Kad šķita, ka stāsti par vardarbību ģimenē varētu būt apsīkuši, pagājušā gada nogalē izskanēja kārtējais publiskais skandāls, turklāt arī statistika ir nepielūdzama: kā informē Valsts policija, 2023. gadā saistībā ar ģimenes konfliktiem gada deviņos mēnešos reģistrēti kopumā 6309 notikumi. Kādēļ tādi esam un ko darīt, ja saskaramies ar vardarbību – par to šajā rakstā.
Komentējot beidzamo publiski izskanējušo gadījumu saistībā ar vardarbību ģimenē (šoreiz neminēsim konkrētus cilvēkus, jo ir izskanējuši abu pušu viedokļi, kuri atšķiras visai kardināli, turklāt esot ierosināts šķiršanās process), bija lasāms, ka no vardarbības ģimenēs mēdzot ciest arī vīrieši, vienīgi šie gadījumi izskanot retāk. Taču, papētot Valsts policijas pārstāves Simonas Grāvītes sagatavoto un atsūtīto statistiku, nākas secināt, ka sievietes no vardarbības cieš krietni biežāk, turklāt pāridarītāji ir ne tikai dzīvesbiedri, bet arī bijušie dzīvesbiedri, bērnu tēvi, dēli, mazdēli, tēvi utt.: visā Latvijā reģistrēts 191 gadījums, kad pret sievu vardarbīgi izturējies vīrs, savukārt no kopdzīvotāja varmācības pērn cietušas 243 sievietes. Skatoties, cik bieži no sievietes varmācības cietuši vīrieši, statistika vēsta, ka pērn reģistrēti tikai seši šādi gadījumi (attiecībā uz kopdzīvotājiem), savukārt no sievas vardarbības cietuši tikai divi vīri. Iespējams, ka šis skaitlis ir lielāks, taču vismaz oficiālā statistika par to neliecina.
Apkopota arī statistika, kurā diennakts laikā reģistrēts visvairāk vardarbības gadījumu un policijas izsaukumu: izrādās, ka šādi incidenti pārsvarā notiek sestdienās (122 gadījumi) laikā no plkst. 18 līdz 22. Daļa šādu gadījumu reģistrēta naktī no plkst. 22 līdz plkst. 6 no rīta, tad seko dienas vidus (plkst. 12-18); šķiet, vismazāk šādu situāciju ir no rītiem (no plkst. 6 līdz 12). Vidējais varmākas vecums 2023. gada deviņos mēnešos bija 44 gadi, aizsargājamās personas vidējais vecums - 47 gadi. No visiem Valsts policijas pieņemtajiem policijas lēmumiem par nošķiršanu 599 gadījumos aizsargājamā persona bija sieviete un 37 gadījumos vīrietis. Secinājumus izdariet paši…
Kā skaidro psiholoģe un psihoterapeite Benita Griškeviča, lai izprastu vardarbības kā uzvedības un izturēšanās veida dabu, svarīgi apzināties agresijas fenomenu. «Visas cilvēciskās būtnes ir apveltītas ar dziņām - agresīvām un seksuālām - un spēj būt gan destruktīvas, iznīcinošas, gan mīlošas un radošas. Tas, kā cilvēks izmantos šīs dziņas, ir atkarīgs no daudziem faktoriem: bioloģiskiem (temperamenta, hormonāliem, nervu darbības tipa), vides, kura mācījusi, kā apieties ar agresijas impulsu, un personības iezīmēm. Nav apstrīdama agresīvas uzvedības saistība ar testosteronu jeb tā dēvēto vīrišķo hormonu. Agresīvas uzvedības veidošanās notiek, atdarinot jeb iemācoties to apkārtējā vidē - ģimenē, masu medijos, sportā, videospēlēs.» Tāpat, kā norāda eksperte, agresijas izpausmes ietekmē emocijas - dusmas, bailes, frustrācija, bezspēcības izjūta, kā arī konkrētā cilvēka personības iezīmes, spējas un prasmes - tādēļ risks kļūt agresīvam ir cilvēkam ar personības traucējumiem (robežstāvokļa personības traucējumi, asociāla personība, narcistiska personība, histēriska personība). «Iespēja rīkoties agresīvi palielinās tad, ja cilvēks cieš no psihiskiem traucējumiem, tostarp psihoaktīvu vielu lietošanas un atkarības gadījumā. Cilvēka izvēli par labu agresīvai uzvedībai var noteikt personības ierobežotās spējas adekvāti novērtēt un interpretēt citu cilvēku uzvedības motīvus, neadekvāts pašvērtējums, savdabīga izpratne par dzimumu lomām un dzimumiem atbilstošu uzvedību, noteikts domāšanas veids un iracionālas pārliecības, kā arī nepietiekama emocionālā inteliģence, vājas emociju regulācijas prasmes un nepietiekama impulsu kontrole. Diemžēl arvien vēl priekšstati par pašapzinīgu izturēšanos tiek saistīti ar verbālas vai fiziskas agresijas izpausmēm, un cieņa pret otru cilvēku tiek jaukta ar bailēm un pakļāvīgumu.» Viņa arī uzsver, ka bez dusmām nav iespējama vardarbīga rīcība, «taču dusmas pašas par sevi automātiski neparedz agresijas izpausmi darbībā, ja tās tiek apzinātas un regulētas. Par dusmām iespējams runāt un apzināties to cēloņus, pētīt saistību ar citām emocijām un personības pieredzi. Par dusmām jāuzņemas atbildība tieši tam cilvēkam, kurš tās izjūt. Ja agresīva uzvedība var būt instinktīva un neapzināta, piemēram, lielu briesmu un apdraudējuma gadījumā, tad vardarbība ir apzināta darbība ar mērķi ietekmēt otru cilvēku pakļaujot, kontrolējot, pazemojot, ierobežojot, izmantojot.»
