Ja Latvijas valdības patiešām būtu nākušas no makroekonomikas pielūdzēju sektas, tad tās gatavotu Latvijas valsti izsprukšanai no Eiropas Savienības pa Lielbritānijas izlauzto robu savienības nocietinājumos.
Līdz šim skaitījās pašsaprotami, ka jebkuru no saviem lēmumiem viena vai otra Latvijas valdība pamatoja un arī turpmāk pamatos ar nepieciešamību saglabāt valstī makroekonomisko stabilitāti un ievērot Māstrihtas vai vēl citas prasības makroekonomisko rādītāju formā. Tomēr novembra beigās izrādījās, ka Laimdotas Straujumas valdībai gar makroekonomiku nav nekādas daļas. Tā ir tikai un vienīgi mikroekonomikas mīļotāju pulciņš, kas izslīpēts daudzu gadu garumā.
Valdības īsto dabu parādīja pasākums par godu tam, ka Eiropas Komisijas iestādes parakstījušas visus dokumentus, kas pamato Eiropas Savienības naudas piešķiršanu Latvijai 2014.–2020. gada plānošanas periodā. Tā patiešām ir liela birokrātiskā darba uzvara un iepriekšējās septiņgades (tātad 2007.–2013. gada plānošanas perioda) dokumentu sagatavošanas grafika apsteigšana vismaz par vienu gadu. Par to jāpateicas gan ierēdņu čaklumam, gan arī iespējai pārkopēt daudzus pagājušā perioda dokumentus, kuros vienīgās izmaiņas ir jaunā perioda datumi. Šādi atsvaidzinātie solījumi izmantot ES palīdzības fondu naudu Latvijas ekonomikas attīstīšanai un iedzīvotāju labklājības celšanai no iepriekšējiem solījumiem atšķiras ne vairāk kā senākos laikos, kad Komunistiskā partija solīja tieši to pašu uz katru nākamo piecgadi un vienreiz arī uz septiņgadi.
Veco solījumu atkārtošana mudina palūkoties, kā tad šādi solījumi tiek pildīti. Patlaban vēl daudzviet tiek turpināti darbi, lai izsmeltu vecā perioda fondus līdz dibenam. Tomēr iekavēto darbu sasteigšana nekādus brīnumus nesola. Proti, netiks novērsta katastrofa, par kādu liecina Latvijas makroekonomisko rādītāju salīdzinājums vecā plānošanas perioda sākumā un beigās: iedzīvotāju skaits sarucis par 200 tūkstošiem jeb 1/10 daļu, valdības parāds četrkāršojies un svētākais no makroekonomikas svētumiem – iekšzemes kopprodukts – sarucis par apmēram diviem miljardiem eiro jeb iedzīvotāju skaita sarukumam līdzīgā proporcijā. Kam vēl būtu jānotiek, lai Latvijas valdība un tieši tāpat EK ierēdņi Briselē sāktu domāt, ka kaut kas ar ES fondu iztērēšanu Latvijā nav kārtībā? Kā var noticēt, ka jaunajā periodā kaut kas mainīsies, darot visu tieši tāpat, kā darīts vecajā periodā?
Latvijas valdības atbildi uz šādiem jautājumiem personificēja L. Straujuma kopā ar finanšu ministru Jāni Reiru un ES Latvijas pārstāvniecības vadītāju Innu Šteinbuku. Papildinot cits citu, viņi formulēja kopīgu viedokli, ka makroekonomiskie rādītāji ir blēņas, salīdzinot ar reālo naudu no ES. Ne vairs žurnālisti politiķiem, bet politiķi žurnālistiem skaidroja, ka cilvēki taču nepārtiek no IKP procentiem. Cilvēkiem vajadzīga nauda kaut vai mikroskopiskiem izdevumiem, kādu segšanai vecajā periodā izdomātas tā sauktās simtlatnieku stipendijas. Tās bijušas uzskatāmākais, bet ne vienīgais ES dotās naudas tērēšanas veids, ko iepriekšējās Latvijas valdības nokārtojušas tikai un vienīgi mikroekonomikas dēļ. Ceļu labošana, kanalizācijas cauruļu ierakšana vai skolu remontēšana notika ne jau ar domu, ka pa ceļiem kāds brauks, mazpilsētiņas ūdensvadu – lietos un skolā – mācīsies. Šie darbi tika pasūtīti un apmaksāti tikai tāpēc, lai attiecīgajā apvidū uzturētu ģimeņu budžetus un apgrozījumu vietējos veikaliņos. Ja makroekonomiskie rādītāji šādi deguši zilās liesmās, tad jo sliktāk šiem rādītājiem.
