Pasaules valstis var iedalīt divās nosacītās grupās – tās, kurās valdības baidās no cilvēkiem, un valstis, kurās cilvēki baidās no valdībām. Latvija ir pieteikusi sevi kā demokrātisku valsti, taču pie varas esošajiem aizvien ir bail. Bail no savas tautas.
Lielā slepenībā gan no sabiedrības, gan no nevēlamajiem Saeimas deputātiem šā gada jūnijā tika uzsākts darbs pie Satversmes grozījumu saskaņošanas. Nu, «draugu» pulkā pārrakstītā Satversme ir nodota publiskai vērtēšanai.
Šis Satversmes preambulas projekts, bez šaubām, ir ļoti interesanta lasāmviela, kas liek aizdomāties par šā brīža valdošo izpratni par valsti, vēsturi un cilvēkiem. Tekstā pieļautās kļūdas, mākslīgi izdomātās vērtības un nebijuši vēsturiski notikumi patiesi liek apbrīnot tā autoru visatļautības un nihilisma pakāpi. Minēšu tikai dažus piemērus.
Izlasot preambulas projektu, piemēram, noskaidrojas, ka Latvijas valstiskuma ideja ir radusies tikai 1918. gada 18. novembrī. Ar vieglu rokas kustību un dažiem datora klaviatūras taustiņu piesitieniem no vēstures ir izdzēsti Latvijas teritorijā pastāvējušie dažādie valstiskie veidojumi, kas aprakstīti vēsturiskās hronikās jau kopš 9. gadsimta. Ir pārvilkta trekna svītra, piemēram, tiesību vēsturnieka, Latvijas Universitātes profesora Arveda Švābes pētījumiem, kuros viņš klāsta, ka Senajā Kursā jau 9. gadsimtā bija sava valsts. Tāpat papīrgrozā var izmest arī Atskaņu hroniku un Livonijas hroniku, kurās ir aprakstīti Latvijas teritorijā pastāvējušie valstiskie veidojumi. Žēl!
Arī uzskaitītās Latvijas valstī pastāvošās vērtības ir visai dīvainas. Piemēram, ja tiks pieņemts preambulas projekts, ikvienam būs pienākums rūpēties par sevi pašam un valsts loma turpmāk būs sekundāra. Iespējams, ka Eiropas tiesas tiesnesim Egilam Levitam un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājai Ilmai Čepānei Latvijas cilvēku ne pārāk rožainie dzīves apstākļi nav zināmi, bet tie nu jau noteikti ir skaidri labklājības ministrei, kurai pensionāru piketā tie tika pieteikti un izteikti tieši sejā. Protams, nākamreiz, kad pensionāri kaut ko tādu atļausies, labklājības ministre varēs norādīt, ka «Latvijā katrs rūpējas pats par sevi un nav te par ko iebilst».
Preambulas projektā ir norādīts, ka Latvijas valsts pamatā ir bijušas «kristīgas vērtības». Vai tik ar šiem vārdiem netiek domāts vēsturiskajās hronikās aprakstītais: kristīgās ticības «nomazgāšana Daugavā», cilvēku dedzināšana viduslaikos, vācu garīdznieku centieni nepieļaut vietējo iedzīvotāju tiesības uz «jaunu un labāku brīvību, lai tie ar to varētu rīkoties patstāvīgi», kurus savos pētījumos 18. gadsimtā vēlējuma izteiksmē ir aprakstījis J. G. Herders. Autori, paskaidrojiet, lūdzu!
Cita starpā apsveicami, tomēr samāksloti preambulas projektā ir «ielīmēta» tolerance pret mazākuma tautībām, lai neviens te nekurnētu. Diemžēl tur stipri jaušama «līmes smaka». Vai tā ir domāts sašķelto sabiedrību saliedēt? Ar tukšiem vārdiem? Skumji!