Psiholoģe arī atgādina: fiziskas vai seksuālas vardarbības gadījumā var konstatēt noziegumu, vainīgais var tikt sodīts, bet emocionāla vardarbība, kura izpaužas kā verbāla pazemošana, noniecināšana, ietekmēšana, draudēšana, manipulēšana, meli, ir grūtāk pierādāma un sodāma. «Toties emocionālā vardarbība ir teju neiztrūkstoša citu vardarbīgu noziegumu pavadone, un tā atstāj nopietnas sekas uz cietušās personas mentālo veselību. Vardarbības veicējs visbiežāk apzinās savu rīcību, taču ne vienmēr viņš apzinās savas rīcības iemeslus: sarežģīto motīvu, pārliecību un iemācītas uzvedības, tajā skaitā - automātisku darbību sajaukumu. Lai spētu to visu apzināties un regulēt savas emocijas un agresīvos impulsus, tādā veidā koriģējot savu uzvedību, ir nepieciešams pirmais solis - atzīt savu vardarbīgo, agresīvo rīcību un tās sekas. Ja tas nenotiek un varmāka noveļ atbildību par savu rīcību uz citiem - cietušā slikto izturēšanos, apstākļiem, stresu, alkoholu utt. -, nav pamata cerēt, ka notikušais neatkārtosies.»
«Cilvēkam, kurš cieš no vardarbības, ir svarīgi redzēt tieši varmākas destruktīvo rīcību, nemēģinot to izskaidrot, attaisnojot to ar kontroles zudumu vai domājot, ka vajadzēja citādi rīkoties pašam, ka jābūt pacietīgākam utt. Ilūziju uzturēšana attiecībā uz iespējamām pārmaiņām, upura pozīcija un nepamatota vardarbīgas rīcības attaisnošana varmākam palīdz uzturēt noliegumu, un tiek kavēta atbildības uzņemšanās. Ja cilvēks cieš no vardarbīgas izturēšanās, viņam jāpauž, kas tieši un konkrēti ir nepieņemams otra rīcībā (nevis personībā), jānosaka robežas un tās jāīsteno. Leonardo da Vinči esot teicis, ka sākumā pretoties ir vieglāk nekā beigās. To var attiecināt uz toleranci pret vardarbīgu izturēšanos, kas cilvēku attiecībās parasti sākas ar maziem, piesardzīgiem soļiem, kurus ir viegli neuztvert pietiekami nopietni un atstāt bez ievērības vai uzņemties atbildību, saistot notikušo ar sevi vai apstākļiem. Lai pārtrauktu pret sevi vērstu vardarbību, uzmanības centrā vajadzētu būt personīgajai drošībai un labklājībai, nevis varmākas rīcības motīviem un cerībām uz pārmaiņām mīlestības, kopīgu bērnu dēļ u.tml. Katrs cilvēks - gan upuris, gan varmāka - var mācīties ar pašcieņu (asertīvas uzvedības ceļā) īstenot savas vajadzības un risināt domstarpības bez bailēm, pakļaušanās, agresijas un naidīguma.»
Kad ir tiesības iejaukties bāriņtiesai?
