Sakarā ar U. Gravas grāmatas – “Tālumā, bet ne svešumā” iznākšanu nosūtīju viņam sekojošo vēstuli:
Labdien, Uldi !
Sirsnīgi pateicos Tev, Uldi, par lielo un kolosālo darbu aprakstot un dokumentējot mūsu kopējo naionālpolitisko darbu caur Pasaules brīvo latviešu apvienību (PBLA) un Latvijas brīvības fondu (LBF). Šāda grāmata - “Tālumā, bet ne svešumā” - parāda mūsu lielo apņēmību mērķu risināšanā arī uz priekšu, pārvarot visādus tiešus un netiešus šķēršļus un aizspriedumus. Atskatoties atpakaļ, gāja šad tad pavisam vētraini, bet tomēr nonācām pie kopējā saucēja. Te taisni Tava pieredze, drosme , optimismus un pozitīvā pieeja bija tik kritiski svarīga un nozīmīga. Vēljoprojām daudzi mūsu cilvēki nav novērtējuši un sapratuši to. Šī grāmata daudz ko atgādinās, ko mēs būtu piemirsuši. To jālasa visiem ! To jālasa visiem PBLA valdes locekļiem un visiem, kas ir saistīti ap to un ar to. Nešaubos, ka to jau visi būs darījuši vai darīs. Bet arī visiem organizāciju un draudžu vadītājiem jāiepazīstās ar grāmatas saturu. Galvenais ir jābūt informētiem, bet jo sevišķi mūsu jaunātnei tagad.
Mums ir jānovērtē otra darbs, labie darbi, kā privātā dzīvē tā arī sabiedriskajā jomā. Tik bieži to piemirstam. Jāpriecājās par otra sasniegumiem un devumu mūsu tautai.
Kopš 1993. gada Valdis Kārklis pārzināja un profesionāli vadīja finansiālo pusi LBF - respektīvu kasi. Arī viņam mēs pateicāmies par nepaguršanu un strādāšanu ar pārliecību kopējo mērķu sasniegšanā un pakapeniskā risināšanā.
Grāmatu izlasīju Sicīlijā. Nodaļu par LBF pārlasīju vairākas reizes. Tā ir dinamiska, rosinoša, faktuāla grāmata, viegli lasāma un saprotama ar raitu valodu, kur staro optimisms.
Žēl, ka Eduards Silkalns savā recenzijā nav pieminējis LBF. Tagad varam atskatīties uz pašu sākumu un sīkāk atzīmēt kā tas viss sākās. Jā, viss sākās ar 1973.gadā ALA kongresā ar Jāņa Dimanta, Sr. ierosinājmu un ideju dibināt LBF nacionālpolitiskai darbībai, nododot sēklas naudu $ 5,ooo,oo. Tikai pēc tam tika uzsākta intensīva līdzekļu vākšana, pat izdodod speciālu LBF pastkarti. Sākumā viss notika vienas ģimenes ietvaros (Dimantu), tautiešu uzrunāšana ar vēstulēm, personīgiem kontktiem un caur mūsu presi. Tas bija grūts, intensīvs un neatlaidīgs darbs , jo sākumā mums nebija daudzu tautiešu adrešu ASV. Vairākas organizācijas un kopienas negribēja dot un dalīties ar adresēm šim nozīmīgajam un svarīgajam darbam, cīnoties ar kautkādiem iekšējiem nezināmiem un iedomātiem aizspriedumiem. Tie bija stipri jūtami, varbūt tāpēc, ka visa darbība sākās un notika mazā latviešu kopienā, šaurā lokā, Des Moinē, Ajovā, kas radoši izvērtās plašumā, pateicoties Tavam pozitīvajam atbalstam un tālredzībai. Tas kautkādi varēja traucēt vairākiem vadošiem cilvēkiem un šīs negatīvās tendences izpaudās darbības līkločos. Zināmā mērā tas varbūt ir cilvēcīgi, jo daudz kas vēl nāca līdzi no “vecajiem laikiem” Latvijā. Neatvietojamu palīdzību sniedza mūsu latviešu prese ārzemēs - “Laiks”,”Latvija Amerikā”, kā arī pārējās avīzes ieskaitot “mazo presi”, kas sastāvēja no biļeteniem, laicīgo un garīgo organizāciju ziņojumiem, kur tika pausta LBF ideja ar aicinājumu sabiedrībai neatteikt savu atbalstu taisni tagad izšķirošā brīdī un laikā. Tikai vēlāk radās pārstāvji citās zemēs, kas veicināja un virzija darbību uz priekšu. Kad smagākais un grūtākais darbs tika veikts lietas sāka stauji uzlaboties, jo sabiedrība saprata, ka ir nopietna un mērķtiecīga lieta, ka vairs nevaram vilcināties un pārgudri spriedelēt. Skepticisms bija jāparvar ar neatlaidīgu, sistemātisku, un risinošu darbu. Tad arī augstākā vadība sāka ieiet lielākā atbalsta stadijā .
Par visu, visu Tev, Uldi, mūsu visu pateicība. Un vairāk kā pateicība!!!
Mineapolē Patiesā cieņā un draudzībā,
Jānis J. Dimants, Jr., M.D.
Latvijas brīvības fonds
