Valda Zatlera grāmata Kas es esmu mūsu sabiedrībai ir ļoti vajadzīga, jo tā veltīta īpatnējam periodam Latvijas valsts visjaunākajā vēsturē. Poti, pavisam īsam laika posmam, kas iezīmīgs ar to, ka mūsu vēsturi pretēji teorētiskajām nostādnēm lielā mērā veidoja atsevišķas personības – Valda Zatlera – pārliecība un griba.
Pats memuāru autors gan saka, ka cilvēks par varoni var būt tik reizi mūžā. Taču viņa dzīvesgājums liecina par pretējo. Respektīvi, ja liktenim labpatīk, personība neatkarīgi no viņa darbības pozitīviem vai negatīviem vērtējumiem savas dzīves laikā var kļūt par varoni arī vairākkārt. Valdis Zatlers tādā statusā jau ir bijis divas reizes – gan kā izcils ķirurgs, gan kā Latvijas valsts prezidents. Šobrīd ar personiskajiem memuāriem viņš pamato savu varonību trešo reizi.
Protams, šis process jāturpina. Respektīvi, Zatlera grāmata Kas es esmu ir atmodinājusi lasītāju zinātkāri un, domājams, viņus interesē pietiekami daudzi memuāros mazāk izvērsti vai pavisam noklusēti jautājumi. Arī jau uzrakstītais atsevišķos būtiskos aspektos prasa papildinājumus, korekcijas un konkretizāciju.
Visupirms vēlos pateikt, ka mani spēcīgi uzrunāja eksprezidenta Valda Zatlera frāze: „Visobjektīvākais viedoklis ir subjektīvais viedoklis” (7.lpp.). Ja es, būdams augstskolas pasniedzējs, tādu domu mēģinātu uzspiest studentiem, man ātri vien būtu jārēķinās ar visnepatīkamākajām sekām. Tieši tāpēc, ka neesmu Dievs un tāpēc mani uzskati tomēr ir lielākā vai mazākā mērā maldīgi. Respektīvi, neesmu viszinis un manas patiesības nekad pilnībā neatbilst objektīvi reālajai situācijai. Tāpat nekad nedrīkst kategoriski noliegt arī citu cilvēku patiesības.
Ar memuāru Kas es esmu autoru ir stipri savādāk. Žurnālists Māris Antoņevičs ir nonācis pie secinājuma, ka „ar pašironiju grāmatā gan viņš neaizraujas. Drīzāk tajā jūtama vēlēšanās pateikt, ka sabiedrība īsti nav novērtējusi Zatlera veikumu prezidenta amatā – to, kā viņš uzņēmies nācijas līdera lomu krīzes laikā (nepamanījāt?), un to, cik veiksmīgi darbojies ārpolitikā (tiešām nepamanījāt?)” (Zatlera piedzīvojumi politikā. Lielai daļai politiķu grāmatā – mazāk uzmanības nekā trusim Lizim. – Lauku Avīze; 17.04.2015; http://www.la.lv/zatlera-piedzivojumi-politika/).
Veiksmīgs grāmatu tirgus ieguvums
Aplūkojot Valda Zatlera grāmatu Kas es esmu virspusēji, jāsecina, ka minētie memuāri ir neapšaubāms veiksmes stāsts – eksprezidenta vēstījums iesiets cietajos vākos ar daudziem interesi izraisošiem (kaut gan ne vienmēr informatīvi piepildītiem) melnbaltiem un krāsainiem attēliem. Teksts sastrukturēts 134 nedaudz haotiski izkārtotos fragmentos, kas, protams, palielina interesi – iespaids tāds, it kā lasītājs trauktos pa līkumainu ceļu, nezinot, kas viņu sagaida aiz nākošā pagrieziena. Grāmatas apjoms pietiekami iespaidīgs, kaut gan jāatzīst, ka diezgan liels lappušu skaits tā arī palicis neaizpildīts, dažās ierakstītas pat tikai nedaudzas rindiņas. Tomēr grāmatas autora popularitāte, tās noformējums, attēlu pārbagātība, solīdais fragmentu un lappušu skaits, diezgan apjomīgie „dzeltenie” teksti dara savu – gūst attaisnojumu memuāru visai augstā cena.
„Dzeltenās” lappuses
Nedaudz iedziļinoties grāmatas tekstā, ļoti ātri uzmanību piesaista interesants fakts – šķiet, ka eksprezidentam patīk „aizķert” cilvēkus. Memuāros tāds liktenis piemeklējis vairākus desmitus politiskās un saimnieciskās elites pārstāvjus. Netiek saudzēta arī inteliģence. Pie kam šī tendence tiek īstenota plašā diapazonā – sākot ar visai nevainīgiem diskreditējošiem mājieniem un beidzot ar jebkādas atturības ignoranci. Izņēmums ir vienīgi paša autora ģimenes locekļi, vadošie Reformu partijas aktīvisti un daži citi izredzētie. Izskatās, ka Valdim Zatleram tā bijusi radoša nodarbe, kur nav smādēti pat virtuves līmeņa sīkumi.
Lūk, dažas ilustrācijas. Pavisam īsajā, bet Latvijas vēsturē tik būtiskajā fragmentā Janvāra nemieri jeb gandrīz kā piektajā gadā (190.–192. lpp.) eksprezidents tomēr uzskata par nepieciešamu atcerēties gandrīz divus gadus vecu notikumu 2007. gada 31. maijā, kad Štokenbergs esot bijis viegli iereibis. Tāpat grāmatas autors atzīmē, ka iekšlietu ministrs Segliņš 2009. gada 13. janvāra grautiņa laikā „bija redzēts vīna veikalā”. Zatleram nedod mieru pat Lemberga apģērbs: „Cilvēki būtu ļoti pārsteigti, uzzinot, cik maksā Lemberga krekli, žaketes un kaklasaites” (315.lpp.) Un šādu „aizķeršanas” gadījumu memuāros ir vairāk nekā pietiekami.
Centieni aizvainot
Grāmatā netrūkst arī valsts eksprezidentam pavisam necienīgas epizodes. Fragmentu ar ambiciozu virsrakstu Kā es veidoju valdību rotā rindas: „Tautas partijā neviens pat nepieļāva domu, ka nākamais Ministru prezidents varētu nebūt no viņu partijas. Starp kandidātiem tika minēti Oskars Spurdziņš, Edgars Zalāns un pat (izcēlums mans – A.V.) Helēna Demakova” (178. lpp.). Cieņu pret grāmatas autoru nevairo arī fragmentā Solis no bankrota ievietotais attēls, kurā valsts vadošās partijas attēlotas kā auni aplokā (199. lpp.) utt. Pie kam tendence nomelnot cilvēkus Zatlera raksturā ir noturīga, tātad atributīva īpašība. Partijas par auniem tika uzskatītas 2009. gadā, taču eksprezidenta tieksmi aizvainot sešus gadus vēlāk, piemēram, ir pamanījis un rakstā Miers un Bērziņš (17.02.2015) minējis žurnālists Gatis Madžiņš: „Līdz šim publiskajā telpā vairāk par gaidāmajām prezidenta vēlēšanām, steidzinot notikumus, vēlējās runāt žurnālisti, bet politiķi iepauzēja, tagad eksprezidenta Valda Zatlera kampaņveidīgais publiskais iznāciens devis simbolisku starta šāvienu prezidenta vēlēšanu skrējienam.
Zatlers prezidenta pārvēlēšanas tēmu gan izvēlējies pieteikt visai savdabīgā formā, faktiski pārkāpjot nerakstītu augstāko eksamatpersonu kodeksu, pa tiešo diskreditējot visu Valsts prezidenta institūciju, kā arī balansējot uz elementāras pieklājības normu robežas. Zatlera atklāsmes par prezidentu Andri Bērziņu neapšaubāmi ir medusmaize žurnālistiem un gards kumoss publiskam patēriņam, taču prakse tomēr liecina, ka bijušie prezidenti un premjeri izteikumos par saviem pēcnācējiem amatā izsakās tolerējoši pieklājīgās kategorijās” (http://www.diena.lv/latvija/viedokli/madzins-miers-un-berzins-14087899).
