Sāksim ar to, ka tauta, kurai kaut kripatiņa pašcieņas un gudrības, savu tirdzniecības sistēmu iekārto un attīsta pati, saistot to ar savu ražotāju un patērētāju ilgtermiņa vajadzībām un labklājību.
Tādā gadījumā tirdzniecībā gūtie ienākumi paliek pašu valstī un pašvaldībās, ļaujot šo sistēmu pilnveidot, kā arī ieguldīt naudu jaunās ražotnēs, vispārējā infrastruktūrā, attīstībā un labklājībā. Patiesībā Latvijā 1990. gadu sākumā šādas sistēmas pamati jau bija izveidoti. Tie saucās Latvijas Patērētāju biedrību savienība, kuras veikali, sagādes un pārstrādes uzņēmumi, ēdnīcas un restorāni, mācību iestādes, pētniecības centri, atpūtas un sporta bāzes, dzīvojamās mājas un citi objekti aptvēra visu Latviju – katru pilsētu, ciemu un lauku teritoriju. Šīs kooperācijā balstītās tirdzniecības sistēmas īstenie īpašnieki bija paju turētāji – Latvijas iedzīvotāju vairākums. Diemžēl dziesmotās revolūcijas jukās īstenie patērētāju biedrību īpašnieki ļāva veikliem darboņiem un šiverētājiem šo sistēmu dezorganizēt, sagraut, prihvatizēt un izpārdot. Paju turētāji tā arī neapzinājās, ka viņi ir īstenie šīs sistēmas īpašnieki. Daudzos bijušajos patērētāju biedrību objektos tagad saimnieko ārvalstu investori, kas šos objektus izmanto koloniālas laupīšanas nolūkā.
Kādu brīdi pēc patērētāju biedrību sistēmas sagraušanas Latvijā dominēja tirgotavas, kuru īpašnieki bija vietējie prihvatizatori. Taču viņu vairākums jau bija Čikāgas stila kapitālisma gara piesūkušies. Viņu galvenais mērķis nebija Latvijas iedzīvotāju labklājība un attīstība, bet gan viegla un ātra peļņa uz pārējās sabiedrības rēķina. Tieši viņi, tādi kā Gerkens & Co, sāka Latviju pārpludināt ar lētām, Rietumos neejošām precēm, izputinot vietējos ražotājus. Viņu devīze bija: „iepērc lēti ārzemēs, pārdod dārgi Latvijā”. Tā, protams, bija tuvredzīga un ilgt nespējīga taktika, kas nenovēršami un loģiski veda uz sistēmas nonākšanu ārvalstu investoru īpašumā, jo kam gan nepieciešami lieki starpnieki? Atradās arī tādi šiverētāji, kā plaši pazīstamais politikas biznesmenis Ainārs Šlesers, kas pavēra ceļu ārvalstu lielveikalu tīklu masveida ienākšanai Latvijā.
Šķiet, liela daļa Latvijas iedzīvotāju tā arī nav sapratuši kapitālisma būtību. Kapitālisms nav labdarības sistēma, bet gan likumdošanas varas līmenī nostiprināta kārtība, kas saujiņai šiverētāju ļauj parazitēt uz vairākuma rēķina. Kapitālista mērķis ir gūt maksimālu peļņu uz citu rēķina un par katru cenu, neuzņemoties nekādu sociālo atbildību. Praksē tas nozīmē stratēģiju, kuras mērķis ir samazināt izdevumus un maksimalizēt ieņēmumus. Samazināt izdevumus nozīmē ekspluatēt lētu darbaspēku, izmantot lētākās izejvielas, pēc iespējas izvairīties no ieguldījumiem darba drošībā, dabas aizsardzībā, cilvēku sociālajās vajadzībās, infrastruktūrā (to atstājot valsts un pašvaldību ziņā), būvēt lētāko standartu celtnes u.tml. Pārējais ir tikai reklāma un PR. Tieši ar šo izsmalcināto prasmi pūst miglu publikas acīs ārvalstu investori atšķīrās no mūsu vietējiem 1990. gadu prihvatizatoriem. Tāpēc nenākas brīnīties, ka ārvalstu lielveikalu, banku, benzīntanku un citu koloniālo iestādījumu ienākšanu Latvijas publika ar sajūsmu apsveica, pagriežot muguru vietējām pelnītavām. Es labi atceros, kā katra ārvalstu lielveikala atvēršanas dienā pie svaigi uzcelto tirgošanās šķūņu durvīm pulcējās simti, ja ne tūkstoši sajūsmināto patērētāju, kas ar cerību spožumu acīs gaidīja uz solītajām „dāvanām” un atlaidēm. Apmēram tāpat, kā Āfrikas nēģeri vai Amerikas indiāņi priecājās par Eiropas kolonizatoru atvestajām stikla krellītēm. Un vēl tagad daudzi kā uzvilkti papagaiļi bez domāšanas atkārto, ka ārvalstu lielveikali, bankas un citi iestādījumi ir „ērti” un „civilizēti”.
Šķiet, līdz šai dienai tikai retais Latvijas iedzīvotājs ir pilnībā apzinājies šīs ārvalstu lielveikalu, banku un citu koloniālo iestādījumu invāzijas/okupācijas sekas. Vai varbūt apzinās gan, bet ir samierinājušies kā ar nenovēršamību un likteni.
