Nav daudz latviešu spēlētāju, kas spēlējuši NHL. Un diemžēl viņu paliek arvien mazāk. Pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas svētkiem pāragri no dzīves atvadījās hokejists Kaspars Astašenko. Sarunai par dēlu »VZ« piekrita viņa tēvs Jānis Astašenko.
Paklūp, kad visam vajadzēja sakārtoties
Kaspara Astašenko tēvs Jānis Astašenko, ieradies uz sarunu ar »VZ«, nervozi aizsmēķē. Neesot smēķējis astoņus mēnešus, bet nu atkal atsācis. Pēc viņa stāstītā, Kaspara dzīve pēdējā laikā sākusi nokārtoties. Neilgi pirms traģēdijas viņš bija aizbraucis uz Luksemburgu pie dēla un bijušās sievas un paviesojās turienes hokeja saimniecībā. Luksemburgas hokeja funkcionāri bijuši pārsteigti, ka tāds cilvēks ir bez darba, un gribēja viņu redzēt savā saimniecībā, lai sāktu to attīstīt. Kasparam piedāvāta nauda, dzīvoklis, mašīna – lai sāk strādāt jau šogad. «Kaspars atbrauca atpakaļ uz Rīgu, un tik vien atlika kā gaidīt, kad atsūtīs lidmašīnas biļetes. Viņš jau krāmēja koferus un rakstīja programmu, kā attīstīt bērnu un jauniešu hokeju. Bija enerģijas pilns. 18. novembrī aizgājām paskatīties salūtu, bet nākamajā dienā, tā bija pirmdiena, sacījās aizejam pie kādas meitenes. Kas notika tālāk – pagaidām nezinu. Vai nu «norāvās», vai kā. Viņu atrada beigtu trīs kāpņutelpas tālāk no tās, kur tā meitene dzīvoja,» »VZ« stāsta Kaspara Astašenko tēvs.
Šķetinot atmiņas, Jānis Astašenko ik pa laikam aizdomājas «kā būtu, ja būtu»: ja nebūtu iepazinies ar savu šķirto sievu, ar kuru laulība izrādījās nelaimīga, ja būtu nonācis citā kompānijā... «Žēl, kā draugi var sakropļot dzīvi. Man pat bija bail viņu laist uz ielas. Vasarā, kad viņam bija problēmas ar atkarībām, iekārtoju Minesotas programmā, taču vienalga, kad viņš aizgāja uz kādu koncertu vai kur citur, vienmēr nervozēju, zvanīju. Telefons bieži neatbildēja. No rīta viņš parasti pārradās, nogulēja pusi dienas un devās uz zāli «pumpēties». Līdz pēdējam brīdim,» atceras Jānis, taču beigās nosaka: «Lai nu kā – Dievs viņu paņēma, un tagad viņi abi ar Kažu (Kārli Skrastiņu) tur augšā spēlē.»
Pirmie soļi uz Baldera slidām
Hokejā Kaspars bijis jau no četru gadu vecuma, un, atceroties dēla pirmos soļus hokejā, Jānis smaida: «Mēs ar veco Balderi braucām no medībām. Gadījās, ka atbraucām ātrāk. Toreiz dzīvoju Eizenšteina ielā, un Balderis man teica – varbūt varam ieiet pie tevis pa 50 gramiem iedzert. Sēdējām virtuvē, ierāvām, kad virtuvē ienāca Kaspars. Viņam tolaik bija kādi četri gadi. Vecais paskatījās uz viņu un prasīja: «Kas ir? Rīt iesim uz treniņu?» Viņš: «Jā!» Balderis: «Vīrs un vārds?» Viņš: «Jā!» Balderis: «Un spēlēsi hoķi?» Viņš: «Jā!» Nākamā diena bija sestdiena. Es gulēju. Mazais pienāca klāt un teica – mums uz treniņu jāiet! Nesapratu – kas par treniņu dienas laikā?! Zvanīju vecajam un prasīju – ko tu sīkajam īsti sastāstīji? Viņš atkal – jopcik ar ārā! Es taču jūs jau gaidu! Pulksten desmitos jābūt pie manis! Slidas jau esot. Iedeva vecās Helmūta slidiņas. Kamēr trenējās meistari, Kasparu ar slidiņām palaida gar malu, lai staigā. Staigāja, staigāja, bet kad citiem treniņš beidzās, Balderis Kasparam iedeva krēslu ar atzveltni, lai stumj pāri laukumam. Viņš pārstūma vienreiz, otrreiz. Trešo reizi vecais to beņķi izsita. Biju nesaprašanā, ko darīt, bet mazais sāka slidot,» stāsta Jānis.