Pārspīlēta paštaisnība un personiskā pārākuma uzsvēršana
Ievērības cienīgus vārdus Valdim Zatleram piemītošās paštaisnības sakarā saka viens no cilvēkiem, kas pazīst eksprezidentu vislabāk, proti, viņa sieva: „Mans vīrs vienmēr visu izlemj pats un nevienam nekad nav ļāvis sevi komandēt! Lielam kuģim savs peldējums – neviena blakus esošā laiviņa to nevar ietekmēt” (116. lpp.). Līdz ar to sliktas varētu būt visas mazās „tupelītes”, kas negrib peldēt pa lielā kuģa iezīmēto,tātad nemaldīgo ceļu.
Fragmentā Būs jauna partija!, eksprezidents Ingunu Sudrabu un Mārtiņu Bondaru, piemēram, vērtē šādi: „Cilvēki, kurus pēc šīm sarunām es vairs nespēju cienīt, ir Inguna Sudraba un Mārtiņš Bondars. [..] Kad 2011. gadā valstī reāli vajadzēja jaunu politisku spēku, viņa atteicās darboties politikā, bet pēc trim gadiem pati veidoja savu partiju. Radās iespaids, ka Valsts kontrolieres kabinets un labā alga viņai ir svarīgāki par vēlēšanos kalpot Latvijai.
Savā attieksmē konsekvents nebija arī Mārtiņš Bondars. 2011. gada vasarā viņš gan sacīja: „Jā, es jūs dzirdu, prezidenta kungs”, bet beigās tā arī neko nesadzirdēja. [..] Viņa personiskās ambīcijas bija lielākas par vēlmi kalpot valsts kopējam labumam. 12. Saeimā Bondaram palaimējās ietikt, tikai pateicoties atraktīvajam aktierim Artusam Kaimiņam” (241. – 242. lpp.). Pateikts pietiekami indīgi, tomēr grāmatas autoram šeit vienlaikus vajadzēja precīzi aprakstīt, ko viņš saprot ar frāzēm „vēlēšanās kalpot Latvijai” un „vēlme kalpot valsts kopējam labumam”. Pretējā gadījumā viņa Sudrabai un Bondaram adresētie pārmetumi nepārliecina.
Tādā garā virzītas, pret pietiekami daudziem cilvēkiem vērstas kritikas kontekstā Valdis Zatlers ir diezgan uzskatāmi iezīmējis savu pārākumu pār citiem mūsu valdošās elites pārstāvjiem. Lūk, divi sevišķi raksturīgi fragmenti – Krīze nāk kā lavīna un Parex bankas glābšana, runājot konkrētāk, tur ievietotās melnbaltās fotogrāfijas. Vienā (183. lpp. Godmanis izmisumā saķēris galvu, savukārt Zatlers – mierīgs. Otrā (186. lpp.) tas pats Godmanis pārgrieztām acīm veras debesīs, bet toreizējais Valsts prezidents atkal aukstasinīgs un koncentrējies. Mājiens skaidrs – ne jau nu „psihs” Godmanis spēj glābt valsti. Vēl nepārprotamāk Zatlers izsakās grāmatas fragmentā Rīkojums Nr.2: „Tik bezpalīdzīgu un reizē tik niknu Āboltiņu nebiju redzējis. Pats saglabāju pilnīgu mieru” (233. lpp.). Savu pārākumu Valdis Zatlers iezīmē, ne tikai runājot par atsevišķiem indivīdiem. Tas pats ir noticis arī attieksmē pret mūsu valsts valdošo eliti un atsevišķām ļoti cienījamām profesionāļu kopām. Lūk, viena, ar augstskolu rektoriem saistīta situācija: „Uzaicināju pie sevis lielāko valsts augstskolu rektorus un jautāju, vai viņi ar savām sociālo zinātņu katedrām un to pētniekiem spēj īsā laikā izstrādāt kompaktu valsts pārvaldes modeli, jo paļauties uz Godmaņa, Šlesera vai Zalāna valdības optimizācijas plāniem dažu teikumu garumā bija muļķīgi. Rektoru atbilde bija skolnieciska: „Mums to neviens nav lūdzis.” Teicu: „Es, Valsts prezidents, to šobrīd jums lūdzu.” Nākamais jautājums: „Cik mums par to maksās?” neliecināja par valstisku apziņu un vēlēšanos strādāt.
Valstī krīze, cilvēkiem nav darba, daudziem algas samazinātas vismaz par trešdaļu! Uzskatīju, ka ikvienam jāpieliek roka, lai situāciju mainītu uz labu, it sevišķi tiem, kuriem ir zināšanas un kurus uztur pati valsts. Ar varu nevienam neko nespiedu darīt, vien naivi cerēju uz atbildības sajūtu par Latviju. Diemžēl nekā” (172. lpp.).
Negatīva attieksme pret daudziem mūsdienu Latvijas dzīves veidotājiem nenoliedzami traumē eksprezidenta spēju atklāti un godīgi atbildēt uz jautājumu: kas es esmu? Vēl jo vairāk to apgrūtina situācija, kas aprakstīta memuāru nobeigumā. Grāmatas beigās vairums lasītāju, manuprāt, cerēja ieraudzīt globālus, uz nākotni orientētus un cilvēku aktivitāti stimulējošus spriedumus par pasaules globālajiem notikumiem, mūsu valsti un tās iedzīvotājiem utt. Bija nepieciešami vārdi, kādus tautai pauda tagadējais Valsts prezidents Andris Bērziņš, atsakoties no iespējas atkārtoti kandidēt uz valsts augstākās amatpersonas posteni: „Kaut arī vērojama ekonomiska izaugsme, Latvijas iedzīvotāju skaita izmaiņas joprojām ir negatīvas – cilvēki turpina aizbraukt, no pierobežas novadiem dodas uz lielajām pilsētām, atalgojums nav pietiekams, darba vietu skaits reģionos ir ierobežots, daudzām jaunajām ģimenēm ir nepieciešams atbalsts. Latvijas nākotne ir tieši atkarīga no mūsu iedzīvotāju izglītības līmeņa, konkurētspējas un tādas valsts virzītas reģionālās politikas, kas nodrošina cilvēkiem saistošu darba un dzīves vidi.
Turpmākajos desmit gados Latvijai ir jāsasniedz vismaz Eiropas Savienības vidējais iekšzemes kopprodukta līmenis uz vienu iedzīvotāju. Ekonomika un sociālā drošība nav dalāmi jēdzieni, tie ir cieši saistīti.
Diemžēl ģeopolitiskā situācija Eiropā ir mainījusies, izraisot pamatotu satraukumu par mieru un liekot ikvienai valstij rīkoties, lai stiprinātu savas aizsardzības spējas un pastiprināti rūpētos par savu iedzīvotāju drošību. Tā ir jaunā realitāte, kurā dzīvojam un kura nākamo četru gadu laikā būs arī Valsts prezidenta darba kārtības viena no prioritātēm. Es ticu gudrai, nosvērtai un saprātīgai politikai, kas nepieļaus satricinājumus, agresiju un dziļus konfliktus Eiropā” (http://www.pietiek.com/raksti/berzins_nemeginas_atkartoti_kandidet_ uz _valsts_ prezidenta_posteni).
Domājams, ka daudzi lasītāji Valda Zatlera grāmatā cerēja ieraudzīt kaut ko līdzīgu, taču sagaidīja gaušanos, no vienas puses, par nevērīgo pat noziedzīgo attieksmi pret mūsu prezidentu oficiālajām gleznām un, no otras puses, par bijušo sabiedrības līderu neapskaužamo likteni.