Cilvēkiem tīk gausties par mazajām algām, pabalstiem, pensijām, par beztiesiskumu, bezdarbu, darba devēju patvaļu, dzīves dārdzības nemitīgo celšanos, cilvēku aizbraukšanu no Latvijas, katastrofālo demogrāfisko stāvokli, augošo parādu nastu utt. Šīs parādības nav raksturīgas tikai Latvijai, bet visām kolonizētām valstīm. Tā ir koloniju drūmā ikdiena, kas loģiski izriet no tā, ka mūsu ekonomikas stratēģiskās virsotnes ir atdotas ārvalstu investoru peļņas interesēm. Un šajā koloniālās aplaupīšanas sistēmā nozīmīga vieta atvēlēta tieši šiem ārvalstu lielveikaliem, bankām, benzīntankiem, apdrošināšanas sabiedrībām un citiem iestādījumiem. Tās ir milzīgu peļņu nesošas jomas, bet šī peļņa no Latvijas aizplūst, bagātinot akcionārus, kuru uzvārdus mēs nezinām, bet padarot nabadzīgu un neproduktīvu mūsu sabiedrību. Tāda, lūk, ir „ērtuma” cena.
Šajās sēru dienās pēc Maximas klientu nogalināšanas lielveikalu fani visā Latvijas teritorijā pie Maximas ēkām salikuši simtiem svecīšu, tādējādi, apzinoties vai neapzinoties, sarīkojot labāko PR kampaņu Maximai. Meklējot vainīgos, cilvēki vaino būvniecības uzraugus, projektētājus, celtniekus, ministrus un pat Rīgas domi utt., taču gandrīz neviens nemin Maximas īpašniekus, kuru peļņas palielināšanas nolūkā Maximas vadība izvēlējās samazināt izdevumus, tai skaitā būvniecības un drošības izdevumus. Maximas anonīmie īpašnieki taupa uz visu: būvē lētas celtnes pēc zemākajiem drošības standartiem, ieved visnekvalitatīvāko, faktiski toksisku produkciju, ekspluatē armijas disciplīnā iedīdītus, mazatalgotus darbiniekus ( skat. materiālu: Veikala «Maxima» darbinieki: Pret mums izturas kā pret vergiem). Un šī nav pirmā reize, kad iebrūk Maximas veikala jumts ( skat. materiālu: Veikalā iegrūst griesti, bet pārdotava turpina darboties). Un Maxima nav vienīgais tīkls, kas taupa uz drošību. Skat. materiālu Latvijā lielveikalu jumtus vajā nelaimes.
Netiešās šo veikalu darbības sekas ir vēl graujošākas: tiek iznīdēti mūsu vietējie ražotāji (un atbalstīti ārvalstu ražotāji), masu bezdarbs, zems dzīves līmenis un nabadzība, sabrukuši ceļi un pārējā infrastruktūra (jo valstij trūkst līdzekļu, jo kolonizatori tos pievāc), toksiska pārtika, kas vairo hronisku slimību epidēmiju (resni cilvēki, diabēts, autisms, neiroloģiski deģeneratīvās slimības, imūnsistēmas sagraušana, sāpoši locekļi u.c.), 300 000 līdz 500 000 mūsu cilvēku spiesti atstāt Latviju, lai izdzīvošanu meklētu ārvalstīs, arvien augošie privātie, uzņēmumu un valsts parādi, gaidāmais pensiju sistēmas sabrukums (jo potenciālie pelnītāji ir aizbraukuši, lai celtu citu valstu labklājību, pelnītu pensijas ārzemniekiem), gaidāmā tautas izmiršana demogrāfiskās katastrofas un izbraukšanas rezultātā un faktiskā neatkarības zaudēšana.
Lūk, kāda ir šo koloniālo iestādījumu „ērtuma” cena!
Kāpēc es virsrakstā norādīju uz liekulību?
Rakstā jau minēju anonīmos Maxima un citu ārvalstu lielveikalu tīklu īpašniekus, kuri peļņas kāpināšanas nolūkā pasūta lētākās, zemas drošības kvalitātes būves, kas apdraud cilvēku dzīvību un veselību. Bet vai varam vainot haizivis un citas plēsoņas, ka tās saplosa savus labticīgos upurus? Nē taču, jo plēsonība ir šo būtņu pamatinstinkts! Kapitālisms ir iekārta ar plēsonīgu dabu. Prātīgi cilvēki pret plēsoņām nodrošinās, ievēro distanci, apbruņojas, izvairās, aizsargājas, cik vien iespējams, neielaižas nekādos darījumos.
Ja gribam aizrakties līdz problēmas saknei, tad drosmīgi jāatzīst, ka īstie vainīgi 21. novembra traģēdijā ir paši ārvalstu lielveikalu fani, jo šie koloniālie lielveikalu tīkli Latvijā var darboties tikai tādēļ, ka viņiem šeit ir atsaucīgi klienti, kuri tā vietā, lai paši iekārtotu savu tirdzniecības sistēmu, ir iemīlējušies iluzorajā ārvalstu lielveikalu „ērtībā”.
