Ekskluzīvi: pirmā intervija pēc precībām.
– Kā man tagad tevi godāt – par Bērziņas kundzi vai Andrejevas kundzi?
– Nu kā, tā arī godāt! (smejas). Pēc pases vēl neesmu, bet drīz būšu Bērziņa. Nāksies sakārtot tos papīrus. Nē, [jauno] parakstu vēl neesmu ietrenējusi – man to arī Toms jautāja. Es viņam teicu – nu, «sorry», vecīt, vēl neesmu iemācījusies! Taču uzstāšos es joprojām kā Aija Andrejeva – cik tad var tos skatuves vārdus mainīt... Mēs jau pagājušajā gadā ar tevi runājām par to, ka pareizi ir pāriet vīra uzvārdā, un savas domas es nemainu – negribu nekādas svītriņas, piemēram, Andrejeva-Bērziņa, vai vēl kas tamlīdzīgs. Es to negribu. Man tas liekas dīvaini. Ir jāpieņem tā, kā ir.
– Tā taču tu cilvēkiem galīgi sajauksi galvu – viņi knapi sapratuši, ka tu vairs neesi Aisha, bet Aija Andrejeva, bet tagad tu esi Andrejeva, bet vispār Bērziņa...
– Tāpēc jau es tev saku – tas tagad nav baigi jāuzsver! Uz skatuves es joprojām būšu Aija Andrejeva. Bērziņa – tas ir privāti.
– Kāda vispār bija sajūta, otrā rītā pamostoties un konstatējot, ka esi precēta sieva? Kaut kas mainījās?
– Zini, baigi grūti pateikt. Patiesībā – sajūta ir ļoti laba. Ir nedaudz cita atbildības sajūta – jā, tas gan! Pa lielam jau nekas daudz nemainās, bet... Man to tiešām vēl ir grūti noformulēt – ir kaut kādas kopīgas lietas, bet tās bija arī pirms tam... Galvenais – šī atbildības sajūta. Gatavošanās laulībai arī bija ļoti īpaša – es teiktu, ka tāda satuvinoša, iepazīsti sev tuvo cilvēku vēl tuvāk, jā, arī caur mācītāju. Ir interesanti, ka vari sarunāties ar viņu nevis «pa tiešo», bet caur trešo personu – mācītāju. It kā ieklausies vairāk, un man tas bija ļoti interesanti, uzzināju daudz jauna.
– Kāpēc tomēr izvēlējies Toma Valmieru, nevis savu dzimto pusi – Lielvārdi?
– Tā kaut kā sanāca, es pat nevaru izstāstīt, kā tas viss sanāca, bet... Cilvēki domā, dieviņš dara – tā vienkārši notika, ka mēs nokļuvām Valmierā pie ļoti brīnišķīga priestera. Domāju, ka tā tam vienkārši bija jānotiek.
– Kāda ir sajūta, kad esi nevis kāda cita kāzās, bet viesi atnākuši uz tavām kāzām?
– Oooooo! Jā, esmu bijusi citās kāzās, bet šī sajūta, kad ir pašas kāzas... Es tiešām neredzēju nevienu, kas sēdēja tajā baznīcā, kad es gāju pie altāra. Satraukums un aizkustinājums ir liels, galvenās ceremonijas laikā vispār tikai sāc saprast, kas notiek. Bet tas ir ļoti forši – es visiem iesaku precēties! Nopietni – precieties!
– Vai kāzu viesi tev nesadāvināja piecus putekļusūcējus vai astoņus gultas komplektus – ir dzirdēti šādi briesmu stāsti...
– Nē, nē, mums bija ģimenes krājkasīte – tur katrs varēja atstāt savus novēlējumus. Mēs tieši tāpēc izvēlējāmies šādu variantu, lai nebūtu šīs piecas vienādās servīzes vai vēl kaut kas. Svinības gan sanāca ļoti plašas – tikai ielūdzot radus un pašus tuvākos draugus, jau bija pāri 70 cilvēkiem. Diemžēl visus tāpat nevari uzaicināt.
– Vai kāzas un Līgo svētki nesaplūda kopā?
– Nolīgojām kopā ar ģimeni un draugiem Jūrmalas mājiņā – pilnīgi mierīgi, ap divpadsmitiem gājām gulēt. Pēc kāzām tomēr bija tāds kā atslābums, jo pirms tam bija baigais stress. Pēc tam visu laiku nāca miegs un negribējās neko darīt. Bet – pastaliņas kājās bija, sieru sējām un... Nē, pāri ugunskuram nelēcu un rītu nesagaidīju, bet visu pārējo gan darīju! Tā ka viss bija kārtībā (smejas)!
– Nu priekšā medusmēnesis!
– Mums nav tāda ieplānotā medusmēneša, vienkārši ir atzīmēti datumi, kad mēs varētu kaut kur doties. Kur mēs brauksim, ko mēs darīsim – to vēl nezinām. Tas būs spontānais gājiens, paskatīsimies pēdējā brīža piedāvājumus un laidīsim, kur acis rāda. Griezīsim globusu... Nē, nē, ne jau uz kādu Šrilanku, griezīsim Eiropas globusu (smejas)! Nav jau nemaz tik daudz laika – jūlija vidū jāsāk spēlēt izrādes. Jāstrādā!
– Līdz šim bija «mazā Aiša», «skatuves spridzeklis» u.tml., bet tagad esi pieaugusi sieviete – vai arī pati to apzinies? Esi precēta sieva, vairs nevari tā lēkāt pa skatuvi!
– Es tāpat lēkāšu pa skatuvi, es tāpat būšu tāda, kāda esmu – no sevis neaizbēgt! Es vienmēr esmu teikusi, ka gribu saglabāt sevī bērnu, un es to centīšos darīt – sievas statuss to nemainīs. Arī Toms mani mīl tādu, kāda esmu, viņš nemaz negrasās mani pārveidot par tanti!
– Kā ar ģimenes pieaugumu? Plāno?
– Kā dieviņš lems, tā būs (smejas)! Kā augstākais režisors lems, tā būs! Tuvākajā vai tālākajā laikā? Es jau saku – kā viņš izlems, tā būs.