Saindējies ar hokeju
Jau sešos gados Kasparam bija pirmā treniņnometne. «Man bija tāds darbs, ka varēja paņemt brīvu, tāpēc kopā ar Bisenieku pats arī piedalījos tajā nometnē. Visu bērnu vecāki bija entuziasma pilni pacelt hokeju. Tas bija tāds bums. Viens no vecākiem amatieru līgā stāvēja vārtos un bija ar mieru arī bērniem pamācīt, kā to īsti dara. Mēs gluži vai saindējāmies ar hokeju, un nevienu brīdi pat neradās jautājums – vai nevajadzētu darīt kaut ko citu,» atzīst Astašenko seniors. Trešajā klasē Kaspars pārgājis uz 55. vidusskolu, kur par klases audzinātāju patrāpījusies Astašenko ģimenes draudzene, basketbola trenera Armanda Krauliņa sieva. Kaspars mācījies kopā ar Ģirtu Ankipānu, Aleksandrs Macijevskis mācījies paralēlajā klasē. «[Aleksandrs] Ņiživijs gan bija nedaudz jaunāks, bet principā viņi tur visi apkārt malās – [Artūrs] Irbe, Kārlis [Skrastiņš], [Rodrigo] Laviņš, [Oļegs] Sorokins. «Latvijas bērzam», kur viņi spēlēja, es braukāju līdzi, un arī citās valstīs bija tā pieraduši, ka jebkurā jautājumā meklēja mani. Atceros, kā uztaisījām viņiem formas un cepurītes. Tas bija tīri praktisku apsvērumu dēļ: kad viņi gāja pūlī, bija labāk pamanāmi un, ja kāds grasījās aizšmaukt, varēja pasvilpt, lai nāk atpakaļ.»
Kaspara ceļš uz eliti
Pirmā starptautiskā pieredze Astašenko bija Krievijas superlīgas klubā CSKA, kurā hokejists nokļuva 1995. gadā. «Tie bija juku laiki. Man sanāca konflikts ar toreizējo izlases vadību par to, kāpēc Kasparu neņem izlasē. Ja nav vajadzīgs – tad nav. Miša Vasiļonoks piezvanīja toreizējam CSKA trenerim Viktoram Tihonovam un iedeva man klausuli, sak’, še – runā. Tad arī teicu: «Viktor Vasiļjevič, paņemiet vienu strēlnieku! Ja derēs – derēs, ja ne, tad brauks mājās.» Viktors bija ar mieru, bet tad to uzzināja Aivars Jass, brāļu Jasu tēvs, un pierunāja mani zvanīt vēlreiz, lai paņem arī Mareku. Tā nu aizbrauca abi uz treniņnometni. Pēc fiziskajiem rezultātiem Kaspars bija otrais, bet Mareks – sestais. Kaspars tika pirmajā maiņā, Mareks – otrajā, trešajā, un tā lieta aizgāja. Pirmais gads bija super – pateicības no visas hokeja vadības puses, otrais gads arī bija normāls, bet trešajā varēja just, ka kaut kas nav kārtībā. CSKA sākās problēmas ar finansēm. Lūdzu, lai Tihonovs laiž Kapsaru spēlēt citur, bet viņš tiepās – neesot vēl gatavs. Kad sākās algas nemaksāšanas, tad kāds no aģentiem Kasparu aizrāva uz Ameriku – Sinsinati, kur viņš jau pirmajā sezonā ieguva dažādus apbalvojumus. Starpsezonā atgriezies Latvijā, viņš iepazinās ar savu nākamo sievu un bērna māti, kas aizbrauca viņam līdzi uz ASV.»
