Piešķirsim tieši vakar veiktajiem grozījumiem Maksātnespējas likumā epohālu nozīmi visā latviešu tautas vēsturē!
No Neatkarīgās 20. –22. februāra numura uz pārlaicīgo internetu ir jāpāriet vārdiem, kuru tur līdz šodienai nebija latviešu valodā. Ar šo vārdu nezināšanu pietiek, lai izskaidrotu 99% no Latvijas nelaimēm vismaz ekonomikā vismaz kopš 2008. gada ekonomiskās krīzes. Tie noteikti nav nekāda Kluiņa, bet Imanuēla Kanta vārdi no grāmatas Praktiskā prāta kritika: «Es, piemēram, esmu izvirzījis sev maksimu ar jebkādiem drošiem līdzekļiem vairot savu īpašumu. (..) Vai, tātad, es drīkstu ar savu maksimu radīt tādu likumu – ikviens drīkst noliegt, ka viņš pieņēmis glabāšanā depozītu, ja to neviens nevar pierādīt? Es tūdaļ redzu, ka šāds princips kā likums iznīcinātu pats sevi, jo es panāktu, ka vairs nebūtu depozītu.» Lūdzu, nesāksim spēlēt paslēpes, izliekoties nesaprotam, kas ar to domāts. Proti, ka Saeima rada aizvien jaunus likumus, kuros vārds «depozīts» mūsdienu valodā ir aizvietots ar vārdu «kredīts», kas Latvijā jāatdod tikai tiem nolaidīgajiem, kuri nevīžo izlasīt kredītu neatdošanas likumus. Pat no kredīta noliegšanas fiziskas personas tagad ir atbrīvotas. Tagad Maksātnespējas likums pasaka, ka ikviens drīkst faktiski neatdot parādu, ja, citējot likuma 155. panta ceturto daļu vakar pieņemtajā redakcijā, «no savas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ nav spējīgs segt šā panta otrajā un trešajā daļā noteikto saistību apmēru», kā tur izteikts kredītņēmēja reālo saistību apmērs. Jo tas lielāks, jo lielāki parādnieka ieguvumi no paša maksātnespējas.
Izlaidīsim šeit I. Kanta skaidrojumu par to, cik neizdibināma ir cilvēka griba, par ko neviens un nekad nespēs pierādīt, kādi apstākļi no tās ir atkarīgi vai neatkarīgi. Visi interesenti mīļi lūgti pašķirstīt Praktiskās prāta kritikas papīra izdevumus, kas latviešu valodā pieejami kopš 1988. gada (200 gadu kopš grāmatas oriģinālizdevuma tepat Latvijā (Rīgā)).
Parādu atlaišana Latvijā nebūt nav vakardienas jaunievedums Maksātnespējas likumā. Kā princips jeb fizisko personu maksātnespējas sadaļa tā tur parādījās jau 2010. gadā. Parādu neatdošanas kārtība kopš tā ir tikai precizēta un pilnveidota. Paralēli fiziskām personām no parādu atdošanas tiek atbrīvotas arī juridiskās personas, kurām jārīkojas tuvāk Kanta tekstam – jānoliedz savi parādi. Latvijas likumdevēji, policisti un tiesneši ir laikam pasaulē atsaucīgākā publika tādiem priekšnesumiem.
Parādu neatdošanas rezultātus parāda aprēķini otrās klases skolēnu līmenī. Latvijas komercbanku izsniegto kredītu summas maksimums ir bijis 2008. gada novembrī. Izsakot toreizējos latus tagadējās naudas vienībās, iznāk 23,8 miljardi eiro. Kredītu atlikums pagājušā gada beigās redzams pats par sevi – 14,6 miljardi eiro. Visvienkāršāko aritmētiskas darbību rezultātā noskaidrojas, ka sešu gadu laikā no naudas aprites izņemti 9 miljardi eiro jeb 4500 eiro uz katru no Latvijā palikušajiem diviem miljoniem iedzīvotāju. Bērnu biedēšanai te varētu turpināt, ka cilvēki šajā gadījumā jūtas apmēram tā, kā pēc trešās daļas asiņu iztecināšanas. Tas ir vidēji aritmētiskais efekts, kuru sajūt arī tie, kuri nekādus kredītus nav ņēmuši. Svaigākais piemērs tam ir banku filiāļu slēgšanas kampaņa. Filiāles kādreiz tika atvērtas, lai izsniegtu kredītus un turētu daudzmaz pārskatāmā attālumā banku parādniekus. Pēc kredītu neatdošanas ieviešanas banku filiāļu darbinieki atguva tomēr atgūstamo naudu, likumam atbilstošā veidā iegrāmatoja zaudēto naudu, iestājās vietējo bezdarbnieku pulciņos un kopā ar visiem iedzīvotājiem savos novados un pilsētās cieš ne tikai no naudas trūkuma. Pat ja nauda ir, aizvien neērtāk kļūst to iegūt tieši tajā elektroniskās vai skaidrās naudas formā, kāda konkrētajā situācijā tiek prasīta.
Pavisam drīz atklāsies vismaz daļa no tā, ko Saeimas deputāti un citas ietekmīgas amatpersonas ierakstījušas savās mantiskajās deklarācijās. Būtisku sastāvdaļu tajās veido gan amatpersonu aizņēmumi, gan aizdevumi. Abas – tātad aizņēmumu un aizdevumu – ailes mudina politiķus rīkoties tā, kā viņi ir rīkojušies ar Maksātnespējas likuma palīdzību. Viņi ir lēmuši ne vien par savu (sava radu un draugu pulka) parādu neatdošanu. Šie paši lēmumi arī samazina banku iespējas būt starp nopietnajiem kreditoriem, kuru intereses jāievēro tad, kad parādi tiek šķiroti tādos, ko labāk atdot, un tādos, ko var arī neatdot. Šādas darbības ir iespējamas, jo nekādu acīm redzami graujošu seku vakardienas lēmumiem nebūs, tāpat kā nav kopš 2010. gada. Bankas, lūk, pārkārtosies uz elektronisko kontu apkalpošanu ne jau labdarības, bet peļņas dēļ. Kredīti arī turpmāk tiks doti Latvijas valstij un ar to saistītiem subjektiem (pašvaldībām, ES fondu projektiem). Kredītu nepiedzīšanu var traktēt arī kā Latvijas ekonomikas noasiņošanas palēnināšanu, gaidot savstarpējo parādu krīzes risinājumu varbūt eirozonas mērogā.