Diemžēl savstarpējos strīdos un arī vardarbības gadījumos bieži cieš bērni, tādēļ skaidrojām, kuros gadījumos konfliktā iejaucas bāriņtiesa. Rīgas valstspilsētas pašvaldības bāriņtiesas pārstāve Ginta Subbota skaidro - par aizdomām par vardarbību ģimenē bāriņtiesai var ziņot, piemēram, tuvinieks, kaimiņš vai kolēģis, vai arī mācību iestāde, ģimenes vai cits ārsts, kā arī sociālais dienests vai policija. «Ja rodas aizdomas par bērna veselības, dzīvības vai attīstības apdraudējumu, mēs aicinām ikvienu vērsties vai nu savas pašvaldības bāriņtiesā, vai jebkurā diennakts laikā - policijā! Atkarībā no situācijas, piemēram, ja ir apdraudēta bērna veselība vai dzīvība, bāriņtiesa var pieņemt arī vienpersonisko bāriņtiesas locekļa lēmumu - tādā gadījumā bērns tūlītēji tiek šķirts no ģimenes un nogādāts drošā vidē, kas var būt pie aizbildņa, audžuģimenē vai krīzes centrā.» Tāpat bāriņtiesas pārstāve atgādina vienu ļoti būtisku lietu - proti, jebkurā konfliktā ir svarīgi ievērot bērnu tiesības uz datu aizsardzību, «tāpēc aicinām ikvienu vecāku domstarpību gadījumos izvērtēt privātas informācijas publiskošanu, jo tas skar ne tikai personas datu aizsardzību, bet bieži vien visvairāk nodara pāri, sāpina un ievaino tieši viņu pašu bērnus»!
pārliecību un iemācītas uzvedības, tajā skaitā - automātisku darbību sajaukumu. Lai spētu to visu apzināties un regulēt savas emocijas un agresīvos impulsus, tādā veidā koriģējot savu uzvedību, ir nepieciešams pirmais solis - atzīt savu vardarbīgo, agresīvo rīcību un tās sekas. Ja tas nenotiek un varmāka noveļ atbildību par savu rīcību uz citiem - cietušā slikto izturēšanos, apstākļiem, stresu, alkoholu utt. -, nav pamata cerēt, ka notikušais neatkārtosies.»
«Ir jāpauž, ka vardarbība ir nepieņemama!»
«Cilvēkam, kurš cieš no vardarbības, ir svarīgi redzēt tieši varmākas destruktīvo rīcību, nemēģinot to izskaidrot, attaisnojot to ar kontroles zudumu vai domājot, ka vajadzēja citādi rīkoties pašam, ka jābūt pacietīgākam utt. Ilūziju uzturēšana attiecībā uz iespējamām pārmaiņām, upura pozīcija un nepamatota vardarbīgas rīcības attaisnošana varmākam palīdz uzturēt noliegumu, un tiek kavēta atbildības uzņemšanās. Ja cilvēks cieš no vardarbīgas izturēšanās, viņam jāpauž, kas tieši un konkrēti ir nepieņemams otra rīcībā (nevis personībā), jānosaka robežas un tās jāīsteno. Leonardo da Vinči esot teicis, ka sākumā pretoties ir vieglāk nekā beigās. To var attiecināt uz toleranci pret vardarbīgu izturēšanos, kas cilvēku attiecībās parasti sākas ar maziem, piesardzīgiem soļiem, kurus ir viegli neuztvert pietiekami nopietni un atstāt bez ievērības vai uzņemties atbildību, saistot notikušo ar sevi vai apstākļiem. Lai pārtrauktu pret sevi vērstu vardarbību, uzmanības centrā vajadzētu būt personīgajai drošībai un labklājībai, nevis varmākas rīcības motīviem un cerībām uz pārmaiņām mīlestības, kopīgu bērnu dēļ u.tml. Katrs cilvēks - gan upuris, gan varmāka - var mācīties ar pašcieņu (asertīvas uzvedības ceļā) īstenot savas vajadzības un risināt domstarpības bez bailēm, pakļaušanās, agresijas un naidīguma.»
Kad ir tiesības iejaukties bāriņtiesai?
Diemžēl savstarpējos strīdos un arī vardarbības gadījumos bieži cieš bērni, tādēļ skaidrojām, kuros gadījumos konfliktā iejaucas bāriņtiesa. Rīgas valstspilsētas pašvaldības bāriņtiesas pārstāve Ginta Subbota skaidro - par aizdomām par vardarbību ģimenē bāriņtiesai var ziņot, piemēram, tuvinieks, kaimiņš vai kolēģis, vai arī mācību iestāde, ģimenes vai cits ārsts, kā arī sociālais dienests vai policija. «Ja rodas aizdomas par bērna veselības, dzīvības vai attīstības apdraudējumu, mēs aicinām ikvienu vērsties vai nu savas pašvaldības bāriņtiesā, vai jebkurā diennakts laikā - policijā! Atkarībā no situācijas, piemēram, ja ir apdraudēta bērna veselība vai dzīvība, bāriņtiesa var pieņemt arī vienpersonisko bāriņtiesas locekļa lēmumu - tādā gadījumā bērns tūlītēji tiek šķirts no ģimenes un nogādāts drošā vidē, kas var būt pie aizbildņa, audžuģimenē vai krīzes centrā.» Tāpat bāriņtiesas pārstāve atgādina vienu ļoti būtisku lietu - proti, jebkurā konfliktā ir svarīgi ievērot bērnu tiesības uz datu aizsardzību, «tāpēc aicinām ikvienu vecāku domstarpību gadījumos izvērtēt privātas informācijas publiskošanu, jo tas skar ne tikai personas datu aizsardzību, bet bieži vien visvairāk nodara pāri, sāpina un ievaino tieši viņu pašu bērnus»!