Arī Latvijas valsts perspektīvas, kas iezīmējas preambulas projektā, nav diez cik iepriecinošas. Kurš gan līksmos par piedāvājumu ar «izstieptu roku» aizstāvēt valsts intereses Eiropā. Taču saskaņā ar preambulas autoru domām tieši tādi «lūdzēji» vien mēs laikam esam, jo nedrīkstam Eiropas kungiem ne par ko iebilst.
Bet ko gan var gribēt, ja vietējais aizsardzības ministrs starptautiskajā forumā par Latvijas valsts starptautisko dimensiju var pateikt, ka: «We are welcoming German boots on Latvian soil already since 1940»*, kas mūs veiksmīgi nopozicionē Eiropā un pasaulē. Rūgti!
Šīs ir tikai dažas piezīmes par preambulas projektu, tomēr tās precīzi ilustrē šo Latvijas sabiedrībai un valstij bīstamo dokumentu. Ikvienam ir laiks apdomāties, vai mums ir vajadzīga jauna Satversme un, ja tā, tad kas būtu jāraksta šajā pamatlikumā, un kādā valstī mēs gribam dzīvot – bez vēstures un tātad bez nākotnes, ar izdomātām vērtībām?
4. septembra Juridiskās komisijas sēdē izgāzās Čepānes kundzes klajie meli gan Saeimas deputātiem, gan visai sabiedrībai kopumā. Vasaras garumā kopīgi satamborētos Satversmes grozījumus Juridiskās komisijas priekšsēdētāja pasniedza kā Levita kunga personīgo iniciatīvu, par kuru viņa pirmo reizi dzird un piedāvā nu mums visiem par to parunāties. Nožēlojami. Un bīstami vienlaikus.
Bīstami, jo tas apliecina, ka šī valdošo«elite» ne ar ko neatšķiras no totalitārajiem režīmiem, kuri manipulē un uzspiež savu gribu, lai vai ko tas neprasītu. Visatļautība un darbošanās slepenībā ir tās vadmotīvs. Valsts prezidenta konstitucionālās komisijas priekšsēdētājs, kurš slepeni, neinformējot arī pašu Valsts prezidentu, viesnīcā pārraksta valsts Satversmi, ir sevi diskreditējis gan kā jurists un tiesnesis, gan kā mācībspēks un Valsts prezidenta padomdevējs.
Bet kā tad par Konstitūciju tiek lemts citās valstīs? Ļoti gribētos, lai katrs izlasa, kā par savu Konstitūciju lēma Islandes tauta. Nevaru nepiekrist kādam šā procesa apzīmējumam, tas tiešām bija Islandes demokrātijas brīnumstāsts.
Lai taptu Islandes Konstitūcija, pēc nejaušības principa tika atlasīti tūkstotis iedzīvotāju, kuri satikās galvaspilsētā, lai kopīgās diskusijās nolemtu – kādai jābūt šai jaunajai Konstitūcijai. Dalībniekus atlasīja pēc nejaušības principa tā, lai viņi veidotu Islandes sabiedrības mikromodeli. Mērķis bija padarīt Konstitūcijas izstrādes procesu pēc iespējas atvērtāku.
Katra Konstitūcijas versija tika nodota apspriešanai sabiedrībai, pēc tam pārstrādāta, tad tika apspriesta nākamā versija. Konstitūcijas izstrādei internetā tika izveidota īpaša interneta vietne, profili tviterī, Facebook, Youtube. Katru nedēļu Konstitūcijas mājaslapā tika ievietota jauna versija, kuru varēja komentēt tāpat, kā tas notiek Facebook.
Jūtat atšķirību?
Esmu pārliecināts, ka Latvijas ļaudis spēj patstāvīgi izlemt, ir vai nav jāmaina Satversme un, ja tā, tad, tāpat kā islandieši, var arī piedalīties savas valsts galvenā likuma izstrādē, un valdošajiem nav nekādu tiesību lemt viņu vietā.
