Latvijas titulētākais hokejists Sandis Ozoliņš, meklējot atbildes uz saviem «kāpēc», sapratis: lai ikdienā spētu būt klātesošs labā garīgā un fiziskā esībā, ir jāspēj parūpēties vispirms par sevi.
Viņš saka, ka izklausās patmīlīgi un savtīgi, tomēr, ieklausoties vienkāršā piemērā, kad stjuarte pirms lidojuma stāsta par skābekļa maskas uzlikšanu vispirms sev un tikai pēc tam bērnam - lai gan instinkts teiktu, ka otrādi -, tas vairs neizklausās tik egoistiski. «Veselā miesā vesels gars. Vai otrādi. Tas ir viens no vairākiem ceļiem, ko izvēlos iet,» viņš atklāj saviem draugiem un sekotājiem savā «Instagram» kontā.
Pirmais solis pretim izmaiņām fiziskajā ķermenī Sandim ir skriešana. Viņš atklājis, ka tas ir ātrākais veids, kā viņš var samazināt savu svaru. Otrais pakāpiens - ēdiens, kas ir viena no dzīves baudām. Sandis negrib sevi ierobežot un atteikties no tās, izmantojot krasas metodes. Viņš pieturas pie 16/8 režīma. «Nav jāskaita kalorijas, nav noteikti ēdieni. Vienīgais, pie kā jāpierod, ir izlaist vienu ēdienreizi. Man visvieglāk ir neēst brokastis. Nedaudz jāpierod pie tā, un īpašas grūtības tas nesagādā,» viņš secina.
Sportista trešais pakāpiens - joga. «Iesāku to darīt pirms trīs gadiem - pats savā tempā, bez instruktoriem, ar aplikāciju. Pirmie mēneši pagāja svīstot, pūšot un stenot, nereti pasmejoties par sevi un savu tizlumu. Sajutos labāk tikai pēc kādiem diviem mēnešiem.» Šodien Sandis to vairs neuztver kā lokanības nodarbi. «Tas ir palicis par meditatīvu rituālu, no kura es jūtos brīvāks ķermenī, neesmu stīvs, kas savukārt rada kustību brīvību un vecās traumas neliek par sevi manīt tik regulāri. Varu apgulties uz rokām, aizliekot tās aiz pakauša, ko nespēju izdarīt agrāk, esot aktīva sportista gaitās. Ir diezgan «kruta» pieskarties ar pilnām plaukstām zemei, turot kājas taisnas,» viņš atzīst. No trešā pakāpiena dabiskā veidā attīstījies ceturtais pakāpiens - meditācija. «Šobrīd lielākais izaicinājums no visiem, ieskaitot arī nākamos! Skriet, celt, lēkt ir nesalīdzināmi vieglāks process nekā nosēdēt nekustīgi ar acīm ciet. Sāku ar piecām minūtēm… Grūti. Desmit minūtes… Arī grūti. 15 minūtes… Mugura sāk sāpēt. Pēc pirmā mēneša relatīvi regulārās sēdēšanas ar acīm ciet parādījās rozā mākoņa sajūta! Vēlme sasniegt un atrasties nirvānā man izrādījās maldīga,» atzīst populārais sportists. Viņš atklāj, ka visvērtīgākā dāvana no šī procesa - pieņemt, ka dažas lietas nebūs ne tuvu sasniedzamas tādā līmenī, kā viņš sākotnēji iedomājies. Bet viņš ir apņēmības pilns to turpināt darīt, šķietami nesaņemot neko pretim, jo - jūtas labāk!