NHL spožums un posts
Nav daudz latviešu spēlētāju, kas būtu izlauzušies līdz NHL, bet Astašenko ir viens no viņiem. Ziemeļamerikā viņš spēlēja no 1998. gada, izmēģinot spēkus četros dažādos IHL un ECHL klubos. 1999. gadā aizvadīja astoņas spēles NHL kluba Tampabejas «Lightning» sastāvā. Lai arī vēlāk aizvadītas vēl vairākas spēles šajā klubā, nostiprināties sastāvā nav izdevies. Kasparam sanāca arī nepatikšanas ar narkotikām. «Viņš bija jau pieaudzis, un man nekādas lielās teikšanas pār viņu vairs nebija, tāpēc sīkumus nezinu. Sezona bija beigusies, sieva ar dēlu jau bija atgriezusies Rīgā, bet viņš palicis Amerikā, lai nokārtotu formalitātes. Kaspars todien bija iedzēris un kopā ar vienu no jaunajiem komandas biedriem, kurš bija pie stūres, braukuši piedzīvojumus meklēt, meitenes savākt. Sakritis tā, ka viņi iebraukuši pie kāda bāra, kur, kā vēlāk izrādījās, FIB tobrīd medījis narkodīlerus. Kaspars pateicis jaunajam, lai pagaida, aiziešot meitenes sarunāt. Bārā viņu nelaida. Nezinot, ar ko runā, Kaspars sācis strīdēties. Vārds pa vārdam, kamēr viens no federāļiem viņu iebukņījis. Kaspars bija pamatīgs bullis un uzšāva pretī, kas beidzās ar to, ka viņu sašņorēja un laikam iebāza kabatā paciņu. Pie policijas iecirkņa, kur veda Kasparu, jau bija sapulcējušies žurnālisti, kas gaidīja apcietinātos narkodīlerus, un noknipsējuši viņu. Tikai iecirknī tika skaidrībā, ka Kaspars ir hokejists. Kaspars teicis, ka heroīns nav viņa, bet ko tu pierādīsi! Kluba cilvēki dabūja Kasparu ārā no iecirkņa, bet žurnālistiem jau bija sensācija rokā, un narkotiku zīmogs uz visu mūžu virsū. Kad viss beidzās, lai arī nekas netika pierādīts, Kaspars apvainojās un nolēma uz ASV vairs atpakaļ nebraukt.»
Dzelzs izturība un lepns raksturs
«Uz Kasparu visi treneri bija dusmīgi par to, ka viņš nesvīda. Viņam bija mežonīga veselība, un tiešām es viņu nežēloju. Liku darīt visu, ko pats jaunībā nevarēju izdarīt. Viņš varēja notrenēties stundām ilgi un knapi iesvīst. Tā, it kā pusspēkā visu būtu darījis. Ja kāds treneris būtu viņu piespiedis... Nē, nu ja viņu ielika trīs maiņās pēc kārtas, viņš iesvīda un iegāja azartā. Ja viņš juta, ka tiek uzskatīts par līderi, tad viņam neviens netika garām,» atceras Kaspara tēvs. Pēc rakstura puisis bijis lepns. Ja atceramies kaut vai pasaules hokeja čempionāta Rīgā gadījumu, kad spēles pret Kanādu laikā Kaspars pēc trenera uzbļāviena vienkārši aizgāja uz ģērbtuvēm. «Es viņam vienmēr teicu – kā tu sevi parādīsi un attieksies pret citiem, tā arī citi pret tevi attieksies. Un viņš negrieza ceļu nevienam. Arī NHL – viņš neskatījās uz numuru vai uzvārdu. Ja treneris teica – ņem uz augumu, tad viņš tā arī darīja neatkarīgi no tā, kāda zvaigzne bija pretī. Sākumā skatītāji brīnījās, ko tāds jauns gurķis iedomājas? Bet tāds viņš bija! Toties, ja viņam pateica, ka viņš sūdīgi spēlē tad viņam rokas nolaidās. Droši vien tāpat kā jebkuram. Kad viņš man prasīja – tēti, kā es spēlēju? – es parasti atbildēju, ka varēja labāk. Viņš man vēlāk pārmeta, ka es viņu nekad neesmu paslavējis, bet es atteicu – tu neesi sūdīgs! Bet tu varēji būt vēl labāks.»
