Uzreiz pēc 21. novembra notikumiem laikam grūti būtu atrast kaut vienu cilvēku, kurš būtu iestājies pret īpašās sabiedriskās izmeklēšanas komisijas izveidi. Pēc līdz šim nepieredzētas traģēdijas to pieprasīja sabiedrība, veselais saprāts un citu valstu pieredze.
Pavisam īpašu nepieciešamību pēc šādas komisijas vajadzētu piedzīvot valdošās koalīcijas politiķiem. No sabiedrības neuzticamības sirgstošajai valdībai tā būtu iespēja kaut uz laiku radīt iespaidu par atklātību un patiesu vēlmi labot jel ko esošajā valsts sistēmā. Īsts pirmsvēlēšanu sapnis.
Domāts, darīts! Premjers Dombrovskis vēl pirms demisijas paspēja šādu ideju pieteikt. Process uzņēma savu virzību un koalīcijas sāka domāt, kurš tad komisijā varētu darboties. Un, sākās interesantākais. Protams, savā ierastajā stilā, pagaidām valdošā Vienotība bija parūpējusies, lai dalībniekus sabiedriskajā komisijā virzītu nevis pati sabiedrība, bet gan politiķi no pašas Vienotības rindām.
Saeima pie šādām tiesībām – virzīt sabiedriskā komisijā savu pārstāvi – tā arī netika. Toties Rīgas apgabaltiesas tiesneses Ināras Šteinertes kandidatūru darbam komisijā Saeimas prezidijam pieteica Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Iespējams, ka aiz izbrīna, prezidijs par to arī nobalsoja.
Vienotības nu jau demisionējošais premjers komisijas sastāvam izvirzīja bijušo Satversmes aizsardzības biroja vadītāju Jāni Kažociņu. Bijušais specdienesta vadītājs kā sabiedriskās komisijas dalībnieks – diena, kad premjeram šī doma ienāca prātā laikam nebija tā veiksmīgākā. Tomēr Kažociņa kungs nu atrod sevi vadot šo it kā sabiedrisko institūciju.
Sabiedrība par atklātību “Delna” – Vienotības spoguļattēls un Sorosa fonda finansējuma saņēmējs. Uz iepriekšējo kandidātu un to atlases fona izskatās kā puslīdz cienījams veidojums, vismaz nosaukums glīts. Vienotība viņus arī regulāri ņem līdzi uz Ministru kabineta sēdēm, nodrošinot sabiedrības līdzdalības šķietamību.
Pavisam miglā tīta ir uzņēmējas un pārvaldības speciālistes Baibas Rubesas parādīšanās komisijas dalībnieku vidū. Kundzes līdzdalību varētu mēģināt izskaidrot ar ekonomikas ministra Pavļuta parakstu zem Ministru kabineta rīkojuma par komisijas izveidi un saistīt ar Reformu partijas interesēm. Taču pavisam nesen kādā intervijā Rubesas kundze atklāti atzina „ka viņa simpatizē partijai "Vienotība", Reformu partijai, "pat Tautas partijai"”.
Ļoti interesants ir arī sabiedriskās komisijas nolikums. Kāds taču bija rakstījis šo dokumentu... Visticamāk premjera padotībā esošā Valsts kanceleja. Sabiedrība tajā procesā noteikti dalību neņēma, jo kā gan tā varētu ierakstīt, ka – „Komisijas sēdes ir slēgtas. Komisijas priekšsēdētājs var pasludināt komisijas sēdi par atklātu.”?
Atbilstoši Ministru kabineta rīkojumam par komisijas izveidi, finansējuma pieprasījumu komisijas darbībai varēja iesniegt vienīgi komisijas priekšsēdētājs Kažociņš, saskaņojot to ar Finanšu un Tieslietu ministrijām.
Tas arī bija jaunizceptā sabiedriskā veidojuma priekšniecības pirmais un nozīmīgākais darbs – paredzēt sev algas un radīt komfortu sabiedriskā pienākuma pildīšanas vārdā. Nākamais darbs, ko izpildīja šie sabiedrības darboņi, bija vēstule Ziedot.lv, ar pārmetumiem, ka ziedojumi neesot pienācīgi labi sadalīti. Nu ja, laikam jau pēc šo četru cilvēku domām, arī tautas savāktos ziedojumus, pirmkārt, vajadzēja iedalīt viņiem. Gadījumam, ja ar 150 tūkstošiem tomēr nepietiks.
Šīs komisijas epopeja diemžēl ir spilgtākais piemērs tam, cik ļoti izkropļots priekšstats par mūsu valsti, sabiedrību un lietu gaitu ir Vienotībai un visai valdošajai koalīcijai. “Sabiedrisks” darbs par 150 tūkstošiem latu, algu noteikšana kā pirmais darbs, pirms meklēt iemeslus 54 cilvēku traģiskajai nāvei, putrošanās un meli par to kurš, kad un kādā apmērā pirmais runāja par naudu. Tāda ir Vienotības izmeklēšanas komisija.
Tai pretstatā ir desmitiem sabiedrībā pazīstamu cilvēku, advokātu, ekspertu, bijušo izmeklētāju, mājsaimnieču un bojā gājušo tuvinieku, kuri palīdzēja un turpina palīdzēt bez atlīdzības. Latvijas iedzīvotāji, kuri ir savākuši miljonu latu, lai atbalstītu nelaimē cietušos un brīvprātīgie, kuri par saviem līdzekļiem traģēdijas naktīs baroja glābējus un cietušo tuviniekus. Šie cilvēki ir patiesā Zolitūdes sabiedriskā komisija. Šie cilvēki ir iemesls, kāpēc pastāv Latvijas valsts. Šie cilvēki, nevis Vienotība.