Par vardarbību jāziņo nekavējoties!
Lai gan daudzkārt atgādināts, ka par jebkuru vardarbības gadījumu ģimenē jāziņo atbildīgajām iestādēm (Valsts policijai vai pašvaldības policijai), bieži ir dzirdēti argumenti: «Es to nedarīšu, jo negribu viņu (varmāku) izprovocēt vēl vairāk; man ir bailes, kauns utt.» Tomēr, kā atgādina Valsts policijas pārstāve Simona Grāvīte, ja ir tūlītējs apdraudējums, ir jāziņo policijai, zvanot pa tālruni 110. «Gan Valsts policija, gan pašvaldības policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu, kas nozīmē, ka varmākam nekavējoties būs jāpamet cietušās personas dzīvesvieta un viņš nevarēs tajā atgriezties. Turklāt, ja pašas cietušās personas dažādu iemeslu dēļ atsakās policijā iesniegt rakstveida pieteikumus varmākas nošķiršanai, pamatojoties uz vardarbības risku izvērtējumu, policistam ir tiesības pēc savas iniciatīvas pieņemt lēmumu par varmākas nošķiršanu bez cietušā iesnieguma. Papildus lēmumam par policijas nošķiršanu cietušie var lūgt policiju vai arī paši iesniegt tiesā pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kas nozīmē, ka turpmāk varmāku varēs saukt pie kriminālatbildības, kā arī apcietināt pat par tuvošanos vai saziņu ar cietušo, negaidot, kad viņš pielietos reālu fizisku vardarbību pret viņu. Gadījumos, ja persona pārkāpj šo aizsardzību, ir nekavējoties jāzvana policijai uz 110.» Viņa uzsver, ka arī līdzcilvēkiem ir liela loma vardarbības novēršanā, tāpēc policija aicina neklusēt par to un ziņot. «Kaimiņiem, tuviniekiem, saskaroties ar vardarbību līdzās, jāzvana pa tālruni 110, ja situācija ir kritiska, vai pa tālruni 116 006, lai saņemtu konsultatīvu atbalstu, kā rīkoties, lai pārtrauktu vardarbību.»
Savukārt Latvijas Republikas prokuratūras pārstāve Aiga Eiduka atgādina, ka pēc šā gada pavasarī notikušā traģiskā notikuma Jēkabpilī, kad tika nogalināta kāda 1983. gadā dzimusi sieviete, Saeima būtiski palielināja maksimālos sodus par draudiem nonāvēt, vajāšanu un nolēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu, proti, maksimālais brīvības atņemšanas sods par šiem noziegumiem tika palielināts no trim mēnešiem uz trim gadiem. «Prokuratūras ieskatā pašreizējais tiesiskais regulējums ļauj daudz efektīvāk apturēt varmākas, pirms vēl ir iestājušās traģiskas sekas. Tāpēc prokuratūra aicina visas personas, kuras cieš no jebkāda veida vardarbības ģimenē, tostarp esošajiem vai bijušajiem partneriem, lūgt tiesu piemērot pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Ja apdraudējums ir tūlītējs, jāsauc Valsts vai pašvaldības policija, kura var pieņemt lēmumu par nošķiršanu, kas nozīmē, ka varmākam nekavējoties būs jāpamet cietušās personas dzīvesvieta un viņš nevarēs tajā atgriezties. Papildus lēmumam par nošķiršanu cietušie var lūgt policiju sagatavot un iesniegt tiesā pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kas nozīmē, ka turpmāk varmāku varēs saukt pie kriminālatbildības, kā arī apcietināt pat par tuvošanos vai saziņu ar cietušo, negaidot, kad viņš pielietos reālu fizisku vardarbību pret viņu. Procesā iesaistītās personas desmit dienu laikā no saīsinātā sprieduma pasludināšanas dienas var rakstveidā iesniegt tiesai lūgumu par pilna sprieduma sagatavošanu. Ja šāds lūgums tiek iesniegts, tiesa sagatavo pilnu spriedumu, kuru var pārsūdzēt desmit dienu laikā no tā pieejamības dienas.»