Sevišķu uzmanību šajā sakarībā pelna abi grāmatas nobeiguma fragmenti – Glezna un Kā aiziet no varas.
Memuāru fragments Glezna vēsta: „Pienāca diena, kad bija jāizlemj, kam Valsts prezidenta kanceleja uzticēs gleznot mani. Man pašam bija tikai viens nosacījums – lai es gleznā atpazītu sevi.
Atbildīgajam uzdevumam tika izvēlēts Ritums Ivanovs [..]. Rezultāts priecēja, bet gleznai bija sagatavots bēdīgs liktenis. To plānoja kā nevajadzīgu mēbeli no mākslinieka darbnīcas tiešā ceļā nogādāt uz noliktavas telpu, jo Rīgas pilī bija sācies remonts. [..]
Man par lielu prieku Inese Riņķe bija gatava šo portretu dažas dienas izstādīt Rīgas galerijā. Pamatojot, ka līdz pieņemšanas–nodošanas aktam glezna ir paša autora īpašums, lūdzu Valsts prezidenta kanceleju atļaut parādīt šo gleznu plašākai publikai.
Tā gleznotājs, modelis un vēsturiskais portrets varēja kopīgi svinēt atvēršanas svētkus. [..] Nosvinējām svētkus,un glezna varēja doties uz noliktavu. Skumīgi, ka Latvijas prezidenta oficiālajā rezidencē Melngalvju namā neatradās vieta Latvijas prezidentu portretiem. Lielo zāļu sienas tur grezno latviešiem svešas cita laikmeta personības.
Te kādu dienu medijos parādījās ziņa, ka galerijā Daugava būs Latvijas prezidentu portretu izstāde. Priecīgs devos uz izstādes atklāšanu un ieraudzīju, ka man pazīstamās gleznas ir bez rāmjiem. Biju šokā. Kāpēc tā? Ciniskais izskaidrojums, ka tā tas labāk izskatoties, mani nepārliecināja. Savā uzrunā pat teicu, ka prezidents strādā Satversmes rāmī, bet prezidenta portrets bez rāmja nozīmē visatļautību.
Pavērojot tuvāk, varēju manīt, ka gleznām ir pieskārusies restauratora ota. Tātad prezidenta kanceleja vēlējās parādīt, ka portreti nav aizgājuši bojā pils ugunsgrēkā. Cietuši bija tikai gleznu rāmji. Uzskatu, ka ugunsgrēks pilī bija brīdinājums mums visiem. Gandrīz sadega ne vien viss nacionālromantiskais Kārļa Ulmaņa 1938. gadā veiktās Rīgas pils rekonstrukcijas mantojums, bet arī visu septiņu Latvijas prezidentu vēsturiskie portreti. It kā kāds gribētu nodzēst mūsu alkas pēc savas Latvijas valsts” (463.–465. lpp.).
Skaisti, patētiski vērdi. Bet vai ar tādiem akordiem būtu jābeidzas valsts eksprezidenta memuāriem?
Piesaista arī fragments Kā aiziet no varas: „Politiķi var dēvēt par modernā laikmeta vergu. Cilvēks, uz kuru tauta var novelt savas dusmas un emocijas. Šodien galvas vairs nav jācērt tirgus laukumos, nāves spriedums tiek pasludināts un izpildīts demokrātiskās vēlēšanās. Dažkārt augstākā tiesa tiek spriesta brīvajā presē. Atcerēsimies kaut vai jaunāko laiku Latvijas vēsturi, katastrofālās Tautas frontes, Latvijas ceļa un Tautas partijas sagrāves. [..]
Politiķi cilvēkiem ar laiku vienkārši apnīk, tie vēlas redzēt jaunas sejas, jaunus aktierus uz politiskās skatuves. Erudīcijai, zināšanām un pieredzei te nav nozīmes. Cilvēki vienkārši vairāk netic. Varonis vari būt tik reizi dzīvē. [..]
Mani itin nemaz neuztrauktu fakts, ja cilvēki vispār aizmirstu, ka reiz bijis tāds prezidents – Valdis Zatlers. Viena rindiņa Latvijas vēsturē būs, ar to arī pietiek. Bet tā nav izdzēšama.
Ja prezidents nav bijis liels riebeklis, nav iekarojis jaunas teritorijas vai tūkstošus nomērdējis badā, tad nekas dižs aiz viņa jau vēstures annālēs nepaliek. [..] Pamatos visa vēsture ir iekarotāju vēsture, un nav starpības – Maķedonijas Aleksandrs, Napoleons vai Staļins. Vēsturi raksta uzvarētāji. [..]
Kas tad paliek cilvēku atmiņā par amatpersonu darbību? Tautas folklora vai anekdotes – Godmaņa „krāsniņas”, Krištopana „muļķu zeme”, Šķēles „bikšu buktēšana”, Kalvīša „kvankšķi”. Arī par mani teiks – zoodārzs, aploksnes, „kas es esmu?” un Rīkojums Nr.2. Katrs no šiem vārdiem ir metafora un atsauc atmiņā manu laiku. Patiesībā man ir gandarījums par to, ka jau esmu paspējis folklorizēties.
Bet ko tālāk? Atbilde ir samērā skaidra. Darbs mīl tos, kas mīl darbu. Kustību nevar pārtraukt. Es vēlētos, lai manas dzīves scenārijs beigtos kā Donam Karleonem no Mario Pjuzo Krusttēva. Patiesībā arī es mūža nogalē kopā ar mazdēlu starp tomātu stādiem siltumnīcā jutīšos daudz labāk nekā Valsts prezidents uz lielās skatuves. Esmu brīvs un laimīgs cilvēks” (466.–468. lpp.).
Lasot šo tekstu, es nespēju pārvarēt izjūtu, ka to rakstījusi ļoti aizvainota un dziļa rūgtuma pārņemta personība. Var spriest arī mazliet savādāk: grāmatas nobeigumā tiek pretnostatīts kails, neaizsargāts, smagu operāciju pārcietis indivīds (461. lpp.), un spēcīgs cilvēks, kas lepojas pie sava prezidentūras laika portreta (464. lpp.). Tie abi reprezentē katrs savu individuālo patiesību, kas memuāros, pēc manām domām, visai bieži viena otru noliedz.
Situāciju vēl vairāk sarežģī Valda Zatlera apgalvojums: „Visi notikumi grāmatā attēloti no mana skatu punkta, un tā ir mana patiesība par notikušo” (7. lpp.). Protams, eksprezidentam ir pilnas tiesības paust savas personiskās patiesības. Viņa skatījumā tās varētu būt pat neapstrīdami objektīvas. Taču cilvēkam, kas vēstī par sevi plašai auditorijai, jārēķinās ar to, ka viņš nedzīvo izolētā telpā ar lielu spoguli pie sienas, kurā viņš redz tikai un vienīgi pats sevi. Tad, protams, ir jāpiekrīt slavenajam vācu filozofam Fihtem, kurš apgalvo, ka: „jebkurā uztverē tu uztver vienīgi pats savu stāvokli” (Fihte J.G. Cilvēka sūtība. Par cilvēka lielumu. – R.: Zvaigzne, 1991, 61. lpp.). Tad jāpieņem, ka objektīvas, ārpus indivīda esošas patiesības nemaz nav.
Taču pat viselementārākajā izziņas teorijai veltītajā mācību grāmatā ir akcentēts, ka visneapšaubāmākie patiesības kritēriji atrodas nevis subjektā, bet gan objektīvajā pasaulē, kur indivīds sev vairs nav pats izcilākais advokāts. Ārpus šaura subjektīvisma dominē pati būtiskākā patiesības problēma: proti, reālās dzīves fakti par to, kā konkrēta personība ir darbojusies noteiktās, no cilvēka subjektīvās gribas un vēlmēm neatkarīgās situācijās. Vienlaikus, jo sevišķi runājot par politiķiem, ļoti svarīgi ir arī jautājumi, kā tos vērtē sabiedrības vairākums, dažādi sociālie grupējumi, kā arī atsevišķi indivīdi.
