«Acīmredzot man bija jāiziet kaut kādi loki, lai es nonāktu pie sevis. Paldies dievam, ka man bija šāda iespēja, un es nenožēloju nevienu sekundi no tā diezgan smagā laika, kāds bija, kopš aizgāju no teātra,» saka harismātiskais un talantīgais skatuves mākslinieks Ģirts Liuziniks.
Tas bija 2020. gadā, neilgi pirms pandēmijas, kad plašākai publikai kļuva zināms, ka no Latvijas Nacionālā teātra štata aizgājis viens no tā brīža nodarbinātākajiem aktieriem Ģirts Liuziniks. Tolaik viņš medijiem stāstīja, ka aizgājis pats, jo bijis noguris. Vēlējies atpūsties, negribējis vairs uzņemties jaunus iestudējumus. Bijis mentāli un fiziski sevi iztērējis. Viņš aizgāja ārštatā, iestājās bezdarbniekos un spēlēja vēl izrādēs, kuras bija repertuārā.
Ir pagājuši trīs gadi. Ko tagad dara Ģirts Liuziniks? Kāpēc viņš aizgāja no teātra un kā šodien jūtas? »Vakara Ziņu« uzrunāts, aktieris labprāt ļāvās atsvaidzināt atmiņā tā laika sajūtas un atklāja savas tuvākās nākotnes plānus.
«Tas notika pamazām. Tas bija nogurums, pārstrādāšanās, un, ja man tā godīgi jāatzīst, mans iekšējais ego bija neapmierināts. Atskatoties uz tā laika Ģirtu, varētu domāt, ka viņš sev bija radījis iedomātas problēmas, un tomēr es šodien apzinos, ka tajā brīdī viņam vajadzēja apstāties, paņemt pauzi - lai atrastu pašam sevi.»
Aktieris neaizgāja no teātra, sadedzinot visus tiltus, un savā neapmierinātībā viņš nevienu mirkli nevainoja teātri. Neviens viņam nelūdza iet prom, viņš pats teātrī sāka justies arvien sliktāk. Un tas bija ļoti strikts lēmums, tā nebija «taustīšanās», pētot, kāda būs apkārtējo reakcija, tāpēc toreizējais teātra direktors Jānis Vimba pat nemēģināja viņu no šāda soļa atrunāt.
«Man darba bija pietiekami, lomu bija daudz, bija arī atzinība, labi - balvu nebija, bet ko tālāk? Ko es pats vēlos? Kāpēc es to daru? Tu dzenies pēc slavas, pēc balvām? Tev ir gandrīz viens un gandrīz otrs, bet - vai tas tev dod apmierinājumu?
Es provocēju sevi, meklējot atbildes, un mans ego «sēdēja man uz pleca», un man nebija ko atbildēt,» stāsta aktieris.
Viņš divas reizes ir bijis nominēts «Spēlmaņu nakts» balvai - 2010./2011. gada sezonā kā «Gada jaunais skatuves mākslinieks» (par Vronska lomu izrādē «Anna Kareņina») un 2017./2018. gada sezonā kā «Gada aktieris» (par Fredija lomu izrādē «Dziļā, skumjā jūra» un Jāņa Bērziņa lomu izrādē «Arī vaļiem ir bail»).
«Es negribēju būt tas, kurš čīkst un sūdzas, ka teātrī viss ir slikti. Es apzinājos, ka pats esmu pazaudējies, ka nejūtu piepildījumu tajā, ko daru, ka man radoši vairs nav ko dot, un, paldies dievam, ka man bija pietiekami daudz drosmes, lai aizietu un netraucētu citiem. Es esmu pateicīgs kosmosam, Dievam vai vienalga kā to sauc, kurš to «noorganizēja» un deva man spēku to izdarīt.»
Aizejot no teātra, aktieris aizgāja «uz nekurieni». Turpināja spēlēt izrādēs, kas bija repertuārā, un, starp citu, joprojām spēlē izrādē «Arī vaļiem ir bail», ko 2018. gadā iestudēja režisors Elmārs Seņkovs. Taujāts, vai pašam bija atbilde, ko darīt tālāk, Ģirts atzīst, ka tajā mirklī bija «nulle ideju».
