth Management. Tā kā Hipotēku bankas kapitāls pirms darījuma tika steidzami palielināts par 25 miljoniem latu, pieļauju iespēju, ka Latvijas vietvalži patiesībā Hipotēku banku ne tikai uzdāvājuši, bet vēl piemaksājuši. “Pārdeva” ne tikai Hipotēku bankas ēkas, darbiniekus, datu bāzes un iekārtas, bet arī bankas klientus (gan privātpersonas, gan uzņēmumus), viņu uzkrājumus, kredītus, ķīlas un pensiju 2. līmeņa uzkrājumus. Pārdošanas formālais iemesls – nodoms uz atlikušās Hipotēku bankas daļas bāzes veidot attīstības banku. Šā projekta izstrādātājs, protams, darījumā ieinteresētās SEB bankas struktūrvienība SEB Enskilda. Vai interešu konflikts? Ne tikai, bet arī kārtējā norāde uz to, kas patiesībā diktē politiku Latvijā, kam pieder mūsu politiķi un viņu institūcijas. Vai ticat, ka ārvalstu privātbanka, izstrādājot Latvijas attīstības bankas koncepciju, domājusi par Latvijas un tās iedzīvotāju interesēm? Līdzšinējā pieredze par to liek šaubīties. Visticamāk, ka koncepcija pielāgota tieši ārvalstu privātbanku interesēm, lai vēl efektīvāk noslauktu Latviju, kontrolētu katru naudas plūsmu. Jau iepriekš nopirktie politiķi formāli saviem saimniekiem pārdevuši vai uzdāvājuši pēdējo Latvijas valstij piederošo banku (“Citadelei” ir pagaidu statuss, arī to pārdos vai uzdāvinās ārzemniekiem). Shēma tā pati, pēc kuras pirms 700 gadiem latvju un lībiešu virsaiši uzdāvāja varas privilēģijas, zemi un īpašuma tiesības krustnešu bruņiniekiem un viņus pavadošajiem melnsvārčiem. Kādreiz tik ierasti draudzīgais sauklis “Hipotēku banka – tavas valsts banka” vairs nav spēkā. Būtībā vairs nav arī pašas valsts, tāpēc “valdību” tekstā saucu par vietvalžiem.
Neesmu cilvēks, kurš staigā pa bankām, ņem kredītus, nogulda termiņdepozītus vai veic valūtu maiņas operācijas. Taču ar Hipotēku banku man bijusi ilgstoša saskarsme un pat visciešākā sadarbība. Esmu pat uzrakstījis grāmatu par Hipotēku banku: tās vēsturi, darbības atjaunošanas apstākļiem un nākotnes nodomiem. Grāmatas nosaukums – “Hipotēku banka vakar, šodien, rīt: attīstības bankas tapšana”. Jā, attīstības banka bija iecerēta jau sen, pat apstiprināta tās veidošanas un darbības koncepcija. Taču tā bija mūsu pašu iecere, nevis SEB struktūrvienības biznesa projekts.
Pirmo reizi par Hipotēku banku dzirdēju, kad 1999. gadā rakstīju Gundara Valdmaņa grāmatu “Starp Dzirnakmeņiem”. Gundars stāstīja, es viņa stāstījumu pierakstīju, apkopoju un sakārtoju grāmatā (pats Valdmanis latviešu valodā nespēja rakstīt, jo auga bēgļu nometnēs un Kanādā). G. Valdmanis savulaik bija darba grupas sastāvā, kas izstrādāja Hipotēku bankas izveides projektu. Valdmanis bija iecelts par Hipotēku bankas pagaidu vadītāju un jau Ministru kabinetā apstiprināšanai bija iesniegts projekts par viņa iecelšanu par Hipotēku bankas pirmo prezidentu. Valdmanim bija grandiozas Latvijas attīstības ieceres un nepieciešamā pieredze, arī banku jomā. Kaut kas līdzīgs Ķīnas attīstības modelim, jo kompānijas Dymanics Capital uzdevumā viņš bija darbojies Ķīnas Tautas republikā. Tomēr bankas padomei, kuru iecēla valdība, uzspieda garus un neauglīgus strīdus par to, vai atjaunojami Zemes bankas un Hipotēku bankas kredītņēmēju pirmskara parādi. Tāpat formālu iemeslu dēļ ilgi netika apstiprināti bankas statūti, līdz galu galā par bankas prezidentu tika iecelts akadēmiķis Arnis Kalniņš. Tomēr īsta Hipotēku bankas attīstība sākās tikai pēc tam, kad par bankas prezidentu tika apstiprināts pieredzējušais tautsaimnieks Inesis Feiferis.