Vēl jāpiebilst, ka tīri subjektīvās patiesības bieži noved pie neprecizitātēm un tīšas vai neapzinātas lasītāju maldināšanas. Piemēram, jau tūlīt pēc Zatlera grāmatas izdošanas masu medijos parādījās ziņa, ka to autors ir lasītājus maldinājis. Lūk, teksts, kas publicēts internetā š.g. 29. matrā: „Pārskatot bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera nupat klajā nākušos memuārus ar kritiskāku aci, tajos var atrast gan neprecizitātes, gan acīmredzami nepatiesus faktus, svētdien vakarā vēstīja raidījums LNT Ziņu TOP 10. [..]
Piemērs tam ir 2011. gadā Zatlera deklarētais, ka viņa apņemšanos iesaistīt valdībā Saskaņas centru (SC) var izmanīt tikai ar tankiem. Par to, kā radās neveiklais izteikums, Zatlers savos memuāros piedāvā acīmredzami nepatiesu versiju. [..]
Uz jautājumu, kādēļ grāmatā ir atstāstīta versija, kas neatbilst patiesībai, Zatlers norādīja, ka rakstīja pēc atmiņas un tās bija viņa emocijas tajā brīdī, viņa viedoklis un viņa attieksme tajā brīdī. „Ja es būtu gājis atpakaļ un tagad sācis analizēt, kā nu tur precīzi bija, varbūt šī epizode iznāktu daudz sausāka. Es nebaidījos no tā, ka grāmatā ir neprecizitātes. Dažas apzinātas, dažas neapzinātas,” atzina eksprezidents”” (http://apollo. tvnet.lv /zinas/ zatlera-memuaros-fikseti-nepatiesi-fakti/687093). Pati pēdējā šeit citētā Zatlera atziņa, manuprāt, tomēr ir jebkuras grāmatas autoram stipri bīstama. Jo jebkura neprecizitāte mazina ticību uzrakstītajam.iezīmējiet kļūdaino vietu un tad spiediet taustiņus Ctrl+Enter vai uz šīs ikonas:
Puspatiesības
„Puspatiesība ir grēks”, māca ebreju paruna. Eksprezidenta memuāros šī problēma, manuprāt, sevišķi spilgti atklājas Valda Zatlera pirmajā intervijā Valsts prezidenta statusā.
Pēc manām domām, tādā intervijā noteikti bija jādod izvērsts pamatojums, kādu motivāciju vadīts Valdis Zatlers pieņēma izaicinājumu kļūt par Valsts prezidentu. Bez šādu motivāciju dziļa un vispusīga izklāsta paliek vieta dažādām šaubām un minējumiem, ir atvērts ceļš baumām un tenkām par savtīga pašlabuma meklējumiem. Mazpārliecinoša šķiet jaunievēlētā prezidenta frāze, ka viņa „vienīgā vēlēšanās bija kalpot Latvijai un sasniegt rezultātu, kas dotu labumu katram cilvēkam un visai sabiedrībai kopumā” (21. lpp.). Tāds apgalvojums ir pārāk vispārīgs un abstrakts, lai tam bez papildus argumentiem noticētu.
Savā grāmatā eksprezidents sniedz nelielu, sev izdevīgu minētās preses konferences fragmentu:
„Valdis Zatlers: Es domāju, ka preses brīvība nav visatļautība.
Gunta Sloga (laikraksts Diena): Tātad jūs tagad draudat presei!?
Valdis Zatlers: Nē, es nedraudu presei. Es vienkārši paskaidroju, ko es domāju.”
Tajā brīdī pamatīgi noskaitos – nevis uzdoto jautājumu dēļ, bet gan par dažu žurnālistu runas toni un man veltīto ņirdzīgo attieksmi” (20. lpp.).
Tas, manuprāt, ir uzvarētāja teksts. Taču, lai konstatētu, cik lielā mērā grāmatā paustais ir piesātināts ar patiesību, nepieciešams plašāks preses konferences norises fragments, kurš, starp citu, vēl tagad ir viegli pieejams internetā (http://www.diena.lv/ sabiedriba/fragments-no-jaunieveleta-valsts-prezidenta-valdazatlera-pirmas-preses-konferences-2007-gada-31-mai-17383):
„Gunta Sloga (pārstāv Dienu): Zatlera kungs. Laikraksts Diena, Gunta Sloga. Premjers Aigars Kalvītis vakar teica, ka jums nekavējoties jāsamaksā visi nodokļi. Kad jūs iesiet uz Valsts ieņēmumu dienestu un sakārtosiet šīs lietas, kā ir mudinājis gan premjers, gan arī Valsts prezidente?
Valdis Zatlers: Jā. Pirmdien.
Gunta Sloga: Iesiet pirmdien.
Baiba Rulle (pārstāv Dienu): Kā jūs iedomājaties to sakārtot, šo jautājumu, ja jūs pats neesat veicis nekādu uzskaiti?
Valdis Zatlers: Nu par to es pajautāšu kompetentām iestādēm. Katra situācija vienmēr ir atrisināma. Nav tādas situācijas, ko nevar atrisināt.
Baiba Rulle: Zatlera kungs, vai jūs šobrīd uzskatiet, ka, teiksim, Āris Auders, kas bija ļoti līdzīgā situācijā kā jūs, bet kurš netika ievēlēts par Valsts prezidentu – tieši pretēji par viņu ir tiesas lēmums par viņa likumpārkāpumiem – vai viņš tagad būtu pelnījis tādu tā kā indulgenci? Ņemot vērā, ka jūs tomēr esat bijuši ļoti līdzīgās situācijās.
Valdis Zatlers: Es nemēģināšu apspriest šīs situācijas, jo šobrīd mums ir daudz nopietnāks uzdevums, par ko apspriest. Šīs lietas ir izdiskutētas jau desmit dienu laikā un pietiekami atklāti. Ir radījušas jau savas sekas, respektīvi, pat Veselības ministrija sākusi šīs lietas organizēt un kārtot. Bet par Āri Auderu. Neaizmirstiet, ka Āris Auders nav notiesāts, un arī viņu jūs pirmslaicīgi – pirms tiesas sprieduma – tiesājat, kas nav pieļaujami mūsu valstī, kas ir tiesiska valsts.
Baiba Rulle: Bet jūs uzskatiet, ka jūs – pieņemot šos maksājumus un pasakot, ka esat pieņēmis, ka jūs par viņiem neesat maksājis nodokļus, – jūs esat ar pietiekami augstu morāles slieksni, lai ieņemtu Valsts prezidenta amatu?
Valdis Zatlers: Cienījamā žurnāliste, es jums biju jau pieejams divas nedēļas. Visus šos jautājumus…
Baiba Rulle: Jūs neatbildējāt pēc būtības.
Valdis Zatlers: Pēc būtības es jums atbildēšu tad, ja mēs runāsim par tiem jautājumiem, kas šobrīd ir svarīgi.
Gunta Sloga: Bet tie jautājumi, Zatlera kungs, ir par to – jūs esat cilvēks, kas ir atzinis, ka daudzus gadus neesat maksājis nodokļus. Kādu jūs piemēru rādāt sabiedrībai laikā, kad notiek aktīva cīņa par to, lai izskaustu aplokšņu algas? Ko jūs sakāt savai tautai: „es atbalstu nodokļu nemaksāšanu” vai kā tas ir? Zatlera kungs, paskaidrojiet un sniedziet tiešu atbildi uz manas kolēģes jautājumu!
Valdis Zatlers: Es domāju, ka preses brīvība nav visatļautība.
Gunta Sloga: Tātad jūs tagad draudat presei!?