«Protams, ģimene un tuvinieki satraucās par iespējamām finansiālām problēmām, un viņiem, protams, tas bija grūts laiks. Bet - ko man dod finanses, ko dod, ka esmu situēts, bet nelaimīgs?... To jau neviens nekad nesapratīs, kā tu patiesībā jūties, un nevienam jau tas arī nav jāsaprot - mums katram pašam sava iekšējā pasaule ir jākārto.
Es rēķinājos ar iespējamām grūtībām, bet būtiskāk par finansēm man bija mēģināt atrast sevi, un uz to es arī gāju.
«Paldies» kovidam, ka arī pasaule uz to laiku mazliet nomierinājās un es lēnā garā varēju šķetināt savu iekšējo pasauli. Man bija arvien vairāk un vairāk laika pievērsties sev, savām sajūtām, saprast, kas ir īsts un kas - izdomāts. Saprast, vai es gribu būt aktieris, vai mani vispār interesē teātris... Šajos vairāk nekā divos meklējumu gados, darot visādus citus darbus, man bija brīnišķīga iespēja «pabūt ārpusē» un uz visu paskatīties no malas. Es pat paspēju pamācīties (RTU Būvinženieru fakultātē), es pamēģināju un joprojām daru visādus darbus gan būvniecībā - jau esmu izremontējis vairākus dzīvokļus -, gan gadījuma rakstura, un tagad es zinu, ka to visu varu. Bet galvenais, ko es sapratu - es taču mīlu savu profesiju! Kur es šo saikni pazaudēju? Kur es aizmaldījos? Kāpēc es sabruku? Tāpēc, ka gāju uz kaut ko citu, aizmirstot, ka mana profesija, mana būtība ir būt par aktieri.
Ego gāja pa priekšu, ego gribēja kādam kaut ko pierādīt, gribēja saņemt vēl vairāk atzinības, iegūt balvas. Acīmredzot domāju, ka tā būs tā lielā laime. Tikai es, tikai man, tikai tā, kā es vēlos! Bet, ja ego iet pa priekšu, ceļš ved uz nekurieni…»
Ģirts stāsta, ka, aizejot no teātra, nekādus tiltus viņš nesadedzināja, vienkārši paņēma pauzi, lai nomierinātos un atrastu pats sevi.
«Nekad neesmu teicis, ka neesmu vai nebūšu vairs aktieris. Gluži otrādi - gan Jānim Vimbam (bijušajam Latvijas Nacionālā teātra direktoram), gan režisoram Elmāram Seņkovam savulaik biju rakstījis: «Ja vajag, es esmu tepat.» Man bijusi saziņa arī ar jauno teātra direktoru (Māri Vītolu), un - jā, es esmu gatavs atgriezties. Jā, jā! Es mīlu Nacionālo teātri, bet acīmredzot man bija jāiziet kaut kādi loki, lai es nonāktu pie sevis. Paldies dievam, ka man bija šāda iespēja, un es nenožēloju nevienu sekundi no tā diezgan smagā laika, kāds bija, kopš aizgāju no teātra,» stāsta aktieris.
Viņš apzinās, ka smags šis laiks bija tieši ģimenei, ik pa brīdim tāds bija arī finansiāli.
«Man bieži jautā, kā es dzīvoju, kā izdzīvoju? Tā arī dzīvoju - vienu dienu labāk, vienu dienu sievai uz pleciem, tad atkal labāk. Bet es nesēžu un neraudu.
Man ir ģimene, ir draugi, kuri palīdz visādos veidos. Katram var visādi brīži dzīvē gadīties… Un man bija jātiek līdz tam «augonim», kas auga arvien lielāks, līdz vienā brīdī nepalīdzēja nekādas «zāles». Bija «jātaisa operācija un jāgriež vaļā», un to es arī darīju. Jo man bija būtiski nonākt līdz tam, kas tad ir svarīgākais.
Un šodien es varu teikt, ka tas nav kaut kāds mistisks mērķis, bet - ceļš! Jā, tas ir ceļš, ko nereti pazaudējam, skrienot uz mērķi. Varbūt izklausās, ka runāju standarta frāzēs, bet - es varu tā runāt, jo esmu tam izgājis cauri.»
