„Latvijas Avīzē” 8.10.2015. Anna Žīgure raksta: „Ir jāapzinās, ka bēgļu jautājuma adekvāts risinājums liecinās par valsts briedumu. Mūsu līdzšinējās diskusijas rāda absolūtu apjukumu visos līmeņos. (...) Dižo kašķi, kas risinās mūsu sabiedrībā, dēvē par diskusiju, bet tā nav diskusija – vismaz ne tajā nozīmē, kā to saprot izglītotas tautas.” Autore latviešiem pārmet gara tumsību, bet arī pati līdz pat raksta beigām nekādu apgaismības stariņu nenozibina.
Viena vienīga kaunināšana, bet, kādam tad jābūt adekvātajam risinājumam, tā arī nepasaka. „Latvija nevar pacelties spārnos un pievienoties, teiksim Ziemeļkorejai, kur valda miers un stingra kārtība, kur neiemaldās tikpat kā neviens ārzemnieks.” Skan mazliet nekaunīgi, mazliet aizvainojoši, bet, ko nevar, to nevar. Taču, ar ko „Islāma valsts” labāka? Tajā nevalda ne miers, ne stingra kārtība.
Autore kaunina latviešus par bailēm no svešiniekiem, kurus tie vēl nemaz nav redzējuši. Taču mums ir vēsturiskā pieredze. Gan Eiropa, gan pasaule mums ir sniegusi rūgtas mācības, kuras neņemt vērā būtu bezatbildīgi pret mūsu valsti un tautu, pret mūsu cerībām izdzīvot. Pusgadsimtu ilgās padomju okupācijas un rusifikācijas politikas sekas nav novērstas vēl šodien, un Eiropa nebūt nav izrādījusi līdzjūtību un solidaritāti to novēršanā. Tāpēc nebūtu jābrīnās par „absolūtu apjukumu visos līmeņos”, kad atkal draud kaut kas līdzīgs, varbūt vēl briesmīgāks.
Autore piemin senos brāļus žemaišus, kas pieņēmuši tik pat senos zemgaļus un tos brālīgi asimilējuši. Kāds mums no tā bijis labums? Varbūt tagad lūgt, lai mūs pieņem un asimilē ienākušie musulmaņi?
Pasaules karu bēgļu piesaukšana te skan kā nekaunīga demagoģija lētticīgo iežēlināšanai. Pirmā pasaules kara laikā Krievijas valdība lika evakuēt Latvijas iedzīvotājus uz Krieviju. Ne jau aiz līdzjūtības vai solidaritātes. Latvija zaudēja ap miljonu iedzīvotāju. Vēlāk atgriezās tikai 223 573 bēgļi. Pēc 2. pasaules kara Vācijā atradās ap 200000 latviešu (leģionāri, pretgaisa aizsardzības izpalīgi, darbos nosūtītie, izvestie un bēgļi). Ap 100000 deportēja uz PSRS. Karojošajās valstīs bija izkauti vīrieši un tām vajadzēja lētu darbaspēku, taču patvēruma meklētājiem nekādus pabalstus un atvieglojumus nedeva. Pat izglītotākajiem un kvalificētākajiem speciālistiem (ārstiem, inženieriem, māksliniekiem) sākumā nācās par grašiem strādāt smagos, netīros un pazemojošos darbos.
Tagad Latvijai piedāvātie migranti nav tie, kam jāatver durvis. Nav dzirdēts, ka tie meklētu tikai pagaidu patvērumu. Mūsu vēsturiskā pieredze ļauj apjaust šo migrantu plūdu sekas. Padomju okupācijas rezultātā latviešu skaits iedzīvotāju kopskaitā ir sarucis līdz 60% un jebkurš migrantu ieplūdums var īsā laikā latviešus padarīt par minoritāti pašu zemē. Piekrist uzņemt migrantus nozīmē parakstīt nāves spriedumu mūsu tautai. Autore biedē: „Ja pašreizējās varas partijas nespēs saprotami paskaidrot, kādas briesmas pašlaik apdraud Eiropas Savienību, (...) jau nākamajās vēlēšanās tās tiks aizslaucītas.” Lai nu paliek Eiropas Savienība. Pietiktu, ja tās spētu un vēlētos paskaidrot, kas apdraud Latviju, un attiecīgi rīkotos, lai to nepieļautu.
Andrejs Lucāns, Burtniekos