Valdis Zatlers: Nē, es nedraudu presei… Es vienkārši paskaidroju, ko es ar to domāju. Redziet, mums jātiek pāri morāli ne tikai man, ne tikai sabiedrībai, bet pilnīgi visiem sabiedrības locekļiem, un jāsaprot – no puspatiesībām, no citu viedokļu brīvprātīgas vai… zināmā mērā tendenciozas vārdu tulkošanas, no teksta mainīšanas… no teksta – kā saka pravieši… teksts jau bija, bet mēs ieliksim viņā citu domu, tomēr būtu jāatsakās. Es ceru, ka turpmākie jautājumi būs par valstij svarīgākiem jautājumiem.
Dita Arāja (pārstāv politika.lv): Vai ar jūsu ievēlēšanu valstī ir legalizēta korupcija? Jebkurš varēs teikt – maksājiet man aploksnē par to, ka es jums sniedzu pakalpojumus? Ierēdņi, skolotāji, ārsti un visi, visi pārējie?
Valdis Zatlers: Man ļoti patīk jūsu jautājums. Redziet, atbildēšu pavisam vienkārši. Pirmkārt, korupcija nav legalizēta, un, otrkārt, ar korupciju valstī ir jācīnās ar visstingrākajiem līdzekļiem. Es domāju, ka tas ir pēc būtības, ko jūs jautājat, un tas arī tiks īstenots.
Dita Arāja: Bet jums ar savu piemēru jāparāda, ka…
Valdis Zatlers: Tieši ar savu piemēru arī pierādīšu…
Dita Arāja: Bet jūs ar savu piemēru esat parādījis, ka var ņemt maksājumus, dāvinājumus, nemaksāt nodokļus un kļūt par Valsts prezidentu.
Valdis Zatlers: Vēlreiz es paskaidrošu… Redziet tā, cienījamā prese, laižat arī citus pie vārda.
Dita Arāja: Zatlera kungs, man vēl ir papildjautājums…
Valdis Zatlers: Šeit ir cilvēks, kas vada preses konferenci, neuzurpējiet viņa varu.”
Kā redzams, žurnālistu attieksme ir pazemojoša. Viņi jūt savu pārspēku. Daudzu preses pārstāvju acīs Valdis Zatlers nav nekas vairāk kā korumpēts ārsts, kas ciniski tiecas pēc varas. Viņi pat nepieļauj domu, ka preses konferences norises vietā ieradies jaunievēlētais prezidents. Arī vētrainās un nekorektās domu apmaiņas rezultāts prezidentam nav glaimojošs. Domāju, ka viņš no konferences neaizgāja ar uzvarētāja apziņu. Tāpēc pat nebūtu jābrīnās, ja ar ļoti negatīvām emocijām piesātinātās atmiņas par šo notikumu Valdi Zatleru pavadītu visu atlikušo mūžu.
Vienlaikus memuāru autora stāstījumā par preses konferenci atklājas neliela, taču visai būtiska neprecizitāte. Zatlers izsakās ļoti bargi: „Arī preses konferences norise līdzinājās katastrofai. Var jau saprast organizatorisko haosu, kas mēdz rasties šādos īpašos vēsturiskos brīžos, bet tas jau nu bija mazliet par daudz. Tobrīd es jau biju prezidents – ja ne de facto, tad de jure gan. Tomēr Saeimas Sarkanā zāle pirmajai jaunā prezidenta preses konferencei bija pilnībā nesagatavota. Neatradās neviena, kas mani ieaicinātu zālē, nosēdinātu pie galda un vadītu sarunu” (20. lpp.). Tāds apgalvojums nonāk pretrunā ar tikai nedaudz iepriekš publicēto Zatlera atbildi žurnālistei Ditai Arājai: „Šeit ir cilvēks, kas vada preses konferenci, neuzurpējiet viņa varu.” Respektīvi, izrādās, ka minētajam pasākumam ne tikai bija vadītājs, bet jaunievēlētais prezidents pat mēģināja paslēpties aiz viņa.
Mēģinājumi „norakt” problēmas
Šādā skatījumā īpašu uzmanību pelna slavenais Valsts prezidenta Valda Zatlera Rīkojums Nr.2. Tēma ļoti būtiska, tāpēc nav saprotams, kāpēc memuāros tai veltīti tikai divi fragmenti: Tipiska parlamentārā krīze un Rīkojums Nr.2. Pie kam teksta apjoms, ņemot vērā rīkojuma nozīmīgumu, ir skandalozi mazs – tikai aptuveni 5 lappuses, bet runājot par parlamentāro krīzi, uzkrītoši spēcīgs akcents likts uz Lembergu (2,5 lappusēs Lembergs pieminēts 9 reizes, „oligarhs” Šlesers – 4 reizes, bet „oligarhs” Šķēle – ne reizi). Tādējādi var rasties iespaids, ka Rīkojums Nr. 2 tika izstrādāts un izsludināts galvenokārt Lemberga dēļ. No 12 fragmentā par parlamenta krīzi iekļautajām rindkopām Lembergs figurē septiņās. Tādējādi viss negatīvais, kas rīkojuma tapšanas laikā notika parlamentā, lielā mērā bija reducēts tiešai uz Aivaru Lembergu.
Dziļas pārdomas izraisa arī Rīkojuma Nr. 2. saturs. No sociālās psiholoģijas viedokļa raugoties, šis rīkojums ir laikietilpīgs, dziļi pārdomāts un meistarīgi sagatavots dokuments. Līdz ar to man diezgan grūti visā pilnībā noticēt eksprezidenta sacītajam, ka „neviens, tostarp es pats, nezināja precīzu runas tekstu. Man galvā bija tikai vēstījumi, ko gribēju pateikt, un secība, kādā tos pateikt. Intuitīvi bija jāiekļaujas atvēlētajās desmit minūtēs. Izdevās” (235. lpp.).
Kāpēc gan vajadzētu šaubīties par eksprezidenta apgalvojumu un izvirzīt domu, ka Rīkojuma Nr. 2 bija mērķtiecīgi un diezgan ilglaicīgi gatavots dziļu pārdomu produkts, lai kardināli izmainītu valsts valdošās elites struktūru, lai Valdis Zatlers un viņa domubiedri iegūtu politisko varu. Tā liek spriest vairāki apsvērumi, kas izriet no rīkojuma satura analīzes.
Bet vispirms, protams, Rīkojuma Nr.2 teksts, kurš memuāros gan nav atradis vietu. Pie kam to nepieciešams publicēt pilnā apjomā, jo vērtējumos ir svarīgs gan rīkojuma vispārīgais gars, gan arī tā sīkākas nianses:
„Labvakar, Latvijas tauta! Šī ir jau trešā reize, kad es uzrunāju jūs Latvijas valsts grūtajos un izšķirīgajos brīžos. Pirmā reizē bija 2009. gada 31. martā, kad beidzās termiņš manis izvirzītajiem uzdevumiem Saeimai un valdībai. Otrā reize bija pirms Saeimas vēlēšanām, kad aicināju jūs visus līdzdarboties – doties pie vēlēšanu urnām un novēlēt.
Novēlēt par Latvijas nākotni. Un esmu ļoti pateicīgs, ka jūs to izdarījāt – domājāt, izvēlējāties, vilkāt krustiņus, mīnusiņus sarakstos, kas jums bija priekšstatīti, un novēlējāt. Vēlēšanu rezultāts deva gandarījumu visiem – gan jums par savu izvēli, gan politiķiem, kuri tika pārstāvēti jaunajā Saeimā, gan arī mūsu ārvalstu draugiem. Mēs pierādījām to, ka Latvija spēj pārvarēt krīzi, ka Latvijas valdība spēj iegūt tautas uzticību un doties tālāk.