Lai arī sākotnēji Feiferis bija “Latvijas ceļa” biedrs, viņš no saviem partijas kolēģiem atšķīrās ar plašu redzējumu, patriotismu, valstisku domāšanu, atvērtību jaunām idejām un spēju iekustināt lielus projektus visas valsts interesēs. Viņa prezidēšanas laikā banka ne tikai strauji auga, bet arī izstrādāja hipotekārās kreditēšanas un ķīlu zīmju emitēšanas tiesiskos pamatus, kā arī uzsāka vairākas valsts atbalsta programmas. Banka iesaistījās arī sabiedriskas nozīmības iniciatīvās, piemēram, katrā pilsētā, kurā darbojās Hipotēku bankas filiāle, organizējot pilsētas sakopšanas talkas ar devīzi – “Mēs paši”. Tā nav nejauša sagadīšanās, ka “Mēs paši” tēma uzsvērta arī manās grāmatās un citās publikācijās.
Feiferim raksturīgs plašs, stratēģisks redzējums un interese par dažādām attīstības veicināšanas metodēm. Sekodams notikumiem un idejām Latvijā, viņš bija lasījis manus rakstus, kas reizēm parādījās tā laika presē. Tā kā arī es (atšķirībā no žurnālistu vairākuma) rakstīju par valstiski atbalstītas attīstības veicināšanu, viņš pats mani sameklēja, lai iepazītos tuvāk. Kad tuvojās Hipotēku un Zemes bankas atjaunošanas 10 gadu jubileja un bija nobriedusi iecere veidot attīstības banku, viņš tieši man piedāvāja par to uzrakstīt grāmatu. Sadarbība ar to nebeidzās. Tā kā Hipotēku banka bija sākusi atbalstīt arī kooperāciju un krājaizdevu sabiedrību dibināšanu, kā arī iesaistījusies mājokļu attīstības projektos, sadarbībā ar banku es uzrakstīju Krājaizdevu sabiedrību ceļvedi, grāmatas par kooperāciju un mājokļu politiku.
Taču jau nākamais Ministru kabinets iepriekšējās valdības apstiprināto attīstības bankas koncepciju faktiski iesaldēja vai uzskatīja par nesvarīgu. Aizvien dziļāk iesaistoties ES, Latvija savā banku sektorā ielaida starptautiskās skandināvu bankas, kuru potenciāls un resursi bija nesalīdzināmi lielāki. Jau tad varēja prognozēt, ka Latvijas vietējās bankas tiks aprītas – gan privātās, gan valstij piederošā. Pavērdama ceļu neierobežotai ārvalstu banku invāzijai, Latvijas valdība vienlaikus visādi ierobežoja sev pakļauto Hipotēku banku, pēdējos gados pat aizliedzot kreditēt vietējos ražotājus, it sevišķi tos, kuru darbība varētu apdraudēt ārvalstu korporāciju dominēšanu Latvijas tirgū. Līdz ar to Latvijas uzņēmumi nonāca atkarībā no ārvalstu bankām un bieži vien tika likvidēti.
Latvijas vietvalži Hipotēku banku metodiski diskriminēja, lai tikai izpatiktu Rietumu bankām, kā arī partijas uzpirkušajai Parex bankai un Krājbankai. Valsts un pašvaldību līdzekļi tika turēti nevis savas valsts bankā, bet ārvalstu un privātās bankās, kur tie parasti arī pazuda. Maldās tie, kas domā, ka Hipotēku banka rīkojās ar valsts naudu. Lai arī tai bija valsts bankas statuss un tās akcionārs bija Latvijas valdība, naudas līdzekļus Hipotēku bankai nācās meklēt un piesaistīt pašai – kā kurai katrai komercbankai. Labākajā gadījumā valdība sniedza garantijas kādam konkrētam kreditēšanas projektam, kuram līdzekļus Hipotēku banka aizņēmās starptautiskajā tirgū.