«Skrāpējot nost no sienas veco krāsu, var ļoti daudz ko izdomāt. Protams, ja tev izdodas šo laiku izmantot priekš sevis, nevis domāt par to, cik ļoti man nepatīk skrāpēt nost krāsu… Viss ir mūsos pašos - viss atkarīgs no tā, kā mēs to pavēršam,» aktieris sapratis. Viņš gan neslēpj, ka sākotnēji tā bija ļoti liela problēma - dabūt sevī klusumu un mieru. Izslēgt domas, aizmirst sevi visu un tad mēģināt atrast no jauna. Bet viņam tas izdevās.
«Un es uzskatu, ka sevis meklēšanai nav saistības tikai ar meditāciju, iešanu garās pastaigās vai kāpšanu kalnos. Tas viss ir baigi «tricky».
Vajag iemācīties atrast sevi arī ikdienā, vienreiz - skrāpējot krāsu no sienas, otrreiz - braucot ar riteni, trešo reizi - uzkāpjot kalnā. Bet, atradis sevi, es nesaku, ka tagad esmu kļuvis par svēto.
Arī es tāpat pa reizei iedzeru kādu glāzi vīna, uzpīpēju, arī reizēm pieķeru sevi, ka man skauž, bet nu jau ātri ar to tieku galā, es tam neļauju sevī attīstīties un vairoties. Jo saprotu, ka problēma nav kaut kur ārpusē, bet manī pašā. Un ego, protams, tepat vien uz pleca vēl sēž.»
Aktieris stāsta: kad viņam palūdza aizvietot kādu kolēģi muzikālā izbraukuma izrādē bērniem «Šreks», viņš ar prieku piekrita to darīt. «Es absolūti izbaudīju šo piedzīvojumu kopā ar mazajiem skatītājiem. Visi darījām vienu lietu - mēģinājām iepriecināt bērnus, un neviens nemēģināja kaut kā izcelties, būt labāks, pārāks. Un atdeve no mazajiem skatītājiem bija vienkārši fantastiska! Kādas balvas?! Kādas atzinības?! Jau biju aizmirsis, ka es mīlu teātri, skatītājus, savus kolēģus…» Ģirts atzīst.
Viņš atminas, ka vienubrīd Nacionālajā teātrī bija ļoti foršs kolektīvs - komanda, ko bija izveidojis Ojārs Rubenis. «Tas bija laiks, kad Kirils Serebreņņikovs iestudēja «Mirušās dvēseles», kad teātrī vēl iestudēja «žurku»… Mēs ļoti maz runājām par individualitātēm un novitātēm, bet visiem bija tāds «draivs»… Caurām naktīm varējām radoši darboties teātrī, darot kopīgu lietu. Bet - tad viens aizgāja, otrs, trešais. Es nezinu, kāpēc. Tiešām nezinu. Un tas viss kaut kur izplēnēja. Jā, protams, šodienas pasaules devīze ir: «Skaldi un valdi!», un tā skar arī teātri. Jo skaidrs: jo mazāk cilvēki čuposies, kopā priecāsies, par kaut ko vienosies, jo mazāk apzināsies kopējo spēku. Bet tieši kolektīvā, komandā ir spēks! Hokeju vinnēja komanda, basketbolu vinnēja komanda…
Es arī esmu komandas cilvēks, es arī gribu būt komandā, nevis ar kādu sacensties un kādam ko pierādīt,» aktieris sapratis.
Teātri Ģirts uzskata par vienīgo dzīvo mākslu, un ar komandu viņš domā ne tikai savus kolēģus, bet arī skatītājus.
«Es gribu satikties un sarunāties ar skatītājiem. Ja viņi raud, es raudu, ja viņi smejas, es arī smejos… Un mēs kopā veidojam to «sprādzienu», ko sauc par izrādi. Tāda ir mana šī mirkļa sajūta.»
Bet, runājot par tuvākās nākotnes plāniem, aktieris, nenosaucot konkrētu datumu, atklāj, ka gada nogrieznī kaut kas varētu notikt arī kino lauciņā.
«Kad man bija daudz brīva laika, uzrakstīju arī vairākus scenārijus, ir dažādas idejas un domas. Tikai līdz galam jānokomplektē komanda, ar ko kopā to realizēt,» viņš saka, piebilstot, ka jaunā gada sākumā viņš atgriezīsies uz Nacionālā teātra skatuves. Tas būs režisora Edmunda Freiberga veidots jauniestudējums «Heda Gablere. Atgriešanās». Pirmizrāde - 6. martā.