Jaunajā Saeimā bija vairāk nekā 60% jaunu seju. Cilvēki, kas vēlējās būt aizrautīgi un ar degsmi kalpot Latvijai. Daudz kas labs ir paveikts kopš tā brīža. Ir pilnīgi cits uzvedības kods Saeimas plenārsēžu zālē, ir cits pieklājības kods. Saeimas ēka ir kļuvusi atvērtāka sabiedrībai. Tajā viesojas gan nevalstiskās organizācijas, gan arī jaunieši. Taču galvenais uzdevums tomēr bija atmest tos niķus un stiķus, kas bija par pamatu lielajai uzticības plaisai starp sabiedrību un 9. Saeimu. Izravēt to ļaunuma sakni, kas šķir varu no sabiedrības.
Pagājušās ceturtdienas Saeimas balsojums diemžēl ir kā sirēna, kas brīdina par nopietnu konfliktu starp likumdevēja varu un tiesu varu – divām no trim varām, uz kurām balstās mūsu valsts. Saeima izrādīja necieņu un neuzticēšanos tiesu varas kompetencei. Un diemžēl tā nebija pirmā reize. Jau 9. Saeimā likumdevējs neapstiprināja amatā tiesnesi, kura profesionālā atbilstība bija novērtēta tiesu varā. Likumdevējs neapstiprināja amatā ģenerālprokuroru, kuru virzīja tiesu varas augstākā amatpersona, Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Arī šajā Saeimā jau bija pirmais signāls, ka tikumi un netikumi diemžēl ir pārmantoti – amatā netika apstiprināts arī tiesnesis Judins. Šī jau ir nākamā reize.
Kļuvuši arī pārmantoti citi netikumi. Mēs redzējām tirgošanos par amatiem, kaislīgu cīņu par amatiem tā vietā, lai domātu par valsti, par valsts ekonomisko attīstību. Amati tika arī savējiem, kā jau tas ierasts. Saeima vairākkārtīgi parādīja, ka vispirms tā aizstāv kādu šauru grupu vai pat konkrētu cilvēku personīgās intereses, nevis valsts intereses.
Ko darīt? Diemžēl rodas tāda sajūta, lai gan ir pagājuši septiņi mēneši, ka jaunievēlētā Saeima komfortabli jūtas politisko shēmu, melu un visatļautības gaisotnē. Diemžēl to redz arī vēlētājs. Mēs redzam arī to, ka valdība, kurai būtu jābūt lemtspējīgai par Latvijas nākotni, par tiem uzdevumiem, kas attīstītu Latviju, celtu tās labklājību, diemžēl visvairāk skatās uz to, ko saka kāds cilvēks ārpus Saeimas, lai gan būtu jābūt tādai situācijai, ka valdību vada Ministru prezidents un valdība ir atbildīga Saeimas priekšā.
Tā mēs varētu skaitīt vēl un vēl. Bet es gribu uzdot vienu jautājumu, vai ir kāds panākums? Mūsu valstī ir panākums. Mēs trīs gadu laikā, izmisīgi cīnoties, brīnumainā kārtā esam pārvarējuši ekonomisko krīzi, esam kā paraugs citām valstīm – apņēmības paraugs, rīcības paraugs, rezultāta paraugs.
Bet būsim godīgi – šo krīzi pārvarēt palīdzēja Latvijas cilvēki. Katrs no viņiem nesa kādu personīgu upuri – algas samazinājumu, nodokļu celšanos, bezdarbu. Un tad rodas jautājums, kā vārdā šie upuri tika nesti? Vai tiešām, lai vairotu oligarhu peļņu? Vai tiešām, lai ļautu apzagt savu valsti? Vai tiešām, lai tiesiskums kļūtu par nenozīmīgu saukli?
Un es būšu godīgs. Mēs visi – gan jūs, gan arī es kā Valsts prezidents – pārāk labticīgi vērojām dažu cilvēku grupu interešu izpausmes, noraudzījāmies un neko nedarījām. Situācija ar katru brīdi kļuva tikai sliktāka un sliktāka. Ja iepriekšējai Saeimai uzticējās 6% cilvēku, šobrīd esošai Saeimai uzticas 10% cilvēku.
Mēs jau šobrīd sākam gandrīz vai runāt ne tikai par valsts nozagšanu. Varētu pat nojaust, ka tuvojas arī mūsu valsts demokrātijas privatizācija. Un to ir skumīgi vērot.
Es šodien tikos ar Saeimas priekšsēdētāju, ar Ministru prezidentu un ģenerālprokuroru. Mēs rūpīgi pārrunājām situāciju valstī šodien. Ir jārīkojas.
Esmu pieņēmis lēmumu rīkoties radikāli. Šī izšķiršanās Valsts prezidenta vēlēšanu priekšvakarā man ir personīgi grūta un arī konstitucionāli sarežģīta. Es skaidri apzinos – ar savu lēmumu varu pārvilkt svītru manām izredzēm tikt ievēlētam par Valsts prezidentu. Bet es esmu devis Valsts prezidenta zvērestu – visas manas pūles veltīt tautas un Latvijas labumam. Un mans pienākums ir rīkoties valsts labā, nevis savā labā.
Ar šo lēmumu es gribu dot iespēju. Iespēju visiem, visiem cilvēkiem. Vispirms – vienreiz pielikt punktu šauru personu grupu patvaļai. Vienreiz pielikt punktu, ka visa mūsu sūri, grūti kopā pelnītā bagātība nogulst ofšoru firmu kontos. Pielikt punktu tam, ka daži reģioni mūsu valstī ir ar īpašām tiesībām. Tik īpašām, ka nav runa vairs jau tikai par to, ka tiek diskriminēta Latgale. Es domāju, ja patiesos faktus redzētu vidzemnieki, arī viņiem būtu sašutuma pilna reakcija.
Es gribu dot iespēju arī kļūt un mainīties labākā formā. Es gribu teikt, ka reiz jāpieliek ir tas punkts, ka mēs domājam vienu, runājām citu, darām vēl kaut ko citu. Un neviens no tā nekautrējas. It kā tas būtu pašsaprotami, ka tā rīkoties ir gods. Mums ir jāpieliek punkts šādai attieksmei pret mūsu cilvēkiem un pret mūsu tautu, un pret mūsu valsti.
Tāpēc es gribu jūs visus tiešraidē iepazīstināt ar Latvijas Valsts prezidenta rīkojumu Nr. 2 par Saeimas atlaišanas ierosināšanu: „Pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 48. pantu, ierosinu Saeimas atlaišanu. Valsts prezidents Valdis Zatlers. Rīgā 2011. gada 28. maijā.”
Šis rīkojums stājas spēkā ar šo brīdi. Ar šo brīdi es, Latvijas Valsts prezidents, nododu tautai varu lemt par savu turpmāko likteni.
Dievs, svētī Latviju!” (http://www.president.lv/pk/content/?art_id=17535).
Analizējot šo rīkojumu jāatceras, ka 2011. gadā ekonomiskā un finanšu krīze mūsu valstī ne tuvu nebija pārvarēta. Vēl arvien bija sevišķi pateicīgs laiks politiskām manipulācijām, lai iekarotu vēlētāju atbalstu. Nejauki situācija bija izvērsusies arī Valsts prezidentam Valdim Zatleram – nebija nekādu kaut cik drošu garantiju, ka viņš tiks ievēlēts atkārtoti.
Tik saspringtā politiskā gaisotnē pienāca 2011. gada 28. maija vakars, un sociālpsiholoģiskā skatījumā prezidenta Valda Zatlera uzruna tautai Rīkojuma Nr.2 sakarā neapšaubāmi bija meistarīga. Šajā ziņā viņš un viņa komanda var lepoties ar sevi. Runu noteikti bija veidojuši labi pūļa psiholoģijas pazinēji. Izsakoties izcilā sociālpsihologa Gustava Lebona vārdiem, prezidenta vēstījumā tautai bija vairākas „laimīgas frāzes”, kas, pateiktas vajadzīgajā brīdī, atstāja suģestējošu ietekmi uz tiem, kurus runātājs gribēja pārliecināt.