Nelielajā Latvijas tirgū ielaistās skandināvu bankas sāka mērķtiecīgi uzpūst nekustamo īpašumu un bezatbildīga patēriņa tirgu, uzpūta augstu inflāciju un visu Latviju virzīja uz parādu krīzi. Plēsonīgi sacenzdamās par lielāku tirgus un klientu daļu, t.s. zviedru bankas apzināti degradēja atbildīgas kreditēšanas principus, un mūsu valsti mērķtiecīgi iestūrēja parādu verdzībā. Jau miljardi Latvijas nodokļu maksātāju naudas iztērēti ārvalstu un privāto banku glābšanai pēc spekulatīvā burbuļa plīšanas. Šo banku vadība ne tikai neatzīst savu atbildības daļu par izraisīto krīzi, bet vajā savus parādu slazdā negodprātīgi ievilinātos klientus un visu valsti, kā arī faktiski uzurpējusi suverēno varu Latvijā.
Esmu daudz rakstījis par to, ka struktūras, kuras formāli sevi dēvē par Latvijas parlamentu un valdību, un kuru uzdevums būtu rūpēties par Latvijas interesēm, faktiski pārstāv ārvalstu korporāciju intereses, līdz ar to Latviju pārvēršot par tipisku koloniju. Hipotēku banka, manuprāt, bija vienīgā valsts struktūra, kas savu ierobežoto iespēju robežās centās kalpot Latvijas interesēm. Hipotēku bankas darbinieki lielākoties bija Latvijas patrioti un viņu kopdarbībā bija jūtams patriotisks gars un valstisks ideālisms. Tagad šī struktūra ir galīgi nožņaugta un atdota ārzemniekiem, – kopā ar klientiem, kuri bija atsaukušies “savas valsts bankas” aicinājumam, tātad bija patriotiski noskaņoti. Liela daļa Hipotēku bankas darbinieku tuvākajā laikā tiks atbrīvoti no darba, citiem piedāvās strādāt ārvalstu privātā kapitāla interesēs.
Tas nozīmē, ka sagrauta pēdējā cerība, ka esošās sistēmas ietvaros iespējama kāda darbība Latvijas interesēs. Mēs esam nodoti un pārdoti pilnīgi! Latvijas Banka faktiski ir SFV un ECB filiāle, bet Latvijas komercbanku sistēmu, no kuras atkarīgas visas pārējās saimnieciskās un sociālās aktivitātes, 100% kontrolē ārvalstu kapitāls. Latvijas sapnis par savu valsti esošās sistēmas ietvaros ir pilnīgi izsapņots. Katra izlikšanās, ka tā tas nav, liecina par vēlmju domāšanu un realitātes noliegšanu, vai par liekulības teātri.
Ko darīt tiem Latvijas pilsoņiem, kuri negrib attiekties no sapņa par savu valsti un grib kaut daļēji saglabāt savu personīgo brīvību un suverenitāti?
Manuprāt, iespējami divi stratēģiskie virzieni:
– cik vien iespējams, mazināt sadarbību (boikotēt) ar ārvalstu kontrolētajām institūcijām, tai skaitā ārvalstu bankām;
– savstarpējā kopdarbībā veidot savas struktūras: krājaizdevu sabiedrības, pašpalīdzības kases, vietējās norēķinu sistēmas, formālus un neformālus kooperatīvus, dažādas biedrības.
Šo pašpalīdzības un sadarbības struktūru mērķis būs pēc iespējas nodrošināt patriotiski noskaņoto pilsoņu pašpietiekamību un neatkarību, vairot viņu skaitu un stiprināt sadarbības saites, atjaunot globalizācijas sagrautās vietējās ekonomikas un ražošanu, nodrošināt sevi ar pašu ražotiem produktiem, pasargāt atlikušos resursus (zemi, nekustamos īpašumus, mežus u.c.) no izpārdošanas ārzemniekiem, kapitāla uzkrāšana sabiedriski nozīmīgām aktivitātēm, tai skaitā nacionālajai kultūrai, izglītībai un saviem mēdijiem (jo esošos mēdijus tāpat kontrolē ārzemnieki), uzkrāt spēkus un saglabāt iespēju Latvijas neatkarības atjaunošanai nākotnē.
Šo rakstu nobeigšu ar itāļu domātāja Antonio Gramši atziņu, kas piemērota arī mūsdienām:
“Vecais mirst, jaunais vēl nav dzimis, bet starplaikā – dažādi slimību simptomi.”
Mūsu uzdevums šajā smagajā laikā ir ne tikai fiziski izdzīvot (saglabāt tautas dzīvo spēku), bet arī sēt veselīgas sēklas labākai nākotnei.