ES fondi neizskatās tik lieli, lai pakļautu sev visu Latvijas ekonomiku. Jaunajā periodā Latvijai piešķirti 4,42 miljardi eiro vispārējai ekonomikas stimulēšanai un 1,2 miljardi eiro lauksaimniecības un zvejniecības atbalstam. Šādas summas neko daudz neatšķiras no iepriekšējā perioda palīdzības apmēra. Nomināli Latvija saņems par pāris simtiem miljonu vairāk, bet reāli – par pāris simtiem miljonu mazāk, ja ņem vērā eiro pirktspējas samazināšanos un Latvijas iemaksu ES budžetā pieaugumu atbilstoši plānotajam IKP pieaugumam. Šie skaitļi derīgi tikai kopā ar labu ticību, ka laiku līdz 2020. gadam ES pārlaidīs tikpat mierīgi kā laiku kopš 2007. gada, kad jau netrūka pareģojumu par ES un eiro sabrukumu.
Četrarpus miljardi eiro ir apmēram puse no Latvijas valsts gada budžeta, kas septiņu gadu periodā veidotu 1/14 daļu no Latvijas valdības apgrozītās naudas. ES naudas īstenā nozīme ir daudz lielāka, ko L. Straujumas komanda uzsvēra pamatoti, gan nepasakot visu līdz galam. Proti, ka apmēram puse naudas Latvijas budžetā figurē virtuāli, sākot ar valsts kalpotāju algām, kurām nodokļus pierēķina un tūlīt atrēķina. Pa garākām ķēdēm virzās valsts izdevumi, ar kuriem tiek uzturētas valsts un pašvaldību iestādes tikai tāpēc, lai tās samaksātu rēķinus par elektrību un komunālajiem pakalpojumiem valsts un pašvaldību uzņēmumiem īstenībā ne tikai par sevi, bet arī par šo uzņēmumu parādniekiem. Šādi atbalstīti uzņēmumi, savukārt, skaitās labākie nodokļu maksātāji un darba devēji. Tas viss atgādina mūžīgos dzinējus, ar kādiem blēži viduslaikos esot šmaukuši valdniekus un tautu. Agrāk vai vēlāk gan nākuši gaismā slepenie paņēmieni, ar kuriem mehānismi kustināti tā, lai radītu iespaidu, ka tie kustas paši. Līdzīgi arī ES palīdzības nauda nevis novērš, bet tikai noslēpj Latvijas problēmas.
***
STATISTIKA
Latvijas makroekonomisko rādītāju izmaiņas iepriekšējā ES plānošanas perioda laikā
Sākums Beigas
Iedzīvotāju skaits 2 208 840* 2 001 464*
Iekšzemes kopprodukts 22 510 370** 20 834 439**
Valdības parāds 1 807 400*** 9 716 900***
Avots: CSP
*Aprēķins uz 2007. gada un 2014. gada 1. janvāri.
**2007. un 2013. gadā tūkstošos eiro 2010. gada salīdzināmās cenās.
***2007. gada 1. ceturksnī un 2014. gada 2. ceturksnī tūkstošos eiro; faktiskais parāds ir lielāks, ja ņemtu vērā pašvaldību un valsts un pašvaldību uzņēmumu parādus.