Stāvoklis valstī tika raksturots ar īsām, mērķtiecīgām, rūpīgi izvēlētām frāzēm par Latvijai grūtiem un izšķirīgiem brīžiem, tirgošanos ar amatiem, politiskajām shēmām, meliem un visatļautību, valsts nozagšanu utt. Šīs frāzes trāpīja desmitniekā. Ar tām pakāpeniski tika „uzkarsēts” vēlētāju pūlis, kura sašutumu vēl vairāk pastiprināja precīzi tēmēti jautājumi: „Kā vārdā upurējas tauta? Vai tiešām, lai vairotu oligarhu peļņu? Vai tiešām, lai ļautu apzagt savu valsti? Vai tiešām, lai tiesiskums kļūtu par nenozīmīgu saukli?”
Savu kulmināciju prezidenta runa sasniedza aicinājumā: „Ir jārīkojas”. Tieši to ļaudis gaidīja visvairāk, bet, lai aktivizētos, pūlim ir nepieciešams līderis. Bez līdera tas nav darboties spējīgs. Taču prezidents bija padomājis arī par šo momentu, un tautas vadoņa statusā nominēja pats sevi. Atkal ar precīzām frāzēm par savu izšķiršanos spert radikālu soli Valsts prezidenta vēlēšanu priekšvakarā, par risku pārvilkt svītru savām izredzēm tikt atkārtoti ievēlētam, par prezidenta zvēresta uzlikto pienākumu rīkoties valsts, nevis savā labā utt. Ar to tika „uzzīmēts” pašuzupurēties gatava līdera tēls, ko pūlis mīl un dievina visvairāk. Īsti vietā bija arī nodrillētais, bet runājot ar tautu, iedarbīgais prezidenta izteiciens: „Izravēt ļaunuma sakni”. Jo ar pūli jārunā vienkāršos teikumos, kuri visefektīgāk rosina tā fantāziju.
Taču pūļa agresijas un naida objekti nedrīkst būt bezpersoniski un izplūduši. To teicami apzinājās arī Valdis Zatlers un „iesēja” vēlētāju apziņā terminu „oligarhi”. Domājams, ka tieši šajā ārkārtīgi inficējošajā terminā atrodama atslēdziņa Zatlera turpmākajam veiksmes stāstam ārkārtas parlamenta vēlēšanās. Jo sevišķi pēc tam, kad pāris dienu pēc sava paziņojuma viņš uzdrošinājās nosaukt „oligarhu” vārdus: Lembergs, Šķēle, Šlesers. Aprēķins neapšaubāmi bija ļoti veiksmīgs. Kā visas valsts „ļaunuma sakne” tika uzrādīti bagāti cilvēki. Tāpēc vēlētāju psiholoģiskajos noskaņojumos organiski ieslēdzās vairākas latvieša dvēseles iezīmes – skaudība, atriebība, naids u. c.
Tiešām ir grūti pieņemt, ka kaut kas tāds varēja rasties spontāni, kad ne pats prezidents, ne viņa komanda „nezināja precīzu runas tekstu”. Ja tas tiešām ir tā, tad mēs esam izolējuši no politiskās dzīves vienu no pasaules dižākajiem oratoriem. Taču Valda Zatlera memuāros atrodamās puspatiesības un lasītājus maldinošie fakti mudina aizdomāties arī par citu versiju: Valdis Zatlers un viņa domubiedri, jūtot, ka prezidents uz otru termiņu netiks pārvēlēts, jau krietnu laiku pirms Rīkojuma Nr.2 publicēšanas strādāja pie šī dokumenta teksta ar mērķi pārņemt valsts politisko varu. Domājams, ka memuāros atrodamās vispārīgās frāzes un ikdienišķie, kaut arī interesantie sīkumi, šādas aizdomas neatceļ.
Ko gaida lasītājs
Savā grāmatā Valdim Zatleram noteikti bija pietiekami detalizēti un patiesi jārunā arī par to, kāpēc viņš, zaudējot Valsts prezidenta amatu, vienlaikus pazaudēja savu sākotnējo ļoti solīdo politisko kapitālu? Kādēļ vēlētāju sajūsma par viņu tik ātri pārvērtās neiecietībā un naidā? Grāmatas autoram par to bija jāizsakās konkrēti, t.i., visas sakarībās un attiecībās. Jo sevišķi tāpēc, ka memuārus taču rakstīja kādreizējā valsts pirmā persona – tātad cilvēks, kura vārds vēl pavisam nesen nebija atdalāms no Latvijas vārda.
Vienlaikus grāmatā bija jādod atbildes arī uz laikrakstos u.c. masu medijos izskanējušajiem vērtējumiem. Pat neraugoties uz to, ka tie ir visumā iznīcinoši. Masu mediji taču pārstāv lasītājus, tātad tautu (pretējā gadījumā tie bankrotētu). Lasītāji tos pilnvarojuši uzstādīt jautājumus, kritizēt, izteikt dažādus pieņēmumus un saņemt atbildes uz izvirzītajām nostādnēm.
Ko tad par Valda Zatlera prezidentūru un viņa aktivitātēm pat vairākus gadus pēc Valsts prezidenta amata zaudēšanas arvien vēl raksta mūsu prestižākie laikraksti?
Lūk, dažas ilustrācijas.
Rakstā Rīkojuma skumjā jubileja (28.05.2014) laikraksta Diena galvenais redaktors Gatis Madžiņš nav sevišķi saudzīgs: „Pirmkārt, Zatlers iekļuvis praktiskās politikas manuāļos ar to, kā trīs gadu laikā ar vērienu notrallināt pēkšņi klēpī iekritušo politisko kapitālu. No 22 vietām viņa dibinātajai Reformu partijai 2011. gada ārkārtas vēlēšanās līdz 1% atbalsta šogad aprīlī. Viņš kā tāds Latvijas politikas meža sanitārs trīs gadu laikā ir atbrīvojis teritoriju, lai par vietām parlamentā šobrīd cīnītos citi. Šogad maijā sekoja loģiska partijas izbeigšanās, īpatni pievienojoties Vienotībai, bet saglabājot Saeimas frakciju. Zatlera partijas redzamākie kadri politiski migrē, pelēcības atgriezīsies pie „pirmsrevolūcijas” rūpaliem. Tā pat nebija vienu vēlēšanu partija, drīzāk dažu mēnešu, jo runa pat nav par uzticības zaudēšanu trijos gados, bet krietni vien dinamiskāk. Un galvenajiem varoņiem šoreiz īsti nav ko vainot, lai gan tā pierasts un gribētos.
Tas noteikti ir stāsts par to, ka Latvijā politikā joprojām var nokļūt nejauši. Runa ir gan par pašu Zatleru un to, kā viņš kļuva par prezidentu, gan tiem, kuri steigā dibinātās Reformu partijas vagonā iebrauca 11. Saeimā pēc ārkārtas vēlēšanām. Lielai daļai partijas deputātu dažus mēnešus līdz vēlēšanām nebija plāna nedz par politiku, nedz startu vēlēšanās. Notikumu karuselis sagriezās tā, ka startēja. Jo tā sanāca. Attiecīgi tas bija arī stāsts par nepareizajiem cilvēkiem nepareizajās vietās. Pārskatot kaut vai partijas deputātu uzvārdus, atliek vien retoriski pavaicāt, cik „aktīvi” Saeimā deputātam jārosās, lai par viņu trīs gadus nedzirdētu vispār? Pelēcību kults, vai ironizējot – deputāta vieta kā sociālā atbalsta instruments.
Tāpat tas ir stāsts par to, ka bez elementāras politiskās pieredzes nav iespējama jēdzīga politiskā darbība. Politika ir gana komplicēta nodarbe, lai vienkārši atnāktu bariņš „gribētāju”, nojauktu visu līdzšinējo un būvētu sapņu pilis, lai cik idejiski tirgojamas tās būtu.
Tas ir stāsts arī par to, kā uzmeta, ņirgājās un politiski apspēlēja šķietamie sabiedrotie, padarot par apsmieklu eksprezidenta dzīvokļa remonta stāstā. Tēma tika turēta karsta visdažādākajos līmeņos līdz pat publiskai ekskursijai dzīvoklī un skaidrošanos par katru santehnikas vienību.
Stāsts ir arī par to, kā zibenīgi sīknaudā izmainīt tās idejas, ar kurām viņš pieteica sevi 11. Saeimas vēlēšanām. Šeit Reformu partijai vieta vēstures plauktā teju blakus Zīgerista partijai. Atšķirība tik tā, ka vieni potenciālo vēlētāju baroja ar banāniem, otri naivos un cerībā trakojošos vērienīgi, paštaisni baroja ar ideju. Baroja, precīzi jūtot īsto laiku un vietu. Ja piesaki tik fundamentālas pārmaiņas un ar tik lielu blīkšķi savīstītām dūrēm starmešu gaismās, tad nākamajam solim jābūt rīcībai. Zatlers bija pārdevis biļetes uz šovu, par kura realizācijas scenārijiem viņam nebija nojausmas. Skatītājs falšumu sajuta ātri. Reformu partijas reitings gan šķelšanās, gan citu notikumu ietekmē pēc vēlēšanām novēlās zem 5% atzīmes.
Noteikti Zatlera politiskajai streipuļošanai pakārtots ir stāsts par neticības vairošanu politiķiem un Latvijas politiskajam procesam kopumā, vēl vairāk nostiprinot klišejisko uzskatu, ka vienkāršam iedzīvotājam ar savām iniciatīvām iespējas ietekmēt politiskos procesus gluži vienkārši nav. Neticība un apātijas vairošana pret politiku ir viena no negatīvākajām Zatlera politiskās darbības blaknēm. Te sava loma daudziem apstākļiem – sākot no totāla harismas, pieredzes un komandas trūkuma līdz dančiem Jaunā viļņa ballītē vai atrašanos modes skatē Lietuvā Zolitūdes traģēdijas laikā. Viņš kā bravūrīgs augstlēcējs latiņu uzlika sev neņemamā augstumā, reformu jēdzienu padarot par sinonīmu teju destrukcijai” (http://www.diena. lv/latvija/viedokli/madzins-rikojuma-skumja-jubileja-14057370).
Savukārt NRA žurnālists Māris Krautmanis rakstā Bēdīgs bankrots (30.01. 2014) izvirza jautājumu: „Kuram Zatlera vārdam, solījumam var ticēt?”, un pats arī sniedz atbildi:
„Vispirms viņš uzmeta tos politiķus, kas viņu iecēla saulītē un izbīdīja par prezidentu zoodārzā. Par to vēl būtu maza bēda. Dažs zoopolitiķis to bija pelnījis.
Taču pēc tam viņš samusināja ļaužu masas ar savu Rīkojumu Nr. 2, iztopot tā brīža naidīgajam noskaņojumam pret valsts varu. Pēc ārkārtas vēlēšanām Zatlers piepeši sāka caur tankiem bučoties ar Saskaņas centru. Nebūtu jau nekādas vainas, ja pirms vēlēšanām Zatlera Reformu partija būtu deklarējusi, ka ies kopā ar SC. Taču tā to nebija deklarējusi. Tā ir blēdīšanās.
Pēc tam, neejot draudzēties ar SC, Zatlers apčakarēja arī SC un šīs partijas vēlētāju, kurš jau bija sacerējies, ka viņa ievēlētie politiķi kopā ar Zatleru beidzot tiks valdībā. Loģisks ir Reformu partijas reitings, kas ir ilgstoši stabili zems – ap 2%. Nožēlojams ir Reformu partijas rezultāts pašvaldību vēlēšanās – šī partija gandrīz nekur neko neieguva.
Darbojoties valdībā, Zatlera partijas ministri ir demonstrējuši vienu vienīgu haosu, savtīgumu un nekompetenci. Reformistu Roberts Ķīlis nonāca skarbā konfliktā ar izglītību un zinātni, Edmunds Sprūdžs sasniedza nebijušu ministrijas naidu ar pašvaldībām. Vienīgais labais izņēmums ir ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš savā amatā nav aizmirsis, ka ir mūsu valsts ārlietu ministrs, nevis izkalponis citām valstīm. Bet tas laikam izņēmums, kas apstiprina likumu.
Otrs izņēmums, godavīrs Edmunds Demiters, saprot, ka neizskatās glīti blefot, ka Reformu partija vēl ko var, un ir paziņojis, ka politiku pametīs. [..]
Zatlers burtiski vārās no naida, ko publikas priekšā vāji slēpj aiz iestudēta smaida. Viņš joprojām nespēj apslāpēt dusmas pret visu pasauli, kas viņam nodarījusi pāri un nav iecēlusi otrreiz par Valsts prezidentu.” (http://nra.lv/viedokli/maris-krautmanis-3/110488-bedigs-bankrots.htm).
Tie ir nesaudzīgi teksti. Un šeit nav runa par kaut kādiem atsevišķiem Zatlera nelabvēļu pasūtītiem rakstiem. Ir iznācis tā, ka tāda tendence ir pietiekami vispārēja, apliecinot „šāviena no šķūņa pļavā” realitāti, kur rezultāts vienmēr ir pozitīvs. Respektīvi, lai atrastu pret Valdi Zatleru un viņa politiskajām aktivitātēm veltītu rakstu, ar tendencioziem meklējumiem nav īpaši jānopūlas. Pat neitrālas aktivitātes tādā virzienā ir sekmīgas.
Savā slavenajā Rīkojumā Nr.2 Valdis Zatlers uzstādīja jautājumu: ko darīt? Uz šo jautājumu viņš minētajā rīkojumā sniedza arī atbildi: „Esmu pieņēmis lēmumu rīkoties radikāli.” Varbūt, ka arī Zatlera grāmata tāpat prasa radikālu rīcību, – proti, aizsāktā darba turpinājumu, ņemot vērā, ka memuārus pilnīgi pabeigt nemaz nav iespējams. Katrs cilvēks ir unikāls un bezgalīgs. Viņa dzīve ir neizsmeļama. Līdz ar to katrs dzīvesstāsta nobeigums vienlaikus var kalpot arī kā jauna stāsta aizsākums. Valda Zatlera grāmatas aizmugures vāku rotā superfilozofiska atziņu: „Katram sākumam ir nākotne, ja tas balstās pašapziņā un uzticībā”.
Jā, memuāru rakstīšana vienā, divās vai daudzās grāmatās ir iespējama, bet prasa no autora ļoti augstu pašapziņu un ticību sev. Vienīgi ar tādām īpašībām apbruņots cilvēks spēj objektīvi izvērtēt ne tikai sevi, bet arī visu par viņu teikto. Arī negatīvo un riebīgo. Respektīvi, tad memuāru autors spēj būt īsteni patiess. Savukārt cilvēks, „kas redz Patiesību, ir realizējis sevi”, saka Gandijs, „nevar būt liels tas, kas nav patiess”, piebilst Lesings. Bet Paskāls atgādina: „Zemiski ir tie cilvēki, kas zina, kur slēpjas patiesība, bet aizstāv to tikai tik ilgi, kamēr viņiem tas ir izdevīgi, bet vēlāk novēršas”.
Šīs un, protams, vēl daudzas citas atziņas, rakstot memuārus, būtu jārespektē jebkurai personībai, jo sevišķi valstu ievērojamākajiem politiķiem un ekspolitiķiem. Jo ar saviem tekstiem viņi pārstāv ne tikai sevi, bet arī savu valsti un nāciju, bet „patiesība un taisnīgums stāv augstāk par visu, tikai no tā ir atkarīgs nācijas dižums” (Zolā).
